5. janvārī noslēdzās parakstu vākšana referendumam, kura mērķis būtu atcelt partnerības institūta ieviešanu. Lai referendums notiktu, bija jāsavāc vairāk nekā 154 tūkstoši parakstu, bet parakstījās tikai 35 089 cilvēki. Referenduma nebūs.
Pirms piedāvāju savu interpretāciju šim iznākumam, vēlos izteikt trīs tēzes par to, kā reaģējušas parakstu vākšanu atbalstošās politiskās grupas. Tēzes formulētas, cenšoties saglabāt neitrālu attieksmi pret politiķu rīcību, pērn novembrī savācot 34 Saeimas deputātu parakstus, lai grozījumus Notariāta likumā uz laiku apturētu.
Pirmā. Sabiedrisko mediju aptaujātie politiķi – Ramona Petraviča ("Latvija pirmajā vietā") un Edvards Smiltēns ("Apvienotais saraksts") – norāda, ka viņu pārstāvētās partijas speciālas kampaņas nav rīkojušas, toties sociālajos medijos aicinājušas cilvēkus parakstīties. Parakstu vākšanas iznākums vedina pārdomāt sociālo tīklu kā instrumenta efektivitāti. Proti, var gadīties, ka partijām tur seko galvenokārt atbalstītāji un faktiski aģitācija notikusi burbulī. Man šķiet, ka tas ir pamācoši, raugoties arī no pašu politiķu interesēm, jo tikpat labi šīs parakstu vākšanas kampaņas vietā var būt jebkura cita konkrētajai partijai svarīga tēma, kura neizskan pietiekami tālu. Vienkāršoti izsakoties, nepārspīlēsim sociālo tīklu nozīmi politikā.
Otrā. Ja paši politiķi atzīst, ka nepieciešamā skaita parakstu savākšana jau pašā sākumā bijusi mazticama, tad diezgan loģiski var jautāt, kāpēc šo nedaudz vairāk par miljonu eiro izmaksājušo pasākumu vispār vajadzēja rīkot. Principā var piekrist Smiltēna mazliet juceklīgi formulētajam argumentam, ka tas ir pozīcijas darbības kontroles instruments, ko opozīcija leģitīmi izmanto, un grozījumi Notaritāta likumā ir tikai piemērs. Formulējot dauzonīgāk: ja pozīcija apzinās, ka opozīcija var veikt šādu manevru, tad pozīcija, iespējams, neuzvedas ar nesamērīgu pašpārliecinātību. Proti, kaut nedaudz, bet raustās. Pilnīgi normāls parlamentārās kontroles, blefošanas un nervu čakarēšanas sajaukums. Nevaru teikt, ka esmu par to sajūsmā, bet jāsamierinās, ka partiju sistēma tā darbojas un nekā būtiski labāka nav.
Trešā. Apgalvojumi, ka mēnesis ir pārāk īss termiņš, manuprāt, nav korekti, pat ja runa ir par gada nogali. Ja vēlētājs ir patiešām motivēts parakstīties, mēneša laikā viņš šo iespēju atradīs. Tas pats attiecas uz ideju, ka jāatvieglo parakstīšanās process, dodot iespēju parakstīties elektroniski. Negribu lietot rupju izteiksmi, tomēr, ja tu nevari pacelt sēžamvietu un nedaudz pačakarēties, lai paustu savu viedokli, tad laikam taču tēma tev nav tik svarīga. Es pats esmu ļoti grūti iekustināms šādos jautājumos, bet ir nācies pastāvēt rindā samērā attālā iecirknī, ja tas ir šķitis būtiski. Protams, tīmeklī mēs visi esam ļaudis ar stingru un pareizu viedokli. Nevajadzētu veicināt šos "dīvāna karotāju" paradumus. Savukārt tēzi par to, ka jāsamazina referenduma ierosināšanai nepieciešamo parakstu skaits, nekomentēšu, jo tad mēs rikšiem vien ielēkšojam bezgalīgā diskusijā par to, cik viegli ir manipulēt ar cilvēkiem, cik impulsīvi rīkojas vēlētāji un tā tālāk. Tā ir cita tēma. Jebkurā gadījumā parakstu vākšanu atbalstošo partiju pārstāvji (te jāmin arī Jānis Grasbergs no "Nacionālās apvienības") sabiedriskajiem medijiem neslēpj, ka cerēts uz lielāku aktivitāti. Tātad kā interpretēt procesa iznākumu?
