Laikam kļūstot aizvien siltākam, par vienu no centrālajiem saviesīgo sarunu tematiem ik gadu izvirzās: "Ko tu darīsi šai vasarā?" Mana šīgada atbilde bija – jūlijā, kas nosacīti paredzēts kā mans atvaļinājums, domāju ar ģimeni mazliet pabraukāt pa Latviju, palaiskoties un mērcēties dažādās ūdenstilpēs. Taču galvenais – gribu sakārtot māju.
Lielās kārtošanas iecere ir atlikta jau ilgi. Sākumā domāju tai pievērsties, kad bērns būs sācis iet dārziņā. Pēcāk priekšplānā tomēr izvirzījās aizvien jauni darbi un projekti, kas nosūca lielāko daļu laika un enerģijas. Katru reizi pati sev solu – tikai pabeigšu šo un tad kārtošu māju –, it kā tā būtu kāda īpaša balva, kas vispirms jānopelna.
Patiesībā nav tā, ka man patiktu kārtot. Mani standarti pret kārtību un tīrību mājās nekad nav bijuši pārāk augsti. Šķiet, pusaugu gados man patika sava nekārtība, var pat teikt – sušķība. Tieši patika, nevis es to neievēroju vai pacietu. Bardaks, kas valdīja manā istabas galā, likās kaut kas savs, mājīgs, dzīvs atšķirībā no standartizētajiem kārtības ideāliem, kas it kā tika uzspiesti no augšas (pārsvarā mammas un skolotāju personā, bet manā izpratnē viņas pārstāvēja sabiedrību kā tādu). Mans midzenis, mans murskulis, mans haoss, kurā valdīja tikai man pašai zināmi likumi, kurā katrs mazais nieciņš bija ja ne ar savu stāstu, tad vismaz sajūtu. Reiz pierakstīju visu, kas tai brīdī atradās uz mana rakstāmgalda – uzskaitīju katru piešņaukto salveti, katru mūzikas kasetes vāciņu, katru no ielas savākto suvenīriņu, kas sevī bija iekapsulējis kādu noteiktu mirkli. Saraksts sanāca uz vairākām lapām. Mans gultas kājgalis ar tajā nedēļā vilkto zeķu un džemperu kolekciju. Sienas un plauktu durvis, no vienas vietas nolīmētas ar plakātiem, uzlīmēm, skribelējumiem. Tas viss man saistījās ar sevis atklāšanas prieku, ar pasaules potenciāla pārbagātību – iepretim stingrajām robežām un stīvajiem normatīviem, ko mūždien pieprasīja pieaugušie un dažkārt pat vienaudži.
Bet tagad, kad pati esmu pieaugusi, atkal un atkal sevi pieķeru pie domas, ka manas mājas nav gana kārtīgas. Man konstanti gribas kaut ko izmest, sašķirot, salikt pa kastītēm un atvilktnēm. Atklāju, ka esmu uzņēmusies to pašu misiju, ar ko vienmēr pārņemtu atceros savu mammu – nebeidzamus meklējumus pēc labākas sistēmas, kādā organizēt mājās esošos, aizvien daudzskaitlīgākos priekšmetus. "Kāpēc nevar vienkārši izbaudīt šo brīdi, izbaudīt esošo lietu stāvokli?" es droši vien domāju savā pusaudzībā. "Nē, es gribu nekārtību!" tagad sauc mans trīsgadīgais bērns, kad cenšos viņu vakarā pierunāt salikt rotaļlietas vietā. Viņš atkal un atkal velk ārā no plaukta apavus, juku jukām iznēsā tīrās un netīrās zeķes pa visu dzīvokli, norauj uz grīdas visu, ko vien var. Tagad viņš ir tas, kurš rada savu kārtību – savu visumu ar saviem noteikumiem, savu midzeni, murskuli, haosu.
