20. februāris
20:00
Rodas aizdomas, ka ir cilvēki, kuru izkārtojumā trūkst vienādojuma daļas "dvēsele" (citi to sauc par Sirdi). Es zinu, ka vienai manai draudzenei reizēm nav sirds.
Dažreiz es nesaprotu, ko domāju. Dažreiz es vienkārši ļaujos kaut kādiem labiem impulsiem, bet man bail atlaist kontroli.
Es baidos, vai dzīve par sevi varēs parūpēties. Bet dzīve tiek galā.
Tā vai šitā.
21:30
Reizēm man šķiet, ka es redzu it kā lielāku bildi, kura nemaz nešķiet tik kļūdaina, bet dzīve diezgan strauji apmet kažoku uz otru pusi, lai pierādītu, ka lietas nav tikai tādas, kā izskatās – tām ir vēl un vēl citas puses. Vēl daudzas šķautnes. Un vienīgais īstais uzdevums ir noturēt roku uz dzīves pulsējošās artērijas. Brīžiem tā šķiet miesiska un atbaidoša, bet reizēm – ēteriska un teju netverama. Vienīgais uzdevums – elpot un neatlaist tvērienu. Nebeigt dejot dievišķo deju. Pat tad, ja brīžiem kājas šķiet kā iekaltas važās, jo vērts atcerēties – tās ir ilūziju važas.
Dažreiz Dievišķā Deja ir ekstātisks viesulis ar stingri izkārtotu Centru, bet reizēm tas ir valsis vai ča-ča-ča, pat tango. Noteikumi ir tā vai tā – brīvi, rašanās procesā vai tūkstošiem gadu veci. Viss viens. Vai arī divi. Vai arī daudz.
Vai mums ir izvēle? Vai mēs varam nebūt daļas no tā? Ietekmēt ritmu? Mainīt paternu? Vai to vajag darīt? Kuros brīžos vajag un kuros – ne?
Ļoti vajag uz dienas stacionāru. Ļoti vajag vingrot.
23. februāris
21:06
Biju pēc "Foster". Tās ir astmas zāles. Aerosols. Aptiekāre teica, ka tās jātur ledusskapī. Ka es tās varu lietot pēc vajadzības. Kā es varu tās lietot pēc vajadzības, ja tās jātur ledusskapī?
22:30
Atrast telefonu ir vēl viena lieta, ar kuru knapi tieku galā.
Kate Bush ir diezgan neticama. Vispār man bija viens loveris, kurš gribēja izdomāt kodu, kurā sazināties tikai ar mani – fantastiski! Matemātiķis pie tam.
"Njevnjatono" – interesanti, ko tas nozīmē.
21. februāris
8:00
Skatos interesantu Korejas ražojuma filmu par Ķīnas vēsturi "Savaldzināt karali" ("Captivating the King").
Pulkstenis ir 8:00 no rīta, un mani jau moka nemiers. Gribu sagaidīt 10:00, lai dzertu zāles.
9:00
Skatos "Arcane": "I think you are onto something. I want to help you complete your work." Awwww…
Ko man runāt ar dr. Orlovski? Es varu tikai izstāstīt, ka izmantoju visus man pieejamos resursus. Man ir raustījies mutes kaktiņš, un es negribu tik augstu "Halo" devu.
Iedzēru "Cikladolu". Esot baigais sūds, bet nu tā atlaiž! Ir tik daudz labāk kopš vakardienas. Iespējams, tieši "Cikladola" dēļ. Šķiet, vairs nemokos ar neiropātiskajiem traucējumiem.
10:00
Ir tādas domas, kas ir kā akmeņi ūdenī: ja izceļ ārā – parasti akmeņi, bet zem ūdens (zemapziņā, ārpus vārdiem) nenojausti pazudušu pilsētu dārgumi. Varbūt atklājas tikai dzejā.
Varbūt mana slimība ir nedzimušo dzejoļu drudzis vai dzemdību process?
22. februāris
03:45
Šonakt nevaru iemigt. Pāri trijiem jau. Noliku meitiņu gulēt, bet pati nevaru iemigt. Ļoti muļķīgi. Rīt droši vien gulēšu visu dienu.
23. februāris
16:30
Aizmigu ap pusčetriem. Noskatījos divas "Arcane" sērijas un doķeni par "Led Zeppelin".
