Par Noas Lovisa Peifera, Linu Letīcijas Blata un ilustratores Jajo Kavamuras grāmatu "Tur lejā" (no vācu valodas tulkojusi Signe Viška, izdevniecība "Pētergailis", 2023)
Pasaules Veselības organizācijas izstrādāto Seksuālās izglītības starptautisko tehnisko vadlīniju priekšvārdā cerīgi apgalvots, ka "valstis aizvien vairāk atzīst to, cik svarīgi ir nodrošināt jauniešus ar zināšanām un prasmēm, kas palīdzētu viņiem pieņemt atbildīgus lēmumus, jo īpaši apstākļos, kad viņi arvien biežāk saskaras ar seksuāli atklātiem materiāliem internetā un citos plašsaziņas līdzekļos", taču pēdējā laikā radies iespaids, ka šādu optimismu uz situāciju Latvijā tomēr īsti vēl attiecināt nevar.
Pirms pāris dienām pirmais ieraksts, ko no rīta ieraudzīju feisbukā, vēstīja: "Izvarošanas draudi un grāmatu dedzināšana: tulkotāja vēršas policijā." Tieši šajā ziņā, šķiet, kulminēja visu to attieksmju, pārliecību, reakciju un domāšanas veidu kopums, ko pēdējo nedēļu laikā mūsu sabiedrībā izgaismojusi nelielā, apgādā "Pētergailis" izdotā bērnu dzimumizglītošanai veltītā grāmatiņa "Tur lejā" Signes Viškas tulkojumā, un asie protesti pret to soctīklos.
Nešaubīgi, jebkura situācija, kuru raksturo grāmatu dedzināšana to satura dēļ, centieni panākt grāmatu izņemšanu no grāmatnīcām un bibliotēkām, draudi un citi mēģinājumi ietekmēt izdevniecības vai vēršanās varas iestādēs ar mērķi grāmatu izplatību apturēt, ir pamatīgs trauksmes zvans, kam vajadzētu pievērst uzmanību. Taču, ņemot vērā to, cik apzināti selektīvi, sagrozīti un klaji nepatiesi lielā daļā gadījumu ir sociālajos tīklos par grāmatas saturu ceļojošie, ekrānšāviņu papildinātie spriedumi, man būtiski šķiet vispirms aplūkot, par ko īsti šī grāmata ir.
Kā sauc tavu turleju?
Nav norādīts, kādai vecuma grupai grāmata "Tur lejā" ir paredzēta, bet tās galvenā varone ir bērnudārzniece Lo, kura, ņemot vērā viņas komunikācijas spējas, varētu būt piecus vai sešus gadus veca. Lo aug pavisam parastā ģimenē, kurā ir mamma, tētis un mazā māsa Mika, un meitene ar vecākiem apspriež tēmu, kas pēkšņi bērnudārzā padzirdētas piebildes dēļ kļuvusi aktuāla: "Kā sauc to, kas ir tur lejā?"
Tētis, pie kura Lo vēršas, sākotnēji ir mazliet nokaunējies (tā varētu gadīties, ja bērns pajautā: "Kā sauc tavu turleju, tēti?"), taču pēc pārdomu brīža atbild vienlaikus tieši un vecumam atbilstoši – tas ir atkarīgs no tā, ar ko viņš runā ("Ja es eju pie savas ārstes, es visbiežāk saku "penis" vai "dzimumloceklis"." "Un, ja tu runā ar mani?" Lo grib zināt. "Nu, tik bieži jau mēs par to nemaz nerunājam," tētis prāto. "Kad es biju tavā vecumā, mēs ar brāli to saucām par krāniņu.").
Pēcāk sarunai pievienojas arī Lo mamma, un ģimene pārrunā dažādos eifēmismus, kurus bieži mēdz attiecināt uz intīmajām ķermeņa daļām, kā arī menstruācijas, bērnu radīšanu, dzemdes funkciju un to, ka sievietēm "turlejas" jutīgākā daļa ir klitors, bet vīriešiem – peņa galviņa, un, pieskaroties tiem, rodas patīkamas sajūtas. Īsi pieminēta arī transpersonu un nebināru personu eksistence, Lo vecuma grupai saprotamā veidā norādot, ka bioloģiskais dzimums ne vienmēr sakrīt ar sociālo: "Ne visiem puikām ir penis, un ne visām meitenēm ir vulva, [..] bet dažas transpersonas nav ieliekamas ne vīrieša, ne sievietes kategorijā."
