Foto: Maija S. Performence, 30.04.1994. (Kristīnes Želves arhīvs un paraksti)
 
Komentē
0

Rakstu sērijā "Visjaunāko laiku vēsture" 12 autori atskatīsies uz spilgtākajiem notikumiem 90. gadu Latvijas kultūrtelpā un to, kā tie ietekmējuši vai (pretēji) pagaisuši bez pēdām mūsdienās.

Bija agrs rīts (pēc festivāla kritērijiem) – ap deviņiem, un Kongresu nama Preses centrā es rosījos viena pati. Brīdī, kad lipināju no avīzēm izgrieztu attēlu un publikāciju kolāžu pie festivāla "slavas stenda", manu darbošanos pārtrauca bargs sievietes jautājums angļu valodā: "Vai jūs, lūdzu, nebūtu tik laipna un nepaskaidrotu man, kur es atrodos un kāpēc?"

Žigli pārliku prātā jautājuma iespējamos iemeslus. Vakar festivāla viesiem bija organizēta ekskursija uz Eizenšteina muzeju Ķeipenē. Eizenšteina muzejs realitātē nozīmēja kādreizējās Ķeipenes dzelzceļa stacijas uzgaidāmo telpu, kurā pie sienas bija piestiprināts uzraksts "Es pat no telefona grāmatas uztaisīšu kino. Sergejs Eizenšteins" latviešu, krievu, angļu, franču, flāmu, armēņu un citās valodās, bet stūrī novietots antīks telefons, no kura varēja piezvanīt Luisam Bunjuelam, Marlēnai Dītrihai, Otaram Joseliani un, protams, pašam Eizenšteinam. Uzgriežot kādu no numuriem, kuri ar krītu bija uzvilkti uz tāfeles, telefona klausulē pēc savienojuma signāla atskanēja ierakstīta Ivana Bargā balss: "Baltija būs mūsu, tā jāiekaro ātri un nekavējoties!" Toties brauciens uz Ķeipeni ilga trīs stundas īpaši šim pasākumam nofraktētos divos kupejvagonos – ģenerālisimusa vagonā ar vannu un restorānvagonā ar gadsimta sākuma stilā servētiem galdiem, aktieru studijas audzēkņiem oficiantu lomās un bagātīgu bāru. Bezmaksas, protams. Ķeipenē tekilu servēja meksikānis Havjērs strīpainā pončo, ar ģitāru rokās piestrinkšķinādams "Viva La Mexico!" – viņš, protams, atsaucās uz Eizenšteina nepabeigto filmu. Un arī atpakaļceļā tieši tāpat – trīs stundas ar bezmaksas bāru. Jā, un Ķeipenei ar Eizenšteinu nebija nekāda sakara, tik vien, ka šīgada "Arsenāls" bija veltīts viņa simtgadei.

Festivāla atklāšanā orķestris atskaņoja Luisa Andrīsena skaņdarbu ar Pītera Grīneveja tekstiem "M is for Man, Music, Mocart", bet pēc tam uz skatuves veikli kā lūsis uzlēca Ansis Rūtentāls ar mačeti rokās, lai, neko neteikdams, ar efektīgu cirtienu pāršķeltu ekrāna balto miesu, aiz kuras liesmoja sarkana kāvu gaisma; nobeigumā vīri aizsargķiverēs ar autogēnu, dzirkstelēm šķīstot, uz skatuves dalīja gabalos vēsturisku piena separatoru (Eizenšteina novēlējumu "Arsenālam"), bet viņiem aiz muguras mīņājās 19 Konkursa skates režisori, tostarp Frīdrihs Tors Fridrihsons, Laila Pakalniņa, Džafars Panahi… Pa vidu bija vēl dažādi ar Eizenšteinu saistīti pasākumi, piemēram, viņa utopiskās "Stikla nama" idejas revitalizācija, kuru vadīja režisors Viktors Jansons. Plīvojošiem, gariem matiem un bārdu, vienmēr kustībā, vienmēr ideju pārņemts, viņš piepaceltā, dziedošā balsī klāstīja mulsajiem žurnālistiem aptuveni ko šādu: "…ir jāatrisina ekrāns, jo tieši ekrānā ir ietverta kino būtība, tāpēc Eizenšteina "Stikla nams" būs kino attēls uz dažāda izmēra ekrāniem, kubiem, piramīdām kvadrātiem, sienu, griestu un grīdu plaknēm; ekrāns, kas ļaus attēlu uztvert frontāli, no aizmugures, no sāniem, no augšas, no apakšas un no iekšas, ieiet ekrānā, pacelties virs tā, pagulties tam apakšā un atdoties…" – un dienas laikraksti to visu arī publicēja (jo nekādu interneta portālu vēl īsti nebija), bet Alberta ielā kāda jūgendstila nama (kuru projektējis Mihails Eizenšteins un kurā nākamais kino ģēnijs pavadīja bērnību) apaļajā kāpņu telpā uz katra pakāpiena līdz pat piektajam stāvam tika saliktas degošas sveces. Uz turieni tika atvilkts arī Rīgas mērs Andris Bērziņš, ("Latvijas ceļa" Andris Bērziņš), un dažus gadus vēlāk Rīgas dome tika pārliecināta, ka apbūves gabals Kaļķu ielā pie Līvu laukuma jāiznomā Eizenšteina "Stikla nama" būvēšanai…

