Manuprāt, nostalģija mūsdienās ieguvusi pabērna lomu. Šobrīd aktuāli ir skatīties aptuveni iezīmētā nākotnē, gūt ieskatu iekšējo procesu darbībā meditācijā un terapijā vai pārskatīt aizvadītās dienas sasniegumus e-pastu rindās. Gremdēšanās atmiņās var biedējoši signalizēt par iluzora pasaules uzskata virsvadību pār potenciālajiem sasniegumiem lietišķajā realitātē.
Taču nostalģija var arī ļoti palīdzēt. Tā vedina mūs novērtēt to, ko darījuši mūsu vecvecāki un vēl tālāki radinieki, pētīt dzimtas koka atzarus, fotogrāfijas vai rakstiskas liecības. Nostalģija ir kapu Karaliene – tāpēc arī šāds neliels ekskurss pa dažādiem Rīgas pilsētas kapiem – lai nodotu jums kaut daļiņu nostalģijas sajūtas, kura rudens nogalei šķiet īpaši atbilstoša.
Kāpēc kādam būtu jāapmeklē kapi arī tādos gadījumos, ja tajos nav apglabāts neviens no tuviniekiem? Pirmkārt, tā ir vēsture. Otrkārt, kapu apmeklējums var sniegt augstvērtīgu estētisku baudījumu. Jā, citkārt ir iespējams ieraudzīt arī pa komiskai tēlnieka izpausmei vai arī nelaiķa radinieku īpatnajai izpratnei par to, kāda piemiņas vieta būtu aizgājēja cienīga. Taču lielākoties goddevībā jānoliec galva mūsu meistaru veidoto pieminekļu priekšā. Sevišķi tādos gadījumos, kad aroda prasmes sastopas ar poētisku un mākslinieciski drosmīgu pieeju.
Treškārt, šībrīža apstākļos, kuros mums īpaši jādomā par to, kā organizējam savu atrašanos ārpus mājām, lēnas pastaigas svaigā gaisā precīzi sasaucas ar valdības sūtīto aicinājumu: "Darbs, mājas, svaigs gaiss."
Visbeidzot pastaigas kapos vedina uz pārdomām par cilvēka mūža galīgumu, par to, vai savā dzīvē nebūtu kaut kas jāmaina, kamēr vēl ir iespēja. Mudina domāt par filozofiju un tās piedāvātajiem izziņas plašumiem, kuri mērogo mūsu izpratni par dzīves jēgu un nozīmīgumu. Kopumā pastaiga kapos paradoksālā kārtā ir ļoti dzīvinoša nodarbe, atstājot neparastu pēcsajūtu – itin kā būtu apmeklēta baznīca, tikai bez baznīcēniem un jumta pāri galvai. Ja vien par jumtu šajā gadījumā neuzskatām koku zaru apjomu.
Meža kapi
Sāksim uzreiz ar pilnīgu klasiku. Lai gan mūsu pilsētā ir gana daudz skaistu un atmosfērisku apbedījumu vietu, Meža kapi ar tiem pieguļošajiem Brāļu kapiem laikam ir, ja tā var teikt, "kapu virsotne". Kaut arī manas pastaigas šeit ir mērāmas nu jau pāris gadu desmitos, es vēl arvien tajos mierīgi varu apmaldīties vai arī atrast kādu agrāk neredzētu nostūri. Tieši tā notika pavisam nesen, oktobra vidū. Uzgāju interesantu aleju, kurā mūža mājas sev guvuši galvenokārt starpkaru Latvijas armijas pārstāvji – ģenerāļi, kaprāļi, seržanti. Manuprāt, Kārļa Zāles veidotais memoriāls ar Māti Latviju vienā kompleksa nogriežņa pusē un Mūžīgās uguns vietu otrā ir ļoti subtils un gaumīgs risinājums, kurā nav ne miņas no plakātiskuma vai ideoloģijas pastiprinājuma, kā to varam redzēt citos memoriālos. Interesanti, ka Zāle bija paredzējis arī meiteņu figūras šūnakmenī, kuras papildinātu tēlniecības kompleksu pie īpaši izveidota baseina (cik sapratu, tur, kur šobrīd atrodas zāliens, kurš sadala apbedījumu izkārtojumu). Tomēr šī ideja netika atbalstīta no tālaika rīcības komitejas puses, un šobrīd meiteņu tēlus varam redzēt pie atsevišķām Brāļu kapu kopiņām, savukārt viena no figūrām ir ieraugāma arī Valmieras Dīvala kapos.