Jāpabeidz recenzija par brīnišķīgu grāmatu. Patiesību sakot, gribas teikt vienkārši: "Nopērc sev un draugam."
19:00
Man šķiet ļoti aizkustinoša tenka, ka tik stiprs cilvēks kā Varde nebrauc ar velosipēdu, jo baidās "nokrist un saplīst kā stikla vāze".
23:00
Iedomājos, ka teoloģiska krimināldrāma varētu būt mans kinožanrs, bet tad atcerējos, ka tāds jau ir (piem., "Da Vinči kods"). Paspējuši jau! (Nemaz nerunājot par "Rozes vārdu"!)
Ar manu diagnozi ir svarīgi dzert zāles. Bet nevis vienkārši "dzert zāles", bet darīt to apzināti – reizēm pieņemot smagus lēmumus, bet apzinoties to nepieciešamību. Tas ir veids, kā teikt "jā" dzīvei ar šizofrēniju. Jo tā var būt ļoti laba un bagāta dzīve.
24. februāris
16:30
Reiz, pirms gandrīz 25 gadiem, kad mans toreizējais psihiatrs nevarēja pieņemt manu diagnozi tādu, kāda tā ir, aizgāju pie dr. Kupčas (viņa, vismaz tolaik, bija pati psihiatrijas virsotne). Pēc jaukas, stundu garas sarunas viņa teica: "Jums ir ļoti veselīgs skatījums uz savu slimību!" – un izrakstīja zāles, kuras sāku dzert tikai tagad – pēc 25 gadiem.
Toreiz painteresējos par šo zāļu iedarbību no kāda tuva ex-slimnieka. Viņš teica, ka šīs zāles vajadzētu dot tikai agresīviem izvarotājiem, lai noņemtu primāros "dabiskos" impulsus. Vai arī varbūt viņš teica: "Tās jādod tikai tādiem, kas ar cirvi skraida pa ielu!"
Tolaik man pat pie apvāršņa nevīdēja oficiāla diagnoze. Šizofrēnija. Zināju tikai, ka ģimenē ir padomju laikā reģistrēts "gadījums".
Saprotams, ka zāles (tas bija šķidrais "Haluperidols") nolaidu podā (piedod, Baltijas jūra!) un turpināju ārstēt depresiju u.c. pie vecā daktera.
Un esmu ļoti priecīga, ka tā, jo nevar zināt, vai, zāles dzerot, es būtu bijusi pietiekami traka, lai laistu pasaulē divus brīnišķīgus bērnus. Paldies manam ekspertam – tētim. Pilnīgi iespējams, ka Tevis paša dēļ Tev ir divas brīnišķīgas mazmeitas! Tiktāl par t.s. "brīvo gribu".
18:00
Brīžiem domas svārstās. Tik ļoti tomēr izteikta un cilvēcīga ir vēlme spēt paredzēt kaut soli uz priekšu. Bet arī vajadzība un spēja dzīvot Tagadnē. Tā tik ļoti konfliktē ar nepieciešamību pēc formas.
Tik ļoti bailīgi nezināt neko. Es pat nezinu, kurš atvērs durvis – mamma vai mans bērns. Es nezinu, kura loma man būs jāatceras, un atkal un atkal es pati to izvēlos.
Cikos tu būsi? Cikos es esmu?
21:00
Tētis atgādināja, kā pats apgalvo, burvīgu arābu vārdu "mutabor". Tas nozīmējot "pārvērties", bet es noskaidroju, ka tas ir latīņu valodas vārds, kas nozīmē "vēlme pārvērsties". Tētis gan šo vārdu atcerējās no padomju multenes par kalifu gandru.
Diezgan ilgi nezināju, ko tas nozīmē.
23:00
Man ir ļoti skumji. Es nevaru visu laiku būt klātesoša. Man ir bail. Es baidos no rītdienas. Un baidos no tādas dienas, kad es varētu aizrīties ar savām siekalām un nosmakt. Un neviena nebūtu blakus. Vai pat sliktāk – kāds būtu blakus, bet neko nevarētu izdarīt. Vai arī tas būtu faking sanitārs.
Atceros savas divas pēdējās fatālās iemīlēšanās. Un tās abas patiesi bijušas fatālas – jo beigušās ar psihozi.
Kapitan Voronjin – Akvarium
Babylon – Don McLean
Down to the River to Pray – Allison Krauss
Labi, ka man ir astmas aerosols.