Visas šīs radošās izpausmes organiski ierakstījās tajā estētikā un dienaskārtībā, kāda 90. gados valdīja Latvijas sabiedrības mākslinieciski orientētajā segmentā un kuru šodien varam skatīt gan caur postmodernisma, gan postkomunisma un postkoloniālās mākslas teorijas prizmu. [1] Manuprāt, precīzu apzīmējumu šim fenomenam devusi mākslas kritiķe Anda Kļaviņa – "dzīve Limbo" [2] – elles un paradīzes priekškambarī, tranzītzonā starp Rietumiem un Austrumiem, vēl īsti nezinot un nesaprotot, kurā no abiem "departamentiem" tev atradīsies vieta. Pirms tam padomju totalitārajā sistēmā mākslas un mākslinieka ("īsta mākslinieka") eksistence un izpausmes tika plānotas, subordinētas un uzraudzītas pēc stingri sakārtotiem, bet visiem skaidri saprotamiem spēles noteikumiem – studijas un diploms attiecīgajā mākslas augstskolā, uzņemšana attiecīgajā radošajā savienībā un valsts leģitimizēta (finansiāli atbalstīta, novērtēta un, vēlams, ar attiecīgām regālijām apbalvota) profesionāla darbība centralizētā, institucionalizētā sistēmā. Jebkuram, kas sadomāja būt mākslinieks ārpus centralizētās sistēmas, tā piedāvāja divas iespējas: labākajā gadījumā piederēt amatiermākslai jeb "neīstajiem māksliniekiem", sliktākajā – riskēt ar vainošanu disidentismā vai liekēdībā, par kuru draudēja arī kriminālatbildība "pēc panta" – tā, redz, bija gadījies dzejniekam Brodskim. Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā šī sistēma kopā ar Padomju Savienību kolapsēja, un brīdī, kad mana paaudze, divdesmitgadnieki, sāka lūkoties pēc "savas vietas dzīvē", nekāda cita vēl nebija izveidojusies. No vienas puses, mūs tas netraumēja, jo nebijām paspējuši ne absorbēt strikto sistēmu, ne arī sasniegt kādu vērā ņemamu statusu, no otras puses – dezorientēja, jo tas pats aptuvenais Limbo stāvoklis valdīja arī citās paaudzēs un dzīves jomās: ekonomikā, politikā, sociālajā sfērā.

Karnevāls Mūzikas akadēmijā, toreiz J. Vītola Latvijas Konservatorijā. Varētu būt 1989. gads, fotogrāfs Uldis Pāže.

1990. gadā beidza pastāvēt slavenā Rīgas kinostudija – vienots, centralizēts Latvijas kinoražošanas centrs, kas nodrošināja štata vietas ap tūkstotim darbinieku – radošajiem, tehniskajiem, administrācijai – un pilnu visu žanru filmu ražošanas ciklu, sākot no scenārija līdz pēcapstrādei, ieskaitot t.s. mākslinieciskās padomes vērtējumu ar vairāk vai mazāk tiešiem cenzūras elementiem. Astoņdesmitajos gados Rīgas kinostudijā gadā tapa vidēji 10 pilnmetrāžas spēlfilmas (kuras tolaik sauca par mākslas filmām), deviņdesmitajos: 1993 . gadā – četras, 1994. – neviena, 1995. – viena, 1996. gadā – divas…

Kinoteātri tika slēgti cits pēc cita: tie pārtapa humpalu tirgotavās, draudzes lūgšanu namos vai tika papildināti ar kādu ienesīgāku blakus rūpalu – spēļu automātiem, videosaloniem, kazino galdiem. Atceros, kā skatījos Kusturicas "Čigānu laiku" kāda Rīgas centra kinoteātra aukstajā zālē (jo apkure bija dārga) ar skābu peregara un pelnutrauka aromātu kokteili gaisā, jo naktī kinoteātris darbojās kā naktsklubs.

