Aigars Cinis
pirms 2 gadiem
drāziet, kurācarumā gribai, bat LAI JŪSU gailītis NESACEĻAS un BĒRNIEM!
Raitis Šmits
pirms 2 gadiem
Artis Robalds
pirms 2 gadiem
Artis Robalds
pirms 2 gadiem
1) bērniem vajag stabilu un drošu vidi un attiecības, kuru ietvaros augt un attīstīties;
2) pētījumi parāda, ka divas homoseksuālas sievietes var būt tik pat labi vecāki kā heteroseksuāli vecāki. Pētījumi par diviem homoseksuāliem vīriešiem to neparāda (nav zināms - cik labi vecāki viņi būtu);
3) homseksuālas attiecības ir nestabilākas kā heteroseksuālas, kā arī - tajās vardarbība ir biežāk nekā hoteroseksuālu vecāku ģimenēs.
Mans rezumē (ko arī uzskatu par vidusceļu) - ir jādara viss iespējamais, lai bērns augtu pie mammas un tēta. Ja tas nav iespējams, tad pie viena no vecākiem vai kāda cita tuva cilvēka. Ja tas nav iespējams, tad priekšroka adopcijai (vismaz pašlaik Latvijā) ir jādod heteroseksuāliem pāriem, vēlams precētiem (tāds noteikums ir vairākās valstīs), tāpēc, ka tādas attiecības ir stabilākas. Tikai tad ir jādod iespēja adoptēt bērnu divām sievietēm. Ņemot vērā, ka nevar pateikt, kādu ietekmi uz bērnu atstāj tas, ka viņš aug pie diviem tētiem, šāda adopcija nebūtu pieļaujama. Bet ņemot vērā, ka manis minētā pieeja nevar tikt īstenota, jo tā būtu diskriminācija (nevarētu atļaut divām sievietēm adoptēt bērnus, bet diviem vīriešiem), tad mana nostāja ir tāda, ka ir jāmeklē risinājumi, lai stiprinātu attiecības starp mammu un tēti, nevis jāatļauj bērnus adoptēt homoseksuāliem pāriem. --- Un ņemot vērā pašreizējo situāciju Latvijā (un arī to, ka pašreiz nav zināms, kādu ietekmi uz bērna attīstību atstāj tas, ka viņš izaug pie diviem tētiem), ir vislielākajā mēra bezatbildīgi homoseksuālam pārim "tikt" pie bērna (jeb - bērna intereses ir augstākas par kāda interesēm "tikt" pie bērna). Protams, ir jādara viss iespējamais, lai Latvijas sabiedrība kļūtu tolerantāka. Un tikai tad, varētu runāt par to, ka ir pieļaujamas situācijas, kas bērnam ir divas mammas. Ja sāksim no otra gala - ļausim adoptēt bērnus homoseksuālam pārim un cerēsim, ka sabiedrība to pieņems, tad mēs iebrauksim lielā grāvī. Ne bērni būs laimīgi, ne vecāki, ne arī sabiedrība. Tikai pieaugs naidīgums un sabiedrības polarizēšanās. --- Bet tajā pašā laikā - radikālie liberāļi (kas ir LGBTQ+ "pārstāvji") mākslīgi saasina problēmu un veicina sabiedrības polarizēšanos. Grūti pateikt, kāpēc tas tiek darīts... Piemēram, tas, jau 3 gadus veciem bērniem tiek stāstīts par to, ka pats vari izvēlēties, kas tu būsi - sieviete vai vīrietis. Tas, kas jau 8 (!) gadus veca meitene var pieņemt lēmumu kļūt par puiku (un veikt visas attiecīgās procedūras), bet vecākiem vispār nav teikšanas... Ja iebilst, tad viņi tiek saukti par neiecietīgiem un bērnu nemīlošiem. Protams, ka par to ir jārunā un jāstāsta, bet ne jau jāzombē bērni bērnudārzā. Un tad rodas jautājums, kāpēc sabiedrība kļūst neiecietīgaka pret visiem LGBTQ cilvēkiem? Ja tiks pārkāptas robežas no vienas puses, tas pavisam droši var teikt, ka otra puse arī pārkāps robežas...
