Politisko lēmumu pieņēmēji turpina dzīvot pārliecībā, ka pēc kāda normatīvā regulējuma pieņemšanas realitāte "piekārtosies" regulējumam.
Saeimas 8. septembra sēdē Valsts prezidents, uzrunājot parlamentu, aicināja pieņemt likumprojektu par pāreju uz izglītību valsts valodā, norādot – "ja jūs pieņemsiet šo likumu, bērni, kas zināšanas apgūst kopā kopējā valsts valodā, jau no bērnības dabiski ieaugs Latvijas demokrātiskajā vērtību sistēmā". Izrādās, ja vien mācības notiek latviešu valodā, mācību saturu a priori caurstrāvo "demokrātisko vērtību sistēma". Cik aizkustinošs naivums!
Lai gan tālākais teksts galvenokārt veltīts grozījumiem Izglītības likumā, jāpiemin, ka pārliecība par regulējuma visvarenību izpaužas arī citā, pavisam "svaigā" likumdošanas aktā. Proti, Egils Levits un liela daļa Latvijas politiskās elites uzskata, ka, pieņemot grozījumus likumā par Latvijas Pareizticīgo baznīcu, tiks nodrošināta Latvijas pareizticīgo "pilnīga neatkarība no jebkādas ārpus Latvijas esošas baznīcas varas", proti, no Krievu Pareizticīgās baznīcas. Domāju, ka nevienam nav jāpierāda, ka Maskavas patriarhāts pēdējo desmit gadu laikā iztapībā Krievijas politiskajai varai ir pārspējis pat pareizticīgo baznīcu Krievijas impērijā. Tātad attieksme pret biedru – patriarhu Kirilu – ir skaidra un vienota visiem, kuri neatbalsta Putina režīmu. Tajā pašā laikā ir apbrīnojami, ja kāds arī iedomājas, ka ar autokefālijas ierakstīšanu likumā pietiek. Atgādināšu, ka Serbijas pareizticīgā baznīca arī ir organizatoriski neatkarīga no Maskavas patriarhāta, bet tas netraucē tai būt vienam no Krievijas impēriskuma uzticamākajiem draugiem Serbijā, tostarp attieksmē pret Krievijas iebrukumu Ukrainā. Latvijas pareizticīgo attieksme pret Maskavas patriarhāta sludinātajiem murgiem un līdzvainīgumu kara noziegumos bija, ir un būs atkarīga tikai no katra konkrētā šīs konfesijas cilvēka Latvijā, un esmu diezgan pārliecināts, ka daļa paliks Maskavas ietekmes sfērā – ar grozījumiem likumā vai bez.
Manuprāt, līdzīga situācija veidojas ar grozījumiem normatīvajā regulējumā, kas noteiks pāreju uz mācībām tikai valsts valodā vispārējās izglītības un pirmsskolas pakāpē. Šāda pāreja un grozījumi ir atbalstāmi, bet tie vien nenostiprinās latviešu valodas pozīcijas vai, citējot Levitu, uzticību demokrātiskajām vērtībām.
Tomēr vispirms par iebildumiem pret grozījumiem. Daļa (deputāts Aldis Gobzems) raksturojama kā "laušanās atvērtās durvīs". Apzināta vai neapzināta – nezinu. Proti, domāju, ka neviens neapšauba šī politiķa debatēs daudzkārtīgi pausto – svešvalodu zināšanas ir ļoti būtiskas. Diez vai kāds no Saeimas deputātiem iebilstu, ja skolēniem būtu iespēja mācīties angļu, vācu, franču un – kāpēc gan ne? – arī krievu valodu. Kā svešvalodas. Taču Saeimas otrajā lasījumā pieņemtie grozījumi vispār nav par šo tēmu. Savukārt starp "Saskaņas" tradicionālajiem argumentiem (piemēram, pienācīgā līmenī latviešu valodu zinošu pedagogu trūkums) šoreiz izskanēja, manuprāt, dīvaini salīdzinājumi ar Franciju, kur, jā, skolas darbojas tikai franču valodā, bet tas radot "segregāciju". Neesmu pārliecināts, ka "segregācijas" jēdziens te īsti ir vietā, tomēr jebkurā gadījumā ne jau valoda ir iemesls nevienlīdzībai. Iemesli galvenokārt ir saistīti ar atšķirībām ienākumu līmenī. Francijas gadījumā sava nozīme, iespējams, ir imigrantu jaunās paaudzes atsvešinātībai (dažkārt reliģiski motivētai) no valstī dominējošajiem diskursiem. Ņemot vērā, ka strīdi par mazākumtautību skolām ilgst jau gadiem, nedaudz apnikusi arī ierastā manipulēšana ar t.s. krievvalodīgo statusu. Proti, kad "Saskaņai" tas ir izdevīgi – tiekot pārkāptas minoritāšu tiesības –, tad šī grupa tiek interpretēta kā minoritāte, savukārt citos gadījumos tā gluži pretēji tiek iztēlota kā teju vai "puse". Īsi sakot, grozījumi ir jāpieņem.