Īpaša Meža kapu vērtība ir Mākslinieku kalniņš – būtībā tādi pat ir vairāki, vienīgi citām paugurainēm šis apzīmējums netiek piemērots, taču radošu cilvēku kopiņas vienuviet šo kapu kontekstā ir ļoti izplatīta parādība. Piemēram, arī Aktieru kalniņš. Tāpat vērts pievērst uzmanību Jāņa Čakstes piemiņas kompleksam, kura autors ir tēlnieks Kārlis Jansons.
Raiņa kapi
Runājot par māksliniekiem un citiem radošo profesiju pārstāvjiem, pavisam kuplā pulkā tie pārstāvēti Raiņa kapos. Arī plānojums šajās miera mājās ir sevišķi pārdomāts, galvenajā alejā centrējot Kārļa Zemdegas veidoto pieminekli Rainim. Aspazijai gan veltīta tikai piemiņas plāksnīte, taču viņas gars var būt gandarīts par nesen uzstādīto tēlnieces Olgas Šilovas skulptūru Majoru kāpās. Raiņa kapos atradīsim Aleksandra Čaka, Edgara Dunsdorfa, Mirdzas Ķempes, Erika Ādamsona, Harija Liepiņa, Klāva Elsberga un citu mūsu kultūras izcilnieku apbedījuma vietas.
Zīmīgs ir tēlniecības darbs, kuru ieraudzīsiet, ja no Raiņa pieminekļa nogriezīsieties pa aleju, kura ved pa labi, krematorijas virzienā. Sievietes figūra plandošā, melnā tērpā ar zobenu rokā itin kā izslīd no krāšņumkoku ieloka, raisot vāgneriskas asociācijas. Īpaši efektīgi šis tēls izskatās krēslas stundās, tikko kā iedegušās netālu esošās apgaismes laternas.
Raiņa kapos iespējams pārliecināties par padomju armijas augstākstāvošo militāristu vērienu un pretenzijām – tikt apbedītiem ja ne blakus Rainim, tad pēc iespējas tuvāk. Šo personu pelēcīgie un monumentālie kapakmeņi raisa asociācijas ar kādu sci-fi darbu grāmatā vai uz ekrāna. Atturīgi izvietotās Staļina zvaigznes uz dažiem no akmeņiem panāk tieši pretējo efektu, sūtot biedinošu atgādinājumu par 20. gadsimta rūgtākajām vēsturiskajām pieredzēm šaipusē.
Jaunie ebreju kapi
Vecie ebreju kapi kā vēsturiska piemiņas vieta aplūkojami Maskavas priekšpilsētā, Līksnas ielas sākumā. Pēc Otrā pasaules kara tur palikušās kapakmeņu plāksnes tika izzagtas, augstās ķieģeļu sienas savām vajadzībām izjauca Rīgas pilsētas Maskavas rajona Remonta un celtniecības kantoris. Visbeidzot 1960. gadā Vecos ebreju kapus pārveidoja par Komunistisko brigāžu parku. Šobrīd apbedījumu teritoriju iezīmē Maskavas ielas pusē 1994. gadā uzstādītais tēlnieka Ulda Sterģa veidotais piemiņas akmens.
Tikām Šmerlī, Lizuma ielā, varat paviesoties Jaunajos ebreju kapos. Tie tika atvērti pagājušā gadsimta 20. gados, pārņemot jau aizpildīto Veco kapu funkcijas. Kapu projekta autors bija ebreju izcelsmes arhitekts Pauls Mandelštams – viņa vadībā tika izveidots kapsētas plānojums, uzcelts iežogojums un Lielā izvadīšanas zāle. Mandelštams Rīgā projektējis kopumā 70 būvju, to skaitā arī šībrīža Latvijas Radio ēku Doma laukumā. Savukārt saistībā ar Vecajiem ebreju kapiem viņa veikums bija lūgšanu zāle un morga ēka. Jauno ebreju kapu izvadīšanas zāle būs efektīga vizuāla pieredze gan stīmpanka cienītājiem, gan jebkuram arhitektūras vēstures interesentam. Ceru, ka ar tālāko atzīšanos negrēkošu, bet, kad pirmo reizi biju šajos kapos, man sākotnēji likās, ka šī kapela ir observatorija.
