Autora foto
 
Karš Ukrainā
08.07.2022

Kļūsti par slepkavu, paliec cilvēks

Komentē
0

Ukrainas piezīmes. Jūnijs, 2022.

Dziesma bija laikmetīga un dinamiska, elektronisks ritms, tuf, tuf, tuf, tuf. Dziedāja arī. Un vēl asprātis muzikants bija izdomājis pievienot sirēnu, tādu kāpjošu un krītošu kaukšanu. Dziesmā iederējās, bet vispār efekts, manuprāt, bezgaumīgs. Taču es nezināju, vai pamatoti peļu muzikantu, jo aiz auto loga slīdēja Kijiva, pasaules galvaspilsēta, un tas bija šis laiks. Man bija viss pamats iedomāties, ka sirēna varbūt neskan dziesmā, bet aiz loga. Es cieši skatījos ārā, tur bija kijivieši savās gaitās, kurš ar savu nesamo, kuri sadevušies rokās, un neviens nelikās manām sirēnu – gaisa trauksmi. Tas necik nemierināja, jo tieši tā viņi izturas, kad gaisa trauksme tiešām ir dzirdama. Tāpat arī mani ceļabiedri – es jau zināju, ka viņi nekā nereaģē uz briesmu signāliem. Tāpēc es tagad nesapratu, kā man justies – vai baidīties, vai vienkārši dzīvot, kam nebija atšķirības tai pasaulē, kas slīdēja garām man, mašīnā iestrēgušam. Es varēju tikai gaidīt, kad beigsies baisā popdziesma, un klausīties, vai sirēna beigsies kopā ar to. Lūk, jau dinamika iet mazumā, kompozicionāls fināls, vairs tikai tuf, tuf un sirēna, lūk, tuf, tuf, jau beidzas, bet sirēna vēl ir. Sākas nākamais gabals.
Es, ja kas, tā arī nesapratu.

Jo pirms tam mēs bijām Dņipro, un tur sirēna skanēja pavisam nepārprotami, kauca no visām pusēm un vairākas stundas. Neviens, vispār neviens nesteidzās slēpties. Vakariņām viesmīlīgie sagaidītāji bija sagādājuši gaļu, olas, arī vīns saliets. Andris Eglītis nesen tieši bija teicis: "Bet karā jau pašas labākās ballītes." Es centos izbaudīt vīnu ar trauksmi, bet nu tā. Apkārt rosījās hosteļa visādā tauta. Administrators mums pieteica, lai nepīpējam priekšnamā, tur tomēr ļaudīm veļa žāvējas. Mēs nemaz nepīpējām un netaisījāmies. Tikai iedzērām vīnu, tostus teicām, iespaidos dalījāmies. Bet no hosteļa dziļumiem iznāca divas meitenes, piesēda tieši pie izkārtās veļas, bezmaz vai ieritinājās tajā, un abas aizpīpēja. Novilka līdz galam un aizpīpēja abas vēl pa cīgai. Tā sēdēja tur labu laiku, ieritinādamas veļu dūmos. Rīt veļas saimnieks varbūt sūdzēsies, es padomāju, un administrators teiks: ak, un es taču teicu, lai nepīpē. Bet tas būs rīt, cerams, ka tas būs tieši tā, jo tagad, šai brīdī, kad līst vīns un kūp dūms, trauksme gaudoja joprojām. Izgājām ārā – mums taču arī jāpīpē – tur varēja dzirdēt labāk. Un kaut kas zibsnīja debesīs – es domāju: zibens, rūsa, bet nē, man teica vairāk pieredzējušie ceļabiedri. Tur pretgaisa aizsardzība par mums cīnās.
Pie mums pienāca daži, ievērojuši sarkanos krustus uz mūsu busiņa. Vai mēs atbraukuši no karadarbības zonas? Vai nezinot, kāda situācija Zaporižjā? Tur radi trīs dienas nedod ziņas. Par Zaporižju mēs neko nezinām.
Tikai redzējām, ka no tās puses atbrauca cits busiņš ar zīmi "200" uz sāniem. Šķībs uz vienu pusi, tik smagi piekrauts.
Istabā ar mums bija pāris no Hersonas. Stāstīja, kā bēguši, kā šeit iestrēguši, es gribēju piedalīties sarunā, bet aizmigu. Naktī pamodos, visi guļ, bet atkal sirēnas. Ko darīt? Neko nedarīt. Aizmigu, sirēnas ieaijāts, nekad nebūtu domājis, ka varēšu.

