Life is something to do when you can't get to sleep.*
Frena Lībovica
Tā mani nesen nosauca Krišjānis Zeļģis, publicējot savu fotogrāfiju ar mani, uzņemtu Stanstedas lidostā. Es uz brīdi biju pazaudējusi draugus, ar kuriem kopā bijām uz Frenas Lībovicas notikumu.
Ja kāda no mums ir profesionāla zobgale, tā noteikti ir Lībovica.
Es par zobgalēšanu samaksu vēl neesmu saņēmusi, bet skatos un mācos, skatos un mācos.
Fascinējoši ir tas, ka cilvēki patiesībā bija atnākuši pie viņas, lai dzirdētu patiesību. Ne augstu un apgarotu, bet patiesu, autentisku, nepolitkorektu. Tādu, pie kuras var pieturēties un dzīvot uz priekšu viegli un, no otras puses, sazemēti.
Bet vispirms izstāstīšu par mūsu svētceļojumu pie Lībovicas no paša sākuma.
Tas nevarēja būt nekas cits kā svētceļojums, jo pats ceļojuma sākums jau bija skaisti absurds. Pirmajā naktī mums tika atteiktas divas mājvietas. Lolitai bija versija, ka mūsu Austrumeiropas izcelsmes dēļ, otra versija – mēs iebraucām četros naktī un nevienam nevīžojās ar mums ņemties tādā agrumā. Izejot cauri lidostas drošības kontrolei, es ieraudzīju savu balto kleitu – plīvojošu kā karogu – un Mārtiņa Češīras kaķa smaidu.
Tāda sagaidīšana lidostā vēl nebija pieredzēta.
Nepareizā vietā, ar nepareizu priekšmetu un lielu līksmību.
Tāds arī svētceļojums.
Noprazdami, ka mēs tomēr neatradīsim, kur palikt pa nakti Oksfordā, nopirkām japāņu viskiju, jo plānojām kļūt par snobiskākajiem bomžiem, kādi jebkad redzēti. Lidmašīnā mēs turējāmies, lasījām Virdžīniju Vulfu, iztēlojāmies – kā būtu, ja briļļainajam stjuartam būtu jāilustrē jebkurš cits teksts, nevis drošības instrukcijas, atcerējāmies "Monty Phyton", un Lolita apguva dažādus gidu lokus, kuros mūs iecilpot. Mūsu snobbomzisms mazliet noplaka, kad ieradāmies aukstā, pilnīgi tumšā un tukšā Oksfordā, un saplaka pavisam, kad paļāvāmies uz lapsu un sekojām viņai, līdz tā mūs aizveda pie īstiem bomžiem. Tādiem, kas gulēja ar baltām segām un spilveniem, bet tomēr uz ielas. Tam gatavi mēs vēl nebijām. Vīlušies lapsas taisnprātībā, apsēdāmies uz Oksfordas Protestantu mocekļu piemiņas vietas pilsētas centrā un mēģinājām savākt savu snobbomzisko pašcieņu, iedzerot japāņu viskiju. Saprotot, ka ir auksts un visas kafejnīcas, tualetes un veikali burtiski būs ciet vēl vismaz pāris stundas, mēs nolēmām iziet mazo, Lolitas apgūto Oksfordas loku.
Kad sākām mūsu nelielo ekskursiju, pamazām lēca saule – tas mazliet uzmundrināja mūsu bariņu. Pirmais, uz ko norādīja saullēkts, bija varavīksnes karogs, kas līksmi plivinājās pāri universitātes centrālajai ēkai. Izglītota inteliģence mēdz būt arī iekļaujoša.
Oksforda ir neticami skaista un harmoniska, acij netraucē gandrīz nekas. Laiks ir apstājies, katrā otrajā mājā ir vai nu dzīvojis Hallejs, vai ticis izgudrots gaisa balons vai vēl sazin kas satriecošs un pasauli mainošs.
Tuvojoties Lolitas mazās ekskursijas maršruta galam, nolēmām apsēsties ar skatu uz Boldeina bibliotēku un iepriecināt sevi ar japāņu viskiju, ar kura brāli mēs saskandinājām netālā skatlogā.
Un tad notika tīra maģija. Dāvana nakts klejotājiem pa Oksfordu. Jau ejot uz bibliotēku, mēs manījām skaistu vīrieti, kurš pie paba gaidīja taksi, tērpies frakā, baltā kreklā, ar cilindru.