25. februāris
15:00
Otro reizi esmu Tvaika ielas 17. nodaļā. Novērošanas jeb t.s. pašaprūpes palātā.
Atkal mīlestība beidz nost, bet šoreiz es nepadošos.
Slimnīcas ēdiens ir drausmīgs. Vismaz novērošanas palātā. Lai dabūtu, ko gribi (pīpēt, piemēram), visu laiku jāizmanto viltības. Piemēram, ēdienu atnes smēķējamajā laikā un tad jāizvēlas, ko tu gribi – nedaudz atdzisušas, pretīgas "pirmās vakariņas" vai uzpīpēt kā cilvēks.
20. marts
8:30
Esmu pārcelta sestajā palātā. Šeit esmu viena pati. Man ir laiks rakstīt un lasīt, darba galds, no mājām atvests dators. Esmu pabeigusi skici grāmatai, vienu vēstuli, noskatījusies 5 filmas [1] un brīnišķīgu animācijas seriālu [2], izlasījusi divus pēdējos "Rīgas Laikus" [3] un lasu jau ceturto grāmatu [4]! Reizēm dodos uz grupu nodarbībām – fizioterapiju, mākslas terapiju – un divreiz esmu tikusi pie arī psiholoģes. Viņa ir aptuveni uz pusi jaunāka nekā es, viņai ir ļoti skaistas lūpas un sajūsmas pilns, priecīgs skatiens. Esmu sadraudzējusies ar vairākām interesantām sievietēm. Izplatu labu literatūru un cerību. Šonakt gulēju sliktāk nekā citas naktis (parasti guļu ļoti labi), redzēju murgu. Bet tās var būt arī zāļu blaknes. Noteikti pateikšu dakterei. Paldies visiem tiem, kas šajā sarežģītajā, bet skaistajā laikā, ko pavadu šeit, dalījās ar mūzikas un filmu ieteikumiem. Un vēl īpašāks paldies tiem, kas nāca un turpina nākt pie manis. Nekas neārstē labāk kā drauga apciemojums vai mazliet sasilusi grāmata no azotes, kurā tā nesta, lai turpmāk sildītu savu nākamo lasītāju.
11. aprīlis
8:16
Jau nedēļu esmu mājās no stacionāra. Sēžu, pīpēju un neko nedaru. Šodien sev pieteicu mazu karu. Uzliku divfāzu režīmu: rakstīt vai kārtot. Nu, re! Jau pēc šīs frāzes sāku vērties apkārt, vai tomēr nebūtu kaut kas kārtojams. Pamēģināšu novākt datorgaldu. Nedaudz pacilāju blociņus. Atradu vienu ar atvadām tuviniekiem no laika, kad bija tik slikti, ka likās – es nomiršu arī fiziski. Nav garas tās atvadas. Lakoniskas.
Labi, ka nav tik ļoti slikti kā tad, kad rakstīju tajā blociņā. Tomēr ir grūti. Pēc tam, kad pieredzētas superīgas maniakālās augšas, kuru laikā var izdarīt desmitreiz vairāk un ar simts procentu atdevi, tāda nožēlojama šļūkāšana kā tagad besī tik ļoti, ka gribas matus plēst.
9:02
Novācu galdu. Man tur nekā daudz nebija. Daži blociņi, papīri un vadi. Vadi bija jāpaceļ un jānoliek uz "neaizskaramā plaukta". Kad sakārtošu "neaizskaramo plauktu", tā būs īstā emancipācijas diena. Tur man stāv mistiskie instrumenti un elektroniskie štrunti, kuriem es neskaros klāt. Visādas noputējušas garantijas un aizmirsti pinkodi – visnesaprotamākā dzīves daļa. Bet es sevi uzmundrinu ar vārdiem, ko man teica terapeite – jo vairāk kārtības, jo mazāk emociju. Lūk, ar emociju izpaušanu man tātad viss ir kārtībā.
10:12
Es domāju par savu apsēstību ar kārtošanu un to, ka nekad nav gana labi. No bērnības atceros gaužām maz, tā ka tiešām gandrīz neko (tas droši vien liecina par to, cik bērnība bija "laimīga"). Zinu tikai, ka uz mani dusmojās par to, ka nekārtoju vai nesakārtoju pietiekami labi. Paņemšu pauzi no kārtošanas un rakstīšanas un iziešu pastaigā. Tā, lūk, ir lieta, ko pirms slimnīcas darīju katru dienu, bet pēc – vēl ne reizi.