Saruna par ķermeņa daļām, kā arī par robežām un autonomiju turpinās arī dārziņā, kur audzinātāja grupiņai atgādina: "Ķermeņu spēlēs svarīgi pievērst uzmanību tam, lai visi justos labi. Ja bērns saka STOP, uzreiz ir jāapstājas. Arī tad, ja pašam ir ļoti jautri." Kā arī to, ka "spēles, kurās izzināt paši savu vai kāda cita ķermeņa turleju, ir tikai bērniem. Pieaugušie tajās nedrīkst piedalīties."
"Sarunas ar pedofilu"
Ļoti būtisks un, manuprāt, grāmatas primāro funkciju skaidrojošs ir autoru pēcvārdā minētais, ka "tieši tāpat kā bērniem nepieciešami vārdi, lai pateiktu, ka sāp kāja, vajadzīgi arī vārdi, lai pateiktu, ka, piemēram, spēlējoties viņi atsituši savu intīmo zonu. Un tāpat kā bērniem vajadzīgs vārds "roka", lai pateiktu, ka kāds cits bērns viņus skarbāk aizticis, vārdi, kas nosauc intīmo zonu, palīdz atvairīt uzbrukumus vai ļauj pēc seksuālas vardarbības vērsties pēc palīdzības."
Kad šīgada sākumā gatavoju rakstu žurnālam "Mans Mazais" par to, kāpēc bērniem jau kopš brīža, kad viņi tikai sāk apgūt valodu un iepazīt savu ķermeni, ir būtiski mācīt dzimumorgānu nosaukumus un funkcijas, intervēju ārsti un bloga "veseliemberniem.lv" autori Elīnu Ivanovu, kura kā vienu no galvenajiem iemesliem šīm agrīnajām sarunām minēja tieši ķermeņa drošību un seksuālās vardarbības prevenciju. Vienlaikus viņa atzina, ka daudziem vecākiem mūsdienās joprojām par ķermeņa intīmajām zonām un to funkcijām ar bērniem runāt ir sarežģīti un brīžiem pat neiespējami – gan kauna, informācijas trūkuma un nereti arī pašu bērnībā piedzīvotās seksuālās vardarbības dēļ, gan arī dažādu sabiedrībā izplatītu mītu dēļ.
Viens no visvairāk izplatītajiem: ja par dzimumorgāniem un ar tiem saistītām tēmām ar bērniem sāks runāt "pārāk" agri un izmantos fizioloģiski atbilstošus vārdus – "penis", "vulva", "priekšādiņa", "kaunuma lūpas", "klitors" –, tad bērni tiks priekšlaicīgi seksualizēti, sāks domāt seksuāla rakstura domas un šādas sarunas veicinās priekšlaicīgu seksuālo nobriešanu.
Sekojot līdzi asajām diskusijām par "Tur lejā" sociālajos tīklos, esmu pamanījusi daudzas atsauces uz "priekšlaicīgu seksualizāciju", grūmingu un pedofiliju, kas apstiprina iepriekš minētā mīta plašo izplatību mūsu sabiedrībā. Arī es publiskā komunikācijā par grāmatas saturu saņēmu komentāru: "Sakiet, lūdzu, vai Jūs zināt, kas ir MAP (minor attracted person)?", kam sekoja "Visai paredzams, ka tieši MAP varētu būt iekļauti LGBTQ… virtenītē, kā šķiet. Bērnu agrīna seksualizēšana visai labi saskan ar MAP seksuālajām preferencēm. Tāda interesanta sakritība."
Grūti pat izvēlēties atbilstošus vārdus, lai uzsvērtu, cik absurds un realitātei neatbilstošs ir naratīvs par "bērnu agrīnu seksualizēšanu", kad to izmanto situācijās, kur bērniem tiek nodrošināta tieša un skaidra informācija par viņu dzimumorgāniem un to funkcijām. Tieši šī informācija ir ārkārtīgi būtiska seksuālās drošības kontekstā – ne tikai tāpēc, ka bērns tad spēj sev tuvajiem pieaugušajiem skaidri pastāstīt, ja saskāries ar seksuālu vardarbību, bet arī tāpēc, ka šādas sarunas veido atklātu un uzticēšanās pilnu vidi mājās, kam seksuālas vardarbības prevencijā ir tikpat liela nozīme.
