Par grupas "Nesen" albumu "Tas būs ilgi" (2021).
Tīmeklī var ieraudzīt ļoti daudz mēmju jeb tīkla karikatūru par Covid-19 pandēmijas periodu. Jaukākā no pēdējā laikā redzētajām bija no asprāšu kopienas "TheOnion.com". Mēmes stāstījums bija par to, ka pēdējā laikā ļoti izplatīts ceļošanas veids ir "ceļošana galvā" jeb iztēlošanās, ka tu kaut kur ceļo. Kodolīgo "ziņu rakstu" papildināja fotogrāfija ar jaunekli, kuram uz galvvidus uzstūķēta salmu platmale, uz deguna vīd ļoti aizsvīdušas saulesbrilles, bet jaunā vīrieša torss ietērpts Havaju salu bezbēdības un saules tematikā. Viņš guļ uz peldmatrača un "ir ballītē", kaut arī atrodas pats savā istabā un laikam jau ne gluži Havaju salās. Nav nemaz greizi tēmēts. Daudzi no mums, kuri daždien ir devušies citzemju braucienos un lidojumos, pandēmijas laiku uztver kā sasutušu dirnēšanu kā sviesta gabaliņam zem stikla kvadrāta. Un tad mēs pamanām turīgāku un nekaunīgāku cilvēku ziņas par to, kā viņi "izšmaukuši" uz atpūtas brīdi tuvākā vai tālākā kūrortā. Tostarp ceļotāju domubiedru grupās var lasīt ierakstus ar jautājumiem par to, kādas "drošākās aģentūras" izvēlēties, lai pēc tam nebūtu nevienam "jāatskaitās".
Ko no tā var secināt? Droši vien vispirms to, ka cilvēki ir noguruši. Infektologs Uga Dumpis piemin to, ka viņam kāds ik dienu uzsver to, ka "nevar vairs izturēt". Arī režisors un aktieris Kārlis Krūmiņš, stāstot par savu pieredzi attālinātajā teātra procesā, atzīst, ka šie "ir grūti laiki, bet jāiztur". Un tā ir teicis ne viņš viens. Par Valsts kancelejas videoklipiņu, kurā dažādi varoņi saka – "vēl var paciesties", laikam nerunāsim. Jo pašos pamatos valsts vadības līmeņa centieni šajā kontekstā (labticīgā līmenī) ir jāpieņem kā vārs vēdekļa mājiens pārkarsušam prātam. Labi vēl, ja prātam. Nesen noskatījos Latvijas Televīzijas veidotu stāstu par kādu portugāļu vīrieti, kurš 81 dienu pavadījis intensīvajā terapijā un kura ārstējošie ārsti ir fiksējuši simtprocentīgu Covid-Sars-2 ietekmi uz viņa plaušām. Vīrietis Latvijā ieradās, jo bija apprecējis latviešu sievieti, un viņa stāstījums – sevišķi viņa personīgās drāmas ietvarā – varētu noderēt par labu materiālu kādai specifiskai Covid krīzes romantiskajai filmai. Kaut gan kurš kaut ko tādu vēlētos skatīties...
Atgriezīsimies pie mēmes, kuru pieminēju raksta sākumā, – pie jaunekļa, kurš dus uz peldmatrača savā dzīvoklī un iztēlojas laisku un eksotisku brīvdienu atmosfēru. Iztēlojas, atrodoties apstākļos, kuros šāda atmosfēra nemaz nav iespējama. Kā lai izpleš spārnus būrī? Kā lai ar pilnu krūti ieelpo piesmacētā telpā? Viss atkarīgs no vēlmes un iespējām. Viena no spēcīgākajām mūzām, kura šajā gadījumā var palīdzēt, ir Eiterpe – lirikas un mūzikas mūza. Šoreiz vairāk pievērsīsimies mūzikai.
