Par grāmatām
19.02.2021

Klātneesamība

Komentē
0
Saglabā

Par Ingmāras Balodes dzejas krājumu "Dzejoļi pēc mūsu ēras" ("Neputns", 2020).

Ingmāras Balodes trešo dzejas krājumu "Dzejoļi pēc mūsu ēras" ar pārējo pērnā rudens ražu vieno maz. Tā nav nedz lakoniska debija kā liela daļa šīgada izdevumu, nedz vērienīga atgriešanās vai radikāls solis ārup. "Dzejoļi pēc mūsu ēras" ir loģisks, šim vientulības laikam atbilstošs Balodes rokraksta turpinājums. Ja līdz šim Balodes dzejas pasauli diezgan droši varēja raksturot kā gaišu un siltuma pielietu, tad jaunais krājums šo priekšstatu sašķoba. Vāka degušais kokraksts un nosaukums vedina domāt par jaunu sākumu nevis kā ugunīgu pārdzimšanu, bet kā nedrošību svešajā pēcmūsu pasaulē.

Jau kopš pirmā krājuma Balodes dzejā būtiska loma bijusi pasaules telpai. "Ledenēs, ar kurām var sagriezt mēli" ("1/4 Satori", 2007) pārsvarā figurēja Rīga un Latvija, "albā" ("Mansards", 2012) – jau visa pasaule gan ceļojumos, gan darbos un saziņas saitēs. Jaunajā krājumā šīm atpazīstamajām vidēm pievienojas arī kāda jauna, tukša telpa, kura noberzta basa un anonīma. Jau pirmie dzejoļi vedina šo vietu iztēloties kā skarbu. Nākas "meklēt māju / savam dēlam / meklēt ēnu / savam kokam" (6. lpp). Kastaņa zied "Nokvēpušajā laukumā [..] Pelēkbrūnajā ielā" (9. lpp.). Tikšanās ir iespējama "Tajā vietā" (13. lpp.), kurā "palikuši gaismu iesūcoši akmeņi, kas / dos tev atspiesties, bet nesasildīs krēslas stundā". Iepriekšējos krājumos dažādi pasaules nostūri apzīmējuši pazīstamo un mīļo, itin kā izplešot mājvietu, cik vien tālu sniedzas lasošā un ceļojošā acs, turpretim šeit sastopamā jaunā pasaule izsauc teju pirmatnēju trauksmi, kādu iedomājos apņemam pirmo (varbūt reizē pēdējo?) cilvēku pasaulē. Iztēlojos krājuma lirisko varoni mazā būdiņā uz klints, cenšoties ar domas spēku atsaukt esībā visas aizgājušās vietas un pazudušos vārdus.

Balodes dzeju vienmēr apdzīvojušas citu balsis – mazas svešinieku zīmītes, veltījumi un literāras atsauces stāstītāju nostāda blīvā saziņas tīklā. Šīs balsis ir Balodes siltuma saknē. Tās rada sajūtu, ka aiz katra stūra ir adresāts vai autors kādai mazai saulei, kuras gaisma skar dzejas īpaši trenētus jutekļus. Varbūt tāpēc jaunajā krājumā dominējošo klātneesamību uztveru īpaši pastiprināti. Ja "Ledenēs" vēl varēja attālināti skūpstīties, tad šeit attālināti jāmācās asināt nažus (7. lpp). Attālums šķiet uz brīdi zaudējis atmiņu un zīmju pavedienus, kas savieno pāri laikiem un telpām. Pat īsta un cerēta tikšanās kļūst atstata un vēsa kā iepriekšminētajā "Tajā vietā" (13. lpp.), kur mīlnieki mūžam paliek viens otram nepieskārušies, vai kā "Swipe left if" (16.–17. lpp.), kur dažādi vīrieši kļūst par galamērķiem vai drīzāk strupceļiem. Arī gādības atmiņas liecina par pagājušo:

"rūgtums no applaucētajām skujām lija tevī
kā nekad vairs neizrakstītas
neizrakstāmas neizdzeramas zāles
nekas tavās asinīs ar tām nesacentīsies
pat ne tas ka nevienam nebūsi šitik mīļa
lai piespiestu tevi dzert skuju pirkstus
rītausmā" (18. lpp.)

Šos dzejoļus, šķiet, apņēmusi mirstības apziņa, kas visu, pat sevi, pieskaita aizejošajai mūsu ērai.