Zīmīga nianse, kuru noteikti pamanīsiet, pastaigājoties pa šiem kapiem, ir uz pieminekļiem atstātie akmentiņi – visdrīzāk, plati, iegareni oļi, kuri salikti viens virs otra. Kā man skaidroja Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone, šai tradīcijai ir vairāki iemesli. Pirmkārt, tā ir sadzīviska zīme, ka konkrēto kapavietu kāds nesen apmeklējis. Jo diezin vai par to varētu liecināt kas cits – ebrejiem nav tik izteiktas kapu kopšanas kultūras kā latviešiem. Otrkārt, šai rīcībai ir pagāniskas saknes, proti – akmens jau tā pietiekami smago pieminekli padara vēl smagāku, un, tā kā piemineklis ir saistīts ar zemi un tālāko apbedījuma kopiņu, akmeņi to vairāk "piespiež" vai notur pie zemes. Tātad fundamentalitāte gan tehniskā, gan spiritiskā ziņā – jo tas, kas ir ciešs un nosegts, ir arī drošs. Visbeidzot akmentiņu sakārtojums ir aicinājums aizgājēja dvēseles dzirkstij būt klātesošai tuvinieku vai draugu apmeklējuma brīdī.
Pokrova kapi
Šo kapu vēsture iesākas ar 1773. gadu, kad apbedījumu teritorija tiek iemērīta un apgūta pēc Krievijas impērijas pavēles. Laika gaitā tie nostiprinājās kā ļoti nozīmīga rituālvieta Rīgas krievu kopienai – gan Rīgā un Latvijā ilglaicīgi dzīvojošajām dzimtām, gan 20. gadsimta pirmajā pusē no PSRS atbēgušajiem kultūras darbiniekiem un zinātniekiem. Pokrova kapus ieskauj izmeklēti skaista apkaime: no vienas puses ir Mēness iela ar Rīgas Kristus Debesbraukšanas pareizticīgo baznīcu, Šaima Dubnova Rīgas Ebreju vidusskolu un Rīgas Franču liceju, no otras – Lielie kapi un apcerīgi ducinošais 11. tramvajs. Kapsētas baznīcas trešā iterācija tika atklāta 1879. gadā, tās arhitekts Roberts Pflūgs projektējis arī Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāli un kopā ar Jāni Frīdrihu Baumani – Saeimas namu (agrāk: Vidzemes bruņniecības namu).
Apbedīto personu loks Pokrova kapos patiešām ir diezgan plašs. Tā, piemēram, aktrise Vija Artmane, Latvijas pareizticīgo baznīcas arhibīskaps Jānis Pommers (Svētais svētmoceklis Rīgas Jānis), kurš arīdzan bijis Saeimas deputāts. Ir arī neliels ansamblis ar apbedījumu kopu, kur zemes klēpī guldītas pareizticīgo mūķenes. Un, pēc Rvīna Vardes stāstītā, Pokrova kapos dus arī izcilā krievu rakstnieka Daniila Harmsa tante Natālija Koljubakina.
Visspilgtākā odziņa šajos kapos ir piemiņas vieta pārim, kurš vēl arvien min šīs zemes takas. Vismaz uz abu pieminekļa gadskaitļi tā arī nav parādījušies un personu vārdi ne tik. Nolasāms vien tas, ka abi ir festivāla "Jaunais vilnis" ilggadīgi cienītāji, viņiem patīk arī pati Dzintaru koncertzāle, jūgendstils, spa un ārstniecības kūrorti. Uzzinām, ka kungs ir tehnisko zinātņu doktors un restaurators, savukārt dāma – viņa mūza un kolēģe. Atainoti arī abu portreti pilnā augumā. Šāda saticība un laicīga gatavošanās aizsaules dzīvei atstāj ļoti sirsnīgu iespaidu. Nepavisam kā Pitraga kapos Kurzemes piekrastē, kuros var ieraudzīt kapakmeni ar visai drastisku uzrakstu "Žanis Kārkls un sieva".
Mārtiņa kapi
Interesanti, ka arī Mārtiņa kapu aizsākumi datējami ar 1773. gadu, tajos ietverta bijusī Āgenskalna brīvkapsēta un Sv. Jāņa baznīcas kapi. Šie ir vieni no pašiem romantiskākajiem kapiem, kuros savulaik varēja sastapt kādu brīvdomīgu pārīti vai pat mazu grupiņu ar jauniešiem no blakus esošās Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas skolas. Pirms vairākiem gadiem iepretim kapsētai atradās arī Montesori bērnudārzs "Bērnu māja", un tā audzēkņiem kopā ar audzinātājiem esot bijusi tradīcija – apglabāt bērnudārza kanārijputniņus, kāmīšus vai citus lolojumdzīvniekus blakus kāda Kristapa Piena apbedījuma vietai. Cik atceros, šis cilvēks mūžībā bija devies ļoti jaunos gados, tāpēc jācer, ka viņš neļaunojās par šiem epizodiskajiem rituāliem. Reiz kāds no "Bērnu mājas" bērniem bija pienācis pie viena no audzinātājiem un klusi čukstējis: "Mārtiņ (kāda sakritība!), man šķiet, ka Herberts jānes pie Kristapa Piena..." Herberts attiecīgi bija viens no bērnudārza kāmīšiem.