Pirms gada izlasīju terapeites Eimijas Hammelas-Zabinas (Amy Hammel-Zabin), kura pati bērnībā piedzīvojusi seksuālu vardarbību, grāmatu "Sarunas ar pedofilu: mūsu bērnu interesēs" ("Conversations with a Pedophile: In the Interest of Our Children"). Tajā autore atklāj savu 10 gadus ilgušo saraksti ar ieslodzīto dzimumnoziedznieku "Alanu", kā arī savu ekspertes analīzi par "Alana" rakstīto. Noziedznieks ir piekritis detalizēti aprakstīt pedofila domu gaitu un veidu, kā viņš gadu gadiem izvēlējies un "rekrutējis" savus mazgadīgos upurus.
Lai gan grāmata ir patiesi šaušalīga un neērta, uzskatu, ka to ir vērts izlasīt visiem mazu bērnu vecākiem, kuri, iespējams, joprojām dzīvo maldos par pedofilu rīcības metodēm. Kontekstā ar apspriestās grāmatas saturu vēlos tikai uzsvērt: jo mazāk zinošs par savu fizioloģiju ir bērns un jo mazāka ir viņa ticība tam, ka ar vecākiem iespējams brīvi, atklāti un bez kauna pārrunāt visu sevi satraucošo (tostarp arī dažādās sajūtas, kuras, nešaubīgi, jau kopš pāris gadu vecuma rodas mūsu dzimumorgānos), jo ērtāks un vieglāks upuris šis bērns ir pedofilam.
Pazīstams kopš 2005. gada
Vardarbības prevencija, protams, nav vienīgais iemesls, kāpēc ir būtiski ar bērnu runāt par viņa dzimumorgāniem un to funkcijām. Zināms, ka ap triju gadu vecumu bērnus jau interesē savs ķermenis, sākas pašizpēte, nereti arī masturbācija, tāpēc iepriekš minētā ārste iesaka: "Meitenēm var stāstīt par klitoru – vienkāršos vārdos, piemēram, sakot, ka klitors ir kā podziņa, kura paredzēta, lai tai pieskartos un radītu patīkamas sajūtas. Tā, galu galā, ir šī orgāna vienīgā funkcija, un ir būtiska atšķirība, vai bērns to uzzina pāris gadu vecumā vai kā daudzi vecākas paaudzes cilvēki – diemžēl ilgi pēc pubertātes sākšanās."
Šo ieteikumu apstiprina arī Pasaules Veselības organizācijas sagatavotās Seksuālās izglītības starptautiskās tehniskās vadlīnijas: vecumposmā līdz četriem gadiem bērniem ieteicams sniegt informāciju ne tikai par ķermeņa, tostarp dzimumorgānu anatomiju, bet arī par patīkamajām sajūtām, kādas var rasties, kad bērns pieskaras pats savam ķermenim.
Pēdējo pāris gadu laikā man bijusi iespēja komunicēt ar daudzām Latvijā praktizējošām reproduktīvās aprūpes speciālistēm – ginekoloģēm, vecmātēm un dūlām –, un sarunās ar viņām bieži izskanējis satraucošais apgalvojums, ka nereti ne tikai vecāka gadagājuma, bet arī jaunākas sievietes, kuras, lai gan ir pieredzējušas dažādus fizioloģiskos procesus (viņām bijušas menstruācijas, sekss un pat dzemdības), tomēr zina šokējoši maz par savu reproduktīvo orgānu anatomiju un funkcijām. Šajā kontekstā šoka vilnis, kurš šobrīd veļas pāri daļai Latvijas sabiedrības, sastopoties ar ieteikumu izglītot bērnus par viņu seksualitāti jau dzīves pirmajos gados, šķiet skumīgi likumsakarīgs.