Krājuma pirmais un smagākais posms kulminējas dzejolī "Uz kastēm" (37. lpp.). Dzejolis izskan kā atvadas no aizgājušas kopības, kopdzīves, siltām atmiņām un neizdzīvotiem sapņiem, "lai dotos beidzot prom / un sāktu elpot māja šī, un mūsu atmiņas / lai aiznes caurvējš, izkaisa virs kokiem, parkiem, / akmeņiem". Šķiet, slūžas ir vaļā, un Balode atgūst telpas un balsis, kas iedzīvina lielu daļu turpmākā krājuma. (Mani burtnīcas pieraksti par nākamajām dažpadsmit lappusēm atgādina apslēptās mantas meklēšanu: silts silts / silts / silts! / silts! / silts / silts!)

Turklāt jaunajā krājumā līdzcilvēki vairs nav vien pašas runātājas spogulis; viņu balsis ir kļuvušas atstatākas. Dzejoļos jūtams, ka apkārtējie ir pazīstami un saprotami tikai daļēji, un bieži – tikai pagātnē. Dzejoļa "Neviens jau negrib ilgi klausīties pļāpās" (38. lpp.) pamatā ir vārdā nepiesauktā holokausta trauma, kuru nav iespējams izstāstīt – "stāsti lejas, līdz padara tevi vienatnei mēmu, bet cilvēkiem –/ pļāpu". Šur tur dzejoļos pazib senču – mammas, vectēva, vecvectēva, "vecvecvec / vec..." (78. lpp.) – atstātais pamats, bet tas nešķiet ņemams par savējo. Vairākos dzejoļos darbojas bērni, un ne tikai kā sargājamie un kopjamie mazie, kuri "aizvien vēl jauc slēpes un slidas" (54. lpp.). Šajā krājumā bērni ir jauni adresāti, ar kuriem mācīties, ar kuriem runāt atklāti ("Mēs iemācījāmies lasīt", 55.–56. lpp.) un kuri iemantos aizejošo "mūsu" atstāto, kā "Uz pretējo pusi" (32. lpp.), kur viņi "izdzers visas mūsu atdzisušās krūzītes / iekams lūpām par karstu". Pārlasot krājumu trešo reizi, iešaujas prātā doma, ka šādu dzejoļu grāmatā ir daudz vairāk, nekā sākumā varētu šķist. Balode lasītājam pasauli rāda kā mūžīgu, balsīgu brīnumu virteni, kur katrai lietai ir vēlmes un ritums – smilšu sēklām (47. lpp.), mālam (75. lpp.) un tumsai (11. lpp.). Šī spēja atzīt lietu nodomus un tām piederīgo telpu palīdz salabt ar pasauli, kura vēl grāmatas sākumā bijusi baisa un neapdzīvojama.

Ingmāras Balodes dzejā mani vienmēr apbūris tieši smalkais līdzsvars starp loģisku un asociatīvu tēlu virknējumu. Viņas veikumā abstrakti tēli kļūst tverami un mūsu pasaulei pavisam piederīgi, neradot iespaidu par sadomātu un sadzejotu tekstu. Teju visu Balodes dzejas pasauli varu iztēloties ieņemam reālu telpu. Piemēram, ka tumsa var būt nevis pretstats gaismai, bet lampas aizmugure. Balode strādā ar ko ciešāku par tēlus savienojošu metaforu – šķiet, ka viņa atklāj mūžam valodā slēpušos lietu sastatījumus, kurus it kā skar daudzi dzejnieki, bet reti to dara tik trāpīgi.

Varbūt tāpēc ir likumsakarīgi, ka manī tik spēcīgi atbalsojas krājuma savrupuma skumjas. Ir baisi saprast, ka šīs vientuļās, pelēkās vietas un drūpošās kopības patiešām ir tik cieši līdzās arī ārpus grāmatas vākiem, šķietami aizņemot aizvien vairāk telpas. Tāpēc arī grāmatas otrās puses siltums ir tik pārliecinošs un mierinošs. Tumsa, gaisma, atstatums, siltums – tieši stihiskajās kategorijās Balode izceļas starp laikabiedriem, kuri vairās no tik lieliem un bieži piesauktiem tēliem.

Tikai mazliet piepūloties, atceros, ka "Dzejoļi pēc mūsu ēras" nav rakstīti īpaši šim pandēmijas laikam, kurā sēžam savās būdiņās ar dzīvām brīnumu lietām un bailēm par kāda laikmeta beigām. Tas gan nenozīmē, ka krājums ir padevies pravietisks, savu laiku definējošs vai nākotnei svešs. Krājuma smalkums ir tajā, kā Balodei izdevies nomanīt nevis beigu postu vai jaunā sākuma skaistumu, bet tieši starpposma nedrošību: saišu sairšanu, ieilgušo nepieskaršanos, meklējumus, atgriešanos un, cerams, jaunu kopību.

Tēmas

Edvards Kuks

Edvards Kuks (1997) ir latviešu dzejnieks un atdzejotājs. Šobrīd studē maģistru Zinātnes un tehnoloģiju studijās Māstrihtas Universitātē.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!