Savākt ap sevis mantiņu gūzmu patīk ne tikai manam bērnam, bet arī vīram – plaukti un palodzes mūsu dzīvoklī ir nokrauti ar viņa grāmatām, akmeņu un dzīvnieku skeletu kolekcijām, tukšiem zāļu un tabakas iepakojumiem un vēl visādiem jancīgiem priekšmetiem. Mūsu ziemas mēteļi joprojām stāv pakārti priekšnamā, jo skapī tiem nav vietas – tur stāv gigantisks, vecs bebra kažoks, ko mans dzīvesbiedrs nekad nav uzvilcis ārpus mājas, bet nemaz neapsver iespēju aiznest uz konteineru. Kad viņam nesen saplīsa gumijas čība, otru no pāra viņš nevis izmeta, bet iebāza apavu plauktā (lai gan parasti šādu pieeju neatbalstu, šo vientuļo iešļūceni atļāvos slepus izsviest).
Tā kā abi skaitāmies radošo profesiju pārstāvji, tad mūsu grūtībām uzturēt pienācīgu organizētības līmeni ir zināms attaisnojums – ne velti taču pastāv tādi teicieni kā "mākslinieciska nekārtība" un "māksliniecisks bardaks". Arī Regīna Ezera esot teikusi – ikreiz, kad viņai esot jāizšķiras starp manuskriptu un putekļu lupatu, pirmajam viņa došot priekšroku. (Vai tas nozīmē, ka pie lupatas viņa neķērās nekad? Jo teorētiski jau izvēle ir vienmēr.) Tomēr neizbēgami pienāk mirklis, kurā "mākslinieciskais bardaks" sāk vairāk atgādināt "mākslinieciski antisanitārus apstākļus". (Varbūt tā bija robeža, aiz kuras arī Ezerai likās, ka izvēles tomēr vairs nav?)
Man pašai priekšmetu pārpilnība kādā brīdī pārstāja saistīties ar autentisko, pašas radīto telpu un vairāk sāka saistīties ar svešu ietekmju uzslāņojumu – neveiksmīgiem impulsa pirkumiem un "ja nu noder" mantām, ko atdevis kāds cits un kas man izrādījušās tieši tikpat liekas kā iepriekšējam īpašniekam. Vienlaikus grūti novērtēt, cik lielā mērā sajūtu par svešo uzslāņojumu man iedēstījušas valdošās decluttering (kam, šķiet, latviski nav labāka tulkojuma kā "atbrīvošanās no krāmiem"), minimālisma estētikas, kapsulas garderobju u. tml. tendences, kas šķietami vērstas uz ilgtspējīgu dzīvesveidu un pret pārmērīgu patērnieciskumu, tomēr reizēm sevī slēpj vienkārši cita veida mārketinga spiedienu. Bibliotēkā paņemu kārtošanas influenceres Danas Gulbes grāmatu "Sakārto māju, sakārto prātu" un, to lasot, vairāk sāku bažīties nevis par to, cik daudz mantu man pienāktos atmest, bet gan – cik daudz estētiski pievilcīgu kastīšu un groziņu katrai mazākajai priekšmetu grupai man vajadzētu iegādāties?
Iespējams, padsmitnieku gados savu nepatiku pret mājas darbiem izjutu kā protestu pret tradicionālajām dzimumlomām, kas paredzēja, ka sievietei jāuzņemas "pavarda sargātājas" loma, līdz ar to meitenes jau no mazotnes tika dresētas šai misijai, kamēr zēnu nekārtība tika uztverta kā "dabiskāka" un uz to tika lielākā mērā pievērtas acis. Bet tagad prātoju, vai manā šķietami feministiskajā pretestībā patiesībā nebija sava tiesa neapjaustas, internalizētas mizogīnijas. Kādā brīdī acīmredzot biju uztvērusi, ka sabiedrībā augstāk tiek vērtēti mana tēva profesionālie un intelektuālie sasniegumi, nevis manas mātes darbs trīs bērnu audzināšanā un mājsaimniecībā. Savā mazajā bardaka saliņā man bija viegli nepamanīt un nenovērtēt tās pūles, kas tika ieguldītas, lai apkārtējā vide būtu droša, uzticama un organizēta pēc skaidriem, saprotamiem noteikumiem.