Bet pirms tam bija Harkiva. Mēs braucām turp naktī kā Apolinērs mazajā automobilī, tik pieļauju, ka mūsējais bija lielāks. Mums katram uz kakla bija ar flomāsteru uzrakstīta asinsgrupa, bikšu kabatā žņaugs, bet es pirmais uzvilku bruņuvesti. Nē, ne pirmais! Karavīri, kas brauca mums pa priekšu, tie uzvilka pirmie, tāpēc man šķita, ka mums arī noderētu. Lai novirzītu domas, gribēju mobsenē parakāties, pačatot. Bet nekā. Naktī esot uz ceļa, šādā vietā ir jāizslēdz mobilie tālruņi. Bet apkārt nakts – grāmatu arī nepalasīsi. Dažus vārdus pārrunājām. Par zālīti, par dzīvi laukos. Tad braucām klusējot. Dažreiz atskanēja pa vārdam rācijā no pārējiem. Mēs bijām divi mūsējie busiņi, karavīru mašīna un Jūlija vieglajā. Kādā brīdī rācija teica: "Jūlij, pavisam pie Harkivas brauc pa priekšu, ja kas, pirmo vieglo neaiztiks." Bet aiz loga tik tumšs. Vai kāds no turienes skatās, vai mūs redz? Tumšs, atkal tumšs un tad jau gaišāks aiz loga. Apstājamies papīpēt. Lakstīgala. Harkiva tuvu.

Reiz vecajos laikos braucu uz teātri Tallinā skatīties kādu īpatnēju "Karaļa Līra" iestudējumu, taisni jābrīnās, ar ko tik es kādreiz nenodarbojos. Nav tik svarīgi, bet autobusā bija arī kāds nevienam nezināms, bet ļoti iedomīgs režisors. Viņš visu laiku runāja, stāstīja nejēdzības, bet, kā jau gadās, viena no tām man iekrita atmiņā. Nezināmais režisors stāstīja, ka "Idiota" iestudējumam viņam vajadzējis skaistu aktrisi. Bet tādu pa īstam skaistu, universāli skaistu. Nezināmais režisors bija atradis risinājumu – vajadzēja balerīnu. Jo jebkura balerīna esot ļoti skaista, tas ir tāds dabas likums. Man patika nezināmā režisora teorija, patika tās drosme, viengabalainība. Protams, var spriest, vai tās ir tieši balerīnas. Kādu laiku es domāju, ka tās ir oficiantes, pēc tam, ka reklāmas aģentūru praktikantes. Vēlāk es vairs neticēju, nieki, galvenais – dvēsele. Bet šajā Harkivas rītā es sapratu, ka tās ir kareives.


Arī starp mūsu sargiem bija divas, viņas izkāpa no mašīnas un staipīja kājas, es skatījos uz viņām, priecājos un domāju: lūk, tātad dzīvs. Bija rīts, un visi priecājās. Jo bija taču beigusies nakts, pats bīstamākais laiks, kad ļaunajam dota vislielākā vara. Tagad gan tāpat var kaut kas atlidot, teica karavīrs, nevelciet nost bruņuvestes. Mūs savā mājā uzņēma kāds Harkivas mācītājs, "pastor". Par mums uzzinājis četros no rīta, bet padsmit minūtes vēlāk mēs jau iegājām viņa mājā. Brokastīm (vakariņām) bija sarūpēta desa, siers, maize, konservi, tēja. Saimnieks stāstīja, ka šajā mājā nesen trāpījusi kasešu bumba, bet nesprāgusi. Es liku sieru uz desas un atcerējos seno kara padomu, ka lādiņš divreiz netrāpa vienā vietā. Ja tā, mēs atradāmies drošā vietā. Bet vai likums attiecas arī uz nesprāgušiem lādiņiem? Saimnieka dēls tieši gribējis jumtā logu, tad nu dabūjis, turpināja saimnieks. Baznīcai gan nekas nekait, tā atrodas astoņus kilometrus no šejienes, bet viesus viņš tagad uzņem daudz. Mūsu skeptiskajiem vadītājiem no visiem mūsu kontaktiem iepatikās tieši šis mācītājs. "Viņš normāli runā!" – "Jā, tieši tā. Normāli runā."

