Foto: Kristaps Kalns.
 
Teātris
28.12.2021

Sapņojuma valgos

Komentē
0
Saglabā

Par Elmāra Seņkova izrādi "Sapnis vasaras naktī" Latvijas Nacionālajā teātrī.

Latvijas Nacionālā teātra izrāde "Sapnis vasaras naktī" ir teātra esence. Sevišķi pandēmijas laikā gan iestudējumu radošās komandas, gan skatītāji šķiet izslāpuši pēc teātra brīnuma – tās maģiskās sajūtas, kad, atveroties priekškaram, sajūtama īpašā un ne ar ko nesajaucamā teātra putekļu smarža. "Sapnis" ir izrāde, kurā teātra putekļu noburti ir visi varoņi – būtībā tā ir kā atzīšanās mīlestībā teātrim, bez kura dzīve būtu krietni vien pelēkāka.

Līdzīgi kā savulaik Eduards Smiļģis, arī Elmārs Seņkovs Viljama Šekspīra lugu "Sapnis vasaras naktī" iestudējis divreiz. Pirmā versija, kas uz šīs pašas skatuves tapa 2016. gadā kā Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa diplomdarbs, balstījās jauno aktieru enerģijā, kam nebija izdevies atrast konsekventu izpausmes formu un saturisko oderi. Savukārt otrajā skatuves versijā jūtams režisora briedums un vēstījuma skaidrība, uzvedot pašrefleksējošu izrādi par un ap teātri. "Pirmais impulss, sākot strādāt ar Šekspīra lugu "Sapnis vasaras naktī" un domājot, par ko viss šis stāsts, – ir teātris tumsā. Kad teātris ir tukšs un spīd tikai reta dežūrgaisma, tajā ir kaut kas spokains un maģisks reizē. Tu uzkāp uz tukšas skatuves un "zīmē" izrādi. Tu zīmē savu sapni, kuru vēlies iemiesot," [1] iestudējuma ieceri formulējis Elmārs Seņkovs. Izrādes galvenais elements ir tukša skatuve, kas šķiet elpojam un bez mitas transformējamies, – mākslinieku Vladislava Ogaja (scenogrāfija, kostīmi), Oskara Pauliņa (gaismas) un Toma Zeļģa (video) radītā telpa aptver šņorbēniņus, gremdētavu, aizskatuvi un pat skatītāju zāli, caur kuru uz nokavēto amatiertrupas izrādi atskrien Niks Botoms. Kopš brīža, kad zālē izslēdzas gaismas, režisors ar radošo komandu pārceļ skatītāju citā, sapņu dimensijā, kurā iespējams viss un kura, kā vēlāk izrādās, ir neatšķetināmi savijusies ar dzīvi, liekot apšaubīt šķietamības un realitātes nošķīruma iespējamību.

Šekspīra "Sapnis vasaras naktī" ir viena no groteskākajām un skarbākajām dramaturga lugām, kuras interpretācijā vēsturiski (vismaz Latvijas teātrī) dominējis poētisks izskaistinājums. Nenoliedzami arī tas piemīt un piestāv sapņu pasaulei, bet Šekspīra izmantotā krāsu palete ir daudz plašāka, aptverot kā pacilājošu garīgumu un lirisku maigumu, tā dzīvniecisku demonizāciju. Izrādes programmā izcelta šekspirologa Jana Kota esejā formulētā ideja par to, ka "Sapnis" ir viena no neslēpti erotiskākajām Šekspīra lugām, kurā erotisms turklāt izpausts caur brutalitāti [2]. Dabas un dzīvnieku pasaules jeb instinktu uzvara pār cilvēka saprāta racionalitāti te izpaužas absolūtā karnevalizācijā, kurā izzūd hierarhiskais dalījums augstdzimušajos un zemajos un kas aizved līdz saulgriežu nakts kulminācijai un dionīsiskam neprātam. Izrādes struktūra būvēta, mērķtiecīgi virzot līdz šādam kulminācijas punktam – orģiju naktij, kurā visi tēli saplūst vienā puskailu ķermeņu murskulī, taču līdz katarsei tomēr neaizved. Iespējams, tādēļ, ka izrādes daudzslāņainajā formā aktieriem vairāk jādomā par to, kā apdzīvot faktiski tukšo skatuves telpu un izpildīt sarežģītos aktieriskos uzdevumus, tāpēc improvizācijai, dzīvīgumam un vitalitātei enerģijas tā īsti nepietiek. Dauzonīguma elementa nedaudz pietrūcis arī Oskara Pauliņa gaismu partitūrā, kurai šoreiz ir vairāk korekti ilustrējoša nekā vēstījumu oriģināli papildinoša nozīme.

