Fragmenti no topoša stāstu krājuma nodaļas "Muļķīgie stāsti".
ONS*
Satikšanās vieta ir bezpersonisks, bet diezgan pieklājīgi iekārtots viesu nams ceļa malā, kilometrus desmit pirms mazpilsētas robežas. Viņa tā gribēja, tas viņai bija "pa rokai" – tā viņa rakstīja, bet man bija gluži vienalga, kurp braukt. Precizējot – es biju gatavs braukt jebkur. Double room maksāja 45 eiro par nakti, sezona vēl neesot sākusies – lai gan šajā viesnīcā, manuprāt, sezona nesākas nekad. Vai nebeidzas nekad. Jo vienmēr būs kāds, kuram uz vienu nakti jāpaliek ceļa malā.
Tiklīdz durvis aiz mums ir aizvērušās, viņa sāk runāt, gāzt man virsū visu savu ciešanu pieredzi, saprotams, ļoti unikālo, neatkārtojamo, īpašo, tieši tādu pašu kā vēl pāris miljoniem pusmūža sieviešu – grūta bērnība, sarežģīta jaunība un vientuļas vecumdienas. Viņas dzīve ir notikusi un arī turpmāk notiks bez manis, tāpēc mani tā garlaiko, bet arī vēl nekaitina. Vīnu es ļauju izvēlēties viņai, viņa paņem balto, sakot, ka no sarkanā viņai "pēdējos gados sāp galva". Viņa stāsta un stāsta par sevi, arī par to, cik ilgi viņa jau dzīvo bez seksa. Tie ir divi gadi. Tas ir vairāk nekā man. Nedaudz vairāk. Ginekoloģe pirms gada konstatējusi, ka viņai ir noslīdējusi dzemde, viņai tas bijis liels pārsteigums. "Pārsteigums un šoks," viņa precizē. Ginekoloģe brīnījusies, vai tad viņas vīrs to nav pamanījis, un viņa nezinājusi, ko atbildēt. Viņa mazliet satraucas par seksa kvalitāti, jo noslīdējusī dzemde daļēji aizsedzot ieeju makstī. Viņa atzīstas, ka visu pirmo bezseksa gadu nēsājusi līdzi prezervatīvu paciņu somiņā vai mēteļa kabatā. Katram gadījumam. "Bet gadījums tā arī neatnāca," viņa smejas. Arī manā mēteļa kabatā ir prezervatīvu paciņa, bet es, protams, nestāstu viņai, cik ilgi esmu to nēsājis līdzi. Katram gadījumam. Man jau šķiet, ka visiem, kuriem nav seksa, vienmēr līdzi ir prezervatīvu paciņa katram gadījumam. Baltvīns sārtina viņas vaigu un krūšu dekoltē ādu, kad viņa stāsta, kā nesen atradusi kažoka kabatā mežģīņu biksītes, kas pirms gada tur ieliktas "katram gadījumam". Vai šīs ir tās pašas, es jautāju. Nē, šīs ir jaunas, aizvakar pirktas, viņa irgojas.
Ieiet viņā patiešām ir mazliet grūtāk. Ja es nezinātu par noslīdējušo dzemdi, varētu domāt, ka viņai ir ļoti šaura vagīna. Vai ka viņa ir jaunava. Kad viņa atbalstās ar rokām pret sienu, es ievēroju, ka viņai ir skaisti pirksti – smalki, stingri un samtaini kā vilkvālītes, un svaigs manikīrs perlamutrīgos toņos, dimētās naktslampiņas gaismā viņas nagi maigi vizuļo, it kā upes pērlenes čaula būtu pavērusi savu noslēgto vāku. Uz brīdi sajūtos kā svešķermenis, kā parazīts, kas alkst iespiesties viņas čaulā, mani pārņem bailes, ka pērlene pēkšņi aizcirtīs savu viegli pavērto vāku… bet viss rit savu gaitu un beidzas, kā tam jābeidzas. Manas pēdējās atmiņas par viņu – rīta agrumā mēs viens aiz otra stāvam izbrauktuvē no viesnīcas stāvvietas, pareizāk sakot, sēžam katrs savā mašīnā, pirms griezt augšā uz galvenā ceļa. Viņa sēž piparmētru zaļā fiatā, es – asfaltpelēkā audi. Viņas mašīnai deg kreisais pagrieziena rādītājs, manējai – labais.
