Kopš 19. gadsimta vidus, kad tapusi pasaules vēsturē pirmā fotogrāfija, foto un video tehnoloģijas piedzīvojušas teju prātam neaptveramu attīstību, un mūsdienu mediju piedāvātās neierobežotās telpas ekspansijas iespējas jau labu laiku kļuvušas par neatņemamu eksperimentu vielu jaunākajā teātrī. Ināra Slucka, kuras spējas režijā apliecinājusi pagājušajā sezonā film noir estētikā veidotā izrāde "Zudušo laiku citējot", šoruden turpina pievērsties kino klasikai jaunās skaņās. No vienas puses, Nacionālajā teātrī tapusī "…bagātā kundze…" ir kā estētisks reveranss Leonīda Leimaņa klasiskajai kinofilmai "Pie bagātās kundzes", taču vienlaikus izrāde piedāvā mūsdienīgu skatījumu gan uz šodienas Rīgu, gan, skanēs banāli, šodienas sabiedrību un tajā (ne)pastāvošajām vērtībām.
Sākotnēji izrāde izraisa nelielu vilšanos – salīdzinot ar "Zudušo laiku citējot", kur teātra un kino simbioze bija krietni dinamiskāka (izrādes vēstījumā būtiska loma bija filmētajiem kadriem, kas organiski tika iekļauti izrādes darbībā, aktieriem "ieejot un izejot no ekrāna"), "…bagātā kundze…" šķiet daudz konvencionālāk ieturēta tradicionālas teātra estētikas rāmjos, kur scenogrāfija funkcionē kā aktieru skatuviskās darbības fons. Taču būtībā Ināra Slucka ar šo iestudējumu pievēršas daudz dziļākai (jo ne tik daudz estētiskai, cik filozofiskai) teātra un kino izmantoto izteiksmes līdzekļu mijiedarbei.
Izrādes darbību nosacīti iespējams iedalīt divos līmeņos – dzīvajos tuvplānos, kuros izspēlētas galveno varoņu attiecības, un atsvešinātā laikmeta attēlojumā, ko veido gan video projekcijas skatuves prospektā, gan dažādie masu skati. Atšķirībā no Leonīda Leimaņa kinofilmas, kur daudz skaidrāk jūtama sabiedrības sociālā kritika, režisore Ināra Slucka izrādes tēlu sistēmu veidojusi cilvēciskāku, ar iejūtību pievēršoties katra varoņa iekšējās pasaules pretrunām. Tā, piemēram, Normunda Laizāna talantīgi spēlētais Oļģerts Kurmis šķiet jūtīgs un ievainojams – viņš godīgi attiecas pret dzīvi un atkal un atkal viļas, nesaņemot to pašu pretim. Inteliģento domātāju Kurmi, kurš visu notiekošo ar pašironisku attieksmi vēro no malas, iespējams uztvert kā tipisku mūslaiku varoni, kurš vērtē, taču skaļi neizsaka savu viedokli, kurš saprot pasaules kārtības bezjēdzību, bet vienlaikus zina arī to, ka protestēt pret šo haosu nebūtu jēgas.
Cilvēciskākus vaibstus izrādē ieguvusi vitālā Kalnkājas kundze, kuras tēlam filmā piešķirtas sabiezināti groteskas krāsas – aktrise Zane Jančevska ar smalku pašironiju attēlo varones neremdināmās alkas pēc labākas dzīves, kur nebūtu jāskaita katrs grasis un kur par dienas galveno notikumu kļūtu izvēle, kuru tērpu labāk vilkt uz kārtējo saviesīgo vakaru. Saistošs šķiet režisores princips – nepadarīt varoņu tieksmi pēc naudas par izteikti negatīvu, nosodāmu īpašību, bet censties meklēt dziļākus iemeslus nepārvaramajam materiālo labumu vilinājumam, ko izrādē izjūt teju visi varoņi.
