Publicējam fragmentu no Kristīnes Želves grāmatas "Grosvaldi", ko nesen izdevis "Neputns".
Vēlāk savās atmiņās par Edinburgu Mērija rakstīs:
"Vienpadsmit istabas bija tanī staltajā namā Edinburgā, kur ievilkāmies 1888. gadā. Dārzs bija pūrvietu liels ar deviņpadsmit ābelēm, košuma krūmiem, vairākām dobēm, zemeņu un sakņu dārzu. Gar koka žogu bija dzīvžogs, kas pavasarī balti ziedēja. Zem žoga auga kreimenītes – pirmo gadu ar nedaudziem ziediem, manās vecuma dienās ar neskaitāmiem simtiem smaržīgu zvaniņu. Vietu sauca par Edinburgu, tāpēc ka pirmie, kas tur kādreiz bija apmetušies, bija angļi, kas taisni mūsu dārzam pretī meža vidū bija uzcēluši sev māju. Gruntsgabalu izdeva uz deviņdesmit deviņiem gadiem mūža rentes, un par viņu maksāja attiecīgo nodokli.
Jā, tolaik vasarā Jūrmalā skapī un pie sienas manā istabā skaitījās desmit baltas vasaras kleitas. Katru gadu šuva vienu jaunu, un to drīkstēja vilkt tikai Vasaras svētkos un mātes vārda dienā, Marijās."
Tā tas notika ik vasaru, cik nu Grosvaldu bērni atceras Edinburgas vasaras – vienalga, bija vai nebija tajā brīdī atkal kāds skandal in der Grosvalds Familie, vienmēr – dzirdat – vienmēr iepriekšējā vakarā pirms Marijām Papiņš Edinburgas vasarnīcas dārzā sāka riktēt gadskārtējo pārsteigumu – četri no zili balti krāsotajiem beņķiem tika atnesti dārzā uz vietu, kur satiekas četri Grosvaldu dārza celiņi, lai nākamā rītā, pašā Marijas dienas agrumā, tur svinīgi atskanētu no četriem mežragiem sparīgi pūsts Jurjānu Andreja korālis "Ak Jeruzaleme, modies!"
Ak Jeruzaleme, modies!
Nu atstāj miegu, kājās dodies!
Sauc sargi tornī spēcīgi.
Nu jau tiešām pusnakts klātu,
Jūs, jaunavas, ar gudru prātu
Jel teciet pretī priecīgi!
Šurp Līgavainis nāk,
Lai sveces spīdēt sāk!
Alelūja! Nu kāzas būs!
Tad steidziet jūs!
Jums kāzu namā ieiet būs!
Tradicionālās Ständchen kvarteta tauru skaņas ir zīme, ka Grosvaldu bērni drīkst mesties lejā pa kāpnēm un pulcēties dārzā, četru celiņu krustojumā, lai sajūsmināti apliecinātu Papiņam, ka viņa pārsteigums šogad atkal ir izdevies, izdevies tik labi kā vēl nekad, un Marijas dienas svinēšana var sākties!
Marijas ir Grosvaldu bērnu Ziemassvētki, nekas nedrīkst mainīties, neko nedrīkst aizmirst, nedrīkst, jūs dzirdat! Te vienmēr un visur būs viņi, Mērija-Dorhena-Lullis, Oļģerds-Ogier, Līna-mūžīgā Līna, Jāzeps-Joe, Margarēta-Māsiņa, un tā tam būs palikt!