Šekspīra varoņi Vladislava Ogaja kostīmos un Elīnas Gediņas horeogrāfijā uz skatuves parādās ne kā reālas būtnes, bet gan kā teatralizētas figūras, radot eklektisku tipāžu galeriju. Artura Krūzkopa čūskveidīgais Paks atgādina laisku Oskara Vailda parafrāzi – gatavs ļauties jebkuram seksuālajam kairinājumam un dekadentiski izbaudīdams katru mirkli. Kaspara Zvīguļa valdnieks Oberons parādās Saules karaļa veidolā – ar saules kroni ap galvu un teatrāli dēmoniskiem smiekliem. Madaras Botmanes Titānija pārdabiski kuplā kostīmā ir kā dreboša Šekspīra laika muzeja relikvija, kuru pavada plastiski vienota dejojošu laumiņu komanda. Delartiskās komēdijas mīlētāju masku iedvesmotie mīlnieku pāri izrādē pārvērtušies par groteski iezīmētiem dvīņiem – Sanitas Paulas Hermija un Janas Ļisovas Helēna atgādina dažādu krāsu, bet vienāda fasona kleitās tērptās Pelnrušķītes pusmāsas  ar Versaļas galma iedvesmotām torņveidīgām parūkcepurēm, bet Igora Šelegovska Demetrijs un Kārļa Reijera Lizanders – divus košos ofisa kostīmos tērpus līdziniekus. Tiesa, Paulas Hermija ir sievišķīgāka, maigāka, kamēr Ļisovas Helēna – dumpinieciskāka un kaislīgāka, duālajā skatuves tēlā precīzi iezīmējot divas sievišķības izpausmes. Tomēr, kaut arī skatuviskā darbība ir intensīva un varoņu attiecībās virmo kaislības, tēli izrādes laikā faktiski nemainās un paliek tieši tādi paši kā sākumā. Režisors konsekventi izvairījies no Šekspīra manieru komēdijas intrigas "kurš mīl kuru", tādējādi aktieriem nav psiholoģiska atskaites punkta, uz ko tiekties, bet svarīgāks kļūst process jeb teātra tapšanas aizkulises.

Visu šo procesu vada tieši Artura Krūzkopa Paks, kurš no nevainīgi jokojoša meža gariņa transformējies dēmoniskā sapņa orķestrētājā, izaicinot, pakļaujot, eksperimentējot un radot savu izrādi, kurā nākamo soli nav iespējams paredzēt un kas iesākusies vēl pirms priekškara atvēršanas un turpinās arī pēc tā aizvēršanas.

Tomēr galu galā par izrādes centrālo sižetu kļūst ne tik daudz apburtajā mežā (lasi – skatuves kārbā) risinātie notikumi, bet gan Šekspīra lugas perifērais sižets – amatnieku iestudētā izrāde. Citiem vārdiem – notikums, kas Šekspīram ir izklaidējoša intermēdija, te izaudzis par izrādes pamatvēstījumu. Amatiertrupas diletantiskie centieni ar vienu mēģinājumu iestudēt "Romeo un Džuljetu" kļūst par simbolu teātra mīlestībai un neparedzamībai, jo neveiklajā gala priekšnesumā, kas tiek izrādīts kā jautrs epilogs pirms šķiršanās no skatītājiem, iedzirkstas improvizācijas un radošas brīvības gars, kura pietrūkst pamatdarbībā. Vienlaikus gan jāpiekrīt kolēģiem, kuri recenzijās norādījuši uz amatiertrupas priekšnesuma neobligāto dabu – proti, tā izcelšana un izstiepšana garumā ir kā atraktīva piedeva, kas pamatvēstījumā neko būtiski jaunu neienes.

"Sapnis vasaras naktī" ir krāšņa izrāde, kas skatītājam ļauj atgriezties teātra pasaulē, kur medicīnisko masku vietā ir grims un parūkas, bet distancēšanos nomainījis sapņa neprāts. Kaut kur apziņā gan paliek dažādi neatbildēti jautājumi (piemēram, kāpēc, izmantojot labskanīgo un mūsdienīgo Jāņa Elsberga tulkojumu, amatnieku grupas dalībnieki tomēr saukti oriģinālajos angliskajos vārdos, vienlaikus pieliekot pūles, lai viņus parādītu kā "vidējos latviešus"?), kamēr režisora uzbūvētā parafrāze par teātri kā maģisku sapņu pasauli ir konsekventa.

 

[1] https://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/nacionalaja-teatri-pirmizradi-piedzivos-sapnis-vasaras-nakti-senkova-rezija.a423255/

[2] Kott, Jan. Titania and the Ass's Head. Shakespeare Our Contemporary (1966), pp. 213.–236.

Tēmas

Ieva Rodiņa

Ieva Rodiņa ir teātra kritiķe, teātra aktuālo procesu vietnes "Kroders.lv" galvenā redaktore un zinātniskā asistente LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā. Raksta, pēta un mīl teātri. Interes...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!