Lai gan policija mums šķiet pašsaprotama valsts varas sastāvdaļa, neesmu pārliecināts, ka par šo struktūru izpratne ir pietiekama.
Tas, iespējams, skanēs neiejūtīgi, tomēr diezgan prāva skaita sabiedrības locekļu emocionālā reakcija uz traģisko notikumu Tukumā ir laba ziņa. Proti, Latvijas sabiedrībā tātad ir pietiekami daudz cilvēku, kuri spēka struktūras pašsaprotami uztver kā pakalpojuma – drošības – sniedzējas un protestē, ja uzskata, ka pakalpojums netiek sniegts. Šāda attieksme ir pareiza, bet tā nebūt nav vienīgā iespējamā. Ir sabiedrības daļa, kas dažādu iemeslu dēļ neko jēdzīgu no policijas negaida un varas pārstāvjus, kā saka, labprātāk redz ejam, nevis nākam. No šī viedokļa pretenzijas pret policiju (gan pamatotas, gan ne) nozīmē, ka pretenziju paudēji policiju uzskata par organisku dzīves sastāvdaļu, turklāt spēj aprakstīt to ar priekšstatiem par to, "kā ir jābūt".
Tiktāl labi, tomēr tas, ka esam izveidojuši par kaut ko priekšstatu, nenozīmē, ka mēs šo "kaut ko" pazīstam un saprotam. Nedaudz provokatīvs, bet patiesībā elementārs jautājums: kas konkrēti mums liek domāt, ka stingrs vairākums policijā strādājošo šo profesiju izvēlējušies tādēļ, ka viņi vēlas palīdzēt cilvēkiem, gādājot par mūsu drošību? Mēs gribētu, lai tā ir, jo tā būtu "tikai loģiski", bet patiesībā nekā loģiska te nav. Šī teksta rakstīšanas brīdī hronoloģiski pēdējo iekšlietu sistēmas vadītāju (ministra Sanda Ģirģena un Valsts policijas priekšnieka vietnieka Andreja Grišina) publiskajā komunikācijā par pēdējā laika skaļākajiem notikumiem (par Tukumā notikušo skatīt videoieraksta posmu no 18. līdz 39. minūtei) amatpersonas norāda, ka daļai sabiedrības trūkst izpratnes par policijas darba specifiku. Nesaprotot, ka policija nevar komentēt notikušo tik operatīvi un izsmeļoši, kā publikai gribētos, daļa publikas paļaujoties uz vienpusīgu informāciju. Varētu piekrist (to pašu gan var teikt par ļoti daudzām citām profesijām, kad to darbību vērtē nespeciālisti), tomēr, manuprāt, jautājums ir vēl plašāks.
Nevarētu teikt, ka, tēlaini formulējot, cilvēks ar likumīgām tiesībām uz vardarbību nebūtu pētīts no akadēmiskā viedokļa. To dara, piemēram, sociologi (lūgums nejaukt aptaujas un socioloģiju). Savulaik kā ļoti aktuāla izpētes tēma starptautiski parādījās jautājums par policistu stereotipiem, kas atspoguļojas viņu darbā. Vulgarizēti izsakoties, vai un kā policista attieksmi pret pilsoni X ietekmē šī pilsoņa ārējais izskats, etniskā (tostarp iedomātā) piederība utt. Tā saucamais profiling process var izpausties dažādi – iedzērušu jauniešu kompānija, visticamāk, piesaistīs sev tiesībsargu uzmanību vairāk nekā iereibušu sirmgalvju grupa; pieļauju, ka Maskavā "austrumnieciska izskata" cilvēkam dokumentus paprasīs biežāk nekā "slāviska izskata" garāmgājējam. Un tā tālāk. Pievienoju ļoti lakonisku ieskatu par pētījumiem šajā virzienā. Vai mums ir priekšstats par reālo situāciju policijas profiling jomā Latvijā? Domāju, ka patiesībā nav – ir tikai amatpersonu publiskie apliecinājumi, ka attieksme pret visiem vienāda.