Viņi ir Grosvaldu bērni, kā pieci pirksti:
Mērija Grosvalde, rādītājpirksts, rādāmais, raugāmais pirksts, podlaiža, krējumlaiža, vienmēr darbīgs, Jupitera pirksts, rādāmais kociņš, laišķis, zaglis, slaucītājs, urķis, urbis, degunurbis, izstiepts, norāda virzienu, aicina klātu, iemērcas vanniņā izmērīt ūdens temperatūru, pirms peldināt bērnu vai dot padzerties, pakrata brīdinājumu, apstādinot nācēju brīdinoši pacelts, sastindzis gaisā, noteikts un stingrs
Oļģerds – zeltnesis, zeltriņķis, sudraba kalējs, mīlētājs, Saules pirksts, skaistumam un greznībai radīts, izsmalcināts un nervozs, labu garšu
Līna visiem pa vidu, Līna, mūžīgā Līna, vidus pirksts, garais pirksts, garais Indriķis, garais Ansis, garā Mādža, garā Māre, garais kāķis, Saturna pirksts, uz kura liek ģimenes rotaslietas, senču mantojums, ģimenes smagumus, Līna, nabaga Līna
Margarēta – mazais pirkstiņš, Ansītis, pintiķis, īkstītis, tas pats maziņais, tas jau labiņais, Merkura pirksts, flirtē, azartspēlēm un rotaļām, garam, rūpīgi koptam nagam, ko atšaut, dzerot no smalkas fajansa tējas tases
Un Jāzepiņš – īkšķis, īsis, utubunga, utu kāvējs, utukuka, piektenis, sūkājamais pirksts, lielais diņķis, plūmju koks, strups un stabils, Marsa pirksts, kreptīgs, īkši uz augšu, īkšķi spiest zīmoggredzenā, zīmoglakā, štempelī, īkšķis ir devējs, dāvinātājs un mazais nīdējs
Ja pirkstu gali rūsē, rados kāds mirst. Kam balti pirkstu gali, tam garš mūžs.
Pieci pirksti, piecacis, piecinieks, sudraba pieclatnieks, pieczvaigžņu konjaks, un tā tam būs palikt!
Kamēr prāģeri zem loga dūdelē, Papiņš dod ukazus Minnai un Paulīnei no ķēķa šur stibīt dzeltenmaizi un kafiju un pats uzsāk diņģēšanos, pūlas pūtējus pielauzt uz vēl vienu, Marijas dikti mīļotu gabsīti, par to pašu kosti, saprotams, kam mūziķu kvartets, kafiju iestrēbdams, kārpījas pretim – ne tā bijis angažēts, ne viņiem vaļas, ne plaušas no rīta iesilušas, un vispār, Horna dārzā jau viņus notīgi gaidot, dabūšot vēl braņas par kavēšanos, viņi notrauc kriņģeļa druskas no frakas atloka un pēc desmit minūtu tielēšanās pūš ar to gabalu Grosvaldu papī par patikšanu, pēc kura žēlīgās nobeigšanās Minna vico no kambara ar aizzieģelētu kuvēru, ko vecākais mežradznieks slaidi slidina ķešā, un kvartets steidzīgi atdievojas, sakot, lai nu živai rāda tiem ātrāko sieri uz staciju, dārza Pēteris uz vilciena sīkā riksītī diebj šu un klanīdamies atslēdz mūziķiem meža vārtus, un pūtēji vandās pa karmāniem, tipa grasītos dot dārza Pēterim чаевыe, tad smaidīdami pardonē, ka šodien kā reiz neesot sīcenes, novēl visiem priecīgu celebrēšanu un aši prom ir, un tā tas atkārtojas gadu no gada, un tā tam būs palikt!
Tikmēr caur ķēķa vārtiem jau ielīgo pirmās puķes Mamiņai un skaisti siltumnīcas augļi no tuvajiem nāburgiem, no visupirmā augsti godātā latviešu miljonāra Kristapa Morberga baltās vasaras pils un šā kundzes Augustes, dārza vārtiņi virinās cieti un vaļā, cieti un vaļā, nes apsveikumu telegrammas, ierodas beķerejas zellis ar lielu, apaļu, sulīgu ķiršogu torti, kuru tēvamāte jau laikus bij pastellējusi Mariju dienai, nes rožu pušķus, vienu sarkani mēļu mātei, trīs sniegbaltus vai vecrozā Grosvaldu meitām, ap rožu pušķiem stingri kā manžete aplikts ciets balts papīrs, nes čaganas, rūgti dvašojošas lilijas no tantes Martas, to baltajos zvanos dreb safrāna drīksnas, birst okerīgs kumīns, nes puķu kurvjus ar purpura gloksīnijām, to samtainie kausiņi vēl glabā pa rasas pilei, nes buķetes citu pēc citas no Purgaiļiem, Ķergalvjiem, Jirgensoniem, no Lazdiņiem, Veinberģiem, Bergiem, no Annas Brigader un Malvīnes Vīgneres, gaviļnieces guļamistabas durvis un trepes, pie kurām viņa drīz parādīsies vēl savā robe de chambre, no augšstāva līdz lejai tiek rotātas ar ziedu viju, kur ievītas bezdelīgactiņas, pļavas spilves un dzelteņie pureņi, mētras un kaķpēdiņas, vējotnes, vībotnes un serņu vijolītes, lauvmutītes un tīģergarnelītes, kazupogas un meduszāle, zīda puķes un pulkstenīši, jumpraviņas un taurenīši, cīruļgalvas un strazdsirdīte, ķērsa, plinkšķi, upes grīslis, gušņas un bastardiņš, vanagmēles un dzērvju acis – gaviļnieces goda krēsls galdgalā apvīts ar brūklenājiem, sīkiem, debesziliem ziediņiem kuplojas pļavu zvaniņi, lillā trubiņām saldi dveš meža ģerāniju ķekari un lauka neļķīšu čemurīši, kuplām kodeļām kvēlo magoņi, viss ir appušķots svaigiem ziediem un zaļumiem, ziedu vija lokās līdz verandas kafijas galdam, kura vidū dus brangs, dzeltens kliņģers kā Šķirstiņu dzirnakmens, un tā tas atkārtojas gadu no gada, un tā tam būs palikt!