11:36
Redzēju ļoti labu īsfilmu festivālā "2Annas", bet festivāla apmeklējums ļāva man sajust, cik samazinātas ir manas uztveres spējas (droši vien zāļu iedarbība) un spēja socializēties. Piemēram, Lolitas Tomsones ļoti labi sagatavotajā un brīnišķīgajā lekcijā par humoru kā traumas pārvarēšanas līdzekli nepasmaidīju ne reizi.
13:34
Biju pastaigā. Ar to bija tāpat kā ar Lolitas lekciju – redzēju visu, bet nejutu neko. Mēģināju zvanīt savam psihiatram. Neceļ. Gandarījumu nesniedz nekas. Nerunājot nemaz par prieku. Domāju palūgt antidepresantus. Tikai nekādus serotonīna atpakaļsaites inhibitorus, lūdzu.
13:50
Tikko sazvanījos ar draudzeni, kuru ieguvu stacionārā.
Parunājām par eksistences bezjēdzību. Par to, cik ļoti pietrūkst sarunu biedra, bet tad, kad beidzot sāc sarunu, tevī ir tikai tukšums, nav ne spēka, ne spējas noturēt sarunas pavedienu.
14:30
Psihiatrs neatbild, izmazgāju koridoru, zvanu uz Ļermontova ielu. Izsūcu plauktapakšu. Saka, lai mēģinu zvanīt dakterim vēl.
14:50
Psihiatrs ir izslēdzis telefonu. Paēdu un padomāju drusku. Zināt, kas man sagādā prieku? Pavadīt laiku ar savu vecāko meitu. Es labprāt spēlētu ar viņu kopā videospēles un skatītos filmas, bet visu laiku tā sasodītā diena par īsu.
14:00
Pīpēt nebija superaizraujoši, tikai sažuvusi, brūna lapa pie manis atčāpoja kā sveiciens no Tās Puses.
20:52
Mamma man atgādināja, ka var būt "pavisam lejas". Šodien īpaši izjūtu to, ka varu kļūt pilnīgi nelietojama. Kā saka mana mamma, "es negribu kļūt par tavu sanatoriju". Viņa negrib mani slimu sev blakus. Es saprotu. Viņai pašai jau ir grūti. Es tiešām nezinu un nevaru paredzēt, vai mana slimība neizjauks pilnīgi visus nākotnes plānus. Vienīgi cenšos paturēt prātā, ko teica terapeite: arī ripošana lejā no kalna ir kustība. Pagulēju pusdienlaiku, tagad iešu atkal gulēt. Visu laiku nāk miegs. Bezspēks klāt.
12. aprīlis
6:51
Piefiksēju divas domas – depresīvajos periodos pār mani valda vēlme pēc fiziskā komforta. Un neadekvātas, saspringtas gaidas "būt priecīgai" – nespēju būt apmierināta ar atliktu baudu vai gluži vienkārši apmierinošu pašsajūtu. Pārāk viegli ļaujos ķermeņa diktātam.
11:36
Tomēr pamodos otro reizi. Sazvanīju psihiatru. Viņš teica, ka nevar man pa telefonu izrakstīt zāles, jo neredz mani. Pirmkārt, viņš jau šīs zāles reiz ir izrakstījis, otrkārt, cik daudz tās 15 minūtes klātbūtnes viņam par mani pasaka, nezinu. Teicu, ka nezinu, ko iesākt, ka vizīte iespējama tikai 30. aprīlī. Viņš atbildēja, ka antidepresanti tāpat uzreiz nestrādās. It kā es to nezinātu! Vienkārši ātrāk sākšu, ātrāk strādās, ne?
Galvā riņķo tas viss, ko nevaru un nekad nevarēšu. Cepam pankūkas.
Darbā pirms psihozes biju dabūjusi diezgan augstu statusu – strādāju ar komandu un komunikāciju ar klientiem. Tagad zinu, ka šādas pozīcijas gluži vienkārši nevaru uzņemties, jo tad pēkšņi var notikt šitā: hospitalizācija, depresija un vairāki mēneši pa dirsu. Atpakaļceļa nav. Es domāju, ka patiešām sākšu meklēt citu darbu. Nezinu, vai tas ko līdzēs, bet varbūt būs citādi. Varbūt tiešām jāuzliek par mērķi rakstīt daudz, daudz produktīvāk un tad dzīvot no rakstīšanas.
