Komentārs
26.11.2012

Kritiķa atbildība

Komentē
0
Saglabā

Pēc visa spriežot, diskusijas par to, kas ir kritika, kāds ir tās uzdevums un kāda ir kritiķa atbildība, pastāvēs tik ilgi, cik pastāvēs pati kritiķa profesija (un tas nenozīmē, ka mūžīgi). Diemžēl šādām diskusijām bieži vien nav sakara ar uzskaitītajiem jautājumiem, jo jautājumi daudzējādā ziņā ir interesanti un sarežģīti, bet diskusijas parasti attīstās pēc viena un tā paša banālā scenārija – kāds ir aizvainots, kāds paziņo, ka kritiķi ir neprofesionāli, kritiķi atbild, ka neviens nesaprot, kas ir profesionāla kritika, paralēli tiek iesaistītas tautas masas – daļa saka, ka sen jau vajadzēja pateikt taisnību par to vai citu mākslas parādību, citi turpretim ir sašutuši, ka personiski aizvainots viņu iemīļotais mākslinieks, garnējumam tiek pievienoti citu radošo profesiju pārstāvji, kuri stāsta, ka kritiku vispār nelasa.

Tomēr šo diskusiju regulāra atkārtošanās norāda, ka laiku pa laikam šāds sapurināšanas process ir nepieciešams. Tas ir labs iemesls vēlreiz pārlūkot diskusijas tēmu un argumentu lauku un noskaidrot, vai kaut kas nav būtiski mainījies. Un tas, ka šādas diskusijas turpinās, ir arī kompliments kritiķiem – izrādās, viņi vēl aizvien ir pietiekami nozīmīgi, lai kāds uztrauktos par viņu atbildību. Nemēģināšu aplūkot visus kritiķa atbildības aspektus, par to patiešām ir ļoti daudz uzrakstīts (piemēram, varu ieteikt rakstu kopu žurnāla "Karogs" 2004. gada pirmajā numurā, kur izsakās gan kritiķi, gan rakstnieki), pievērsīšos tikai pāris tēmām.

Iemesls, kāpēc šobrīd aktualizējies jautājums par kritiķa atbildību, ir Silvijas Radzobes un Arno Jundzes saruna 7. novembra raidījumā "100 g kultūras" par igauņu režisora Elmo Nīganena iestudējumu Nacionālajā teātrī, proti, izrādi "Zeme un mīlestība". Abi kritiķi bija, tā sacīt, kritiski noskaņoti pret šo uzvedumu. Sarunas kulminācija bija raidījuma nobeigumā... Jundze: "Nu, tomēr skatītāji skatās, vai tiešām viņiem nevajadzētu iet uz šo izrādi, nu, nemaz?", Radzobe: "Jā, nevajadzētu iet."

Viegli nojaust sašutumu, kādu šie vārdi izraisīja tajos, kas ar izrādi bija saistīti, bet es, atklāti runājot, sasmējos. Atbilde kaut kādā ziņā bija negaidīta. Jundze bija aptvēris, ka izrādes vērtējums ir sanācis izteikti negatīvs (dažas sekundes iepriekš viņš konstatēja: "Nacionālajam teātrim mēs esam garastāvokli sabojājuši"), tāpēc mēģināja iespaidu mīkstināt, bet Radzobe neļāvās un nogrieza kā ar nazi, pārsteidzot, kā var noprast, arī intervētāju. Bija skaidrs, ka Radzobe netaisās spēlēt pēc pieklājīgas sabiedrības noteikumiem.

Vienlaikus viņas atbilde kaut kādā ziņā bija loģiska. Ne tādā nozīmē, ka cita atbilde nebūtu iespējama, bet tāpēc, ka tā bija atbilstoša sarunas dalībnieku lomām šajā konkrētajā sarunā. Ja saruna būtu pirms tam aizgrozījusies citādi, visticamāk, arī noslēgums būtu cits. Citā situācijā, citā sarunā droši vien būtu nostrādājušas kaut kādas bremzes. Piemēram, ja šis pats jautājums būtu uzdots sarunas vidū, atbilde droši vien būtu niansētāka, bet tieši tāpēc, ka tās bija intensīvas sarunas beigas, bija sarunāts tik daudz kritiskas un nekādai tālākai apspriešanai nebija laika, atbilde sanāca automātiska. Ir vērts pamanīt, ka tā būtībā atkārto jautājumu: "Vai tiešām viņiem nevajadzētu iet?", "Jā, nevajadzētu iet". Dabūjāt, ko gribējāt.

Protams, šajā mirklī netika padomāts par tiem cilvēkiem, kas ieguldījuši daudz laika, spēka un, galu galā, arī līdzekļu, lai šāda izrāde taptu. Te arī viena no problēmām, kas saistās ar kritiķa atbildību. Vismaz pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka tā ir netaisnība, ka kritiķis, pavadījis, teiksim, pāris stundu, skatoties izrādi, var izteikt verdiktu par daudzu cilvēku mēnešiem vai pat gadiem ilgu darbu. Atbilstoši ar "kritiķa atbildību" tiek saprasts nevis kritiķa vērtējuma patiesums vai pareizums, bet apziņa var viņa teiktā sekām. Te nepieciešamas dažas piebildes.