No visām skaistajām, pilnīgi klusajām un smilškrāsā sastingušajām Oksfordas ēkām klusi sāk nākt ārā jauni cilvēki frakās, jaunas sievietes vakarkleitās. Ne pārapreibuši, ne skaļi. Priecīgi un pacilāti. Ir pieci no rīta. Pilsēta no mirušas un stīvas pārvēršas par pasauli, kurā ir smokingi, vakarkleitas, čalas, smiekli, fotografēšanās. Mēs pēkšņi esam ierauti filmā, iekšā notikumā. Man aiz laimes kļūst neērti, jo gribas iet tiem cilvēkiem līdzi, viņu dzīvē, gribas sākt jaunu dzīvi, studēt, kļūt par Hariju Poteru, uzvarēt ļaunumu, visu varēt. Jocīgs tāds vilnis, pilns prieka un nožēlas, cerību un iespēju.
Pie Oksfordas Nopūtu tilta (Bridge of Sighs) mēs viņus pametām, izliekoties, ka tas bija mūsu galamērķis. Un, mazliet nopūšoties, devāmies meklēt vietu, kur apsēsties. Un arī apgulties.
Tā vēlāk izrādījās sēru vītoliem iekļauta soliņu trīsvienība pie upes.
Man kā četru bērnu mātei ir tāda pieredze, kādas nav maniem draugiem. Es varu gulēt jebkur un jebkā. Es izgulējos, viņi ne. Kā es to zinu? Jo dabas muzejā, kurā mēs vēlāk apbrīnojām visus pasaules dārgumus, kas bija sagrupēti Cabinets of curiosity žanrā, es viņus atradu, atlaidušos uz galda, kā mēs dažreiz ziemā klasē ar vienu raustīgo dienasgaismas lampu.
Pēc tam nonācām glītā rozā dzīvoklī, izgulējāmies un sapratām, ka nekas vairs nav tik maģisks, krāsains, noguris – parastā pieaugušo pasaule.
Otrais cēliens jeb kā mēs redzējām Viņu.
Lībovica nav stendapa komiķe vai kāda cita veida jokotāja. Viņa ir sociālā komentētāja un asu piezīmju izteicēja. Jeb, kā teiktu Zeļģis – profesionāla zobgale. Tāpēc viņas uzstāšanās formāts ir mazliet neierasts. Pirmajā pasākuma daļā viņa sarunājas ar kādu vietējo asprāti, kurš Frenu it kā intervē. Otrajā viņa atbild uz jebkādiem skatītāju jautājumiem. Par spīti manai sajūsmai par to vien, ka mēs redzēsim dzīvu Lībovicu, pirmā daļa bija diezgan paredzama, jo intervētāja (nevaru viņas vārdu atrast, bet es centos, godīgi) bija tādā starā par Frenas intervēšanu, ka tas bija garlaicīgi. Un mēs arī jau bijām redzējuši dzīvu Lībovicu teātra kreisajā pusē, no kuras ieradāmies. Viņa ar savu producentu pīpēja savā dabiskajā vidē. Kad sākām virzīties uz viņu pusi, producents ar ierastu žestu norādīja mums vietu un virzienu, kurā doties.
No pirmās daļas man atmiņā visvairāk palikusi saruna par smēķēšanu. Dažādās valstīs būtiski atšķiras attieksme pret smēķētājiem, piemēram, Romā oficianti atvainojas par to, ka vairs nevar smēķēt iekšā, un apkārtējie neliekas ne zinis, pat ja tu pūt viņiem dūmus tieši brillēs. Izņemot vienu vīrieti, kuram tik ļoti gribējās visus regulēt un visiem aizrādīt, ka mēs gribējām ieteikt DNS testā pārbaudīt, vai viņam nav latviešu sakņu.
Par smēķēšanu Lībovica minēja, ka tas esot vienīgais atkarības veids, pret kuru neesot pietiekamas empātijas. Narkomāniem ir metadona programmas, par tiem rūpējas valsts, ir rehabilitācijas klīnikas un programmas, kāpēc gan smēķētājiem neviens nepiedāvā cigaretes par brīvu?
Viņa saka: "Smēķēšana ir ja ne mana dzīve, tad vismaz mans hobijs. Man patīk smēķēt. Smēķēt ir līksmi. Smēķēt ir aizraujoši. Manuprāt, smēķēšana ir galvenais iemesls būt pieaugušajam."
Es gaidu, kad beigsies pirmā daļa, jo sarunas vadītāja tik ļoti viņu respektē, ka uz to nav īsti iespējams skatīties. Beidzot ir starpbrīdis. Cilvēki ir samulsuši un pīpē, mēs pīpējam. Mēs zinām, kur Lībovica to dara, bet pat negrasāmies turp iet. Jo baigi jau nu gribas vēlreiz redzēt to vēzienu. Lai gan ļoti gribētos uzpīpēt kopā ar Lībovicu.
Jau pirms brauciena es zināju, ka Lībovicai pēc pirmās lekcijas daļas varēs uzdot jautājumu. Principā jebkuru.
Vienīgais jautājums, pie kura es apstājos, bija: "Are we humans or are we dancers?" To es, protams, nesaņēmos uzdot.
Vienīgais, uz ko es saņēmos, ir par to pasēkt pie jebkuras iespējas pirms.
