Par grāmatām
23.12.2020

Laimīgi kopā

Komentē
0
Saglabā

Par Ivara Šteinberga dzejoļu krājumu "Strops" ("Neputns", 2020).

Dzejas jaunais laikmets Latvijā

Parasti nav nekā vienkāršāka kā rakstīt par debijas krājumu. Nav jāiepazīst apjomīgs autora daiļrades korpuss, jāpēta rokraksta attīstība, jāsniedz dažās "lakoniskās, bet precīzās un ietilpīgās" frāzēs kondensēts kopsavilkums. Jauna dzejnieka radošās veiksmes un nemākulības lasītājam redzamas kā uz delnas, un ir liela iespēja, ka pašam dzejniekam lasītāja viedoklis ir jauna informācija. Ar Ivara Šteinberga pirmo dzejoļu krājumu "Strops" ir sarežģītāk, jo Šteinbergs ir viens no tiem Latvijas dzejniekiem, kurš jau vairākus gadus nodarbojas arī ar literatūras teoriju un kritiku un par savu stilu un tā teorētiskajiem kontekstiem pats jau pateicis daudzas no tām lietām, kuras citi būtu gribējuši iekļaut recenzijās. Šteinbergs labi apzinās, kādus paņēmienus un izteiksmes līdzekļus lieto (daudzbalsība kā atdarināšana, stilizācija, rekontekstualizācija u. tml.), kādi posmi nošķirami viņa radošajā darbībā (pirmais – grafomānija, otrais – dzejas tradīcijas dialoģiska atdarināšana, trešais – interese par idiolektiem, valodas slāņiem, lingvistiskās dzirdes attīstīšana) un kuri autori kalpojuši kā dzejoļu ietekmes un iedvesmas avoti (R. Briedis, A. Viguls, K. Vērdiņš,  U. Bērziņš, A. Rembo u.c.). [1]

Spēcīga dzejnieka-teorētiķa radošā darbība neļauj ērti iekārtoties attiecību modelī, kurā rakstnieks ir emocionālais un iracionālais ģēnijs, bet kritiķis – viņa zīmju tulks, starpnieks, kurš piedāvā atslēgas un atslēgas vārdus, kā arī uzdodas par gidu izstādē, kuru visdrīzāk ir pilnīgi pārpratis. Dzejnieks-teorētiķis pats raksta savas dzejas teoriju un savas teorijas ilustrējošu dzeju. Cita starpā tas sniedz viņam iespēju kontrolēt paša darbu interpretācijas naratīvu un padarīt lasītāju-kritiķi par savas teorijas sekotāju.

Situācija, kurā ir daudz no pirmavota nākušas, skaidrojošas informācijas par mākslas darbu, lasītājam-kritiķim dažādu iemeslu dēļ ne vienmēr ir izdevīga – piemēram, samazinās mākslas darba noslēpumainība, tiek ierobežota izdevība nākt klajā ar nepamatotām interpretācijām vai atklājas, ka rakstnieks nav īpaši gudrs, un tas bojā priekšstatu par viņa tekstiem. Tomēr, ja runa ir tieši par augstu teorētisku piesātinājumu mākslas komentāra diskursā – tas ne vien uzstāda augstāku latiņu kārtējā dzejas krājuma kritiķim, bet var sekmēt tādas ekosistēmas veidošanos, kurā dzeja un teorija ir cieši saistītas, plūstoši iespējams pāriet no vienas otrā un teorijas diskursam ir nevis pavadoša vai komentējoša, bet radoša, patstāvīga loma un nozīme.

Šāds neliels dzejas un teorijas radošais klasteris Latvijā pēdējos gados sācis veidoties ap konceptuālās dzejas jēdzienu. Dzejnieku-teorētiķu vidū šeit īpaši varētu izcelt divus autorus – Kārli Vērdiņu un Raimondu Ķirķi; kopš "Stropa" iznākšanas tiem pilntiesīgāk piepulcējas arī Ivars Šteinbergs. Tieši Šteinbergs bijis kritiķis, kas, iespējams, visveiksmīgāk skaidrojis Vērdiņa un Ķirķa jaunākos krājumus.