Kapu centrā aplūkojama aptiekāra, botāniķa un izdevēja Dāvida Hieronīma Grindeļa dzimtas kapliča, tāpat varam atrast komponista Emīla Dārziņa un rakstnieka, izdevuma "Mājas Viesis" redaktora un jaunlatvieša Anša Leitāna kapavietas.
Īpaši teiksmainas sajūtas šajos kapos var piemeklēt ziedoņa laikā, kad koku lapotnes sniedz saules cauraustu pavēni.
Matīsa kapi
Ļoti savdabīgi kapi – galvenokārt tāpēc, ka tos ietver ļoti industriāla vide. Dzelzceļš, padomju laika ķieģeļu mūrējumi, stabilākas un nestabilākas drāšu sietu sētas, arī diezgan intensīva satiksme vairākos virzienos ar asu pagriezienu augšup piekalnē, no kuras kā rāms milzis uz ikdienas gaitām noskatās viens no diviem šīs apkaimes ūdenstorņiem, ko projektējis inženieris Oto Intce. Matīsa kapi ir ļoti plaši – to kopējā platība ir 13 hektāri un tajos apbedīti ap 4000 Pirmā pasaules kara un Latvijas brīvības cīņu dalībnieku. Ja aplikācijā "Twitter" esat pamanījuši Zemgaliešu Birutas skaudri poētiskos tvītus, tad nu lūk – dzejniece apglabāta tieši šajos kapos. Tāpat rakstniece Zenta Ērgle, gleznotājs un grafiķis Eduards Brencēns, kā arī baletdejotājs un baletmeistars Aleksandrs Lembergs.
Zīmīgākā šīs kapsētas vieta ir piemiņas komplekss, kura autors ir tēlnieks Ļevs Bukovskis, kurš kopā ar citiem māksliniekiem un arhitektiem ir arī Salaspils memoriāla un Uzvaras pieminekļa autors. Padomju patētika Matīsa kapu kompleksā ir ja ne kliedzoša, tad asi uzskatāma, un tomēr – kaut kas šajā tēlu ansamblī liek to uzlūkot ar zināmu apbrīnu vai mērenu atzinību. Viens no iemesliem varētu būt tā izsvērtās proporcijas un kompleksa uzbūves neuzkrītošais iekļāvums kapsētas iekārtojumā. Droši vien sākotnējā projektā tā tas nebija iecerēts, tomēr kompleksa kreisajā sānā atrodas neliela niša ar granīta solu. Ļoti pateicīga vieta klusām pārrunām vai satraukta prāta nomierināšanai, pieskrīpājot kādu atziņu dienasgrāmatā vai pat dzejoļa rindas. Kapi ir bagātināti ar skaistu kapliču, kura nesen gaumīgi atjaunota.
Lāčupes kapi
Kapsēta un dendroloģiskais parks vienuviet – tā jānodēvē šīs mūža mājas, uz kurām ved 39. autobuss un kuras savulaik dēvētas arī par "Lācara kapsētu". Kad pirmoreiz tur nonācu, biju pārsteigts par izteiktajām reljefa pārmaiņām, kuras daudzviet ir asprātīgi apgūtas, lai iekļautu tās kā individuālu kapavietu sastāvdaļu. Jāuzsver arī cilvēku oriģinalitāte dažādu košumkrūmu un dekoratīvu augu izvēlē, kura šajos kapos īpaši pamanāma, sevišķi jau vasarā. Manas vizītes mērķis bija atrast mūziķa un arhitekta Hardija Lediņa atdusas vietu, tomēr mani meklējumi beidzās ar neveiksmi. Pie tam divreiz! Kā daudzām kapsētām, arī šai pie ieejas vārtiem ir novietots detalizēts plānojums sektoros, kuru papildina saraksts ar kapsētā apglabātajiem sabiedriskajiem un kultūras darbiniekiem. Tomēr mani laikam bija apsēdis kāds Lāčupes vadātājs, jo arī ar dotajām norādēm Lediņu neizdevās atrast.
Ceru, ka šis nelielais pārskats rosinās jūs sameklēt termosu, piepildīt to ar tēju vai ko citu un doties ja ne uz kādu uz uzskaitītajām, tad uz pilnīgi citu kapsētu un nodoties kultūrvēsturiskai un estētiskai izpētei. Satrauktā pasaulē ir nepieciešamas miera salas, un kapsētas, manuprāt, ir vismierīgākās no visām.
3