Dažkārt ļoti interesantu vielu pārdomām par drošības institūciju "iekšpusi" sagādā vēsturnieki. Piemēram, pērn nāca klajā profesionālu vēsturnieku pētījums par drošības dienestu starpkaru Latvijā. Izdevējs – Valsts drošības dienests – man nezināmu iemeslu dēļ izlēmis, ka grāmata tirdzniecībā vispār neparādās, tomēr atļaušos divus citātus. "Tāpat iekšlietu ministrs [Pēteris Berģis 1923. gada 13. martā vēstulē Ministru kabinetam] norāda, ka [Pētera] Martinsona vadībā Politiskajā apsardzē "kā visās iestādēs ar konspiratīvu raksturu, sākas intrigas starp iestādes darbiniekiem, pie kam brīvais laiks tiek izlietots, ierēdņiem un aģentiem vienam otru savstarpēji uzraugot un izspiegojot"." [1] "1920. gada 16. novembrī Politiskā apsardze ziņoja, ka Latvijā bieži sākot nēsāt cara laika uniformas, cepures un nozīmes, kā piemēru minot krievu un vācu parauga studentu cepures. ..Iekšlietu ministrija attiecīgus rīkojumus izdeva [lai tā nebūtu], tomēr decembra beigās Politiskā apsardze atkārtoti vērsās ministrijā ar rakstu, kurā norādīja, ka, "neskatoties uz Iekšlietu ministrijas rīkojumiem, daži no skolu audzēkņiem, piemēram, Olava tirdzniecības skolas audzēkņi un Latvijas Augstskolas studenti, turpina vēl arvien nēsāt krievu parauga skolas cepures un apģērbu"." [2] Man personīgi šādas "epizodes" palīdz labāk nojaust struktūrā strādājošo domāšanas veidu, kas, pieļauju, ir ļoti noturīgs.
Visbeidzot vara, tostarp drošības struktūru īstenotā, ir iemīļota tēma filozofiem, sociālantropologiem un radniecīgu disciplīnu pārstāvjiem. Te, protams, jūtami paisumi un bēgumi intereses intensitātē, tomēr daudzie pandēmijas izraisītie un dažādie ierobežojumi profesionālajai kopienai visā pasaulē lika mesties pārlasīt Mišelu Fuko (nedaudz ļauni ironizēju), lai veltītu veselus nozares žurnālu numurus pārdomām par to, kā vara kontrolē mūsu ķermeņus, vai, smalki sakot, biopolitikai.
Īsi sakot, policija (plašā nozīmē) arvien bijusi sociālo zinātņu uzmanības lokā. Cita lieta – tas nenozīmē, ka sabiedrības vairākumam, mani ieskaitot, šis pašsaprotamais lielā mērā nav kaut kas izplūdis un abstrakts. Minēšu piemēru: ir bezgala novalkāts izteikums par to, ka profesija X ir "pārējās sabiedrības spogulis". Banāla patiesība, vai ne? Vai mēs šo izteikumu patiešām ņemam vērā, kad spriežam par profesiju X (policiju, skolotājiem, ceļu remontētājiem)? Nezinu. Atļaušos nedaudz skarbu ilustrāciju. Kirgizstāna ir demokrātiskāka valsts ne tikai par saviem tuvākajiem kaimiņiem Centrālāzijā, bet arī salīdzinot ar Krieviju, Azerbaidžānu, Baltkrieviju utt. Vienlaicīgi ar pretīgu regularitāti Kirgizstānā gadās t.s. līgavu nolaupīšanas, kas dažkārt beidzas pavisam traģiski. Kad cietušie vai aktīvisti meklē palīdzību policijā, tad visbiežāk simboliskais policists, kurš apsveicamā kārtā līdzpilsoņiem nestājas ceļā, runājot par politiskām prasībām, meiteņu nolaupīšanas gadījumā samiernieciski saka: tā taču mums ir tradīcija, gan jau pieslīpēsies viens otram un būs