Konceptuālā dzeja kā tāda nav šī raksta uzmanības centrā, jo Šteinberga krājums "Strops" nav mērķtiecīgi veidots kā tieši konceptuālās dzejas paraugs, ja ar to saprot "gatavo", "neoriģinālo", no atrastu tekstu fragmentiem kompilēto un tamlīdzīgu "stilīgi slikto" dzeju. [2] Tomēr, lai saprastu kontekstu, kurā ienāk "Strops", ir būtiski pieminēt, ka Latvijas dzejas telpā pastāv kāds smaguma centrs vai vilkme, kas izraisa neparastu daļiņu aktivitāti. Liela loma šeit bijusi Kārlim Vērdiņam, Eināram Pelšam un Preiļu konceptuālisma zīmolam – kustībai kurā "visi" grib piedalīties kaut vai tikai burvīgā nosaukuma dēļ (Preiļu konceptuālisma dzejas prezentācijā Raiņa un Aspazijas mājā 2019. gadā lielā apmeklētāju skaita dēļ tika pārkāpti ugunsdrošības noteikumi un tāpat daļa apmeklētāju palika aiz durvīm, savukārt dzejnieki uzstājās arī ar "parastiem" dzejoļiem). Vienlaikus pamanāmi sevi pieteikusi jauna dzejnieku paaudze – Raimonds Ķirķis, Elvīra Bloma, Lauris Veips, Lote Vilma Vītiņa, Kirils Ēcis, Marija Luīze Meļķe – viņu darbos lielākā vai mazākā mērā var saskatīt arī konceptuālisma vēsmas, bet stāsts noteikti nav vienīgi par to.

Šī jaunā laikmeta vienojošās iezīmes vēl būtu rūpīgāk pētāmas, taču provizoriski var sacīt, ka cita starpā to raksturo opozīcija liriskiem, romantisma tradīcijā sakņotiem dzejas stiliem un modernisma un postmodernisma  kodu aktivizācija mūsdienīgā interpretācijā. Dzejnieka mīlestības pārdzīvojumu un dzīves jēgas meklējumu atklāšana, izmantojot dekoratīvas un iespaidīgas metaforas, vairs nešķiet pietiekama, un šo poētiskās domāšanas veidu no vecmodīguma dažkārt vairs neglābj arī liela atklātība, pašironijas klātbūtne tekstā vai it kā mazāk tradicionālās dzejprozas un verlibra formas. Vajadzīgs kaut kas jauns, un daudzos gadījumos jaunais izpaužas kā uzmanības fokusa pārvirze no dzejnieka personiskā psiholoģiskā pārdzīvojuma uz valodas un sociālo telpu. Ne velti arī recenzijā par "Stropu" Vērdiņš norāda, ka "iespējams, būs cilvēki, kuru gaumei "Stropā" būs pārāk maz asaru, asiņu un spermas, taču nav nekādas vainas, ja lasītājam dažkārt pieklājīgi atgādina, ka ne jau visai dzejai jāsastāv no jūtu plēšanas un forsētām emocijām". Šteinberga dzejā jūtu netrūkst, tomēr autors pārliecinoši iet laukā no liriskās, romantiskās tradīcijas rāmjiem jeb, Vērdiņa vārdiem runājot, "Preiļu dancis viņam nav svešs". 

Jautrība "Stropā"

Lai arī "Strops" ir ļoti maza grāmatiņa, par to varētu pateikt daudz. Lielākā daļa dzejoļu ir dinamiski – lasītājs tiek vests ekskursijā, tiek piedāvāta izglītojoša informācija, stāstīti stāsti, ar lielu atdevi izspēlēts citu dzejnieku stils; darbība tiek veikta, aktīvi koncentrējoties, kā veicot runas vingrinājumu. Dinamiskas teksta dramaturģijas un atmosfēras izveide ir Šteinberga stiprā puse, lai arī vienlaikus šī tehnika dzejnieku var iegāzt, kad dzejolis iesākts dramaturģiski ļoti spilgti, bet vēlāk novirzās no uzsāktā vai izplūst vispārinājumā – kā dzejolī "viss gads izklājies kā šaurs paklājs…", kurā jau sākam skaudri just līdzi varonim, kurš nevar iziet no istabas un "vairs nevar pat avīzi atvērt", bet jau pēc pāris rindiņām vēstījuma laiks ir vispārināts, lasītājs ir izvests uz ielas un drāma tiek nogludināta ar joku ("mums viss kārtībā – šņaucam zvaigznes" (48. lpp.)).