Pirms slimnīcas (arī pirms psihozes) es biju pasākusi glīti uzkrāsoties un sapucēties, bet tagad knapi atrodu pat nevienādas zeķes. Kāda tur krāsošanās, diena par īsu, lai saņemtos kaut kam tik monumentālam. Enerģijas rezerves tik mazas, ka tās labāk veltu muļķībām ar bērniem vai dienasgrāmatas rakstīšanai (jo man jātrenē rakstīšanas muskuļi).
Un es pēkšņi nekļūšu par to labo māmiņu, kas mājās ar bērniem mācās reizrēķinu. Es tāda nekad nebūšu. Es ar savu slimību jau esmu izpirkusi gana daudz karmisko parādu.
13. aprīlis
13:04
Depresija ir pilnā ziedā. Vakar uzaicināju reti sastopamu draudzeni ciemos pavisam pieklājīgā laikā. Sēdēju viņai pretim un blenzu ar tukšu skatienu, kamēr sāku migt ciet. Atvainojos, atcēlām pasākumu, aizgāju gulēt.
13:10
Tagad man atkal jāuzliek "rakstīt vai kārtot" režīms, lai gan sajūta, ka varu uzrakstīt kaut ko jēdzīgu, ir zem nulles. Galvenais – cerēt, ka tas nav uz ilgu. Jo vienreiz bija uz trim gadiem. Pēc tām augšām, kas man bija, kritiens varētu būt ļoti dziļš, jo augšas bija tiešām augstas.
Mēģinu sevi pierunāt uzziest sejas krēmu. Treniņzāles abonements tikšķ. 30 eiro mēnesī. Bet tur es neko šobrīd nevaru darīt. Knapi pieceļos un uzreiz esmu gatava līst gultā. Jāmēģina izcelt bērnus no ierīcēm un iedot kādu darbiņu. Vecākā meita pielika izmazgātos aizkarus, aizgāja uz veikalu. Mazā ēd pārslas un pēc tam nosolījās sakārtot lego. Es drusku pievācu, bet pārsvarā pavadu laiku, skatoties uz piebāztajiem plauktiem vai vietām, kurās būtu jābūt pakaramajiem.
14:38
Vecākā meita atpakaļ no veikala. Taisu bērnu iemīļotos rīsus ar vistas un karija mērci. Ir baigi smagi. Jaunākās meitas tēvs videočatā teica, ka izskatos ļoti nogurusi. Tātad to var manīt.
14:50
Izgāju uzpīpēt ar kafiju. Maldos domās, nevaru būt klātesoša. Stulbi, ka nesanāk neviens no diviem – ne pilnīga atpūta, ne pilnīgs darbs. Abiem pietrūkst koncentrēšanās.
15. aprīlis
7:40
Sēžu un domāju – pierakstīt vai pagulēt vēl. Šodienas trīs svarīgos plānus noīsināju uz diviem. Vingrot neeju. Tas gan nav viens no trim punktiem. Vienkārši klusi cerēju, ka saņemšos.
Iztēlojos, kā pēc gadiem trim esmu uztaisījusi savu rakstīšanas dzīvi – esmu tikpat nožēlojama kā tagad, tikai nav nepārtraukti jāraustās par naudu un sev tik ļoti nepārmetu, ka esmu tāda, kāda esmu, "jo tie mākslinieki jau ir tādi dīvainīši" vai kā tur saka. Nereāli, bet nu labi. Jāļauj sev pasapņot. Kaut kad drīz es iešu vingrot un varēšu saņemties, un drīz es iešu uz kultūras pasākumiem un vedīšu uz tiem arī bērnus.
Vispār, ko nu es te muldu.
7:48
Cīnos ar plānošanas dēmonu.
11.02
Principā es plānoju dzīvi no septembra un drusku cenšos padzīvot arī pa starpai tagad. Būtu labi līdz tam septembrim kaut cik "tikt zirgā".
16. aprīlis
16:39
Plānoju šodien sēdēt bibliotēkā, kolēģis palūdza aizvietot bijušajā darbavietā. Biju jau aizmirsusi, cik daudz nervu prasa šis darbs. Izsūkta kā rozīne, miegu ciet.
