Ieva Rodiņa
Par Intara Rešetina izrādi "Momo!!!" M. Čehova Rīgas Krievu teātrī
Režisors Intars Rešetins kā latviešu teātra frankomāns turpina skatītājus iepazīstināt ar mūsdienu franču dramaturģijas darbiem – pēc pamatīgi izpētītās Floriana Zellera daiļrades šopavasar M. Čehova Rīgas Krievu teātrī pirmizrādi piedzīvojis Sebastjena Tjerī lugas "Momo" iestudējums. Atšķirībā no iepriekš tapušajiem zelleroloģijas skatuves darbiem [1] izrāde "Momo!!!" Intara Rešetina režijas kontekstā ir mēroga un ideju ziņā plašāks darbs, režisoram ne tikai izejot ārpus komforta zonas telpas izpratnē, mazās skatuves vietā izvēloties lielo, bet arī izrādes filozofijas kontekstā pievēršot uzmanību lielajiem, globālajiem jautājumiem, kas arvien aktuālāk un degošāk iezogas ikviena ikdienā. Kvintesencē izrādi varētu dēvēt par maigu apskāvienu uz apokalipses fona, psiholoģiskos tuvplānus, kuros aktieri jūtīgi atklāj varoņu iekšējās pasaules pārdzīvojumus, apvienojot ar konceptuāli inscenētām simboliskām norisēm.
Tjerī lugas centrā ir labi situēts vidusmēra pusmūža bezbērnu pāris, kuri, pārnākuši mājās no lielveikala, dzīvoklī atrod veikalā satiktu kurlmēmu jaunekli, kas abus uzskata par saviem vecākiem. Franču salondramaturģijas labākajās tradīcijās Tjerī labi uzrakstītos dialogos risina ģimenes attiecības, skaidri iezīmējot tipāžus un liekot sadurties pretējām vērtību sistēmām – Andrē racionalitātei un pragmatismam, uzskatot Patriku par krāpnieku, kurš vēlas izspiest naudu, un viņa sievas Loransas teju izmisīgajai vēlmei noticēt, ka varbūt viņi tiešām ir laiduši pasaulē bērnu, tikai aizmirsuši par to, un pa īstam kļūt mātei savādajam puisim, kurš tik ļoti alkst mīlestības un uzmanības. Tjerī sadzīviskajā konfliktā ieviesis gan zināmu detektīvintrigu, gan absurda elementus, kuru klātbūtni, veidojot savu skatuves versiju, Rešetins izcēlis īpaši.
Scenogrāfa Kristapa Skultes uz skatuves lakoniski iekārtotajā, gaišos toņos ieturētajā dzīvoklī, caur kura logiem klišejiski saskatāmas Eifeļtorņa aprises, Janas Čivželes elegantajos kostīmos ieģērbti, aktieri Igors Čerņavskis (Andrē) un Jeļena Sigova (Loransa) pārliecinoši izspēlē dramaturga dotās vārdu spēles. Jeļenas Sigovas skatuves tēlā vairāk ieskanas emocionālas stīgas, ļaujot ieskatīties aiz elegantās, enerģiskās sievietes maskas un niansēti atklājot Loransas nepiepildīto sapni par bērnu un neizloloto mīlestību ģimenē. Tikmēr Igora Čerņavska spēles veids nedaudz atšķiras no skatuves partneru tēlojuma, replikas veltot ne tik daudz partneriem, cik zālē sēdošajiem skatītājiem, tādējādi izrādes pirmais cēliens, kurā pēc paša teksta dramaturģiskās loģikas dominē tieši sižetiskās intrigas iezīmēšana, pamazām ievirzās situāciju komēdijas atslēgā, tempa un skatītāju uzmanības noturēšanas ziņā vietām nedaudz stagnējot. Komēdijas akcentus pastiprina arī režisora izvēlētais galvenais muzikālais vadmotīvs – Edvarda Grīga kompozīcija "Kalnu karaļa alā".
Psiholoģiski jūtīgi un gaumīgi nepārspīlēti savus tēlus atveido aktieri Aleksandrs Maļikovs (Patriks; programmiņā gan tēls nosaukts par "Savādo cilvēku") un Natālija Živeca (Sāra). Tjerī lugas četru tēlu attiecībās skaidri, pat didaktiski iezīmēts pretstats starp fiziski dzirdīgo un redzīgo Prijū pāri un nedzirdīgo Patriku un viņa neredzīgo līgavu Sāru, uzsverot jau Šekspīra "Karalī Līrā" ierakstīto tēmu par dvēseles aklumu, kas noved pie iznīcības. Arī Tjerī sirds aklumu pretstatījis fiziskam aklumam, uzsverot, ka tieši neiejūtība un nespēja ļauties patiesai beznosacījumu mīlestībai pret savu tuvāko ir mūsdienu civilizācijas izplatītākā "slimība".