Atšķirībā no Lolitas, kura uzdeva, manuprāt, vislabāko jautājumu visas sesijas laikā: "Are you a good friend?" Uz ko visi mēs saņēmām vislabāko atbildi: "I am a very good friend, but terrible girlfriend."**
Jautājumu sadaļa pavisam noteikti bija tā, uz kuru mēs braucām, un arī īstais iemesls, kāpēc tur bija Lībovica. Viņa atvērās, acis aiz brillēm iemirdzējās, un Lībovica no jau izdomātām frāzēm pārslēdzās uz ātro reaģēšanu un klausīšanos.
Kāda jauna sieviete gribēja zināt, vai viņai pārcelties atpakaļ uz Ņujorku, kurā viņa nebija bijusi 10 gadus. Lībovica minēja – viņi nebija pamanījuši, ka viņas tur nav, tā ka droši var palikt turpat, kur tagad!
Kāds vīrietis gribēja zināt, ko viņa varētu pateikt divām viņa meitām.
Frena piedāvāja likt viņām mieru. Viņas laikā bērni esot visu laiku tikuši dzīti ārā pa durvīm – lai nodarbojas paši ar sevi. Tagad ar bērniem nodarbojas visi, izņemot pašus bērnus.
Skaidrs, kāds gribēja zināt arī, ko viņa domā par LGBTQ+ tiesībām un iespējām.
Trans un geju tiesības nevar būt centrālais demokrātijas dzinulis. Tai ir jābūt vienkārši normai, tāpat kā jebkurām citām cilvēktiesībām
Liec citiem mieru: ja tas uz tevi neattiecas, tad tas uz tevi neattiecas.
Ja tas uz tevi neattiecas, tad tas uz tevi neattiecas.
Skaistākais un lielākais cilvēks, ko viņa pieminēja, bija Tonija Morisone, kas, atšķirībā no viņas, esot mīlējusi pat ļaundarus savos darbos. Lībovica pat galvenos varoņus nemīlot tik ļoti kā Tonija savus negatīvos tēlus. Bez Tonijas esot arī grūti atrast veidu, kā domāt par pandēmiju. Viņa būtu pratusi par to domāt.
Es biju sajūsmā par to, ka cilvēki uzdod viņai tik vienkāršus un ikdienišķus jautājumus. Tā, it kā viņa zinātu īstās atbildes. Tā, it kā mēs būtu aizmudžinājusies savā empātiskajā pareizībā tik ļoti, ka vienkārši gribam godīgu atbildi uz godīgu jautājumu. Es, protams, vēl aizvien esmu sajūsmā par to, ka viņa lasa dzeju un to iesaka darīt arī citiem. Arī par to, ka, ja daži cilvēki labi dzied, bet turpina dziedāt tikai dušā, viņa to ieteiktu darīt arī lielākajai daļai cilvēku, kas raksta. Some people have to write books in shower.***
Liels bija mans pārsteigums, kad, stāvot rindā pēc Lolitas autogrāfa, viņa uz līmlapiņas, uz kuras jau laicīgi bija jāuzraksta saņēmēja vārds, savā grāmatā ierakstīja vārdu "Una". Lībovica mani apsveica ar tik fantastisku vārda izvēli, es norādīju, ka pie tā nedaudz vairāk vainīga ir mana māte. Kamēr Lībovica zīmēja sevi smēķējošu tagad jau manā jaunajā grāmatā, kā svētais gars atkal parādījās Lolita un teica: "We came all the way from Riga and slept on the bench just to see you!" Lībovica pat zināja, kur tas ir, un atbildēja: "It is far! You are crazy, you win!"****
Tā mēs arī jutāmies.
Mēs reāli vinnējām!
Kad es izaugšu veca, es arī gribu būt Lībovica.
Es jau biju izdomājusi, ka būšu pēdējais cilvēks uz planētas, kurš pīpēs. Skatīšos, kā visi pārvācas uz Mēnesi, un māšu kosmosa kuģiem ar cigareti rokā.
Tas, ko es nebiju izdomājusi, ir tas, ka turpināšu būt "ar sliktu raksturu" un "ar viedokli", un "lecīga", jo es negribu būt zobgalīga tikai dušā. Vēl tikai drusku jāpaciešas, un es būšu profesionāla zobgale.
* Dzīve ir kas tāds, ar ko nodarboties, kad nevari aizmigt. [no angļu valodas]
**
– Vai jūs esat laba draudzene?
– Es esmu ļoti laba draudzene, bet briesmīga mīļotā.
*** Dažiem cilvēkiem arī grāmatas vajadzētu rakstīt dušā.
****
– Mēs speciāli atbraucām no Rīgas un nakšņojām uz soliņa, lai jūs redzētu!
– Tas nu gan ir tālu! Jūs esat traki, uzvara ir jūsu.
1