Lai gan pilnvērtīga informācija par savu ķermeni, protams, vienlīdzīgi pienākas visiem bērniem, mazu meiteņu dzimumorgānus informācijas vakuuma situācijā "izdzēst" diemžēl ir daudz vienkāršāk – tas, ko uzreiz neredzam, nespējam identificēt, mums principā neeksistē. Saskaņā ar iepriekš minētās ārstes teikto, "zēniem mēdz būt vieglāk, jo viņiem ir tikai divi ārējie dzimumorgāni – penis un sēklinieki, kurus paši redz, kamēr meitenēm viss ārēji nav tik labi saskatāms, tāpēc viņas diemžēl biežāk tiek pie vispārējiem, nefunkcionāliem apzīmējumiem visai ķermeņa lejasdaļai, piemēram, "dibens"".
Tā, protams, nav tikai Latvijā izplatīta problēma: pirmais pilnvērtīgais, ar augstas izšķirtspējas attēliem papildinātais pētījums par klitora anatomiju tapa tikai 2005. gadā. Tā autore, austrāliešu izcelsmes uroloģe Helēna O’Konela (Helen O'Connell) klitoru salīdzināja ar aisbergu: "Zem ārēji redzamās daļas tas ir 10 reizes lielāks, nekā vairums no mums līdz šim uzskatīja, un tajā ir divas līdz trīs reizes vairāk nervu galu nekā dzimumloceklī." Klitora un peņa anatomiskā līdzība parādīta arī grāmatā "Tur lejā" – lai gan tie ir vismaz 18 gadus veci "jaunumi", nebrīnīšos, ja arī tas daļai grāmatas lasītāju šķitīs visai revolucionārs atklājums.
Nesniedzot mazām meitenēm informāciju par viņu fizioloģiju, tiek atstāta novārtā topošās sievietes bauda: ja meitenes nezina, kas ir klitors un kāda ir tā funkcija, tad tas arī nevar eksistēt viņu seksuālajā pieredzē vēlāk. Būtisku problēmu rada arī pornogrāfijas plašā pieejamība – pētījumi liecina, ka mūsdienās bērni pornogrāfisku saturu ir patērējuši jau līdz 12 gadu vecumam (dažviet kā vidējais vecums minēts pat 6 un 7 gadi), un, ja iepriekš nav notikušas veselīgas, saprātīgas sarunas par dzimumorgāniem un to seksuālajām funkcijām, tad par primāru kļūst šī deformētā informācija par seksu un seksualitāti.
"Vai varam nedēļas nogalē visi aizbraukt uz jūru pie zivīm?"
Gribētos plašāk aplūkot vēl citas dzimumu līdztiesības kontekstā būtiskas "Tur lejā" satura iezīmes, kuras diemžēl skaļajā kritikas troksnī palikušas nepamanītas (piemēram, tas, ka par "neērtajiem" jautājumiem komunicēt ar meitu ir spējīgs arī tēvs, kurš, kā noprotams, atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā ar mazo meitiņu un kuru vecākā meita noķer brīdī, kad viņš, zīdainīti slingā iekāris, nes grozu ar tikko izmazgātu veļu), tomēr īsi pievērsīšos vēl vienam no biežākajiem aizrādījumiem grāmatai – par transpersonas un nebināras personas iekļaujošas valodas izmantošanu.
""Ne visiem puikām ir penis, un ne visām meitenēm ir vulva." "Ir puiši ar vulvu un meitenes ar peni?" jautā Lo. "Tieši tā," mamma apstiprina. "Tās sauc par transpersonām. Bet dažas transpersonas nav ieliekamas ne vīrieša, ne sievietes kategorijā." "Tā kā onte Jese?" jautā Lo. "Jā," mamma apstiprina. "Jese nav ne tava tante, ne onkulis, bet gan vienkārši onte Jese.""
Tieši šīs rindkopas dēļ grāmatas autori un izdevēji saņēmuši nosodījumu par to, ka it kā "iestājas par bērnu dzimuma maiņu", "publiski melo par tās psiholoģiskajām un medicīniskajām sekām", kā arī "izplata ideoloģiski pielādētu informāciju, kas veicina šīs idejas starp bērniem". Tā vietā aicinu grāmatas kritiķus atcerēties vienu no pašu visbiežāk paustajām prasībām – runāt ar bērniem viņu vecumam piemērotā veidā.
