Apgāds "Neputns" decembrī izdevis Toma Treiberga trešo dzejas krājumu "Biezoknis", kurā iekļauti četru gadu laikā tapušies dzejoļi. "Biezoknis var saistīties ar kaut ko tumšu, bīstamu un neparedzamu. Tam var piekrist. Un jāatzīst, ka šajā krājumā ir noteikta daļa no iepriekš pieminētā. Taču katrā biezoknī ir vieta, caur kuru varam ieraudzīt gaismas parādīšanos. Vai aiziešanu," par krājumu saka autors. Piedāvājam īsu ieskatu jaunajā grāmatā.
***
kamēr mēs staigājam
pa grāmatu atklāšanām
izkūst ledus
dažādās glāzēs
dažādās telpās
virtuvēs viesistabās
kāpņu laukumos
un parku šķūnīšos
kuros glabājas
lāpstas un grābekļi
kamēr turpinās koncerta translācija
kurai mūsu vecāki bija kā pielipuši
putni skrāpē debesis
atstājot maršrutu tīklus
uz gaišzilā audekla
viņu nojautās guļ
satrakojusies jūra
nesamierināma ar savu
bezgalīgo likteni
vienmēr izsīkt un
vienmēr sākties no jauna
kamēr kavējam pēdējo autobusu
kuram mūs jāaizved
uz klajo lauku
kuru pieskata pēdējie dzīvie
turienes iedzīvotāji
atblāzmas sacenšas
savā starpā
kura būs spilgtāka
kura visprecīzāk
saglabās toņus un faktūru
skatam kurš redzams
aiz tukšas ēdnīcas loga
koki koki un kravas celtnis
nesen izrakta kanāla malā koki koki
grants kaudzes kā ļaunu burvju paslēptuves
sijājas lietus un vējš vairs neizvēlas ko pluinīt
kamēr mēs piepeši saprotam ka pārtopam par kokiem
kokiem kokiem kokiem
***
Nolauztās ceļazīmes nepalīdzēja
apmaldīties – ceļu atradu tāpat.
Gultas vēsas. Tāpat kā krāsnis
un plīts, uz kuras izklāti
žurnāli "Liesma".
Kaltētu zālīšu buntes
tikko manāmi kustējās caurvējā.
Caurvējā, kurš radās
nevis no pretējās telpās
atvērtiem logiem,
bet caurvējā, kurš radās
pats no sevis.
Elektrība bija pagātne.
Skatījos, kā gaisma pamet
apvārsni, liekot ābelēm pārtapt
par mītiskiem zvēriem.
Kaut arī sala tik ļoti, ka mētelis
piecēlās un devās ārā,
lai piekļautos pastkastītei,
šī bija visīsākā nakts.
Un pēc tās – visīsākā
diena. Tad – vēl īsāka nakts,
un vēl īsāka
diena.
***
Es domāju ja.
Aiziet cilvēki un.
Viņu aiziešana ir.
Atbrīvošanās.
Nevis šķiršanās.
Vai šādi cilvēki ir.
Kādreiz vispār.
Ar mums bijuši.
Kopā.
Varbūt tās bija.
Ēnas no pasaules.
Kuru mums piedāvāja.
Kuru mēs neatpazinām.
Varbūt tie bija.
Putnu saucieni.
Pāri mežiem.
Kuri atdūrās.
Mūsu sapņos.
Un izplaucēja tajos.
Mežonīgus augus.
Kuru ērkšķi mūsu pieres.
Padarīja sarkanas.
Kuru ziedi mūs.
Padarīja nejūtīgus.
Un tieši tāpēc.
Vēl vairāk spējīgus.
Just.
***
savelcies kopā kā lode
visu pulveri apvelc sev apkārt
pieblīvē kodolu
un izšaujies galvā
kura tev pretī
skaties kā tā lido
taisni un ātri
tas paiet tik ātri
tas
paiet
tik ātri
saslauki sevi vienkop
no desmitiem puzles
gabaliņu saliec to
nolādēto klimta skūpstu
tās visiem sen apnikušās
saulespuķes ūdensrozes
un vējdzirnavas
saliec un izšauj
vēlreiz tas
paiet tik ātri
kopums
svarīgs ir kopums
summa bezgalīgas
ekseļa tabulas beigās
diriģenta izvēle
nepāršķirt nākamo lapu
traktora vadītājam
nepalaist garām tos auto
kuri aiz viņa
tas viss paiet
tas viss paiet tik ātri
tamdēļ vāc vienkop
vāc sevi vienkop
lai tad kad pienāktu
īstenais mirklis
tev būtu ar ko šaut
un tevī būtu
kur trāpīt
***
peļķē atradu sevi
un pazaudēta suņa
acīs atradu sevi
kā līkumots ceļš
laiks pats sevi māna
un spēlē aklās vistiņas
dzērāja mutē
un pieviltas līgavas
gultā atradu sevi
kauns visai dzimtai
tikai nakts noslēps naidu
kas iegriezies viņas miesā
kā sadauzīts stikls
0