Par grāmatām
17.03.2021

Ko tas nozīmē

Komentē
1
Saglabā

Par Daniila Harmsa dzejas izlasi (atdzejojis Einārs Pelšs, "Neputns", 2021)

Lietu nozīmes galvenokārt ir jocīgas ar to, ka ir nestabilas un atkarīgas no tā, kuram ir vara tās piešķirt: agresīvus iebrucējus iespējams nodēvēt par miera misiju, protestētājus – par teroristiem, arī banānu var pielikt pie auss un nosaukt par telefonu, taču būs atšķirība, vai to darīs prezidents vai dzejnieks. Ja vēlamies noskaidrot kāda vārda īsto nozīmi, tā patieso būtību vai esenci, tad parasti skatāmies vārdnīcā, bet ko gan vārdnīca mums var piedāvāt – vien jaunus vārdus, kuru nozīmes tad atkal jāmeklē tajā pašā vārdnīcā. Tā ir sena riņķa deja, kuru savā laikā juta Borhess, Bekets un citi rakstnieki, par to daudz teoretizēja 20. gadsimta 70. un 80. gados – ka nozīmes nekad nav pabeigtas, nozīmes vienmēr ir atliktas, nekad nepienāk brīdis, kad kādas lietas "galējā", "pēdējā" nozīme ir pilnībā klātesoša.

Tam vēl pa virsu 21. gadsimtā par pašsaprotamu kļuvis atzinums, ka nozīmes – sevišķi literatūrā – rodas interpretācijas procesā un autora nodoms var nebūt noteicošais, tā vietā teksta nozīmēm rasties drīzāk palīdz lasītāji ar savu pieredzi un kontekstiem. Daniila Harmsa vārds mums ir pazīstams caur Vasīlija Voronova tulkotajiem "Gadījumiem" (2007), Haralda Matuļa tulkoto prozas izlasi (2014), Kārļa Vērdiņa latviski pārnestajiem tekstiem bērniem (2020) un tagad – Eināra Pelša atdzejoto dzejas krājumu. Ja pareizi atceros no Harmsa dienasgrāmatām, tad viņa pseidonīms radies no fonētiskām asociācijām ar angļu vārdiem "harm" – 'ļaunums', 'kaitīgums', 'pārestība' – un "charm" – 'burvība', 'šarms'. Bet tikpat labi tā varēja būt onomatopoēze, kas atveido skaņu, kas rodas, kad pārlauž sausus skalus: "kharms". Ja ejam vēl tālāk, tas izklausās arī pēc žargonvārda "hlams", kas apzīmē nederīgas mantas, krāmus, kā arī – pēc enerģiskas ēšanas trokšņu atdarinājuma – "hrams, hrams!" Turpat blakus – "krams" utt. Visas šīs nozīmes saspēlējas un veido kompleksu, dinamisku tīklu, saslēdzoties ar vēl daudz plašākiem tīklojumiem (autora ģenealoģiju, daiļradi u.c.), kas kopā rada manu privāto nozīmi vārdam "Harmss". Un šī nozīme ir tikpat reāla, cik oficiālos avotos aprakstītie stāsti par rakstnieka segvārdiem, jo tā dzīvo manī.

Šādas pārdomas, protams, nav nekāds jaunums – es pat pieļauju, ka daudziem jau sen ir apnicis dzirdēt par objektivitātes relatīvismu. Tomēr sazvērestības teoriju piekritēju daudzums, vakcināciju nepieciešamības noliedzēji un citi satraucoši faktori, kas kļuvuši redzami, pateicoties pandēmijai, vedina apgalvot, ka mēs joprojām nespējam mierīgi atskatīties uz modernisma nestajām epistemoloģiskajām krīzēm un izdarīt produktīvus secinājumus, kas ļautu drošāk pārziemot nākamos postpatiesības posmus. Un tāpēc, manuprāt, Daniila Harmsa sarakstītā literatūra ir aktuāla šodien – tā ir ar spēcīgu politisko potenciālu; tās autors, pēc manām domām, saredzēja, ka lietu nozīmes ir plūstošas, ka tās drīzāk ir kā lidojums, spēle vai balets, nevis akmenī iecirsti dati, bet tieši šī iemesla dēļ ar dziļu atbildības izjūtu Harmss tiecās, kā izklāstīts Aleksandra Zapoļa ievadā, uz "reālo" – tiecās, krita, cieta neveiksmi, atdūrās pret sienu, bet stūrgalvīgi turpināja tiekties.

