Dzeja
27.11.2020

Dzejoļi pēc mūsu ēras

Komentē
0

Apgāds "Neputns" nupat izdevis Ingmāras Balodes trešo dzejas krājumu "Dzejoļi pēc mūsu ēras". Piedāvājam ieskatu grāmatā.

 

Aizvien senākos laikos

ved šī cilpa.
Manā istabā spēlē Rubinšteins.

Varšava deg.

Gājējs apstājas lauka vidū.
Tālāk no ceļa paplānas mājeles.

Vīrieša balss atgriežas atpakaļ istabā.
Viņaprāt mēs tā stiprā cilts.
Bērni – burvji.

 

Šņākoņa radio

draugam kurš ceļo ne mazāk par mani

šo šņākoņu pazini bērnībā radio
pārejas starp stacijām sapītas trokšņu
un dzeloņdrāšu

tagad starp mums guļ tikai
sniegs

bet cik bezgalīgi daudz sniega
pāri ceļiem mežiem stigām šķībiem tiltiem
un tiltiem pār upēm kuru nav un kurās tas krīt
neredzams kliegdams

starp mums guļ sniegs tikai

mēs nevaram pastiept viens otram roku
miegā nevaram pabūt blakus čukstot visu kas
palicis pāri no siltuma

izkusīs un apakšā būs melns

(auksta zeme labāk vada skaņu
piesalsti
lai varam vismaz
elpot viens otram pretī)

 

Džezs un zvaigznes

Džonam Zornam 65, ziņo radio

I

Reiz skatījāmies filmu par vienīgo patiesību;
tās beigās plīsa dvēseles un mantijas, zelta sega šķēlās kā
Lieldienu priekškars katedrālē, un meitenes rokās palika nāve.
Džezs ir zvaigznes, un zvaignes
ir tās liesmiņas svēto un mīlēto acīs. Vientuļnieku acīs ir debesis
pašas.
Tik vienkārši kā reizrēķins, viegli kā miegadziesma. Zvaigznes,
debesis, pašas.

Tie jaunie puikas, tie pēdējā laikā spēlē večos,
tie dzer alu un būvē alas,
un liek no kraujām ripot mātēm, meitām un liepziediem.
Lietuslāsēs pārvēršas akmeņi un skūpsta tavas plaukstas kā laika
zīmes
šeit šeit šeit šeit šeit.
Pabūt ar tevi, izkust,
lai līst šeit viens.

Tu esi mūzika, lietus šaltis,
kas pārvietojas pa mūsu ielām
rakstos, kas mainās un ko neviens nenolasīs.
Nav tādu zīmju, kas radītu valodu, kurā saprašanās būtu
pilnīga vai tuvu tai.

Kādu tēju tu dzersi, melno vai zaļo, kādu dzīvi tu vēlies, īsu vai
skaļu, klusu un lielu
kā vectēva ielietais klons, kas tikai šogad sāk plaisāt. 1927. Tas ir pat
vairāk nekā sešdesmit
pieci. Viņš savos 65 bija labu laiku kopš pārbraucis no Kolimas, koka
koferī vecāmamma jau glabāja sēklas. Viņi turpināja mīlēt, jo dzīve
vēl bija turpat, pa brīžam iespruka pāri slieksnim kaķi, skudras,
mazmazbērni, zāles stiebri.

II

Kas ir karš. Kas ir mīlestiba, nevienam neprasīju, bet to, vai nebija
žēl šaut uz cilvēkiem, to gan. Karā tā notiek. Vai – es nešāvu,
neatceros. Tā notiek. Es necīnījos ar vāciem vai krieviem. Es cīnījos
par brīvu Latviju. Pin kaut vainagā šos vārdus, mierīgus un skaidrus
kā diena, kad šķūnī savests viss siens.
Divi četrgadīgi puikas spēlē karu un sargā gabaliņu dzeltenas ceļmalas
Kurzemes katla malā.

Pabūt, akmentiņos pārvērsties, izaugt eglē, kas tagad nocirsta
ar spārnu galiem švīkā mums laiku.

 

Neviens jau negrib ilgi klausīties pļāpās

tā rodas ļaudis, kas runā vieni paši uz ielas,
nē, ne brīvu roku, ne austiņu;
tā rodas ļaudis –
sabļauti aizmieg, klusumā spilvenam glaužas,
ar rokām turas spēcīgi gultas reliņos –
pārāk bieza ir tumsa telpā, kur tagad slēpjas visādas greizas
no žurnāliem izgrieztas vilšanās,
bet reiz slēpušies trīsdesmit astoņi mazās pilsētas bērni.

Bauska,
vajadzēja kaut kā siltāk, bet tu nespēji.
Aizvien viņi visās atvilktnēs, aizvien skapja apakšā, katrā
apavu kārbā un pat lācim aiz pūkainā pleca.
Tu nevari aizmigt. Stāsti sijājas tev pāri kā sodrējains gaiss,
mitrs un sirsnīgi noberzts gaiss, ar terpentīnu, ar kumelītēm,
nelīdz,
stāsti lejas, līdz padara tevi vienatnei mēmu, bet cilvēkiem –
pļāpu.

Neviens jau nevar ilgi. Vispār viņas ēna sarāvās aizvien ātrāk,
mūrim dilstot, ķieģeli pa ķieģelim drūpot un iejūkot pieneņu lapās,
kas plēsa asfalta ādu un sniedza mums piķi – melnus spožus
gabalus
rūgtenas laimes, ko ēdām, lai mutes pilnas, un klusums, saule acīs,
un miers.
Nekādu atvilktņu, nekādu atmiņu, nekādas mūžības.
Runā ar viņiem,
līdz arī viņi to uzzina.

 

Dym

ir cilvēki kas tev pagulēs priekšā
aizasmalā
smiedamies vai stāstīdami cik pašiem traki
iet lai tikai tu neturpinātu skatīties zvaigžņainajos ziedos
kas klāj visu nogāzi

ir cilvēki kas ar savu kameras aci
skatīsies asajos stiebros līdz tā kompasa adata
rādīs lūk
ziemeļi
aizgriezies

bet tie ņems savu statīvu vai to A burtu ar kuru
zemi mēra
atnāks un arī sniegā uzzīmēs skaidru robežu
ar tiem pašiem plānajiem zābakiem
te tālāk neej

kafejnīcā Dūms kur mēs uzsākām sarunu
lasīju tieši ka Selindžers nomiris
atkal laiks mūs notvēra avīzes lapā
tikai tajā
nebija svina

jā ko mēs te svinam
naktī drukādami vai dzerdami krāna ūdeni

to ka cilvēki
pagulēs priekšā
aizasmalā
un aizsegs tavas acis ar roku lai tu viņas neredzi
lai tu redzi tikai tās kas gaisā

lai tu pamosties
gaismā

Tēmas

Ingmāra Balode

Ingmāra Balode ir latviešu dzejniece un tulkotāja. Tulko daiļliteratūru pārsvarā no poļu un angļu valodas, atdzejo arī čehu, slovāku un krievu autorus.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!