Akcija "Oligarhu kapu svētki" 2011. gadā
 
Komentārs
23.12.2019

Kārtējie "oligarhu kapu svētki"

Komentē
0
Saglabā

Cilvēki, kuri Lemberga lomu Latvijas jaunāko laiku vēsturē vērtē negatīvi (neaizmirsīsim, ka ir arī citi viedokļi), uzskata, ka ASV noteiktās sankcijas pret šo cilvēku būtiski mazinās viņa ietekmi valstī. Beidzot! Es pret šādu prognozi izturos skeptiski, un skepses pamatā nav vien publiskajā telpā dzirdamie retoriskie jautājumi: "Bet kā tad ar Šķēli un Šleseru?"

Pirmkārt, jāņem vērā, ka neformālu un no funkcionējošas demokrātijas viedokļa neadekvāti lielu ietekmi Latvijā ir baudījuši ne tikai "3A". Sabiedriskā doma daļēji pati ir konstruējusi šo trīs personu tēlus, apvienojot tos ērti lietojamā, skanīgā trijotnē. Atļaušos apgalvot, ka Latvijā bija un joprojām ir ļoti ietekmīgi cilvēki, kuru vārdi un uzvārdi vai nu vispār tikpat kā nenonāk latviešu informatīvajā telpā (klasisks piemērs – Jurijs Šeflers), vai arī netiek uzskatīti par "oligarhiem", jo neatbilst jēdziena "oligarhs" aprakstam. Tajā pašā laikā, manuprāt, ir skaidrs, ka jēdziena pierastais raksturojums faktiski ir maldinošs. Piemēram, lai nodrošinātu ietekmi medijos, nemaz nav obligāti jābūt kāda plašsaziņas līdzekļa tiešajam vai slēptajam īpašniekam – pilnīgi pietiek, ja esi liels reklāmdevējs. "Savi" politiķi zināmā mērā ir lieka greznība, ja vari atļauties prasmīgus juristus un lobistus. Uzdrošinos teikt: kamēr publika turpināja ecēties par "3A", "ABLV Bank" īpašnieki savulaik ietekmes ziņā ne ar ko neatpalika. Spriest par vidi Latvijā, vadoties pēc "3A" veiksmēm vai neveiksmēm, ir aplami.

Otrkārt, ir vērts neaizmirst, ka modelis, kas saistās ar "oligarhiem", veidojas ne tikai postkomunistiskās valstīs kā sekas izkropļojumiem privatizācijas un, teiksim tā, kapitāla uzkrāšanas sākumposmā. Piemēram, Malta nekad nav bijusi nedz totalitāra, nedz plānveida ekonomikas valsts, tomēr attiecības starp politisko un biznesa eliti tur ir izveidojušās tik, delikāti izsakoties, savdabīgas, ka šīs attiecības aprakstošā žurnāliste tikusi brutāli nogalināta. Mana hipotēze ir tā, ka nelielas valstis ar strukturāli vienkāršu ekonomiku, ir a priori pakļautas demokrātijas izkropļojumu riskam.

Mēģināšu paskaidrot. Ja valsts ir liela, ar strukturāli sarežģītu ekonomiku, tad tajā īpašumi desmitiem vai pat simtiem miljonu vērtībā ir vien liecība par konkrētā cilvēka vai ģimenes bagātību. Vācijā, Francijā un citviet mīt ļaudis, kuru turības līmenis ir Latvijas "oligarhiem" nesasniedzams sapnis. Šie cilvēki var kaitināt ar savu dzīvesveidu un viņu bagātības, pēc kāda domām, netaisnīgajiem apmēriem, bet kopumā viņi ir, tēlaini izsakoties, "kārtējie sasodītie miljardieri". Savukārt nelielā valstī ar ierobežotu ievērojamas peļņas avotu skaitu sakoncentrēt ietekmi ir objektīvi vieglāk. "Noderīgu cilvēku" loks ir pārredzams, ietekmes ekosistēmu ārpus sava tiešā biznesa var veidot samērā viegli. ASV miljardieris, gadījumā ja viņš būs pārkāpis likumu, protams, noalgos visizcilākos juristus, bet viņa aizstāvībai pretējā pusē būs simtiem izmeklētāju un tiesnešu, kurus ar šo miljardieri nesaista pilnīgi nekas – pat ne kopīgi iemalkots vīns kādā pieņemšanā vai attāla radinieka darbavieta. Savukārt tik nelielā un no ekonomikas diversifikācijas viedokļa diezgan primitīvā valstī, kāda ir Latvija, attiecības ar neadekvātu ietekmi baudošiem indivīdiem ir nevis kā sāpoša zoba izraušana, bet kā slimība, ar kuru jācīnās visa mūža garumā.