Harmss apzinājās, ka valodā var gan graut veco, gan celt jaunu semantiku: ja banāns var būt telefons, tad nazis var būt kā spārns un "kuģis – pēda" (46. lpp), deguns un mute var lidot, ūdens – zvanīt (57. lpp.) utt. "mierā liec domu jelkādu," raksta Harmss, "aizmirsti darbu ikvienu / pasaule tevi drīz nodos / mēs toties palīgā nāksim" (60. lpp.) Noteikumi, tāpat kā vārdu nozīmes, nav stingri iezemēti, bet gan pakļauti rotaļai. Un šeit ir svarīgi saprast, ka rotaļa nenozīmē bezjēdzības slavināšanu. Harmsa sakarā bieži runā par absurdu, bezjēdzību, nejēdzību, bezjēgu, nesakarību vai Non sequitur tipa sižetiem. Protams, tā ir arī sava veida bezjēdzības atklāsme, kas dzen daļu Harmsa tekstu, bet tas nenozīmē, ka viņš ir zaudējis ticību jaunrades jēgai vai tiecību jēgu radīt, respektīvi, nulles apcerēšana vēl nenozīmē rakstīšanu haotiski vai "kā pagadās". "Harmsa teksti nav no kāda vājprātīgā prāta maišeļa izpurināti nejauši vārdi, pēcāk saslaucīti kārtīgās čupiņās," savā recenzijā par krājumu raksta Andris Ogriņš, "pat pirmajā acu uzmetienā visnesakarīgākajiem darbiem [..] skaidri samanāma ass, serde, precīzi noteikts centrs, ap kuru viss griežas, un arī tad, ja tas ir virpuļviesuļa tukšais vidus, tas, nenoliedzami, eksistē."

Pats Harmss 43. lappusē vārsmo: "Es pie galda jau tūlīt / ņemos burtus sastādīt / ņemos raustīt virvītes / nozīmes visādas pīt." Viņa dzejas "es" šeit parāda, ka dzejas spēks ir jaunas nozīmes "pīšana" uz esošo (bez)nozīmju pamata. Tāpat kā viņa dzejā bērniem, arī šajā krājumā lasāmi vairāki dzejoļi, kas rada kaut ko – it kā "no nekā“, proti, parāda, ka dzejai nav jāizriet no kaut kāda iepriekš determinēta tēla, bet gan jāspēj iesaistīt savā pasaulē, savā realitātē. Piemēram, dzejolis "Nétagad" (50. lpp.), kas dažādus norādāmos vietniekvārdus ("Šis" un "Tas") savērpj pārcilvēciskā drāmā – "Kur ir tagad?" (51. lpp.). Šī rotaļa, šī rakstīšana "par neko", ir brīvības demonstrēšana, kas vienlaikus parāda, ka brīvība nozīmē uzņemties atbildību par savu radīto realitāti. Un tas ir politiski nozīmīgs vēstījums jebkurā laikā.

Kā zināms, Harmsa dzeja tapa uz ļoti konkrēta sociālā un politiskā fona: viņš savas dzīves laikā piedzīvojis vairākus arestus, izsūtījumu, knapi izvairījies no nošaušanas, pelnījis tikai ar dzeju bērniem, bijis dziļi un nelaimīgi iemīlējies, pārjūtīgs cilvēks neiejūtīgā sistēmā. Tā kā 30. gados viņš dzejoļus pieaugušajiem nevarēja publicēt, autora dzejas adresāts, domājams, bija trīsdaļīgs: viņš pats, viņa tuvākie draugi un domubiedri un tad – tas trešais, kuru dzejoļi nesasniegs, tas padomju varas cilvēks, kas lien pie māksliniekiem un brīvdomātājiem, bet neko no viņiem nesaprot. "Es pārtieku no sāls, bet jūs no cukura. / Man ir pašam savi augļu un sakņu dārzi. / Manā sakņu dārzā manis paša kaza ganās." (151. lpp.) It kā viens no Harmsa dzejas mērķiem būtu tieši samulsināt, provocēt un apstulbināt stīvos, slotas kātus norijušos burta kalpus, lai viņi jautātu: "Ko tas nozīmē?" – un Harmss varētu atbildēt ar vārdu, ar kuru beidzas vairāki dzejoļi: "Viss!" Apziņa, ka šie dzejoļi aktualizēti vien labu laiku pēc Daniila Harmsa nāves, tos padara vēl traģiskākus. Mūsdienu internets ir pilns ar projektiem, kas kaut kādā ziņā ir analogi avangardam, ko pārstāv tādi autori kā Harmss, bet ir grūti iedomāties tos eksistējam bez publikas. Piemēram, "YouTube" kanāls "HowToBasic" imitē pamācību video, bet patiesībā rāda, kā pa visu māju, uzbudināti, neprātīgi tašķoties, tiek izmētātas olas un citi pārtikas produkti. Harmsa dzeju savā laikā es redzu kā kaut ko līdzīgu šādiem video, bet bez skatījumiem un auditorijas.