Bet kā jūs domājat – vai viss uzskaitītais mūs ar draudzeni atturēja no iestāšanās jaundibinātās Latvijas Kultūras akadēmijas pirmajā kino režijas kursā Latvijā? Nē taču! Uzdziedājām "We're absolute beginners, with nothing much at stake" – un metāmies jaunās dzīves piedāvātajās iespējās, jo uz impērijas drupām bez jau pieminētā "Arsenāla" pamazām sāka dīgt dažādu jaunu, līdz šim nepazītu formāciju asni un liela to daļa barojās no Rietumu valstu finansējuma. Viens no tādiem bija Francijas–Latvijas videomākslas festivāls, kurš vairākos laidienos iepazīstināja mūsu publiku ar lielākajai daļai nedzirdētu terminu "multimedijs". Tā bija mākslas forma, kas pieprasīja ne tikai jaunus izteiksmes līdzekļus, bet piedāvāja arī jaunas, līdzšinējo "kastu sistēmu" pārkāpjošas mākslas darba un mākslinieka definīcijas – proti, starpdisciplinaritāti un sadarbību, mākslas darbu ne tikai kā dažādu mediju savienojumu, bet arī kā dažādu jomu autoru kopdarbu vai pat tīklojumu. Interesanti, ka visorganiskāk jaunos medijus uztvēra studenti (kuriem ne vienmēr piemita mākslinieciskās un tehniskās prasmes), kā arī totalitārās sistēmas terminoloģijā "neīstie mākslinieki" jeb "ārpusnieki", kuri līdz tam bija darbojušies ārpus oficiālās sistēmas un institūcijām, – piemēram, vēlāk par multimediju klasiķi atzītais arhitekts Hardijs Lediņš vai kinoamatieris Dainis Kļava, šobrīd pazīstams režisors un operators. Savukārt no kino vai vizuālās mākslas nozares "īstajiem māksliniekiem" nācās dzirdēt ne vienu vien sistēmas inercē balstītu autoritatīvu spriedumu: "Tā jau nav īsta māksla" un "Mūsdienās jau katrs var iedomāties, ka ir mākslinieks." Francijas puse par labāko atzītajam video darba autoram piedāvāja tam laikam grandiozu balvu – apmaksātu mēnesi Parīzē un iespēju tur veidot savu journaux de voyage.

Klase, 1988, Foto Uldis Pāže, inscenēts foto.

Šeit laikam vieta arī atkāpei par mūsu pirmajiem profesionālajiem braucieniem uz Rietumiem – gan uz dažādiem filmu un videomākslas festivāliem, gan uz mums pilnīgi jauniem formātiem – rezidencēm, vorkšopiem un apmaiņas programmām, kas nereti kļuva par pārbaudījumu krustugunīm mūsu līdzšinējai sociālajai, komunikatīvajai un lingvistiskajai pieredzei. Daudz nekavēšos pie dažādās atmiņās bieži vien kolorīti tēlotajiem vairāku dienu vai pat nedēļu ilgiem ceļojumiem grabošos autobusos ar diennakti ilgu stāvēšanu robežkontroles punktos bez civilizētām labierīcībām (jo Eiropas Savienības dalībvalsts statuss vēl nebija, kā smejies, pat projektā) vai līdzi vedamo pārtikas krājumu – konservu, cieti žāvētās desas, rupjmaizes un, protams, alkohola – aprakstiem, jo inflācijas dēļ pārtikas iegāde Rietumu lielveikalos, nemaz nerunājot par vakariņošanu kafejnīcās vai restorānos, bija nepaceļama. Visi šie mednieku stāsti par "pirmo braucienu uz Rietumiem" šodien jau veido samērā homogēnu vairāku postpadomju paaudžu kolektīvo pieredzi – kolorītu un traģikomisku, bet pārsvarā vitālu, aiz borta atstājot vienu otru apkaunojošu epizodi, ar kurām ne vienmēr gribas publiski dalīties, – piemēram, mūsu "pidžin ingliš" ar stipro baltiešu akcentu un dīvaino gramatiku (kādā videofestivālā es meklēju kinomehāniķi, prasot: "Where is projection gay ?"), mūsu jocīgo apģērbu (mani a la Dr. Martens zābaki tika pirkti būvmateriālu veikala celtnieku darba apģērbu nodaļā un bija man kādus 3 izmērus par lieliem) un sociālo prasmju trūkumu (mēs ar draudzeni Parīzes lidostas telefona automātā stūķējām viedkarti ar visu celofāna iepakojumu, jo Latvijā mēs zvanījām ar monētām un žetoniem, bet kādā Kopenhāgenas videonomā, plašā vairākzāļu telpā, es mēģināju nopirkt kaudzi kasešu, jo biju pārliecināta, ka tas ir veikals ar ļoti draudzīgām cenām).