19. aprīlis
09:07
Šodien man paredzēts dzimšanas dienas gājiens uz Bolderāju. Daži cilvēki pat tiks. Kā rakstīju ielūgumā – pārošanās un grupēšanās nav obligāta. Cilvēki ļoti dažādi, un šķiet, ka tā sanācis, ka neviens nevienu nepazīst, izņemot mani.
Kad klausos čigānu mūziku, liekas, ka dzīve var būt diezgan krāšņa padarīšana, ja var radīt kaut ko tādu kā šī mūzika.
Pamanīju zināmu automātismu tajā, kā atgriezos no meitas pavadīšanas uz skolu. Biju kaut kur aizklīdusi domās. Tas mani iepriecināja. Kamēr citi mokās ar to, ka nespēj būt klātesoši, es mokos ar to, ka nespēju būt promesoša. Nav nekā īpaša šeit, klātbūtnē, draugi!
20. aprīlis
19:18
Biju dzimšanas dienas gājienā. Knapi kustējos.
Ļoti grūti rakstīt, bet, tā kā grūti ir darīt jebko, tad labāk parakstīšu. Traki, kad ir tik garlaicīgi un nogurdinoši būt kopā ar sevi. Visu laiku ir sajūta, it kā ļoti nāktu miegs. Neko īsti nevar padarīt, visas aktivitātes, ko dzīve piedāvā, šķiet a) neaizsniedzami grūtas, b) ļoti enerģiju prasošas. Kad kaut kas nokrīt zemē. Pat tad. Grūti sevi pierunāt pacelt.
Dīvaini, kā vienmēr atrodas laiks ciešanām. Jāmēģina ciest produktīvāk. Arī akmens, kurš veļas no kalna, ir kustībā.
Un jāatceras – arī tad, kad viss nenotiek, kā gribētos, viss tāpat notiek "kaut kā". Pat ja es neesmu tajā laivā.
21. aprīlis
11:22
Ieskatījos spogulī. Nevajadzēja.
11:28
Labi. Es šobrīd nevaru izskatīties labi. Es neredzu, kā es varētu likt izskatīties labi savai dzīvesvietai. Bet es atsakos atteikties piedalīties. Pieņemiet mani tādu, kāda šobrīd esmu, lūdzu. Es būšu tāds kā sieviešu Hārdijs Lediņš. Ne visi gribēja Lediņu satikt, kad viņš bija dzīvs. Dažreiz viņš nesmaržoja pārāk labi un daudz pīpēja, un ieradās ciemos bez brīdinājuma. Lūk, to es saprotu.
Dzīve ir cīņa ar sevi. Par lietām, ko nesaproti.
02:38
Nedaudz palasīju dienasgrāmatu, kāda tā bija, kad jutos labi.
Ir jāsagaida atpakaļ tā jūtīgā un par visu esošo pateicīgā "es", kāda mēdzu būt. Tik ļoti neticas, ka šī saulē sakusušam plastilīnam līdzīgā radība, kas šobrīd esmu, varēja būt tik pievilcīga sieviete ar drosmi un mugurkaulu. Pļecka, pļecka.
Iekšējā balss atdzīvojusies un muld visādu pazemojošu mēslu, paskaidro, cik sūdīgi iekārtota pasaule un ka nav vērts censties, jo viss, kas ir tīrs tagad, būs netīrs jau rīt un vispār putekļi.
03:22
Atcerējos vienu domu, kas man palīdzēja, kad biju augšās. Tātad. Manas mājas ir tikai viesu nams, kurā esmu apmetusies. Tas pats ar manu ķermeni. Es esmu tikai ciemos.
25. aprīlis
10:45
Nevaru vairs īsti parakstīt – enerģiju paņem centieni izdzīvot. Vakar biju pie terapeites. Esmu tik ļoti stulbā burbulī, ka, šķiet, tāpēc viņa jautāja: "Un ko tu gribi no manis?"
Iedeva grāmatu, kuru sauc "Iemesli dzīvot" vai kaut kā tā. Vienojāmies par vienu lietu, kas dienā jāizdara (ārpus parastajiem pienākumiem).
Piemēram, šodienas lietu esmu izdarījusi – biju uz kačalku.