Ko vecākiem nozīmē atzīt, ka "ir puiši ar vulvu un meitenes ar peni"? Tikai to, ka mēs savā ģimenē pret transpersonu un nebināru personu tiesībām uz pašnoteikšanos izturamies ar cieņu un empātiju un atzīstam vēstījumu, ko viņi pauž ar sociālo pāreju. Vai tā vietā četrgadīgam bērnam būtu vērts skaidrot, ka konkrētais cilvēks identificējas kā vīrietis vai sieviete, bet viņam nav veiktas dzimumu apstiprinošas ķirurģiskas procedūras? Gribētos teikt: good luck with that.
Ja, tāpat kā "Tur lejā" fikcionālajā ģimenē, bērnam ir radinieki vai tuvi cilvēki, par kuriem vecāki vēlas runāt, izmantojot iekļaujošu valodu, domāju, ka šis ir viens no sakarīgākajiem veidiem, kā bērnudārza vecuma bērniem situāciju skaidrot. Man gribētos izcelt arī to, ka "Tur lejā" lieliski parāda, cik normāla un ikdienišķa, iemācīta kauna un slimīgas ieciklēšanās neapvīta patiesībā lielākajā daļā gadījumu ir mazu bērnu izpratne par līdz šim nezināmo.
Pēc tam, kad mamma Lo izstāsta, ka, gaidot Lo, ģimenē prātojuši, kā labāk dēvēt nebināro Jesi, Lo atbild atzinīgi: ""Tas der, jo onte izklausās drusku kā bute, un onte dievina zivis!" Lo aizdomājas par ontēm un butēm. "Mēs varam nedēļas nogalē visi aizbraukt uz jūru pie zivīm?"" Manis pašas dēls vēl šādiem spriedumiem ir mazliet par mazu, bet, cik esmu dzirdējusi no draugiem un paziņām, mazi bērni informāciju par apkārtējo seksuālo un dzimtes identitāti patiešām uztver aptuveni šādi – aha, skaidrs, un kad varēsim braukt uz jūru?
Neiegādāties un nelasīt
Pirms divām nedēļām pamanīju, ka reakcijā uz "Tur lejā" kritiku feisbukā ievietoti attēli no žurnāla "Zīlīte" 1989. gada marta numura, kur bērniem tika stāstīts par viņu dzimumorgānu anatomiju – ieraksta autore joprojām atcerējās sabiedrības tālaika sašutumu un aicinājumu "glābt bērnus" no šīs perversās informācijas. Visvairāk man prātā palika teksts par to, ka autores klasesbiedrene šo "Zīlītes" numuru nāca lasīt pie viņas, jo pašas vecāki to bija sadedzinājuši. Autore piebilda: "Viņas vecāki toreiz bija tikpat… eee… stulbi… kā tie, kas šodien domā, ka viņu bērniem nav pieejams internets."
Grūti iztēloties, kā šajā informācijas laikmetā kādu ilgstoši no jebkādas informācijas varētu pasargāt, bet daudzi grāmatas "Tur lejā" kritiķi, šķiet, aizmirst vēl ko būtisku: ja grāmatas saturs viņiem šķiet pašu pirmsskolas vecuma bērniem nepiemērots, to iespējams arī neiegādāties un saviem bērniem nelasīt – vai, piemēram, lasīt selektīvi, izlaižot tieši tās divas rindkopas, kuras 40 lappušu garajā grāmatā pievērsušas nedalītu kritiķu uzmanību.
Nobeigumā – tikai viens mazs lūgums. Pirms noticat, ka ar grāmatu "Tur lejā" Latvijā tiek "ievazāta sveša ideoloģija" vai ka notiek kāds sistemātisks bērnu grūmings agrīnai seksualizēšanai pedofilijas nolūkos, vai ka izdevēju interesēs ir panākt, lai bērni sāk apšaubīt savu dzimumidentitāti, apsveriet iespēju, ka aiz tā, ko daļa komentētāju pašiem vien zināmu iemeslu dēļ vēlas pozicionēt kā ideoloģiju, stāv parasti cilvēki, kuri vienkārši vēlas eksistēt un būt pieņemti sabiedrībā – ar cieņu un empātiju, ko ikviens no mums ir pelnījis.
0