No rīta atvadījāmies no mācītāja un devāmies izkraut kravu. Tas bija jādara dažādās vietās, un, lūk, ceļš veda gar melni apkvēpušām daudzstāvu dzīvojamajām mājām uz ciematu ar nosaukumu "Novaja Rogaņ". Te jau bija tuvu. Arī pie Kijivas redzējām sadegušu tanku. Garāmbraucēji uz tā taisa selfijus. Turpat ir Irpiņa, ceļā sanāca izbraukt cauri. Pie blokposta baisa vīzija – sievietes manekens gāzmaskā, ar ubaga kuli rokā. Vispār pie blokpostiem ik pa laikam ir manekeni, parasti karavīrus attēlojošas skulptūras. Māneklis pretiniekam. Bet šādu nebiju redzējis. Taču drupas jau novāktas, cilvēki rosās, atjauno. Karš atkal ir aizgājis tālu. Bet šeit, Novaja Rogaņ, – joprojām tuvu. Svaigas drupas, caurumi, šķembas. Šis bija – ir – individuālo dzīvojamo māju ciemats, un Krievijas armija te ienāca 25. februārī. Tagad tā ir padzīta, bet ne pietiekami tālu. Pa ciemata galveno ielu staigā karavīrs bruņuvestē un ķiverē. Bet turpat blakus vietējie, "vienos trusos un maikā", labo jumtu, rosās pa dārzu. Dāma krauj pagalmā konservētu dārzeņu burkas. Vienā ēkā, redzu, bijusi iekārtota baznīca. Ēkas stūris sagrauts, bet Dievmātes ikona stāv.
Karavīri mūs aizved vēl mazliet tuvāk. Tur ir rotaļlietu fabrika, sagrauta. Bet šeit nesenā frontes līnija. Te viņi bija iekārtojušies un apšaudīja šoseju. Palikušas viņu pēdas – zābaks, cepure, vatenis, soma ar uzrakstu "Armiya Rosii". Sadedzis tanks. Tālāk vēl viens, torni munīcijas sprādziens aizmetis sāņus, mūsu Agnis uzreiz pēta un komentē. Tālāk vēl viens tanks. Un vēl. Vietējais vīrs ar lāpstu rušina zemi un stāsta karavīram, ka vienā tankā laikam vēl esot līķi – smirdot.
Bet diena ir saulaina, trīsdesmit grādu, brīnišķās Ukrainas debesis virs mums.

Mūsējie pa brīdim jautā: "Dzirdēji? Būkšķēja!" Es neko nedzirdēju. Karavīrs jautā: kad braucāt, redzēji ceļa kreisajā pusē dūmu mākoņus? Tur tagad kauja. Nepamanīju. Ko viņi man stāsta? Es aplūkoju bijušās kaujas vietas, esmu muzejā. Taču tad es dzirdu gan. Vēlreiz un vēlreiz. "Cik tālu?" es prasu Dmitrijam. 15 kilometrus no kaujas muzeja ir visīstākā kauja. "Mūsējie šauj?" prasa Agnis. "Abi," karavīrs atbild. Tad dzirdam vēl kaut ko, pavisam tuvu. "Helikopteri," saka karavīrs un ātri paskatās telefonā. "Mūsējie, divi." Tiešām, tūliņ pavisam zemu aizlaižas divi helikopteri. "Kanonādes virzienā," atceros šādus vārdus lasījis kādā grāmatā.
"Vai jums ok, ka mēs viņus saucam par orkiem?" pēkšņi prasa Dmitrijs, komentējot kārtējo sadegušo vienību. Mums ok.