Šajā ziņā galvenās varones – Ingas Misānes Emmas Kārkls – iespītēšanās, nesamierinoties ar pelēko, sūro dzīves realitāti, paliekot ieslēgtai smacīgajā pagalmā, kur vienīgais liecinieks par labāku dzīvi ārpus pelēko namu mūriem ir izžautās bagātajām kundzēm piederošo sniegbalto palagu rindas, ir ne tikai saprotama, bet kaut kādā ziņā pat loģiska. Par tagadējās dzīves nolemto „apburto loku” gudri liecina viena no izteiksmīgākajām ainām izrādē, kad uz proscēnija ekrāna tiek demonstrēts kadrs no L. Leimaņa kinofilmas "Pie bagātās kundzes", kur Līgas Liepiņas Emma gaisīgā baltā kleitā balansē uz šauras laipas, vieglprātīgi aizsviezdama pa gaisu vecās, izdilušās kurpes, kā atbrīvodamās no visām ikdienas rūpēm. Vienlaikus pār skatuvi sagumusi pāriet Līga Liepiņa Kārklienes – Emmas mātes – lomā: režisores lakoniskais, skaudrais komentārs liecina – īsta, patiesa brīvība iespējama tikai citā, labākā dzīvē (lasiet – kino).
Jāatzīst, ka arī galveno varoņu attiecību fona – augstākās sabiedrības mūžīgo dzīves svinētāju pulka – attēlojumā režisorei izdevies izvairīties no liekas didaktikas un ilustratīvisma. Scenogrāfa Aivara Ozoliņa un kostīmu mākslinieces Ievas Kundziņas radītais izrādes vizuālais noformējums ieturēts vienotā monohromā toņkārtā – iestudējuma vajadzībām mūsdienās filmētie Rīgas namu apbūvju skati, kas projicēti skatuves prospektā un uz vairākiem šauriem, kustīgiem širmjiem, rada dinamisku, plūstošu efektu. Restorānā līksmojošie dejotāji vai operas promenādē klīstošie pārīši skatuves dziļumā atrodas aiz viegli caurspīdīga širmja, piešķirot šīm fona norisēm šķietami idealizētu gaismas oreolu. Lakoniska, turklāt no tehniskā risinājuma viedokļa izcila ir aina, kurā Ingas Misānes Emma iznēsā izmazgāto un izgludināto veļu – pieklauvējot pie durvīm, kustīgais širmis aizpeld, un aiz tā stāv kārtējā bagātā kundze, kuru neinteresē tas, cik daudz cilvēku bijuši iesaistīti darbā un cik lielas pūles pieliktas, jo mežģīnes nav kārtīgi izgludinātas, bet gultasveļa – piesūkusies ar dūmu smaku.
Ar minimāliem izteiksmes līdzekļiem režisore izrādē panākusi kino raksturīgo straujo ainu montāžas principu – skatuve ik mirkli transformējas, ļaujot skatītājam gluži kā kino seansā sekot līdzi režisora izvēlētajiem kadriem un līdzi varoņiem ceļot laikā un telpā. Kā kinematogrāfisks tuvplāns funkcionē no vienām skatuves kulisēm uz otrām "plūstoša" platforma, uz kuras tiek izspēlētas iekštelpās notiekošās epizodes (kaut arī "plūstamībai" traucē platformas raustīšanās). Vienlaikus izrādes vēstījumā, izmantojot stilizētus kinoestētikas principus, organiski ievītas arī fantastiskas norises – piemēram, sevišķi veiksmīga ir dejojošā vieglumā izspēlētā aina tirgū, kur I. Misānes Emmas priekšā izkārtojušies aktieru iemiesotie "dzīvie plaukti" ar precēm, kā arī epizode ar mazo meitenīti Juzi, kuras laikā jaunās, skaistās Emmas melnbalti punktotajās kleitiņās multiplicējas pa visu skatuvi, līdz baltās kleitas kā dūmakaini sapņi izzūd debesīs (šņorbēniņos).
Taču par izrādes galveno ieguvumu var uzskatīt no laba romantiskā kino pārņemto viegli sentimentālo, melodramatisko intonāciju, kas sevišķi veiksmīgi parādās otrajā cēlienā Normunda Laizāna un Ingas Misānes saspēlē, bet kulminē fināla ainā, kas izskan atsvešinātā formā jeb uz kino ekrāna – varoņi pēc vairākiem gadiem tiekas, lai, kā jau romantiskā kino tradīcijās, paliktu uz mūžiem kopā. Viegli čabēdams krīt sniegs, skan Marģera Zariņa komponētā romantiskā mūzika no kinofilmas, abu sejas staro laimē, un visas nebūšanas palikušas aiz muguras. Un tieši šī viegli eiforiskā, idealizētā mizanscēna apliecina režisores prasmi smalki, ar vieglu pašironiju pārvaldīt uz Latvijas teātra skatuvēm tik reti sastopamo melodrāmas žanru.
0