Atpakaļceļā nolādēju to, kurš izdomājis iešanu un smagas somas. Visu laiku mēģināju pierunāt sevi negulties zemē un izturēt. Izgāju cauri kapiņiem un teicu sev – nu, te taču dubļos negulsies, vai traka?
Ja tas viss izklausās pārāk viegli, tad ņemiet vērā, ka terapeite mani rosināja apdomāt atkārtotu hospitalizēšanos kā variantu.
Vakar satiku arī bijušo biedreni no Tvaika ielas. Viņai nepatīk tas, ka man acīs "nav uguntiņas", tā bijusi redzama pat laikā, kad biju slimnīcā.
Bija ļoti norūpējusies, zākāja ārstu neizdarību vienā gabalā.
Viens no iemesliem, kāpēc esmu kā izpūties balons, varētu būt kādas no pēdējām zāles, uz ko mani nomainīja. Varbūt tās iedarbojās tikai vēlāk.
Vai arī pēcpsihozes depresija. Bet tak daudzām psihu zālēm kā blakne ir depresija. Tā arī rakstīts lietošanas pamācībā.
Grāmatā, kuru iedeva terapeite, ir tāda frāze: "Ikviena gaiša doma nonāk strupceļā, vēl īsti nenobriedusi." To es saprotu.
26. aprīlis
2:50
Pirmo reizi pēc slimnīcas uzkrāsojos.
Ar meitu notīrījām plauktiņus koridorā. Visi faņķiki un baņķiki atpakaļ vietās. Kur gan citur tos likt? Bet plaukts tīrs. Zeldas pārstāve man teica uzzīmēt tādu apli, kur vidū esmu es un apkārt tuvākie draugi, tālāk – profesionāļi, kolēģi utt. Tad viņa jautāja: kuriem tu vari lūgt palīdzību? Kā definē palīdzību, es domāju. Ir lietas, par kurām varu, un lietas, par kurām nevaru. Ir tādi cilvēki, kas pēkšņi uzrodas no samērā tālas apļa perifērijas un patiešām palīdz, nevis sniedz nelūgtus padomus vai saka: "Turies!", kā to mēdz darīt arī tuvi draugi. Tādi gadījumi atgriež ticību un sajūtu, ka esi kaut kā vērta, ja jau kāds ir gatavs tevi pabalstīt, veltīt savu laiku un enerģiju bez jebkāda taustāma iemesla.
Pie tā zāļu daudzuma, kas man jālieto, šodien jūtos samērā labi. Vakar noķēru pardaudzcilvēkfobiju. Ceru, ka šodien būs labāk. Strādāju pie savas kautciklabsajūtas. Brīžiem izdodas uz pāris minūtēm. Tā jau laba zīme. Esmu malace, ka aizrunāju ģimenes ārsti izrakstīt man "Wellbutrin". Tagad galvenais, lai dr. to akceptē un izraksta vēl.
30. aprīlis
Šodien biju pie psihiatra. Viņš paskatījās uz mani divas sekundes un teica, ka neizskatās, ka man būtu depresija. Teica, ka manis aprakstītie simptomi ir blaknes zālēm, ko lietoju un lietošu vēl ilgi. Izrādās, ka antidepresanti, kurus izlūdzos ģimenes ārstei, ir tieši pretējais tam, kas man vajadzīgs, lai neizsauktu atkārtotu psihozi. Cik žēl! Man bija jau veselas divas labas dienas.
5. maijs
13:39
Ja man nebūtu bērnu, es nopietni apdomātu legālo eitanāziju. Es nemāku būt. Man pietiek. Es noguru. Bet atceros psihiatres teikto. Un to viņa teica man stingri, kā piekodinot – JEBKĀDI vecāki ir labāki par mirušiem vecākiem.
[1] "Kaukāza gūstekne", "Operācija I", "Dienesta romāns", "Orlando", "El Angel".
[2] "Over the Garden Wall"
[3] 2024. gada februāris un marts.
[4] TR Notārs. Belašs jeb Vilcienā lasāma grāmata. Zvaigzne ABC, 2015.
Rīgas svārki mugurā. Atceres un apceres par Rīgu un rīdziniekiem. Grāmatu Draugs, 1966.
Elīza fon der Reke. Kādas Kurzemes muižnieces atmiņas. Harro von Hirschheydt, 2004.
Jasunari Kavabata. Sniegu valstībā. Tūkstoš dzērvju. Liesma, 1975.
0