Mēs turpināsim

Tas viss šķiet jau kaut kur redzēts – mēs atkal esam ieslēgušies mājās un ik rītu bažīgi gaidām jaunāko statistiku par inficētajiem, laiks ir nemīlīgs un pasākumi atcelti, mūsu skati – vienlīdz satraukti un cerību pilni – ir pavērsti ASV iekšpolitikas virzienā, bet "ManaBalss.lv" vēlreiz jāparaksta Dzīvesbiedru likumprojekta iniciatīva. Vasara bija īss gaisa malks, ko tik tikko paguvām ieraut plaušās, pirms atkal ienirt turpat, kur pēc pavasara naivi cerējām neatgriezties.

Tomēr vakar Satversmes tiesa nolasīja vēsturisku lēmumu, kurā atzina nepieciešamību piešķirt bērna kopšanas atvaļinājumu abiem viendzimuma ģimenē dzimuša bērna vecākiem, kā arī norādīja, ka valstij ir pienākums ieviest regulējumu, kas sociāli, ekonomiski un juridiski aizsargātu visas Latvijas ģimenes – arī viendzimuma. Klausījos lēmuma nolasīšanu tiešraidē un uz brīdi apraudājos, jo pēdējā nedēļa ir bijusi emocionāli smaga un šī mazā taisnīguma uzvara šķita aizkustinoša. Nejaušība, bet zīmīgi, ka šis lēmums iekrīt tieši valsts svētku nedēļā.

Pirms pāris dienām medijus apskrēja vēl cita, daudz skumjāka ziņa par homofobisku uzbrukumu Rīgas Stradiņa universitātes profesoram Denisam Hanovam, kurš pasniedza ideju vēsturi arī man. Lasot par šo pretīgo naida noziegumu, jutu neadekvātu atvieglojumu, jo tas nenotika ar mani, lai gan varētu. Es zinu, kāda ir sajūta, dzirdot vai lasot internetā naidīgus komentārus (mans pēdējā laika hobijs ir par tiem ziņot), zinu, kā ir turēt uz ielas drauga roku un tramīgi skenēt pretimnācēju sejas, lai nepalaistu garām to brīdi, kad satvērienu drošāk atlaist, un zinu, kāda ir sajūta, kad pat mana vienkāršā eksistence var tikt tulkota kā provokācija, kas izsauc agresiju.

Pēc ziņas izlasīšanas redakcijā sazvanījāmies ar profesoru Hanovu, lai izteiktu atbalstu un pajautātu, vai viņš nevēlas uzrakstīt plašāku rakstu par homofobiju, bet Hanovs ierosināja rīkot diskusiju. Atzīšos, ka sākotnēji jutos skeptisks – par šo tēmu viss taču ir jau pateikts, izrunāts un uzrakstīts.

Ir demotivējoši un kaitinoši atkal un atkal darīt vienu un to pašu, cerot, ka lietas mainīsies uz labu, bet izmaiņas neredzēt – palikt mājās un ievērot piesardzību, piedalīties vēlēšanās ASV un Latvijā, protestos Baltkrievijā, Polijā un Rīgā, parakstīt iniciatīvu, aicināt uz iecietību un sapratni, iznākt no skapja, braukt cauri puscentram uz atkritumu šķirošanas konteineru. Man bieži šķiet, ka "es savu tiesu jau izdarīju, man vairs nav spēka, tagad kārta jums". Ja tāpat būtu jutusies sieviete, kura iesniedza Satversmes tiesā sūdzību, mēs vakar nebūtu spēruši mazo, bet svarīgo soli pretī vienlīdzīgākai un līdztiesīgākai nākotnei, kur uz ielas nav jāsatraucas, ka tev varētu uzbrukt par to, kas tu esi, un tiesiski pasargāti ir visi.

Demokrātija, vīrusa ierobežošana un vides jautājumu risināšana pieprasa mūsu visu līdzdalību, tāpēc brīžos, kad pārņem bezspēks, ir svarīgi, lai kāds norādītu – uzlabojumi ir, pat ja tie nāk grūti un lēni: protesti Baltkrievijā un Polijā ir tik plaši kā nekad iepriekš, Tramps zaudēja vēlēšanās, esam daudz labāk sagatavoti šim inficēšanās vilnim nekā pavasarī, savākti jau vairāk nekā 15 000 parakstu par Dzīvesbiedru likumprojekta iniciatīvu, un tagad arī šis Satversmes tiesas lēmums.

Tāpēc mēs turpināsim.