Izšķirošais arguments

Trešdienas vakarā paliku nomodā līdz diviem naktī. Lasīju Satversmes tiesnešu atsevišķās domas un zvanīju draugam, cenšoties izdomāt, ko jaunu vēl iespējams pateikt Satversmes, Nacionālās apvienības un Dzīvesbiedru likumprojekta sakarā. Pēdējās nedēļās un mēnešos esmu lasījis un dzirdējis tik daudz rakstu un sarunu par šo tēmu, ka esmu pārliecināts – viss jau ir pateikts. Man ir grūti ar to samierināties, jo aizvien meklēju kādu "izšķirošo argumentu", kas liktu otrai pusei noticēt, ka arī man, lai gan esmu gejs, pienākas tādas pašas tiesības kā citiem šīs valsts iedzīvotājiem.

Nacionālās apvienības virzītie Satversmes grozījumi mani nepārsteidz, bet sāpina un padara dusmīgu. Man ir grūti saprast, kas kādam dod tiesības norādīt – tu esi nepareizs, tu esi mazāk vērts nekā citi, tu neesi pelnījis ģimeni. Vēl grūtāk man ir aptvert, ka Saeimā sēž 47 cilvēki, kas māj ar galvu un piekrīt: "Jā, ir pamats apšaubīt, vai daļa sabiedrības ir pelnījusi tiesības." Tomēr esmu drošs – šie grozījumi tiks noraidīti. Tas ir tikai cinisks solis no Nacionālās apvienības puses, lai atgādinātu par sevi vēlētājiem laikā, kad sabiedrība koncentrējas uz cīņu ar pandēmiju un spriež par citu partiju ministru darbu. Ja grozījumi tomēr tiks pieņemti, tas būs skaidrs signāls no valsts, ka es neesmu tai vajadzīgs. Ja tā – arī man diemžēl nāksies izvērtēt, vai man vajadzīga šī valsts. Ceru un ticu, ka tik tālu nenonāks.

Vakar darba dienas beigas pavadīju, ik pēc brīža refrešojot Dzīvesbiedru likumprojekta iniciatīvu portālā "Manabalss.lv", kur strauji bira arvien jauni paraksti, līdz neilgi pēc sešiem to bija jau vairāk nekā vajadzīgie 20 000. Savā ziņā par to jāsaka paldies Nacionālajai apvienībai – bez viņu saceltās vētras tie netiktu savākti tik ātri. Vai tas nozīmē, ka Saeima noraidīs piedāvātos Satversmes grozījumus un pieņems Dzīvesbiedru likumu? Es nezinu. Līdzīgas iniciatīvas Saeima noraidījusi jau agrāk. Tomēr šie paraksti dara mani cerīgu.

Šonedēļ publicējām diskusiju no pagājušā gada nogales ar nosaukumu – "LGBTQ+ Latvijā: pārmaiņu slieksnis?". Ja man pašam būtu jāatbild uz virsrakstā ietverto jautājumu, vai attieksmē pret LGBTQ+ esam uz pārmaiņu sliekšņa, es teiktu – jā. Pēc Saeimas balsojuma lielā ātrumā savāktie vairāki tūkstoši parakstu par Dzīvesbiedru likumprojektu mani pārliecina. Tā ir zīme, ka aktivizēta tā sabiedrības daļa, kura līdzšinējās diskusijās stāvēja malā un nepiedalījās ar savu artavu. Tagad vadzis ir lūzis. Vai tas nozīmē, ka Saeima tomēr pieņems šo vai citu iniciatīvu? Jau atkal – nezinu. Man ir skaidrs tikai tas, ka  nevaram dzīvot mūžīgā limbo stāvoklī un grozījumi likumos, lai kam tie būtu par labu, ir neizbēgami. Ņemot vērā notikumu attīstību, es teiktu – tas notiks vēl pirms Satversmes tiesas nospraustā termiņa nākamā gada vasarā.

Lai kāds būtu iznākums un lai cik noguris jūtos runāt, rakstīt un domāt par LGBTQ+ tiesībām, es to turpināšu darīt. Un to darīs arī citi. Tas nozīmē, ka abām pusēm būs jāiemācās sarunāties un sadzīvot, nepiekrist, bet pieņemt un ieklausīties. Kā jebkurš mācību process, arī šis būs grūts, un visdrīzāk mēs kļūdīsimies ne reizi vien. Tomēr vienu šādu sarunu – diskusiju, kurā satiekas cilvēki, kas viens otram nepiekrīt, bet dara to argumentēti un cieņpilni, esam iecerējuši jau nākamnedēļ – turpinājums sekos.