Tikmēr Papiņš ar Grosvaldu bērniem jau sāk krāmēt vakara ilumināciju – raibās papīra laternās ievieto svecītes, caurstīgo drāšu musturiem dārzu, kamēr caur vārtiņiem jau nāk gratulants pēc gratulanta, uz verandas sariktēts garš kafijas galds, viesi iedzer smaržīgo citronu dzerēkli un kakao ar putukrējuma kepku, nosmeķē vaniļas morožinu, snaikstās pēc vīniņiem, piebrauc Dora Jirgenson ar savu auto, iedāvina Rosenthal tases ar gaišlillā atraiknītēm, liek savai meitai pasniegt Mamiņai vīna pudeli un milzīgu šokolādes kasti, gostu sarodas arvien vairāk un vairāk, Minna, jaunu mežģīņu skotelīti melnajai vilnas kleitiņai priekšā, uz gludi sukātiem spīdīgiem matiem uzsprausta maza sniegbalta aubīte, visapkārt kafijas galdam dāļā pašceptās ābolkūkas – biezi ar kanēli maisītas ābolu šķēles sviesta mīklā un brango, no divdesmit olām cepto medus dzelteno biskvītu, Papiņš zem liepām norūmē meža zemeņu boli un zaļganā stikla glāzes, visi dzer, malko, atveldzē mēles, atveldzē slāpes, un paši vēl atveldzējas, noprovē Tibi Grosmammas ķiršu torti un melones, ēd kompetus un baltos dzidros (no Mamiņas ābeles), kamēr visus ielūdz pie galda, kur viesi ar skubu piesien dūšu ar lasi un baravikām, pīles un cāļa cepeti, visa māja smāršo pēc svaigi izceptas baltmaizes, ķimeņkūkām un pīrādziņiem, pēc kanēļmaizes, pēc mazajiem kriņģelīšiem, un tā tas atkārtojas gadu no gada, un tā tam būs palikt!
Tikmēr laukā ir satumsis, un Papiņš steidz iedegt svečkas raibajās laternās, vēja lukturos, lampinonos, starp ēnainiem krūmiem šur un tur iekvēlas zaļā vai sarkanā bengāliskā uguns, jaunie staigā pa dārza celiņiem, dziesmas dziedādami vai spēlējot "Laupītājs un ceļotāji" – laupītājs ir paslēpies krūmos, un ronas maktena spiegšana un smiešanās, kad viņš ceļotājam no tumsas brūk virsū, kaut kur starp koku galiem un plānu mākoņu driskām lēni izlien spožs mēness, viesi sāk pamazām atdievoties, noklust putnu balsis, sieviešu smiekli, ēdamrīku slāpētā šķinda, sidraba gapelēm kā balles kurpīšu papēžiem klinkstot pa Kuzņecova porcelāna šķīvjiem, rimst tostu gaņģi ar augstulaimiprieku, urravām un glāžu saskandināšanas trinkšķiem, ir tik kluss, ka var dzirdēt, kā rasas pilieni krīt zālē no kokiem, un Grosvaldu meitas vēl izkaulē atļauju šai vēlā stundā aiziet uz jūras krastu kopā ar kādu no viešņām, kādu Elzu, Irmu vai Hanhenu, un jaunu kavalieri, un visi dodas pa tukšo, kluso ielu uz jūru, un jauneklis dzied "Klusa kā nakts, dziļa kā jūra lai ir tava mīlestība", mēness lej maigu vasaras gaismu pār snaudošo Edinburgu, mēs esam jauni, mēs svinam Marijas!
Mēs svinam!
2