Ir arī zināmi priekšnoteikumi, kas šo cīņu atvieglo.

Piemēram, lielāka ekonomikas sarežģītība. Jo mazāk tavi ienākumi ir atkarīgi no vietējā tirgus, jo mazāka nepieciešamība pieskaņoties vietējiem nerakstītajiem spēles noteikumiem. Ja uzņēmējs var sevi īstenot, nevis mēģinot atkarot sev gabaliņu no jau pastāvošās tortes, bet radot nelielu, toties viņa paša pīrādziņu, mazinās nepieciešamība "saskaņot intereses". Latvijā ar šo ekonomikas diversifikāciju īsti nesokas. Mainās saskaitāmie – agrāk, teiksim, tas bija tranzītbizness, piekļuve publiskā sektora pasūtījumiem un "Eiropas naudām" –, bet nemainīgs ir saskaitāmo nelielais skaits.

Cits faktors ir valsts pārvaldes lojalitāte (plašā nozīmē). Mēs atjaunotās valsts vēsturē jau esam pieredzējuši – pat ja mainās "jumts", netrūkst cilvēkbērnu, kuri lojāli apkalpo nākamo "jumtu", un situācija patiesībā nemainās. Lai cik dīvaini tas arī neskanētu, – jo vispār man nepatīk pārnacionālās institūcijas – Latvijas ciešāka integrēšanās Rietumu struktūrās šajā aspektā nāk par labu. Ir parādījušās amatpersonas, no kuru interešu viedokļa prātīgāk ir nevis apkalpot kādu pašmāju dižmani un potenciāli sabojāt sev profesionālo CV, bet strādāt ar mērķi veidot vēlāk karjeru kaut kur ārpus Latvijas. Tas droši vien izklausās ciniski (kā tad ar patriotismu kā motivāciju?!), bet, atklāti sakot, labāk šādi savtīgi apsvērumi nekā piemērošanās lokālajai korumpētajai ekosistēmai, paša sirdsapziņas nomierināšanai piespraužot atlokam sarkanbaltsarkanu lentīti. "Oligarhi" nevar veiksmīgi funkcionēt bez lojālas ekosistēmas, par ko, starp citu, pirms gandrīz desmit gadiem runāja arī daži "oligarhu kapu svētku" dalībnieki.

Droši vien ir arī citi priekšnoteikumi un ietekmējošie faktori, tomēr neviens no tiem, manuprāt, nav formulējams tā: atbrīvojāmies no konkrētām personām un varam pielikt punktu. Tāpat uzskatu, ka reālus rezultātus nedod moralizēšana – kaut vai tādēļ, ka cilvēks veido savu uzvedību, balstoties ne tik daudz uz it kā vispārpieņemtām deklarācijām par to, kas ir demokrātija, tiesiskums utt., bet uz savu izpratni par to, kāds modelis viņam liekas racionāls "šeit un tagad". Nebūsim liekuļi! Tāpat neignorēsim arī to, ka ikvienā populācijā šādu pragmatiķu (vismaz pēc pašu izpratnes) netrūkst, un tas ir jāpieņem kā realitāte. Piemēru dažādībai paskatīsimies uz Rumāniju. Var stundām lamāties par to, "kurš vispār balso par tiem bijušajiem komunistiem?!", bet, ja realitātē gandrīz puse no parlamenta ir šie par sociāldemokrātiem tagad sevi saucošie komunisti ar neprātīgi krāšņu korupcijas skandālu vēsturi, tad acīmredzot liela daļa Rumānijas vēlētāju šo modeli uzskata par "mazāko ļaunumu".

Cilvēks atsakās no lojalitātes "oligarhu" modelim ne tik daudz kaunināšanas rezultātā, bet tad, ja viņš var bez šī modeļa funkcionēt. Modelis tiek pārvarēts nevis tāpēc, ka daļa konkrētās valsts sabiedrības to pasludina par sliktu, bet tad, ja modelim ir reālas alternatīvas. Mēs bieži sakām, ka mūsdienu Latvijas sabiedrībā pietrūkst vienotības, kopības utt. Var jau būt, tomēr tikpat labi var teikt, ka pietrūkst individuālisma. Tas skanēs provokatīvi, bet, manā izpratnē, jo vairāk pilsoņi būs autonomi un mazāk orientēsies uz "kolektīvo saprātu" (tradīcijām, normu), jo labāk. Pretējā gadījumā "3A" vietā jau pastāvošos savstarpējā izdevīguma un atkarības tīklojumus pārņems citi personāži.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!