Sekojot līdzi Samantas Tīnas gatavošanās epopejai ceļā uz "Eirovīzijas" dziesmu konkursu Roterdamā (to rādīja Latvijas Televīzija), sāku domāt, ka populārās mūzikas klātbūtne šodienas situācijā atgādina ātru ieskriešanu "H&M" veikalā. Viss ir tīrs un spodrs, mirdz rotas un tērpi, skan atsperīga un producentu noslīpēta mūzika. Meitenes ir pievilcīgas, un jaunekļi – eleganti. Zināmā mērā to varēja nolasīt arī mūzikas ierakstu gada balvas "Zelta mikrofons" ceremonijā, ja ne pāris atkāpju nostāk no estrādiskuma mirguļojošās spozmes. Ir runāts un spriests par žanru daudzveidīguma nozīmi ne tikai mūzikā, bet arī citās radošajās izpausmēs. Taču šī gada laikā, kad svētki, biedrošanās, ballītes un festivāli ir gan liegti, gan bijuši iespējami tikai uz īsu brīdi un arī tad pilnībā transformēti, komerciāli domājošās mūzikas rezonējumu izjūtu kā nepieredzēti seklu un tukšīgu. Protams, es tikai priecātos par katru gadījumu, kurā tieši šāda mūzika gandarī kādu nomāktu prātu, aicina "iečilot" un uz mirkli aizmirsties no rutīnas režģa, kura pārlikumi ar katru aizvadīto mēnesi kļūst arvien paredzamāki.
No plašuma es vēlētos iegrimt dziļumā, kaut arī albumā, par kuru tūdaļ pastāstīšu, tieši plašuma kategorijai ir īpaša nozīme. Grupas "Nesen" debijas ierakstam "Tas būs ilgi" sava veida priekšvēstnesis bija dažādu mūziķu kopprojekts "Nepāriet", kurš godināja Imanta Kalniņa dziesmas. Abos ierakstos līdzdarbojas Alise un Kārlis Josti, varam piefiksēt arī līdzības skanējumā un dinamikā. "Nesen" turpina arī "melanholiskās negantības" modu, kurš Kalniņa kompozīcijās "Nepāriet" albumā īpaši ievibrēja, pateicoties jauno tehnoloģiju iespējām gan ierakstā, gan pēcapstrādē. Iespējams, varbūt pat ne pašas tehnoloģijas ir tik ļoti no svara, bet drīzāk pieeja dziesmu veidolu noformēšanā un iedzīvināšanā, salīdzinot ar tā laika metodēm, kuras tika izmantotas šīgada apaļā jubilāra aktīvākajos koncertdzīves posmos.
"Nesen" sastāvā kopā ar Jostu pāri muzicē Aleksis Luriņš ("PRAGAII", savulaik arī "Carnival Youth") un Jānis Burmeisters ("TESA", "Elkupe"). Mēs zinām pietiekami daudz hrestomātisku latviešu grupu, kuras kļuvušas par simboliem ne tikai ar savu daiļradi, bet arī ar mūziķu sastāvu. Gluži kā "Avengers" varoņu ansamblis vai "Saturday Night Live" aktieru kolektīvs. Šajā reizē sajūta par grupu kā vienam nodomam sevi atvēlējušu jaunradītāju apvienību ir īpaši izteikta. Viens no iemesliem varētu būt katra dalībnieka pārstāvētais muzicēšanas stils. Alise pērn mūs iepriecināja ar jaunu soloalbumu "Šākātā", kurā bija jūtami jauna ceļa meklējumi un atradumi, un, lai gan viņas intonācijā vēl arvien dominē kontemplatīvas, maigi sievišķīgas noskaņas, Alise spēj būt arī spīva un auksta – ja to paģēr konkrētās dziesmas dramaturģija. Par to varam pārliecināties arī "Nesen" albumā. Kārlis savu klātbūtni Latvijas alternatīvajā mūzikā vispirms spilgti pieteica ar grupu "Momend", pēc tam viņa basģitāra papildinājusi ilglaicīgākus un epizodiskākus mūziķu sastāvus. Alekša ģitārspēles sniegums cirkulē ap Matīsa Čudara un Miķeļa Putniņa virtuozajiem un ritma ziņā paradoksālajiem risinājumiem, bet Jāņa atdeve pie bungu komplekta nav pagājusi secen nevienam grupas "TESA" klausītājam, īpaši jau enerģētiski uzlādētajos koncertos.