Tajā pašā laikā "Momo!!!" ir izrāde, kurā līdzās dramaturga dotajam vēstījumam vienlīdz liela nozīme ir režisora fantāzijas radītajiem tēliem, kas visumā nesarežģīto lugas tekstu "paplašina" dažādos virzienos.
Izrādes programmiņā norādītajā personu galerijā ieviestas veselas divas "mēmo" tēlu grupas. Pirmkārt, skatuves dzīvē aktīvi piedalās melnā ģērbtas ēnas, ko plastiski dinamiskās grupās un Ingas Raudingas "Tik-tok" estētikas iedvesmotā horeogrāfijā iemieso jaunie aktieri: Natālija Živeca, Ņikita Osipovs, Artūrs Skuteļskis un Ivans Streļcovs. Otrkārt, tās ir vēsturisku personu figūras, kas kā stilizēts antīko "gudro koris" teju visu laiku vērojoši noraugās uz skatuves darbību. Anatolija Fečina Einšteins, Dmitrija Palēsa Bahs, Olgas Ņikuļinas Darvins, Rodiona Kuzmina Freids un Tatjanas Lukašenkovas Sieviete (à la Merilina Monro) laiku pa laikam pārtipina pār skatuvi, apzināti neslēpjot bagātīgo sintētisko parūku, bārdu, ūsu, uzacu izmantojumu, taču līdzās komiskajai funkcijai režisors tiem devis arī nopietnu filozofisku vēstījumu. Viena no pirmā cēliena kulminācijām ir parūkotās kompānijas izpildītā muzikālā intermēdija, izdziedot, pat izkliedzot Fredija Merkūrija hita "The Show Must Go On" vārdus un liekot aizdomāties par to, cik garu ceļu civilizācija nogājusi. Ne velti režisors, izrādes programmiņā daloties pārdomās, uzdod konceptuālu jautājumu: "Kurp mēs dodamies?", piebilstot, ka viņu interesējis, "kā šodienas tempā spētu iejusties iepriekšējo gadsimtu ģēniji, zinātnieki, nozīmīgas personības, kas bijuši sava laika spīdekļi". Piedāvātais skatuviskais risinājums ir neparasts (sevišķi režisora ieviestā aina, kurā "spīdekļi" dalās komentāros "WhatsApp" sarakstē), taču ar laiku sevi izsmeļ un kļūst par ilustratīvu piedevu jau tā visumā raibajai skatuves darbībai.
Pirmā cēliena sadzīviskā loģika pamazām "sašķobās" arī vizuālajā līmenī – ģimenes attiecībās izplešoties atsvešinājumam, loga rūts ir aizsalusi, dzīvoklī krīt "sniegs", kas apsedz dīvānu, galdu, pat tējas krūzītes, bet sienas pacēlušās par metru augstāk, radot iespaidu, ka varoņi grimst savos aizspriedumos, bailēs, neuzticībā. Arī Oskara Pauliņa gaismu partitūrā niansētā, "dabiskā" dzīvokļa gaisma pāraug asās kontrastu spēlēs, mājīguma atmosfēru nomainot aukstai gaismai. Kaut arī skatuvisko simbolu pārbagātība brīžiem liek ilgoties pēc izteiksmes līdzekļu lakonisma, aktieru saspēle kopumā izskan emocionāli, niansēti un nepārspēlēti, raisot līdzpārdzīvojumu publikā. Bet par izrādes "zvaigzni" paradoksāli kļūst robots – "mākslīgais suns", vārdā Klusu, kura izpildītie triki apbur gan izrādes varoņus, gan skatītājus. Nākotne jau ir sākusies, bet to, kāda tā būs, noteiksim tieši mēs.
[1] "Ak, tētīt..." (pēc F. Zellera lugas "Tēvs" Latvijas Nacionālajā teātrī, 2016), "Patiesība" (M. Čehova Rīgas Krievu teātrī, 2018), "Dēls" (Dailes teātrī, 2019), "Māte" (Dailes teātrī, 2020).
2