Andrejs Vīksna
pirms 2 gadiem
3) Nezinu uz kādiem datiem atsaucaties trešajā punktā, labprāt tos pārbaudītu. Mans pirmais impulss ir apšaubīt to, vai tā tiešām ir taisnība, ka homoseksuālas attiecības ir vardarbīgākas - ko tādu patiesi dzirdu pirmo reizi. Attiecībā uz to, ka šīs attiecības ir nestabilākas - es sliecos jums piekrist, bet gribu norādīt, ka homoseksuālas attiecības nav nestabilākas pēc būtības, bet gan tāpēc, ka, pirmkārt, heteroseksuālas attiecības (vismaz šeit) atšķirībā no homoseksuālām var reģistrēt, kā arī heteroseksuāli pāri biežāk audzina bērnus - uzdrošinos apgalvot, ka šādu saistību uzņemšanās attiecības padara vismaz nedaudz stabilākas. Otrkārt, homoseksuāli cilvēki ir auguši sabiedrībā, kura pret tiem bieži izturas nelabvēlīgi un neiecietīgi, kur homoseksuālas attiecības nereti tiek uzlūkotas kā pretīgas. Tas atstāj nospiedumu uz cilvēka garīgo veselību un spēju veidot attiecības. Tāpat Latvijā trūkst redzamu homoseksuālu pāru ilgstošās attiecībās, kas varētu savā ziņā kalpot kā paraugs - heteroseksuālās attiecībās šādu "paraugpāru" netrūkst un par tiem bieži tiek veidoti pat ziņu sižeti. Uzdrošinos teikt, ka, mainoties sabiedrības attieksmei, kā arī rodoties mehānismiem, kas homoseksuālas attiecības ļauj reģistrēt, uzņemties saistības un saņemt aizsardzību, homoseksuālas attiecības caurmērā kļūtu stabilākas.
Tas nozīmē, ka šie grozījumi ir būtībā vērsti arī pret to, lai izveidotos mehāmismi, kas ļautu homoseksuālām attiecībām kļūt stabilākām. Noraidot šos grozījumus un pieņemot Dzīvesbiedru likumu, es neredzu nekādus riskus tam, ka bērniem būtu nedroši vai traumatiski augt viendzimuma partneru ģimenē.
Tāpat gribētos zināt, kas ir jūsu piesauktie radikālie liberāļi, kuri veicina sabiedrības polarizāciju. Raikālismu saskatu tikai tajā, ka liberāļi (tāpat kā konservatīvo vērtību aizstāvji) savā runā mēdz būt asi. Bet tas ir akmens abos dārzos.
Trans jautājumos neesmu gana zinošs, bet gribētos zināt, kur ir tie jūsu piesauktie dārziņi, kuros bērnus zombē un mudina mainīt dzimumu.
"Un nav ko liegties, bet ir arī emocionāli argumenti. Piemēram, tas, ka homoseksuālu vecāku ģimenēs auguši bērni biežāk iesaistīsies seksuālās attiecībās ar sava dzimuma pārstāvjiem. Kādi teiks, ka tas jau nav nekas traks - pārguli ar ko gribi un kad gribi. Citi teiks, ka tomēr to nevajadzētu atbalstīt, jo tas, piemēram, nesaskan ar viņu reliģiskajiem uzskatiem. Tad, kāds ir kopsaucējs?" Kopsaucējs ir tāds, ka tas, kā persona realizē savu seksualitāti ir tikai šīs personas darīšana, kamēr vien šī seksualitātes realizēšana nedara pāri citam - tāpēc ir būtisks "consent" jeb piekrišana.