Cita Šteinberga stiprā puse, kas dažkārt rada objektīvas grūtības, ir proziskais stils: saistība starp frāzēm un teikumiem tekstos biežāk ir loģiska nekā asociatīva, tāpēc lasītājam nevilšus rodas augstākas prasības arī pret izteikto domu loģiskumu. Ja asociatīvas, apzināti nejaušas vai aloģiskas dzejas gadījumā dzejnieks var nolikt līdzās jebkuras divas domas, kamēr vien tās labi izskatās kopā, – loģiski strukturētā izklāstā var rasties iebildumi pret non sequitur spriedumiem (piem., izteikumā "tieši īstenībā nav kategorijas "galvenais", un tāpēc turpmāk paniku ceļ jautājums, kā aiz sevis savākt" (53. lpp.)).

Lai arī situācija pasaulē kopumā šobrīd lielu optimismu nevieš, Preiļu konceptuālisma vides noskaņa ir paradoksāli gaiša un pacilājoša. Sava nozīme šāda iespaida radīšanā noteikti ir arī faktam, ka konceptuālajā dzejā un laikmetīgajā kultūrā kopumā dažādi komiskuma un ironijas paveidi figurē gan kā apzināti lietoti izteiksmes līdzekļi, gan kā netīši teksta blakusefekti. Atbilstošs, precīzs komiskuma un nopietnības samērs var būt svarīgs mākslas darba kvalitātes rādītājs. Piemēram, zināms, ka laikmetīgajā dzejā ir tipiski citēt vai imitēt kādu autoru, stilu vai žanru ironiski. Vienlaikus klaja parodija (pārspīlējums ar mērķi izsmiet) var tikt uzskatīta par bezgaumīgu vai vecmodīgu, tās vietā dodot priekšroku vai nu iejūtīgam pastišam, kurā kāda veco laiku stila satīriska reprezentācija atjaukta ar nostalģiju, empātiju un pašironiju (K. Vērdiņa stratēģija), vai absurdam humoram, kurā pārspīlējums var tikt kāpināts līdz farsa intensitātei, taču vairs nav identificējams konkrētais izsmiekla objekts ārējā pasaulē; jautrības pamats biežāk ir nonsenss (E. Pelša stratēģija).

Protams, humoru ir visai problemātiski lietot kā mākslas kvalitātes mērauklu, jo humora izjūta ir ļoti subjektīva un vienlaikus piesaistīta grupas identitātei (ideoloģisko pretinieku joki nav smieklīgi). Vai Šteinbergs ir pietiekami, atbilstoši un laikmetīgi asprātīgs? Pie šī jautājuma atgriezīsimies vēlāk.

Šteinberga "Stropu" ievada "smieklīgie" dzejoļi, un viscaur krājumā autors ar izpratni un izjūtu lietojis dažādās komiskuma un nopietnības nokrāsas. Arī dzejas publiskas lasīšanas situācijās (piemēram, 2020. gada dzejas dienās vai šajā rakstā jau citētajā raidījumā "Bronhīts") Šteinbergs izvēlēsies lasīt komiskākos dzejoļus, savukārt nopietnos dzejoļus aizdarīs ar labu devu ironijas. Raksturojot savu pašreizējo radošo darbību, viņš sacīs, ka mēģinājis savienot vieglu ironiju un sirsnību.