Katram no "Nesen" dalībniekiem ir savs īpašais, ja tā varētu teikt, "totēma elements", gluži kā kādā RPG datorspēlē, kurā katram varonim ir sava īpaša superspēja, piederība noteiktai kategorijai. Turpinot spēļu alegoriju, arī sendienu karapulkos ir tikpat strikta lomu sadale: strēlnieki priekšējā flangā, tad cīnītāji ar vairogiem un rokas ieroci, tiem seko jātnieki un visbeidzot katapultu vilcēji un darbinātāji. Šī lomu sadale albuma "Tas būs ilgi" kontekstā nostrādājusi kā precīzs Šveices pulkstenis, iedarbinot gan melodiju izklāstu un attīstību, gan atklājot klausītājam vārdos ietilpināto vēstījumu. Dziesmu vārdus domubiedri rakstījuši kopā (izņemot dziesmai "Rīta ziņas", kuras autors ir Alises tēvs, tulkotājs Ingus Josts). Piemēram, rindas no sacerējuma "Palags", kas ir viens no pašiem spēcīgākajiem ieraksta celiņiem: "vēl viļņainos sēklīšos reizumis uzvirmo / tavs tuvums vēl tuvāks / nu tas ir zudis / tie vārdi paliek ar tevi / man tos vairs nevajag / lai tie paliek ar tevi". Privātais un publiskais attālinājums ir svarīgs motīvs albuma jēdzieniskajā ierāmējumā, un tas iezīmējas arī dziesmā "Ekrāni": "es neprotu iejusties pilsētā / es labāk palikšu istabā / te ekrāni izstaro drošību / un ēdienu pieved pie durvīm". Citkārt šī atziņa varētu kalpot par labu ieganstu pasmīnēt par metroseksuāļu "smalkajām kaitēm" un pārjūtīgu norobežošanos no apkārtējās pasaules. Bet tā ir nemaldīga un patiesa aktuālā ikdiena, kuras darbības principus nosaka – jūs jau zināt, kas. Manuprāt, cilvēks, kura aprises iezīmē "Nesen" mūzika, ir jau pieaudzis, bet vēl arvien uzskatāms par jaunu, taču viņa uztverei jau piekabināti klāt visai pasmagi atsvari. Un ne jau tikai pandēmija to veikusi, bet arī kas daudz pārlaicīgāks – sacīsim, apstiprinājuma meklēšana sevis izvēlētajam ceļam un raudzījumi pēc savu sirdspukstu sabalsošanās ar citas sirds pukstiem. Tai noteikti nav jābūt romantiskai mīlestībai (kaut arī tā šeit ir klātesoša), bet tā var būt spēcīga nepieciešamība pēc savas būtnes "iekustināšanas" vai "iedarbināšanas", lai tā iezīmējas kopējā neskaidrajā realitātē. Ir būtiski atvēlēt pilnvērtīgu miegu savam fiziskajam ķermenim, taču, ja miegainība pārņem arī garu, tad paliek pavisam īss solis līdz apātijai. Šobrīd tai var būt vēl neparedzamākas sekas nekā jebkad agrāk.
Spēcīgākā sajūta, ko šis albums manī radīja, bija kas līdzīgs izniršanai ūdens virspusē pēc tam, kad esi ieniris, lai varētu sev atbildēt: "Cik tad ilgi šoreiz izturēsi?" Šo sajūtu nodrošina plašums un vēriens, kurš atskan jau iepriekš pieminētajā dziesmā "Palags" un ne mazāk episkajā kompozīcijā "Skatieni". Tajā pašā laikā tas nav tikai skaņas, bet arī pietuvinājuma un koncentrēšanās vēriens, kuru var sajust šajā septiņu dziesmu apkopojumā – neņemot vērā relatīvi īso ieraksta hronometrāžu. Ja mūzikas ainu Latvijā (un es domāju, ka arī citviet Rietumu pasaulē) salīdzinātu ar ģimenes svinībām, tad tajā ir ļoti klasisks Dramatis Personae: nervozā mamma kā namamāte; ecīgais tēvs, kurš mēģina "turēt sevi rokās"; jautrais tēvocis, kurš smīdina sava vecuma dāmas ar pikantiem jociņiem; jaunākā māsa, kura dzīvo sapņu un grāmatu pasaulē un vecākā māsa, kura pārbauda savas tikko "piestartējušās" sievišķības un vecāku pacietības robežas. Tieši tāpēc šī ģimene ir Ģimene, ka tajā ir tik dažādi dalībnieki, tik atšķirīgi raksturi. Un tad ir noslēpumainais brālēns, kurš pametis augstskolu un tikko atgriezies no ceļojuma uz kādu Austrumu zemi. Viņš mierīgi, viegli smaidot, noskatās uz jandāliņu, kurš notiek pie viesistabas galda, tad nesteidzīgi pieceļas un iziet uz lieveņa uzsmēķēt. Ja arī es būtu klātesošs šajā ģimenes suarejā, es sekotu viņam – pat ja nesmēķētu. Šis brālēns ir grupas "Nesen" albums "Tas būs ilgi".
1