Artis Robalds
pirms 2 gadiem
Artis Robalds
pirms 2 gadiem
Andrejs Vīksna
pirms 2 gadiem
Artis Robalds
pirms 2 gadiem
Malvīne Ve
pirms 2 gadiem
Mikēnu Orākuls
pirms 2 gadiem
Man ir grūti saprast, kas kādam dod tiesības norādīt – tu esi nepareizs, tu esi mazāk vērts nekā citi, tu neesi pelnījis ģimeni.
Paldies par rakstu.
Signe Bārdainais
pirms 2 gadiem
Agra Liege
pirms 2 gadiem
No vienas puses saprotu, ka NA gājiens ir tikai cinisks un populistisks veids kā par sevi atgādināt savam elektorātam brīdī, kad nekādu reālu risinājumu īstām problēmām tie piedāvāt nespēj. Tajā pašā laikā aizdomājos - vai starp viņiem tiešām ir īsti "ticīgie", kuriem šis piedāvātais risinājums šķiet loģisks? Ko viņu izmežģītajām definīcijām uz papīra ir paredzēts panākt? Vai viņi tiešām tic, ka uzrakstot savu "vīziju" par to, kā vajag un kā nevajag uz papīra, viņi izmainīs realitāti, kurā dzīvo un turpinās dzīvot viņu noliegtā sabiedrības daļa? Skaidrs, ka turpinās dzīvot - vienīgi viņu dzīves kļūs par birokrātisku, legālu un finansiālu murgu - un vai tas ir tas, ko šī politiskā partija vēlas panākt? Iespējams, viņi tiešām vēlas, lai daļa sabiedrības šo valsti pamet - lai gan tas tas nesaskan ar viņu demogrāfijas ideoloģiju.
Šajā situācijā visvairāk gribētos, lai indivīdi cīnās nevis pret iedomātiem draudiem, kuri uz viņiem nekādi neattiecas, bet gan pret vienu visai sabiedrībai kopīgu un pavisam reālu draudu - ideju, ka var un vajadzētu ieviest grozījumus Satversmē tikai tāpēc, ka kādai politiskajai partijai nepatīk doma par to, ka tajā rakstītais tiešām būtu jāievēro.
Signe Bārdainais
pirms 2 gadiem
PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI
Santa Remere
0Ļaunās puķes
Ar negatīvi iekrāsoto vārdu "narkomāns” pie mums tiek apzīmēts gan pusaudzis, kurš pievārtē izpīpējis divus dūmus, gan cilvēks, kurš nepārvaramas atkarības dēļ kļuvis sev un sabiedrībai bīstams. Tikmēr paši saskandinām alus kausus, juzdami morālu pārākumu un pat tādu kā lepnumu par savām aknām.

Anna Andersone
4Vizionāru, nevis otru valsts vadītāju
Skaidrs, ka mūzikas kopiena joprojām gaida arī nacionālo koncertzāli, savukārt JRT kolektīvs un valmierieši – atgriešanos savos teātros. Tāpat gaidīšanas stadijā arvien ir radošo personu atlīdzību režīms. Tomēr līdzās konkrētiem darbiem ir netveramākas, bet, iespējams, vēl svarīgākas lietas.

Anna Andersone
0Par mazajām lietām
Esmu pārliecinājusies – kaut arī man rokās atrodas teju visas pasaules infotelpa, pieturoties pie labi iemītām un pazīstamām taciņām, tā var kļūt par šauru un paredzamu atbalss kambari.
Tāpēc laiku pa laikam der mazliet atkāpties no mediju un jaunumu dienaskārtības.

Santa Remere
0Sarunas ar zirneklieni
Pilsētā, kurā man pastāvīgi pietrūka mammas un drosmes, es diezgan bieži uzturējos zirneklienes tuvumā. Pie viņas varēja pasēdēt, reizēm sarunāt satikšanos vai izlikties, ka kādu gaidi, citu pēc citas izsmēķēt daudzas cigaretes, izdzert bundžiņu chūhai, paraudāt pūļa vidū, kur neviens tevi neievēro.

Redakcijas sleja
15.01.2021
15
Izšķirošais arguments