Mīkstās mantas un cietās mantas
Es viņai nez cik reižu esmu teikusi, ka cietās mantas un mīkstās mantas nevajag likt kopā, cietajām ir savs plaukts, un mīkstajām – savs, nu, nevajag, lūdzu, vienmēr jaukt kopā cietās ar mīkstajām, viņām ir jāstāv atsevišķi, katrām savā plauktā, bet, kad es no rīta atnāku pēc viņas maiņas, cietās atkal ir kopā ar mīkstajām, cietās ir mīksto plauktā, un mīkstās ir cieto plauktā, visas juku jukām, un atkal man viņai jāskaidro, ka cietās nevar likt kopā ar mīkstajām, tām katrām ir atsevišķs plaukts, cietajām savs, un mīkstajām savs, jā, protams, bērni pa dienu spēlējoties sajauc cietās kopā ar mīkstajām, bet tāpēc vakarā tās atkal jāsašķiro: cietās atsevišķi un mīkstās atsevišķi, cietās tajā plauktā, kur cietās, un mīkstās tajā plauktā, kur mīkstās, nevis cietās kopā ar mīkstajām un mīkstās kopā ar cietajām, bet viņa nesaprot, un es nesaprotu, vai viņa tiešām nesaprot vai izliekas, ka nesaprot, man jau sāk likties, ka viņa tīšām atkal un atkal saliek cietās kopā ar mīkstajām, vienkārši, lai man iespītētu, vakar, par piemēru, maiņu beidzot, es viņai cieši piekodināju, lai atkal nesaliek cietās kopā ar mīkstajām, jo cietajām ir paredzēts viens plaukts, bet mīkstajām cits, un nevajag abos plauktos likt gan cietās, gan mīkstās, bet šorīt es atnāku un redzu, ka mīkstās kā vienmēr ir saliktas kopā ar cietajām, juku jukām, un atkal man bija jāskaidro, ka nē, nevar cietās likt kopā ar mīkstajām, vai tiešām tik grūti to saprast, manuprāt, tas taču ir pats par sevi saprotams, ka cietajām un mīkstajām jāstāv atsevišķi, un arī tik vienkārši: likt katras savā plauktā, cietās vienā un mīkstās otrā, bet, kopš viņa te strādā, vēl nav bijusi tāda reize, kad cietās un mīkstās nebūtu sajauktas kopā, un, kad es no rīta atnāku, man tās atkal ir jāsašķiro un jāsaliek pa plauktiem, cietās atsevišķi un mīkstās atsevišķi, un, kad viņa atnāk uz savu maiņu, viss vienmēr ir kārtīgi sašķirots, cietās atsevišķi, un mīkstās atsevišķi, un es viņai atkal cieši piesaku nejaukt tās visas kopā, un viņa savā maiņā atkal saliek tās cieši kopā vienā plauktā, un es ciešu, redzot cietās mantas kopā ar mīkstajām, es ciešu, bet ciešos, ciešos nekliegt, nemest mantas pa gaisu, gan cietās, gan mīkstās, nerakstīt atlūgumu, es cenšos saprast, kāpēc viņa tā dara, viņa man atgādina to pārdevēju no sieviešu veļas nodaļas, kurai es vakar palūdzu parādīt man zeķubikses miesas krāsā, 40 den, no otrā plaukta, trešās no kreisās, bet viņa man prasa, kuras zeķubikses, ā, tās, miesas krāsā, 40 den, no otrā plaukta, trešās no kreisās, tās ir tieši tādas pašas kā šīs, kas te izliktas priekšā uz letes, nē, es saku, nu, nevajag, lūdzu, man rādīt to, ko es negribu redzēt, es jūs lūdzu parādīt man tās zeķubikses no otrā plaukta, trešās no kreisās, kāpēc jūs man gribat rādīt kaut kādas zeķubikses priekšā uz letes, ja mani interesē tās no otrā plaukta, trešās no kreisās, es jums lūdzu tās un nesaprotu, kas jums traucē parādīt man to, ko es prasu, tas taču ir jūsu darbs, vai arī es kaut ko nesaprotu?
Par aktrises darbu
Inesītes sapņu karjera – strādāt aktrises darbu – beidzās, vēl nesākusies. Pret to kategoriski iebilda Jurelis, viņas vīrs, tolaik gan tikai draugs, bet ar nopietniem nolūkiem, to uzreiz varēja noprast, kad viņš kategoriski iebilda pret Inesītes sapņu karjeru – strādāt aktrises darbu.
Pirmkārt, Jurelim kategoriski nepatika, ka Inesītes vakaros nebūs mājās, jo teātros izrādes sākas vakarā, parasti septiņos.