Tomēr tas, ka dzejnieka teksti vismaz mūsdienās tiek tulkoti, pārizdoti, lasīti, apspriesti un iestudēti, nozīmē, ka tie pilda vienu no saviem revolucionārajiem mērķiem – tie uzveic nāvi, turpinādami dzīvot. Jo tā nav tikai antiautoritāra vai antipadomiska dzeja, kas saceļas pret poētiskiem vai politiskiem ierobežojumiem, tā saceļas arī pret mūsu eksistences fundamentālo ierobežojumu – mirstību. Tāpat kā "Gadījumos" un citviet, arī dzejoļos parādās bezjēdzīgu, brīžiem vardarbīgu nāvju ainas, kas pirmajā mirklī, šķiet, to vien dara, kā atgādina par dzīves nolemtību izbeigties, bet, ilgāk tos paturot prātā, rodas prieks par to, ka rakstība spēj pārkāpt cilvēka dzīves robežas, pat ja rakstītais vēsta primāri par aizvadītās dzīves īslaicību un tukšo saturu. It kā nejēdzības artikulēšana to vienlaikus pārvarētu.

Izmisums, dziņas, nepiepildāma iekāre, bads un nabadzība – visas šīs Harmsa tēmas var uztvert arī kā centienus sevi dziedēt caur rakstību. Grāmata ir bez nodaļām, un dzejoļi kārtoti lielākoties hronoloģiskā secībā (ar dažām atkāpēm), tādējādi radot priekšstatu par laika ieviestajām izmaiņām autora rokrakstā, un ir vērojams, ka 30. gadu vidū un vēlāk dzejas tematika kļūst sūrāka, tēli – mazliet brutālāki, kopējā izjūta – bezcerīgāka. Taču līdzās smagumam vīd arī erotika un naturālistiskas svinēšanas ainas ("Ņina Petuhova / Noģērba savus pantalonus / Un iedeva Semjonam Palkinam apošņāt" (138. lpp.)), kas neiederas tā laika oficiāli atzītajā literatūrā, tādējādi apliecinot Harmsa progresivitāti un dumpinieciskumu. Laikā, kad aizvien vairāk tika kontrolēts, ko literatūra drīkst un ko nedrīkst nozīmēt, Harmss rakstīja, nepakļaujoties dogmām, trāpot arī uz aizliegtām notīm. Runājot vispārīgāk, viņš parādīja, ka nav iespējams pilnībā iegrožot nozīmes – tās turpina rasties arī visabsurdākajās vietās. Viņa dzeja ir stāšanās pretī bezjēdzībai, gan politiskai, gan metafiziskai, tā uzstāj, ka tieši tādēļ, ka valodā nozīmes dzīvo savu dzīvi, mums jābūt īpaši uzmanīgiem ar to, ko mēs sakām. Tas nav tikai protests pret konservatīvo un tradicionālo, bet arī paraugdemonstrējums nozīmju rašanās un bezjēdzības dialektikā.

"Neputna" brezenta sērijas otrais izdevums ir vēl viens modernais klasiķis mūsu grāmatu plauktos, sniedzot iespēju arvien iepazīt literatūru, kas turpina atbalsoties šodien. Turklāt tā ir arī vienkārši laba atdzeja: Einārs Pelšs kārtējo reizi parādījis, ka ir spējīgs latviešu valodā tulkot tā, ka tiek izcelta gan cittautu kulturālā specifika, gan bagātināta mērķa valoda. Atdzejojums ir tehniski prasmīgs – Harmss daudzviet raksta ar atskaņām, kas pārradītas arī latviski, un visi ritmiskie dzejoļi atveidoti, dzelžaini turoties pantmērā, bet neradot kokainu vai klabošu iespaidu. Arī pats Pelšs savā jaunradē ir zināmā mērā Harmsa tradīcijas turpinātājs laikmetīgajā latviešu literatūrā, tāpēc grūti iedomāties piemērotāku Harmsa atdzejotāju. Kā Harmss savulaik lauzis rāmjus un robežas, tā Pelšs mūsdienās ar savu konceptuālo dzeju un "lo-fi" estētiku regulāri atgādina, ka teju visi, izņemot viņu, ir garlaicīgi un iesīkstējuši. Par spīti pašreizējām globālajām problēmām, varam būt priecīgi, ka tagad literāri eksperimenti ir pieejami publiski un tiem vairs nav jāslēpjas atvilktnēs un jāgaida mierīgāki laiki. Gan Pelšs, gan Harmss ir mūsu lasītpriekam paredzēti izlēcēji – katrs nostājies opozīcijā sava laika normām. Radoša brīvība un tai līdzi nākošā atbildība ir abiem dzejniekiem kopīgās vērtības, kuras arī mums, lasītājiem, ir būtiski pārņemt, mācīties un izkopt.

Ivars Šteinbergs

Ivars Šteinbergs (1991) raksta dzeju, atdzejo, publicē literatūras kritiku. 2018. gadā ieguvis maģistra grādu salīdzinošajā literatūrzinātnē Ņujorkas štata universitātē Bingemtonā (SUNY, Binghamton), ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!