labi. Jo tā, acīm redzot, domā ievērojama daļa sabiedrības ārpus galvaspilsētas. Rezultātā, kad kaut kādi vietējie tradicionālo vērtību aizstāvji uzbrūk sieviešu tiesību aizstāvju akcijai, policisti cietušajai pusei pārmet "provocēšanu". Proti, tieši tāpēc, ka tiesībsargi Kirgizstānā ir "kauls no kaula" sabiedrībā dominējošajā sociālo hierarhiju izpratnē, viņiem patiešām neliekas īsti pareizi, ka varai publiskus pārmetumus izsaka nevis vīrietis, bet sieviete. Ja runājam par Latviju, tad būšu pavisam nejauks. Vai mēs patiešām zinām, ko domā policisti 9. maijā vai antivakseru akciju laikā? Sabiedrību, tātad arī policiju, neveido tikai t.s. latviešu partiju elektorāts un ierobežojumu atbalstītāji. Es neesmu pandēmijas rezultātā iedzīvojies paranojā un nemēģinu saskatīt "piekto kolonnu" – tikai uzsveru: ja pieņemam, ka sabiedrība ir daudzkrāsaina, tad mums jārēķinās, ka tāda ir arī policija. Neatkarīgi no svinīgiem lojalitātes zvērestiem un profesionālā pienākuma apraksta, par kura ievērošanu maksā algu. Faktiski mēs paļaujamies uz to, ka vēlme turpināt strādāt konkrētajā profesijā neitralizē policista kā cilvēka uzskatus un priekšstatus. Manuprāt, šāda paļāvība ir neloģiska.
Domāju, ka pietiekami nenovērtējam arī to, ka jebkuras struktūras, kurā notiek varas īstenošana tādā vai citādā formā, – policijas, skolas, slimnīcas, teātra, draudzes – pamatā ir konkrētajai struktūrai specifiski formāli un neformāli spēles noteikumi un procedūras. Cilvēkam ārpus šīs struktūras patiesībā arī nav par šiem regulējošajiem mehānismiem jāzina – kāpēc man būtu jāpiesārņo smadzenes ar informāciju par to, kā darbojas "dokumentu aprites kārtība", teiksim, ministrijā. Vai starptautiska koncerna Latvijas filiālē. Tomēr skaidrs, ka rezultātā man daudz kas konkrētās struktūras darbībā liekas neloģisks un aplams. Liksim mieru policijai. Domāju – ja ar akadēmisko vidi nesaistītu cilvēku konfrontētu ar to, kādi birokrātiski kritēriji, dažādi publikāciju un citējamības indeksi šo vidi caurstrāvo, vērotājs no malas labākajā gadījumā domīgi grozītu galvu. Tas pats attiecas uz drošības struktūru darbu.
Iepriekš paustais nav roku noplātīšana par varas struktūru neizzināmību, ko varētu iztulkot arī kā indulgences izsniegšanu tām. Runa ir par to, ka struktūras aprakstam nepietiek ar vispārīgu "jebkurā normālā valstī…". Ko dos laika patērēšana struktūru papildus izzināšanai un pārdomāšanai? Ja pilsonis labākajās demokrātiskas valsts tradīcijās uzskata valsts varas struktūras par viņa kā nodokļu maksātāja algotu servisu (atzīšos, pats šādu optimisma līmeni neesmu sasniedzis), tad pretenziju gadījumā produktīvāk ir pārzināt cēloņus, jo tad var prasīt šo konkrēto cēloņu novēršanu, nevis aprobežoties ar vispārinošu sašutumu. Starp citu, vai jūs labi zināt savas tiesības, nonākot kontaktā ar varas pārstāvjiem?
[1] Bērziņa, Aiga, Vāveris, Guntis. Drošības dienests starpkaru Latvijā, 1918–1940: vēsture. VDD, 2020, 127. lpp.
[2] Turpat, 144. lpp.
2