Manis un divu draudzeņu izveidotajā platformā "My First Year Too", kurā dalāmies ar mammu stāstiem par viņu pieredzi bērna dzīves pirmajā gadā, nolēmām par godu Mātes dienai sarīkot nelielu aptauju. Ievietojām "Instagram" pieejamo jautājumu/atbilžu "kastīti", jautājuma vietā ierakstot vārdus "Mamma ir..." un ļaujot sekotājām, kuras to vēlas, šo teikumu pabeigt atbilstoši viņu uzskatiem.
Starp saņemtajām atbildēm bija šādas: "Māte ir drošība." "Māte ir visa pasaule." "Māte ir miera osta." "Māte ir viss." Es saprotu, ka šie apgalvojumi to paudēju prātos ir apliecinājums mātes nozīmīgumam bērna dzīvē, kas viņas pozīciju it kā padara īpašu, kas ļauj viņai gozēties svarīguma un neaizvietojamības saulītē. Tā kā liela (droši vien lielākā) daļa mūsu sekotāju nesen ir kļuvušas par mātēm, ļoti iespējams, viņas pašu izvēlētajos apzīmējumos saskata sevi, savu lomu pašas bērna dzīvē. Un tas, protams, ir normāli. Tas tā vienkārši ir.
Man nav absolūti nekādu iebildumu pret mūsu sekotāju atbildēm, jo viņu gadījumā tā ir absolūti privāta perspektīva, bet pēc to izlasīšanas sapratu, ka visdrīzāk esam kļūdījušās ar pašas aptaujas rīkošanu. Kļūdījušās, jo tādējādi piedalāmies Mātes dienas standarta funkcijā: atražot mūžvecus stereotipus. Jo tāpat kā tulpes un šokolāde bēdīgi slavenajā 8. martā nepalīdz apkarot dzimumu nevienlīdzību, arī mātes kā "visas pasaules" slavināšana viņas ikdienu nepadara vienkāršāku un nekādi nepalīdz viņai nodarboties ar citām, ar mātišķību nesaistītām lietām, kas šai "visai pasaulei" sagādātu ar bērna aprūpi nesaistītu gandarījumu.
Mēģināšu paskaidrot. Manuprāt, būt kāda "visai pasaulei", "visam" vai "miera ostai" nav pozitīvs novērtējums – tas patiesībā ir uzdevums, kuru sabiedrība mātei dod, viņu slavējot par viņas nepārtraukto klātesamību un pašaizliedzību. Tie ir slavinājumi, kuri mūs, vienkāršos vārdos runājot, "noliek pie vietas". Ja es kādam esmu visa pasaule, tas sākotnēji, iespējams, ir glaimojoši – kurš gan nav gribējis šādus vārdus dzirdēt no partnera romantiskās attiecībās? Taču šie apgalvojumi, kuri sākotnēji šķiet skaisti un jutekliski, ilgstoši pausti romantiskās attiecībās, drīz vien uzņem visai draudīgu virzienu, kurš vērsts prom no emocionālas vienlīdzības. "Tikai tu vari man likt justies labi!" vai "Es bez tevis nevaru izdzīvot ne mirkli!" – šie vārdi to uzklausītājam drīzāk liek justies kā ķīlniekam un var būt emocionāli vardarbīgu attiecību sākums.
Bet kāpēc mēs pēkšņi runājam par attiecībām? Runa taču bija par mātes lomu bērna dzīvē, vai ne? Mātes dienā es visām mātēm vēlos veltīt šo citātu no izraēliešu izcelsmes socioloģes Ornas Donatas (Orna Donath) pētījumā balstītās monogrāfijas "Nožēlot mātišķību" ("Regretting Motherhood"): "Lai dotu mātēm vairāk vietas, kur eksistēt, mātišķību nevajadzētu primāri skatīt kā lomu, bet gan censties to izprast kā vēl vienu cilvēcisko attiecību formu starp daudzām un dažādajām, kurās iesaistāmies, – attiecības, kurās mātes ir dalībnieces, kam ļauts izsvērt, izvērtēt un pieņemt lēmumus, kurus parasti attiecinām tikai uz savu "publisko" dzīvi un tās norisēm."
Lasot Donatas citātu, sapratu, ka kaut ko tik prātīgu par mātišķību sen nebiju lasījusi. Tas ir tik vienkārši un loģiski – vien jāaptver, ka mātišķība ir nevis loma, bet cilvēciskas attiecības. Protams, visiem ir skaidrs, ka šajās attiecībās pastāv kādas objektīvas atšķirības no daudzām citām, kurās varam iesaistīties – un no kurām tikpat vienkārši varam aiziet. Bet, manuprāt, tieši tāpēc, ka no šīm attiecībām īsti nevaram aiziet (protams, ir situācijas, kad šāds lēmums tiek pieņemts, bet domāju, ka varam runāt par mātes un tēva lomu kā par kaut ko, kas nekādos apstākļos īsti nebeidzas), mums jāpievērš īpaša uzmanība tam, lai tās nekļūtu toksiskas un mūs kā mātes neiznīcinātu.