Vairāk man sanāca parunāt ar citu karavīru – tas ir Jaroslavs no "teroboronas". Jaroslavs pirms kara bijis jurists. Domājis, ka varbūt derētu pamainīt darbības lauku. Lūk.
Viņš dzimis un audzis Doņeckā. "Man viss ir slikti jau kopš 2014. gada." Un karš nebija pārsteigums. Jau gadu gaidījuši. Kad atzina "tautas republiku" neatkarību, viss bija skaidrs. Tajā rītā viņš skatījies pa logu uz Kijivu. Un tad: "Fu-fu-fu!" Vēl nesapratis, kas tas ir. Tad sprādzieni.
Krievu armija devās uz Kijivu parādes maršā. Līdzi bija arī kārtības uzturētāji ar stekiem. Visi palika uz šosejas. Tad pa to pašu šoseju, pa to pašu labi pietēmēto vietu, nāca nākamie. Tad vēlreiz.
Kad atbrīvoja Buču, cilvēki norādīja uz kādu vietējo – viņš laupīja kopā ar orkiem. Jaroslavs ar kolēģiem aizgāja uz viņa māju, nokāpa pagrabā. O-ho-ho! Televizoru kolekcija un vēl šis tas. "Un ko viņš domāja ar to visu darīt?" brīnās Jaroslavs. Vai tiešām domāja, ka orki šeit paliks? Es pieņemu, ka tieši tā viņš domāja.
Mūsējie uzreiz prasa: vai marodierus nošauj? Mēs esam gatavi uzklausīt skarbo kara realitāti. "Nē, nenošauj," Jaroslavs saka. Ja zadzis ēdienu, vispār nekas nebūs. Ja kādu dārgu lietu – sitīs. Bet varbūt tur, kur tiešām grūti, varbūt tur arī kādu nošauj. Vai mēs pārspīlējām ar savu jautājumu, vai viņš mīkstināja savu atbildi?
Kas man bija pārsteigums – bet kāpēc gan? – arī karavīrs karo internetā. Kad Jaroslavs noliek malā ieroci, viņš apsēžas pie datora un strīdas ar Krievijas pusē sēdošajiem dīvāna karotājiem. Jurista domāšana noder, viņš šos mīca, analizējot Krievijas sniegto informāciju. Visus skaitļus tur prātā, bet es tik precīzi nevaru, neatstāstīšu.

Es jautāju par Arestoviču, saku: mums Latvijā viņš patīk. Jaroslavs skaidro, ka Arestovičs savu darbu izdarīja, proti, neļāva krist panikā. Bet: "Kto v teme, jego ne slušajet". Arestoviča solījums, ka šis karš beigsies pēc "divām trim nedēļām" Ukrainā kļuvis par mēmu – ņem, piemēram, bildi ar skumju meiteni, tā jautā: "Kad es apprecēšos?" Un blakus liek Arestoviču, kurš saka: "Pēc divām trim nedēļām."
Jaroslavs ir no Doņeckas un krievvalodīgais. Viņš ir dzirdējis komentārus, ka krievvalodīgie Ukrainai šai karā nav vajadzīgi. To stāstot, viņš pirmo reizi kļūst emocionāls. Viņa ģimenē gandrīz visi ir krievvalodīgie. Bet viņš karo pret Krieviju. Un Doņeckā pret Krieviju karo krievu bataljons "Svobodnaya Rossiya".
Tagad orki vairs parādes maršā nenāk. Un viņu aviācija nedarbojas vis absurdi, bet atbilstoši savai taktikai. Kritušo attiecība tagad ir: "Es domāju, ka ukraiņu mazliet mazāk." Bez palīdzības no ārpuses būtu pavisam, pavisam slikti. Viņš saka visiem paldies, arī mums.
Mūsu galvenais, Artūrs, jautā Jaroslavam: "Bet kā tu domā, kāpēc mēs to darām?"
Jaroslavs: "Es vairs neuzdodu šo jautājumu. Adekvātiem cilvēkiem jau viss ir skaidrs."