Šajā vietā es labprāt plūstoši pārlēktu atpakaļ uz 90. gadu Latviju un vēl vienu neizdzēšamu laikmeta iezīmi, kas saucās videonoma. Digitālais attēls un attēla nesēji bija sākuši savu uzvaras gājienu – videonomas punkti, video klubi, videofilmu seansi kļuva par ikdienas vizuālās kultūras sastāvdaļu. Deviņdesmito gadu Rīgā "videofilmu noma" pārsvarā nozīmēja mazu, tumšu puspagraba skabūzīti vai piedēkli lielveikala stūrī, kura plauktos bija sakrautas raibas VHS kasešu grēdas, žanrus īpaši nešķirojot. To manā Imantas lielveikala videonomā gan nebija pārāk daudz, pārsvarā – боевичок, триллер, романтика. Ar "очень активная pомантика" apzīmēja pornogrāfiju, un tā parasti glabājās vai nu netrafarētās kasetēs zem letes, vai viltīgi ieslēpta kādā nevainīgā – animācijas vai ceļojumu filmas vāciņā. Lielākoties filmu videoversijas tika izplatītas nelegāli (mūsu, pakalpojuma lietotāju, nojēga par šī fakta saistību ar likuma vai nodokļu režīma pārkāpumiem bija visai blāva – vai tādas nebija vispār), kasetes bieži bija tik "nojātas", ka to korpuss grabēja, lenta burzījās un kropļoja attēlu vai skaņu, bet, tā kā visas filmas svešvalodās bija pārrunātas ar monotonu voisoveru krievu valodā, zaudējums nebija liels, bet par kaut kādu skaņu celiņa izbaudīšanu vispār nevarēja būt ne runas.

Lai pēc iespējas ātrāk laistu apgrozībā un peļņā svaigākos grāvējus, filmas tika fenderētas visneiedomājamākajos veidos – es esmu skatījusies filmu, kura kasetē tikusi pārfilmēta no ekrāna skatītāju pilnā kinozālē (par to nepārprotami liecināja skaņu fons un dažas uz ekrāna redzamās ārā ejošo skatītāju ēnas). Tomēr visneaizmirstamākā pieredze man bija ar kādu videonomā ieskapētu filmu bez vāciņa – tā bija no Holivudas studijas montāžas galda svaigi nozagta vēl nemāsterēta kopija, kurai nebija ne sākuma, ne beigu titru un montāžas vietās vēl lēkāja "metkas". Atceros, kā kopā ar draugu bez īpašām ekspektācijām iemetām VHS maģī šo beznosaukuma-bezrežisora filmu un jau pēc minūtēm desmit mums abiem bija skaidrs, ka tas ir šedevrs. (Vēlāk izrādījās, ka tā bija Tarantīno "Lubene".) [3]

Fonā Jānis Deinats "Portrets saviesīgā vidē, 1991" izstādē "Sejas izteiksme" Arsenālā, 2019. Priekšplānā modele.

Bet šajā brīdī, lūdzu, atgriezīsimies 1998. gadā kinoforuma "Arsenāls" Preses centrā pie manas un dāmas – tā bija amerikāņu producente N. – raksta sākumā iesāktās sarunas.