Tomēr šāds atbalstošs viedoklis nav pretrunā ar citu: proti, politiķi, visticamāk, paši nenojaušot, darbojas ar ļoti interesantu tēmu. Kāda ir valodas nozīme pašidentitātes, lojalitātes kopienai, ja vēlaties, patriotisma tapšanā un attīstībā? Manuprāt, te jāuzmanās no korelāciju jaukšanas ar cēloņsakarībām. Var gadīties, ka latviešu valodas zināšana un lietošana korelē ar cittautieša lojalitāti Latvijas valstij (jo šis cilvēks spēj iegūt informāciju latviešu valodā utt.), bet te tomēr nevar runāt par nepārprotamu saikni. Jāpiezīmē, ka tas pats attiecas arī uz cilvēkiem, kuriem latviešu valoda ir dzimtā.
Brīva jušanās kādas valodas vidē nenozīmē, ka valodas zinātājs pašidentificējas ar šīs valodas lietotāju, ja tā drīkst teikt, pamatmasu. Klasisks vēsturisks (19.–20. gadsimta mijas desmitgades) piemērs ir Elzasas un Lotringas reģioni, kur cilvēks, kurš pārvaldīja vācu valodu un dzīvoja "Vācijas pusē", varēja simpatizēt Francijai un otrādi. Vai – vēl trešais variants – īpaša, specifiska pašidentitāte. [1] Šķiet, ka Spānijā dzīvojošo katalāņu vairākumam spāņu valodas zināšanas ir teicamas; par piederības sajūtu Spānijas valstij neesmu tik pārliecināts. Piemēru virknēšanu var turpināt ilgi, bet tas nav šī teksta mērķis.
Lieta tā, ka ir tāds jēdziens kā valodas prestižs, savukārt jautājums par latviešu valodas prestižu vispirms ir jāuzdod mums pašiem sev, latviešiem. Ja vispārināti iztēlotais cittautietis redz, ka pašu latviešu vidē latviešu valodas prestižs nav augsts (valoda ir piesārņota un noplicināta, cilvēks ļoti viegli "pārslēdzas" uz krievu valodu, pat ja saruna ir ar Latvijā dzimušu un augušu cittautieti), tad izglītības sistēma visiem latviešu valodā neko daudz nemainīs. Šādā kontekstā rekomendēju pirms gada iznākušo pētījumu krājumu (diemžēl nav lasāms tīmeklī) "Latviešu lingvistiskā attieksme: vērtības, pārliecība, prakse". Rodas viela pārdomām, ziniet. Mēs, protams, varam ironizēt vai dusmoties uz tiem cittautiešiem, kuri dzīvo pārliecībā par "krievu kultūras" diženumu un īpašo vietu pasaulē, bet varbūt vispirms ir jāsaprot, kā mēs paši izturamies pret savu kultūru. Nesen LTV raidījumā "Kas notiek Latvijā?" tika demonstrēta aptauja (SKDS 2022. gada augustā) par problēmām, kas vēlētāju skatījumā ir prioritāras. Nevarētu teikt, ka ar ekonomisko un militāro drošību saistīto tēmu atrašanās "galvgalī" pārsteigtu, tomēr tas, ka "kultūra" starp 27 tēmām ir pēdējā "trijniekā" (apmēram raidījuma 38. minūtē), ir zīmīgi.
Rezumēju. Pieņemot grozījumus Izglītības likumā (atkārtošu – es tos atbalstu), mēs iegūsim cittautiešus, kuri, ļoti iespējams, patiešām labāk pratīs latviešu valodu, bet tai pašā laikā, ja tā var teikt, mentāli nebūs saistīti ar šo valsti. Savukārt, ja mēs vēlamies dziļāku integrāciju, tad pašiem latviešiem ir jāuzlabo sava attieksme pret latviešu valodu un kultūru. Sarežģītākais šajā vēlējumā: tas nav atkarīgs tikai no politiķiem – cik daudz naudas tiek atvēlēts kultūrai un letonikas zinātņu disciplīnām. Tas ir atkarīgs no latviešu nācijas. Aizņemtības dēļ es sekoju faktiski tikai dažiem tematiskajiem portāliem (tostarp "Satori") un letonikas pētniecības institūciju vietnēm tīmeklī. Es redzu tur daudz svarīga un interesanta, bet es to neredzu atspoguļotu mediju telpā. Pavisam aizskaroši izsakoties, mēs vēlamies cittautiešu reālu dalību latviešu valodas un kultūras vidē, kurā paši nepiedalāmies. Savdabīgi.
[1] Baycroft, Timothy & Hopkin, David (Eds.). Folklore and Nationalism in Europe During the Long Nineteenth Century. No: National Cultivation of Culture, vol. 4. Brill, 2012, 168. lpp.
1