– Es, – Jurelis teica, – nākšu mājās no darba piecos, nu, labi, sešos, un tu tieši tad iesi prom uz teātri! Nu, kas tā būs par ģimeni? Stundu dienā satiksimies, knapi vakariņas kopā paspēsim paēst!
Inesīte nopūtās un nolēma nesākt Jurelim skaidrot, ka īstenība būs vēl briesmīgāka – sešos viņa jau būs prom teātrī, lai grimētos izrādei un saģērbtos kostīmā, jo aktrise nevar uz izrādi ierasties bez piecām septiņos. Un, ja tajā vakarā repertuārā būs ieplānota kāda vēsturiskā izrāde, mūzikls, žanra komēdija vai kaut kas no Šekspīra – ja vien tas nav laikmetīgs iestudējums –, teātrī uz grimu un kostīmu būs jābūt vēl agrāk, jau piecos. Tā ka nekādas vakariņas kopā tur vispār nesanāks.
Otrkārt, Jurelis ļoti bēdājās, ka, ja Inesīte būs aktrise, viņam nebūs, ar ko kopā iet uz teātri, jo Inesītei taču būs jābūt uz skatuves.
– Es, – Jurelis sūrojās, – nedēdēšu taču viens kā pirksts tajā teātrī! Ar ko man pirms izrādes iedzert piena kokteili ar plūmju sulu un apēst galvaspilsētas salātus? Ar ko starpbrīdī staigāt pa apli, apspriest režiju un aktieru sniegumu? Neiešu taču uz tavu izrādi ar kādu savu brūti, ha-ha-ha!
– Tu, – Inesīte ieminējās – varētu nākt ar kādu draugu. Ar Raimi vai Edžiņu. Vai varbūt ar Garo.
– Viņus, – Jurelis noskurinājās, – tas taču nevienā acī neinteresē! Nav tomēr nekāds hokejs! Vai pat futbols.
Inesīte nopūtās vēlreiz un nolēma nesākt Jurelim skaidrot, ka uz teātri viņš varētu nākt arī ar bērniem, jo par bērniem runāts vēl nebija, un, ja Inesīte pēkšņi pieminētu bērnus, Jurelis uzreiz varētu iedomāties atgriezties pie pirmā punkta un sākt uztraukties, ka starp pulksten pieciem vai sešiem un izrādes sākumu vajadzēs vēl arī pabarot bērnus, salikt viņiem drēbes, ko nākamajā dienā vilkt uz skolu vai pirmsskolas mācību iestādi, un palīdzēt sagatavot mājasdarbus – atprasīt reizrēķinu matemātikā, alfabētu lasīšanā, jaunos vārdiņus angļu valodā, Raiņa "Lellīti Lolīti" un Aspazijas "Nebēdni meiteni" latviešu literatūrā, "Cepu, cepu kukulīti" muzikālajā izglītībā, starp "Latviešu padomju enciklopēdijas" lapām nospiest kļavu lapas un parasto ērgļpapardi herbārijam botānikā, uztamborēt sarkanbaltsarkanu grāmatzīmi par godu 18. novembrim un uzfilcēt brošiņu zemes toņos mājturībā, sataisīt kastaņu cilvēciņus un kabaču marsieti kompozīciju izstādei "Rudentiņš – bagāts vīrs"… bet Inesīte to visu nevarētu, jo viņa jau būtu teātrī uz grimu un kostīmu!
Bet treškārt un galvenokārt Jureli satrauca Inesītes gultas ainas.
– Tu, – viņš pārmetoši sacīja Inesītei, – guli ar kaut kādu pilnīgu svešu veci gultā, nu, labi, guli, ja gribi, tā ir tava darīšana, bet viens to visu vēl filmē! Nu, labi, pieņemsim, lai filmē, ja baigi vajag, viņam darbs tāds, nu, tam, kas filmē, bet tur taču vēl vesels bars jums apkārt stāv un lupī. Tu vari man pateikt, ko viņi visi tur cer ieraudzīt?
Inesīte nopūtās un nolēma nesākt Jurelim skaidrot, bet viņas sapņu karjera – strādāt aktrises darbu – beidzās, vēl nesākusies, jo viņi vienojās izņemt Inesītes dokumentus no Teātra fakultātes vai, pareizāk sakot, tos nemaz neiesniegt.
*ONS – One Night Stand – vienas nakts sakars (angļu val.). Akronīms, kas apzīmē mūsdienās izplatītu randiņu kultūras fenomenu. Akronīmu ONS lieto, arī lai apzīmētu personu, ar kuru jums bijis vienas nakts sakars. (Urban Dictionary)
3