"Vai jūs gadījumā vakar nebijāt ekskursijā uz Eizenšteina muzeju Ķeipenē?" es iejūtīgi un delikāti apvaicājos.

"Jā, tieši tur es biju!" dāma attrauca un savai nācijai raksturīgajā enerģijā un entuziasmā turpināja: "Tieši tāpēc gribu saprast – kas tas vispār bija? No cooproduction meetings, no project pitchings, no discussion panels… just the endless, endless bullshit!"

Es viegli nosarkušiem vaigiem klausījos viņā un sapratu – tas ir beigu sākums. Deviņdesmito un "dzīves Limbo" beigu sākums. Un kādas zemapziņas strāvas man teica priekšā, uz kuru pusi svērsies svārsts…

Postkomunisma mākslas pētnieks Boriss Groiss savas grāmatas "Komunisms. Post Scriptum" pēcvārda intervijā ar Ilvu Skulti un Ievu Astahovsku konstatē, ka "divdesmit pirmais gadsimts ir deviņpadsmitais gadsimts bez cerībām, ka kaut kas mainīsies". Šis apgalvojums savā rezignētajā paradoksalitātē vilina to izmantot "Piezīmju no Limbo" nobeigumā, bet es to nedarīšu. Jo, lai arī šodien mēs nenoliedzami dzīvojam pasaulē, kurā tirgus likumi ir iefiltrējušies visos – arī kultūras un mākslas – procesos, pasaulē, kurā amerikanizācijai pretstāvēt kļūst arvien nereālāk, tāpat kā ticēt mākslas spējai kaut ko mainīt vai ietekmēt un mākslinieks šajā materiāli orientētajā dienaskārtībā ir margināla figūra; lai arī es joprojām sev apkārt atpazīstu to postkoloniālo mantojumu, kurš mākslā tiecas pēc autoritāšu noteiktas hierarhijas, pieprasa skaidru un konkrētām vajadzībām pakļautu ideoloģiju un nepieļauj vairāku "pareizo viedokļu" pastāvēšanu vienlaikus, un man nav ne jausmas, kad un vai tas zudīs, tik un tā Padomju Savienības sabrukums ir un paliks manas dzīves svarīgākais un labākais notikums.

 

Rakstā izmantotie avoti:

  • "Deviņdesmitie. Laikmetīgā māksla Latvijā". Rīga: Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2010.
  • Boriss Groiss. "Komunisms. Post Scriptum". Rīga: Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2015.
  • Zigmārs Jauja, Jurijs Petrevoščikovs, Anita Uzulniece "Zudušos kinoteātrus meklējot". Rīga: "Jumava", 2018.
  • Kristīne Matīsa, Augusts Sukuts "Kādas ķecerības vēsture", Rīga: Arsenāls, 2009.
  • Latvijas filmu katalogs.

[1] Zinu, ka par postkoloniālās teorijas izmantojumu postpadomju – bijušo PSRS republiku un satelītvalstu – identitātes un attīstības analīzē un aprakstīšanā ir dažādi viedokļi. Personiski man tās pielietošana šķiet akceptējama un vērtīga, bet polemikai par to nebūs vietas šī raksta ietvarā.
[2] Kļaviņa, Anda. Dzīve Limbo: postkoloniālisma diskurss 90. gadu Latvijas mākslā. No: Deviņdesmitie. Laikmetīgā māksla Latvijā. Rīga: LMMC, 2010.
[3] Vēsturiskā taisnīguma vārdā gan šai sadaļai nepieciešama piebilde, ka pastāvēja arī vairāki videonomas punkti, kas piedāvāja pārdomātu un kvalitatīvu saturu un komplektā ar to īpašnieku komentāriem vai ieteikumiem daudziem kinomāniem kļuva par "mazajām universitātēm" un šodien deviņdesmito ikonogrāfijā var pretendēt uz kulta vietas statusu, piemēram, Visvaldis un "Muklājs", "Dailes" Zigis u.c.

Rakstu sērija top, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas "Latvijai – 100" piešķirtajam finansējumam.

Kristīne Želve

Režisore, kura raksta. Studējusi kinomākslu un kultūras menedžmentu, ilgi strādājusi Sabiedriskā medija Kultūras raidījumu redakcijā, filmu, scenāriju, izstāžu un stāstu krājuma autore. Priekšroku dod

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!