Šodien pirmoreiz braucu ar riteni, manam dēlam sēžot bērna krēsliņā, kas piestiprināts bagāžniekam. Nu jau vairākus mēnešus mātišķība man sagādā prieku, ko nevaru teikt par savu pieredzi bērna dzīves pirmajā gadā. Viņš smējās un priecājās, es priecīgi minu pedāļus un sajutu pavasarīgā lietus maigos pieskārienus savai pierei un rokām – un sapratu: es gribu būt šajās attiecībās! Es gribu to piedzīvot kopā ar viņu! Mums kopā ir forši!
Protams, bērns prasa rūpes, kuras labākajā gadījumā no mums neprasa citi mums apkārt esošie cilvēki, bet, rūpējoties par bērnu, mums jāatceras, ka arī mēs esam cilvēki ar savām vajadzībām, vēlmēm un plāniem, kuri ne vienmēr ir saistīti ar bērnu. Ja mēs esam bērna "visa pasaule", tad kaut vai tīri lingvistiski šai citai "man" vienādojumā vietas nav. Ja nu vienīgi tad, kad bērns guļ, bet arī tad viņš var pamosties jebkurā brīdī un pieprasīt visu mūsu uzmanību.
Ir vairākas atbildes, vairāki veidi, kā es pati vēlos pabeigt teikumu "Mamma ir...". "Mamma ir aizvietojama." "Mamma ir ar tevi ļoti svarīgās un mīlošās attiecībās, bet tas nenozīmē, ka tu sev vari paņemt viņu visu." "Mamma ir ļoti nogurusi, un viņai nepieciešama partnera, ģimenes, draugu un sabiedrības izpratne par to, ko šīs attiecības ar bērnu no viņas, it īpaši pirmajos gados, prasa." "Mamma ir daudzšķautņaina plānošanas speciāliste ar augstām darba spējām, kam ikdienā bieži vien nākas izdarīt un paciest pārāk daudz."
Es bērnu baroju līdz viena gada vecumam un tad, kā iepriekš bija plānots, šo procesu maigi, mierīgi un pakāpeniski, bet ļoti apņēmīgi nobeidzu. Mums gāja labi – acīmredzot bērns izjuta manu apņēmību un es respektēju to, ka viņam šis ieradums jāatmet lēni un paredzami. Problēmas neradās. 10 dienas pēc krūts barošanas beigšanas varēju doties savā pirmajā piecas dienas ilgajā darba braucienā, un par bērnu lieliski parūpējās tētis. Sajūta, ka esmu aizvietojama – ka mani var aizvietot otrs vecāks, cilvēks, kurš manam bērnam ir tikpat tuvs, svarīgs un vajadzīgs kā es, bija brīnišķīga. Es vēlējos skriet pa ziedu pilnu pļavu ar atplestām rokām un Džūlijas Endrūsas balsī dziedāt: "ES ESMU AIZVIETOJAMA!!!"
Tas nenozīmē, ka es neesmu svarīga. Bet tas nozīmē, ka esmu saglabājusi savu veselo saprātu. Tas nozīmē, ka es ar bērnu kopā varu justies labi, priecāties par to, ka mēs esam kopā. Tas nozīmē, ka es varu strādāt, nodarboties ar sportu un reizēm būt viena. "Mamma ir cilvēks."
Tāpēc, lūdzu, šajā Mātes dienā neapsveiciet sievietes ar to, ka viņas kādam ir "visa pasaule" vai ka bez viņām kāds nespēj izdzīvot ne sekundi. Mātišķība ir svarīgs darbs, un mātišķība var būt brīnišķīgas attiecības, bet līdz ideāliem apstākļiem šādam uzstādījumam mūsu sabiedrībai vēl ilgi jāaug. Tāpat kā tulpēm un šokolādei Sieviešu dienā vajadzētu palikt veikalu plauktos, arī Mātes dienā mēs noteikti varam izdomāt kaut ko vērtīgāku, patiesāku, ko sievietei pateikt – un novēlēt. Varbūt pat kaut ko vērtīgāku, ko izdarīt. Piemēram, uz laiku parūpēties par viņas bērniem, lai viņa tikmēr varētu padarīt kaut ko citu.
10