Surguntam bija tāds dzejolis, kur katra rindiņa, katrs vārds ir aizšvīkāts. Nevar salasīt ne burta. Poētiski. Ukrainā šie dzejoļi ir redzami uz lielceļiem. Tās ir ceļa zīmes, tās lielās, zilās, kur uzrakstīts, cik kilometru līdz lielākajām pilsētām, kur pagrieziens uz galveno šoseju un tādā garā. Zīmes tur tikušas noliktas, lai palīdzētu ceļiniekam. Bet, kad ceļu nāk mīdīt nelūgtais, visa informācija ir aizkrāsota, parasti ar melnu krāsu. Un nevar salasīt ne burta. Informācija, ko zīme nesa, tikusi izdzēsta. Es domāju, kā tas semiotiski, semantiski sanāk, ko Daina Teters teiktu. Zīmei atņemta nozīme, taču tā ir ieguvusi pavisam citu, klusu un stipru.
Reklāmai atņemti lielie outdoori, tur tagad lasām:
"Lūdzies! Dievs dzird."
"Atbalsti Ukrainas Bruņotos spēkus!"
"Paļaujies uz Dievu!"
"Kļūsti par slepkavu, paliec cilvēks."
Pie blokpostiem arī izteiksmīgi teksti, piemēram: "Stāt! Nogalināsim!" Taču visbiežāk ikoniskais teksts par krievu kuģi, ar melnu aerosolu uzpūsts uz betona bluķiem, pie tam bieži pašcenzējot pēdējo vārdu. Gribas nofotografēt, taču blokpostus nedrīkst fotografēt.

Bet kā vispār?
Mani visvairāk pārsteidza, ka tas nebija nemaz tik pārsteidzoši. Cik cilvēki izturas parasti. Ļvivā ielās ir meitenes, skūteri, joprojām pazūd kaķi. [1] Restorāna terasē trompetists pūš "Krusttēva" motīvu. Novitāte – alkāns pienāk, stiepj tarbu un sludina: "Slava Ukrainai! Varoņiem slava!" Nolādētais bizness, tas visu izmanto.
Arī Kijivā tāpat joprojām pazūd kaķi. Darbojas restorāns "Mimino". Tiesa, pie visiem galdiņiem runā par karu, bet pie mums taču nupat vēl bija tāpat.
Uz ielas Kijivā redzu: zēns pietupies aiztaisa meitenei sandali. Kaut kur tepat simttūkstoš orku pret viņiem iet. Bet zēnam jāaiztaisa meitenes sandale, tur neko nevar padarīt. Es gribu aši un slepeni nofotografēt. Meitene to pamana, domāju – sadusmosies, taču nē, viņa pasmaida un sāk kārtot matus.
Es domāju: redzēšu, kā cilvēki himnu skandē, kā brīvprātīgie maršē uz fronti. Redzu, kā sien sandali.
Alkoholu gan Kijivā tirgo tikai līdz 16.00, tā nu reiz ir atšķirība.
Bet vīnu tāpat iedzer, kaut skan gaisa trauksme, Dņipro piemērs.
Pārāk atslābuši, saka Jaroslavs.
Harkivā, kur joprojām lido un sprāgst, cilvēki gan cenšas neiet pulciņos un mašīnas uz ielas neatstāt, bet gurķi tāpat aug un suns deso kaut kur, un meitenes iet uz veikalu "Klasiski džinsi".
Es gribēju redzēt šo cilvēku drosmi. Es redzēju – bet tas izskatījās citādi, nekā es biju iedomājies. Laikam tas man bija vajadzīgs – tāda kā atsvētošana. Ne svētie tur cīnās pret ļaunumu, bet parasti cilvēki. Kaut gan nav vienkārši ar šiem terminiem.
Tur nav tik daudz karogu kā pie mums. Tur tā netic uzvarai kā pie mums. Saka nevis – kad mēs uzvarēsim, bet – ja mēs uzvarēsim. Es prasu karavīriem: ir kādas labas ziņas? Pagaidām tikai sliktas. Baltkrievijas armija koncentrējas pie robežas. Bruņojuma šobrīd ir par maz.
Neredzēju Banderas portretus. Nedzirdēju dziesmiņu "Moskaļei po lagerjam". Neviens nevaino Ameriku.
Tā.

