Komentē
0
Saglabā

Par Raimonda Ķirķa debijas krājumu "Kartes" ("Neputns", 2019).

Regulāras publikācijas literatūras medijos, performances, kurām tapuši atsevišķi teksti, izstāžu veidošana, darbība literāros grupējumos, Jaunā kritiķa veicināšanas balva un dalība teātra izrādē – Raimonda Ķirķa CV ir pietiekami kupls, lai tiem, kas seko līdzi literatūras procesiem, viņa debijas krājums "Kartes" nebūtu pārsteigums, bet gan likumsakarīgs un gaidīts notikums citu poētisko iznācienu virknē. Bet tas nenozīmē, ka pati grāmata necenstos pārsteigt – tai piemīt uzskatāma tieksme meklēt nebijušas izteiksmes, ambiciozi eksperimentēt un veidot jaunus spēles noteikumus. Proti, attālinoties no dzejai stereotipiski piemītošās emocionalitātes, Ķirķis piedāvā prāta dzeju – filozofiski orientētu intelektuālo konstrukciju dzejprozu, kas kā magma plūst no lappuses uz lappusi, tiecoties aptvert nacionāli un temporāli dažādu kultūru laukus. Taču atšķirībā no, piemēram, Roberta Mūka dzejas, kurā filozofiskas atskārsmes veidotas, balstoties rotaļīgās metaforās un vārdspēlēs, Ķirķa grāmatā būtiska kļūst valodas bagātināšana – pēc iespējas dziļākas un daudzslāņainākas valodas ģeoloģijas lipināšana.

Protams, Ķirķa plašais intelektuālais vēriens riskē atsvešināt daļu lasītāju – prāta dziļurbumi vietām var šķist pārāk dziļi un tādēļ pārāk tumši, lai tajos kaut ko saskatītu. Ir skaidrs, ka grāmata varētu likt viedokļiem šķelties – viena daļa sajutīs pretestību un teiks, ka šīs vārsmas ir pārāk smagnējas, pārblīvētas un grūti uztveramas. Un, no vienas puses, šos iebildumus var saprast. Teksts tiešām ir prasīgs, vietām klabošs (piemēram, "Ostā atģieda dziest: vai būs gana ar zvērestu mūsu reiz klusēt par klusu ciešanu šo, mājup dodas kad zvejnieks un lūdz" (6. lpp.)), vietām ar nesagremojami gariem teikumiem (piemēram, tituldzejolī 13. lpp.). Tomēr, no otras puses, nepamet iespaids, ka uzskaitītās īpašības nav autora nevīžība vai kļūda, bet gan izvēle. Citiem vārdiem sakot, sarežģīti rakstīt jau nav grūti, svarīgāk – vai sarežģītība tiek kaut kādā veidā attaisnota, un šajā gadījumā, manuprāt, tā noteikti ir. Ķirķim komplicētība nav pašmērķis, bet drīzāk blakusprodukts kādam augstākam uzstādījumam.

Proti, manā interpretācijā "Kartēs" lasāmie darbi tiecas uz tādu esības atspoguļojumu, kas tuvotos mērogam 1:1, taču esība, kā zināms, ir pārāk daudzpusīga, pārāk haotiska un vienlaicīga, lai ko tādu būtu iespējams realizēt ("Dievīgs kļūs tas, kurš sistematizēs laikapstākļus," raksta Ķirķis 12. lpp.), tādēļ jebkuri centieni ir lemti neveiksmei. Te jāatceras vienu rindkopu garais Borhesa stāsts "Del Rigor en la Ciencia", kas vēsta par impēriju, kurā kartogrāfija attīstījusies tiktāl, ka tikusi izveidota karte, kas bijusi tikpat liela, cik visa impērija, un kuru pēc izgatavošanas atzinuši par nelietojamu. Tātad jāmeklē citi ceļi – tekstam neizbēgami jākļūst sarežģītākam, jāsabiezē, jāpiebriest, jāiet dziļumā, nevis plašumā.

Rezultātā dzejoļi, nespēdami sasniegt atbilsmi īstenībai, top iekšupvērsti un par būtisku tematu kļūst valoda. Latviešu mēle, tās elementi un vēsture, vārdi, teikumi, sintakse, ritms, retorikas paņēmieni, pat ortogrāfija – tas viss veido vienu no Ķirķa tēlu sistēmas kodoliem. Tomēr otrajā no divām grāmatas nodaļām arī valodas pašrefleksija nonāk strupceļā, līdz beidzot kapitulē un sabrūk dzejolī "Dada error". Šeit tā vairs nav latviešu valoda, tā pat nav cilvēku valoda, bet gan kods, kas vairāk piedien datoriem, turklāt iestrēdzis mūžīgā cilpā (".I "start symbol," / the name of the rule which is initially evaluated. If not specified, this defaults to the first rule in the script." (56.–57. lpp.)), mūžīgi ģenerējot jaunu kodu. Vienlaikus, kā jau tas pieklājas reizēs, kad tiek ieviesti jauninājumi, otrā nodaļa raisa pārdomas par to, kas ir māksla, – piemēram, vai programmēšanas valodas jūklis 47. lappusē ir dzeja?

Ķirķim nav būtiska nepārprotama un vienkārša izteiksme, viņa dzeja paredzēta ilglaicīgai izpētei jeb, kā to aicina uztvert grāmatas koncepcija, kas sabalso teksta un kartes jēdzienus, – šīs vārsmas dod iespēju tajās maldīties – meklēt sakarības, asociācijas, atsauces, valodiskus dārgakmentiņus. Šādā skatījumā vājākās krājuma vietas ir tās, kas nespēj noturēt lasītāja uzmanību, jo ieslīkst abstraktā tēlainībā, tā zaudējot saķeri ar taustāmo realitāti un konkrētību. Piemēram, teikumi "Tāpat kā piezīmes par vēsturi, tās skatu paver sadrumstalotai attīstībai progresa vārdā. Apjucis mezozoja klaidā" (22. lpp.). Šādas rindas tiešām izraisa vienīgi apjukumu.