Man šķiet, ka nebūtu pareizi likt vienādības zīmi starp to, cik daudzi parakstījās par referenduma ierosināšanu (tikai 23% no vajadzīgā skaita), un to, cik daudz vispār ir pret partnerattiecību regulējumu skeptiski vai noraidoši noskaņoto, jo šis skaitlis ir lielāks, un to, starp citu, ir noderīgi paturēt prātā arī tiem, kuri nepieciešamā parakstu skaita nesavākšanu uztver ar prieku un gandarījumu. Šis iznākums nenozīmē, ka Latvijas sabiedrība patiesi ir liberāla (lietojot liberālisma jēdzienu tikpat apšaubāmā, saputrotā veidā, kā tas tiek lietots t.s. pašmāju publiskajā telpā).
Vienu no skaidrojumiem nesakritībai starp parakstu skaitu un "es arī tā domāju" intervijā sabiedriskajiem medijiem min katoļu priesteris Ilmārs Tolstovs: "Ir cilvēki, kuriem nepatīk tie, kas ierosināja šo parakstu vākšanu." Man šķiet, ka šo diagnozi var paplašināt, attiecinot arī uz citām tēmām. Piemēram, es kā cilvēks, kura diezgan raibajā uzskatu sistēmā būtiska vieta ir arī t.s. kreisajām idejām, diezgan viegli varu iedomāties situāciju, kurā neaizeju parakstīties, jo neticu kreiso ideju deklarētāju patiesumam. Tas pats, starp citu, attiecas arī uz jautājumiem, kas skar nacionālās tēmas, jo man daļa pašdeklarēto patriotu Latvijas politikā liekas tādi "patrioti", ka šķērma dūša metas.
Ir vēl cits pieminēšanas vērts skaidrojums, ko gan daudz grūtāk aprakstīt. Jebkurā sabiedrībā kāda daļa ir pārliecināta, ka pasaule jūk prātā un iet uz galu, tādēļ kaitinošās/biedējošās epizodes iekļaujas lielākā apokaliptiskā ainā. Kāda jēga parakstīties pret partnerības regulējumu, ja "Rietumi tāpat deģenerējas"? Domāju, ka Latvijā ir neiespējami korekti novērtēt šāda noskaņojuma izplatību, bet varam ar nepieciešamajām atrunām lietot ASV socioloģiskās aptaujas. 2022. gada nogalē 39% pieaugušo amerikāņu piekrita apgalvojumam, ka, lietojot latviskāku formulējumu, "cilvēcei drīz gals būs klāt" ("we are living in the end times"). Turklāt svarīgi, ka šāda sajūta piemīt ne tikai kristiešiem (47%), bet arī daudziem citām reliģiskām konfesijām piederīgajiem (29%) un cilvēkiem, kuri vispār neasociē sevi ar reliģiju (23%). Interesanta ir korelācija ar citu aptauju 2022. gada vasarā, kas atklāja, ka mazāk nekā puse amerikāņu tic t.s. amerikāņu sapnim (smagi strādājot, ikviens var gūt panākumus), turklāt vecuma grupā līdz 30 gadiem šis īpatsvars ir vēl mazāks – 29%.
Patiesībā tā ir nopietna tēma, jo runa nav tikai par attieksmi pret kopdzīves formām un to regulējumu. Ja cilvēks uzskata, ka "viss tāpat iet uz galu", šāda nolemtība iezīmē arī attieksmi pret vidi un klimatu, militāriem konfliktiem, dažādiem tehnoloģiju regulējuma jautājumiem un tā tālāk. "A kāda jēga, ja…" Šādu attieksmi var – un droši vien vajag – kritizēt kā ērtu attaisnojumu paša kūtrumam, bet tas nemaina noskaņas pastāvēšanas faktu. Atkārtošu, ka Latvijā grūti spriest par šādas sajūtas izplatību, tomēr diez vai esam sevišķi lielāki optimisti. Savukārt to, ka šāda pasaules izjūta ir uztverama nopietni, ne tikai kā kārtējā činkstēšana, manuprāt, apliecina no tās atvasināmie uzvedības modeļi. Cilvēks var nepiedalīties videi draudzīgā rīcībā, "jo ko tas maina?". Rezultātā zaudētāji ir visi. Par t.s. tradicionālo vērtību neizbēgamo norietu pārliecināts cilvēks var neparakstīties pret "visādām stambulām", bet ikdienā ļaut sev pilnu vaļu paziņu un nejauši satiktu cilvēku lokā. Cik garš, tik plats.
Noslēgumā, protams, pašironiski jāpiezīmē, ka teksta autora mūžīgās bažas un piesardzība zināmā mērā arī ir "diagnoze", kas ietekmē skatījumu uz pasauli. Ja tā, tad paliekam pie pirmā trūkstošo parakstu skaidrojuma (nepatika pret politiķiem) kā galvenā.
0