Pirmkārt, lai šādi runātu par kritiķa atbildību, jābūt pieņēmumam par to, ka kritiķim ir vara, proti, ka kritiķis var ietekmēt izrādes, grāmatas vai izstādes likteni. Pašu kritiķu viedokļi šajā ziņā dalās. Daļa iedomājas sevi par ietekmīgākiem, nekā patiesībā ir, citi turpretim uzskata, ka izsaka tikai personisko viedokli un tādā ziņā neatšķiras no jebkura cita viedokļa izteicēja. Diemžēl izmērīt ietekmi nav viegli. "Diemžēl" tāpēc, ka vara, protams, ir saistīta ar atbildību, un, jo vairāk varas, jo lielāka iespēja kaut ko ietekmēt, tāpēc arī lielāka atbildība. Ja cilvēks rīkojas tā, it kā viņa rīcībai nebūtu seku, bet sekas ir, to varētu saukt par bezatbildību. Ja es nezinu, vai šādas sekas ir vai būs, tad atbildīgi būtu vismaz apsvērt variantu, kas notiek, ja manis teiktais ietekmē citus cilvēkus.

Tomēr kritiķis nevar sākt ar jautājumu "Kā manis teiktais ietekmēs citus?", jo viena no būtiskākajām īpašībām, ko lasītājs kritiķī vērtē, ir patiesums. Ja kritiķis domā tikai par to, kā lai kādam nenodara pāri, tad agrāk vai vēlāk var pienākt brīdis, kad viņam vairs neuzticas un viņa viedoklis nevienu neinteresē. Teikt to, ko domā, nav nemaz tik viegli, jo dzīves laikā mēs apbruņojamies ar dažādām bremzēm un gataviem rīkiem, kā par ko ir jārunā. Pirmkārt, tas prasa zināmu pārliecību par sevi, kas, protams, var izrādīties nepamatota, bet bez kuras iztikt nav iespējams. Tāpēc tā nav nejaušība, ka kritiķi mēdz būt tieši savos izteikumos. Tomēr patiesums negarantē to, ka tas, ko tu saki, ir patiess. It sevišķi jau mūsdienu kritikā, kurā visi ir vienojušies, ka vienkāršu un skaidru kritēriju mākslai nav. Pasniegt viedokli kā patiesu, ja zini, ka tas varētu būt apšaubāms, var būt arī bezatbildības izpausme. Tāpēc katrs atbildīgs kritiķis mēģina atrast balansu starp patiesumu un šaubām.

Visu radošu profesiju iezīme ir tā, ka tās saistītas ar risku. Pirmkārt, tiešāk vai netiešāk tu esi atkarīgs no skatītāja, otrkārt, tu nekad principā nevari zināt, vai tas, ko tu dari, būs citiem nozīmīgs. Pat tad, ja tas, ko tu esi radījis līdz šim, ir visu apbrīnots un slavēts, tas nenozīmē, ka nākamā reizē reakcija nebūs pretēja un skatītāji nenovērsīsies. Tādā ziņā radošajās profesijās ieguldītā darba un rezultāta novērtējuma saistība ir drīzāk nejauša nekā nepieciešama.

Un kritiķis nav izņēmums. Stratēģijas, ko kritiķi izmanto, lai iegūtu lasītāju uzticību, ir dažādas. Skaidrs, ka ar patiesumu nepietiek, un grūti raksturot to, kāpēc vienos kritiķos ieklausās un citos nē. Kritiķis ir vidutājs starp mākslinieku un kritiķa lasītāju – kritiķis ir mākslinieka aizstāvis un interpretē mākslinieka darbu lasītājam, līdztekus kritiķim jābūt lasītāja palīgam, un šīs lomas ne vienmēr ir pretrunīgas. Tomēr lasītāja uzticēšanās kritiķim ir daudz svarīgāka nekā tas, vai viņu pieņem mākslinieki. Tā kā lasītājs nedzīvo kastē, kritiķis nevar bezgalīgi ar lasītāju manipulēt, un kritiķa paviršība, kļūdas gaumes spriedumos vai nepatiesums var viņam maksāt dārgi.

Tomēr šajā aspektā ir viena atšķirība starp kritiķi un mākslinieku. Paiet zināms laiks, kamēr publika novērtē mākslinieka vai kritiķa devumu, un, lai gan mākslinieks šajā laikā var kaitēt tikai sev, kritiķis, kura spriedums galu galā tiek atzīts par neuzticamu, var paspēt kaitēt daudziem citiem.

Vai Radzobes izteikums par to, ka skatītājiem nevajag apmeklēt izrādi, bija bezatbildīgs? Es nevaru noteikti apgalvot, ka tas bija nepamatots, es neesmu redzējis izrādi. Es arī neteiktu, ka tas bija tik patvaļīgs, ka kritiķes izteikumus nevarētu uzskatīt par uzticamiem. Tomēr būtu interesanti pajautāt Radzobes kundzei, vai viņa nešaubās par sava vērtējuma pareizumu. Un, ja viņa atbildētu: "Nē, nešaubos,"  es teiktu, ka šeit ir problēma.
 

Tēmas

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!