Taču šādu rindu, kurās nozīmju tīklojums nerada pietiekami saprotamas sakarības vai atsauces ir grūti atšifrējamas, proti, maldīšanās nesniedz gandarījumu, ir maz. Lielākā daļa dzejoļu liek lasītājam gribēt tajos klaiņot un raisa vēlmi šķetināt katru vārdkopu, lai atrastu tajās ieslēptos izrakteņus. Krājumā ir daudz meistarīgu vārdu savienojumu, kas izsauc estētisko baudījumu, piemēram, dzejolis "Skriptorijs. Pārrakstot Augustīnu" ("Esmu izcirsts no redzes un uzsliets no vārda, kas noturīgāks par varu" (17. lpp.)), epizodes dzejolī "Aklās sienas. Tabula rasa" ("mūsu sapņi ir neuzvaramā armāda" (23. lpp.)) vai labskanīgā vārsma "Es svīstu kvēpus, kas lāso, augšup virdami, un ķep pie kairo ķieģeļu sāniem" (24. lpp.) dzejolī "Dūmenis".

Krājumā neiederīgs šķiet dzejolis "Nakts fatālisms", kura versijas iepriekš parādījušās gan interneta žurnālā "Punctum", gan izlasē "Kā pārvarēt niezi galvaskausā?". "Niezē", kur Ķirķa darbi ir ar datējumu, šis dzejolis iekļāvās labāk, jo datumi pie dzejoļiem ļāva izsekot viņa rokraksta attīstībai, taču "Kartēs", kur datējumu nav, tas izceļas uz pārējo tekstu fona kā pusaudziski neirotisks. Tomēr jau "Nakts fatālismā" redzama autora rakstībai būtiska iezīme – sasaiste ar vēsturi un tradīciju. Autoram acīmredzami ir svarīgi apzināties pagātnes klātesamību tagadnē. Par to liecina ne tikai darbs ar Latvijas valsts reālijām cauri laikiem, kā to var manīt dzejolī "Bezmiega vēsture" ("vēsturei jākalpo par neizsmeļamām rūdu raktuvēm, no kurām vēlāk kalt abpusgriezīgus zobenus un dzeju" (34. lpp.)), bet arī bagātīgais intertekstualitāšu slānis (piemēram, mājiens uz Ilmaru Lābanu dzejolī "Enkurs" 42. lpp.) un stila aizguvumi no citiem dzejniekiem.

Pārfrāzējot Jāņa Ozoliņa teikto grāmatas atklāšanā, "Kartēs" būtisks ir valodas vērienīgums – kā Uldim Bērziņam, rotaļīgums – kā Eināram Pelšam, ironija un pašironija – kā Kārlim Vērdiņam, trauslums – kā Artim Ostupam (īpaši īsākajos dzejoļos, piemēram, "Dūmenis" (24. lpp.), "Lietū ieilga" (14. lpp.), "Kadence" (43. lpp.)), kā arī jau piesauktā sarežģītība – kā T. S. Eliotam, ko Ķirķis atdzejojis. Nevar apgalvot, ka Ķirķis šo aspektu sakarā sasniedz pieminēto autoru līmeni, bet stilistiskā programma ir iespaidīga. Manuprāt, šī grāmata ir veiksmīgs mēģinājums meklēt to, kā latviešu dzejā nav, vienlaikus nezaudējot sasaisti ar tradīciju. Vai, pareizāk sakot, meklēt tādas saķeres ar līdzšinējo literatūru, kādas agrāk Latvijā neesam redzējuši (konvencijas lauž arī Armanda Zelča lēmums novietot grāmatas saturu uz grāmatas vāka). Šī ir spilgta debija tieši tāpēc, ka tiecas atdot godu dažādām literārām parādībām, tās neatkārtojot. Piemēram, tur, kur kāds cits dzejoli beigtu, Ķirķis piesviedīs klāt vēl trīs rindkopas un svešvārdu virteni.

Ja ir jāpiekasās, es personīgi iebilstu pret to, ka dzejolis beidzas ar citātu (kā tas darīts 17. un 39. lappusē), jo man vienmēr šķitis, ka tieši dzejoļa beigas nes īpašu slodzi, tāpēc tur vēlos lasīt konkrētā teksta "es" balsi. Un vēl: lai arī otrā nodaļa, kurā apkopoti konceptuāli ievirzīti darbi, demonstrē autora spēju daudzveidību un sniedz atrisinājumu valodas tēmai, šo konceptuālo tekstu kopumā šķiet par maz. Tie drīzāk nolasās kā sākums atsevišķai, no pārējā krājuma nodalītai grāmatai. Vēl, protams, jāatkārto, ka tie, kas mēģinās lasīt šo dzeju, gaidot, piemēram, jūtas un aizkustinājumu, visdrīzāk būs vīlušies, jo "Kartes" diezgan mērķtiecīgi izvairās no pierastā. Bet tie ir sīki pārmetumi. Svarīgāk ir tas, ka, tieši izvairoties no pierastā, Ķirķis ir parādījis sevi kā vienu no jaunākās paaudzes spējīgākajiem latviešu dzejniekiem.

Tēmas

Ivars Šteinbergs

Ivars Šteinbergs (1991) ir dzejnieks un atdzejotājs, publicējas kopš 2012. gada. Strādājis kultūras žurnālistikā, vadījis literatūras raidījumu “Bron–Hīts” radio “NABA”. 2018. gadā Ņujorkas štata univ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!