Pavisam mazliet par cilvēkiem, kas mani paņēma līdzi. Artūrs, mūsu galvenais, ir loģistikas speciālists, tagad ieliek visas savas spējas Ukrainas lietā. Māris šauj ar loku, rīko braucienus pa upēm un akmens laikmeta nometnes. Viņš šeit ir glābšanas speciālists. Zina, kā apturēt asiņošanu, vēl busā sazvanās ar kādu, grozīdams rokā adatu, precizē par plaušu punkciju. Artūrs un Ēriks ir klusākie no visiem, ne pirmo un ne desmito reizi uz Ukrainu. Agnis zina visu par mašīnām, par ieročiem, vispār par visiem dzelžiem. Arī par izsekošanas ierīcēm, un tas mums noderēja.
Ceļā neviens nerunā par liberālām vērtībām. Taču par konservatīvām arī nerunā.

Bet, lūk, Luckā Agnim miera nebija. Šeit taču LUAZ [2] dzimtene. Un viņam noderētu detaļas antīkajai LUAZ amfībijai. Tieši laiks ir, jāgaida otrs buss. Mēs prasām benzīntankā – nu, Agnis prasa – kur nopirkt detaļas LUAZ amfībijai? Viņš rāda telefonā fotogrāfijas. Mūs sūta uz kādu veikalu, no veikala uz tirgu. Mundrā solī dodamies uz tirgu. Ejam, protams, pāri ielai. Apstājas policijas mašīna. "Tas mums," es noņirdzos, joks man tāds. No mašīnas izkāpj policiste, skaista kā kareive. Un arī policists. Viņš gan uzreiz ietraušas atpakaļ un izkāpj vēlreiz, nu ar automātu plecā. Abi patiešām vēršas pie mums. Mēs esam šķērsojuši ielu nepareizā vietā. Kamēr gājēju pāreja tepat netālu redzama. Bet mēs no Latvijas! Vai Latvijā drīkst šķērsot ielu, kur pagadās? Pases! Pieņemu, ka policistu uzmanību piesaistīja arī mūsu trenētie augumi un specbikses. Tagad viņi skatās mūsu pases. Man tur atrodama Baltkrievijas vīza, Agnim – Krievijas. Arvien vairāk jautājumu. "Es braucu tur uz hokeja čempionātu." – "Vai jūs esat hokejists?" "Pastāstiet savu maršrutu!" "Lucka–Ļviva–Kijiva–Harkiva–Dņipro–Rivna–Lucka – un tagad uz mājām!" "Parādiet savus telefonus!" "WhatsApp", "Telegram", zvani, foto. Bet es pēdējās bildēs tieši uzņēmu blokpostus. Tādus, kur nav karavīru, tādus it kā drīkst, bet šībrīža sarunu tas varētu vēl uzkarsēt. Kamēr Agnis rāda, kamēr es it kā veru, aši izdzēšu pēdējās bildes. Kad policiste skatās, man tur saulriets (pār sagrautu slimnīcu) . Viņa skatās vacapu. Tur sarakste ar Jelgavas draugiem, "Melnais skelets" ar attiecīgu bildi. Tik neiederīgi liekas.
Ar acs kaktu redzu, ka Agnis jau policistam rāda savas LUAZ amfībijas bildes un stāsta, kādu detaļu viņam vajag. Agnis ir neuzvarams.
Policisti paskatās vēl zvanus, tad liek uzspiest kādu slepenu kombināciju. Kamēr es mēģinu saprast, policiste pastiepj roku un uzspiež manā vietā. Viņai ir gari un skaisti nagi. Vai netraucē lietot ieroci? Ko gan es no tā saprotu. Viņa uzspiež kombināciju, un manā telefonā parādās kāda man nezināma informācija, viņa to nofotografē. Atvainojiet, saprotiet, Ukrainā ir sarežģīta situācija. Mēs saprotam. Sodu mums neuzliek.
"Tagad viņi izsekos mūsu telefonus," ar amatnieka labpatiku konstatē Agnis, un mēs ejam tālāk uz tirgu.
 