Mēs abi ar dzīvesbiedru it kā esam diezgan feministiski noskaņoti – un akadēmiskos feminisma tekstus viņš noteikti pārzina labāk par mani –, tomēr arī mūsu saimniecībā valda tas pats modelis, kas vairumā ģimeņu. Lai gan bērnkopības un sadzīves pienākumus dalām, lielākoties es esmu tā, kas ar šo dalīšanu nodarbojas. Tas ir neredzams mentālais un emocionālais darbs, ko nomācošā pārsvarā joprojām veic sievietes, – ģimenes vajadzību paredzēšana, risinājumu izsvēršana un rezultātu novērtēšana. Visbiežāk es strādāju no mājām, un mana uzmanība regulāri tiek saskaldīta – pa vidu saviem rakstu darbiem es plānoju veļas mazgāšanu, ēdienreizes, uzkopšanas darbus. Vai grīdai šoreiz pietiks ar putekļsūcēju robotu vai tomēr kādam vajadzēs ķerties pie lupatas? Tikai virtuvē vai visā dzīvoklī? Cik steidzami bērnam vajadzīgi jauni apavi, un kur tos pirkt? Vai varbūt kādi varianti tiem ir nogrūsti priekšdienām atliktajos krājumos? Vai man darbi jāpabeidz ātrāk, lai netraucēti varu iepirkt produktus vakariņām vēl pirms bērna izņemšanas no dārziņa?
Es negribu uzņemties visu šo organizatorisko atbildību – un tāpēc bieži vien atlieku līdz bezgalībai –, bet nevaru arī palaist to vaļā. Kaut arī mani kārtības un sistemātiskuma standarti sadzīvē man pašai šķiet ļoti zemi, manam vīram tie ir vēl daudz, daudz zemāki. Tā nu kā vienīgais glābiņš atliek lielā kārtošana atvaļinājumā – iespēja vismaz kādu laiku koncentrēt uzmanību tikai uz to un rezultātā potenciāli nonākt pie sistēmas, kas kaut nedaudz atvieglotu nosacīta kārtības līmeņa uzturēšanu nākotnē.
Brīdī, kad šo rakstu, ir jūlija vidus. Jāatzīst, ka dažas reizes esmu pieķērusies pie krāmu izmešanas, tomēr krietni mazākā mērā, nekā pirms atvaļinājuma sapņoju. Mēneša sākumā tiku svētīta ar dažām lietainām dienām, kuru laikā novācu bardaku no rakstāmgalda, atbrīvojos no trim lielajiem maisiem ar drēbēm un viena mazāka – ar kosmētiku, sapakoju draudzenei divas pamatīgas somas ar bēbīšu lietām. Lai gan šīs pārmaiņas mani noteikti iepriecināja un gandarīja, tomēr lielo ģenerālkārtošanu jau atkal esmu pārbīdījusi uz nenoteiktu periodu. Pirmkārt, pa priekšu jau atkal iespraucās citi darbi, kas ievilkās ilgāk, nekā paredzēts. Taču galvenokārt – Latvijas īsās vasaras ir laiks, kad drīzāk piedien atgriezties sava iekšējā sušķīgā, šmulīgā bērna frekvencē – un varbūt pat kaut ko pamācīties no viņa. Galu galā, arī juceklim ir savi ieguvumi – nekārtīgās telpās cilvēki veicot drosmīgākas izvēles un nākot klajā ar radošākām idejām. Arī Alberts Einšteins, Marks Tvens, Toms Edisons un Stīvs Džobss esot strādājuši pie aizkrāmētiem rakstāmgaldiem. Un pat japāņu tīrīšanas guru Marija Kondo pēc trešās atvases piedzimšanas esot atmetusi kārtības uzturēšanu un tā vietā izbaudot laiku ar bērniem. Iespējams, vienīgais krāms, kas savā atvaļinājumā tiešām ir jāatmet, ir vainas izjūta, kad kāds negaidot piezvana pie tavām durvīm un neplānoti ierauga tavu haotisko, tomēr kaut kā nebūt funkcionējošo māju, prātu un dzīvi.
1