Kā es tur iekūlos? Nu, jā, brīdi pēc kara sākuma es pieteicos brīvprātīgo darbā bēgļu centrā. Atklāju, ka neko nemāku. Iemācījos kraut kastes. Cilvēki vai organizācijas atved ziedojumus, mēs izkraujam, zortējam, izdalām bēgļiem vai kraujam mašīnās, kas brauc uz Ukrainu. Tās pirmās nedēļas, tās pagāja drudzī. māt. [3] Kad iekrāvām, uz katru kartona kasti pastiepās sešas rokas, visiem ļoti gribējās piedalīties. Zeļģis teica: "Tā ir mūsu šķīstītava." Pieskarties, lai arī mans pieskāriens aiziet līdz Ukrainai, lai viņi zina, ka es nestāvēju malā, es neesmu vainīgs.
Pirmajā ziedotāju vilnī atnāca pensionāru pāris, kājām atnāca un atnesa maisiņu. "Kas tur?" mēs prasām. "Sunīšiem sedziņas." Tās tur arī bija.
Vēlāk es iemācījos, ka visvairāk bēgļiem vajag pannas, katlus, higiēnas preces. Uz Ukrainu sūtām ātri pagatavojamu pārtiku, konservus, pārsienamo materiālu un citas medicīnas preces. Vēlāk iemācījos, ka ar to nepietiks. Vajag tehnoloģijas, vajag ieročus.
Lai uzvarētu, vajag tālas darbības artilēriju. Bet sunīšiem sedziņas arī vajag. Varbūt ne tik ļoti viņiem – bet mums.
Tur strādā arī daudzi ukraiņi. Es Irišai prasīju: "Tev palīdz, ka Rīgā ir tik daudz Ukrainas karogu?" Viņa paskatījās uz mani acīm, lielām kā Galīcija, un teica: "Protams, palīdz."

Vecais Hēgelis reiz teica: "Par ko domā, tas ir; kas ir, tas ir vienīgi tik, cik par to domā." Nez, vai tā tiešām ir? Man izveidojies tāds ieradums – bet varbūt tā ir visiem – gandrīz vienmēr iztēloties sevi darām kaut ko citu. Piemēram – strādā, bet domā par iedzeršanu ar draugiem. Dzer, bet domā, ka vajadzēja pastrādāt. Aizej uz baznīcu, domas grozās ap seksu. Un tādā garā. Pēdējā laikā – kā visiem – domas iekaroja karš. Vai staigā, vai sēdi, vai dārzā, vai gultā. Visu laiku domā par karu. Bet ko domā karā? Es jau tikai pa gabalu. Bet domāt par karu vairs nepavisam negribējās. Negribējās klausīties, ko tur Māris spriež par cauršautas plaušas punkciju, negribējās iztēloties, kas tur, tumsā, varbūt mūs vēro. Es centos atrast kādu spēcīgu kairinājumu, domāt par kailu meiteni, par citiem ceļojumiem, bet domas vienādiņ grozījās uz Dievu, uz mūžību.
Kad biju jau atpakaļ, māju nakts, guļu, apkrāvies visu veidu kaķiem, neko nedomāju, guļu. Bet pēkšņi kauc sirēna. Kaķi, protams, lido uz visām pusēm. "Kas notiek?" man jautā. Es nebiju izslēdzis telefonā aplikāciju, kas ziņo par gaisa trauksmi. Biju ieklikšķinājis Harkivu, un tagad man atnāca ziņa – tas viss tur joprojām notiek. Tas grib atnākt arī pār jūsu mājām, kaķiem un sandalēm. Harkiva man atgādina – domā par mums!

 

[1] Es krāju pazudušu dzīvnieku sludinājumus, tāpēc pievēršu tiem uzmanību.
[2] Auto zīmols, "Luckas autorūpnīca".
[3] Kaķis pārsoļoja pār datoru un uzrakstīja šo vārdu, tik iederīgu (es godīgi saku, kaķis!).

Tēmas

Jānis Joņevs

Jānis Joņevs mācījies Latvijas Kultūras akadēmijā. Šobrīd strādā reklāmas nozarē. Atbalsta futbola klubu "Tottenham Hotspur". Grāmatas "Jelgava 94" autors.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!