Droši vien daudz nekļūdīšos, sakot, ka dažādu diskursu ironiska traktējuma un sirsnības savienošanas formulu Latvijas dzejā krājumā "Es" (2008) tik iespaidīgi savulaik demonstrēja K. Vērdiņš, ka visi, kas tagad mēģina izmantot šo paņēmienu, izklausās pēc Vērdiņa sekotājiem. Personīgi gan pieturos pie uzskata, ka, pirmkārt, situācija, kad vienā laika posmā vairāki cilvēki nonāk pie līdzīgām idejām, ir ļoti tipiska un nav pamatoti mēģināt celt uz pjedestāla vienu diskursa iedibinātāju (galu galā arī Vērdiņš pats ietekmējies no citiem). Otrkārt, arī gadījumā, kur kāds autors pirmais atradis jaunu paņēmienu, nevajadzētu uzskatīt, ka viņš to patentējis un ar savu lietojumu izsmēlis līdz galam un uz visiem laikiem, tieši pretēji – jauno lietu drīkst darbināt un piemērīt visi, kas to vēlas (protams, ciktāl nepārkāpj Autortiesību likumu).

Ar Vērdiņa "Es" perioda dzejoļiem Šteinbergu īpaši vieno tie daži teksti, kuros ir atsauces uz Latvijas kultūras vēstures personībām, ironiski tiek stilizēts humanitāri akadēmisks izteiksmes veids vai liriskā varoņa nesmalkjūtīgā balss pieder kādam kultūras mantojuma iestādes darbiniekam (piem., LU LFMI veltītajā dzejolī "Kopsavilkums" 13. lpp., "Nāves triumfs" 11. lpp., "Speciālists" 39. lpp.). Vienlaikus noteikti ne visi humanitāro jomu satirizējošie dzejoļi atgādina par kādu jau iemītu dzejas taciņu; piemēram, viens no asprātīgākajiem Šteinberga dzejoļiem ir veltīts tulkošanai ("Tulkojums" 19. lpp.), un tas šķiet tīrā Šteinberga balsī rakstīts ("Hm, meibī… "Bezpunktu jēgsmes pārlaicīgais spīdums?"").

Atgriežoties pie jautājuma par to, vai "Strops" ir asprātīgs "pareizajā veidā". Savā attieksmē pret Šteinberga dzejoļiem esmu veiksmīgi izkļuvusi cauri vairākām stadijām. Uzreiz bija skaidrs, ka Šteinberga humors nav galēji bezcerīgs būmeru humors, no otras puses, kaut kādas perfekcijas tam, šķiet, trūka. Pāris dzejoļu gadījumā likās, ka ļoti gari tiek izvērsts kāds joks, kura būtība pilnībā saprotama un atklāta jau pirmajā paragrāfā (kā dzejolī "Noplēšamais kalendārs" 47. lpp.). Vai parodijai tiek piešķirts pārāk liels māksliniecisks pastiprinājums ("ieslīdēju memoriālajā gultā un glāstīju memoriālo tintnīcu" (39. lpp.)). Šteinberga humora apšaubīšanas fāzei sekoja fāze, kurai pati prasība pēc asprātības dzejā šķita pilnīgi aplama. Visbeidzot nācās secināt, ka, pazīstot kādu dzejoli ilgāku laiku, tā uztvere neizbēgami mainās, komiskie elementi nogulsnējas kā paradoksi, un nolīdzinās pārspīlējumu asās malas, priekšplānā redzamāk iznāk jokā iemontētais sūrums.

Tā, piemēram, lai arī humanitāro zinātņu akadēmiskā un profesionālā vide var piedāvāt daudz vielas jautrībai, pie reizes tiek uzdoti nopietnāki jautājumi par mūsu attieksmi pret kultūras mantojumu un humanitārās jomas nozīmi kopumā. Dzejolī "Fantāzija" Šteinbergs ironizē par to, cik vajadzīga viņa humanitārā izglītība varētu izrādīties pasaules gala vai nopietnas globālas krīzes situācijā. Secinājums, šķiet, ir drīzāk pesimistisks – noderīgums ir stipri apšaubāms ("Cik noderīga cilvēces norietam izrādījās pieredze teātra pulciņā, cik vajadzīgas – debašu kluba dotās zināšanas!" (44. lpp.)). Par laimi, humanitārā izglītība laikam nenoder nevis tāpēc, ka filozofus nepietiekami sagatavo krīzes menedžeru profesijai, bet tāpēc, ka beigu beigās tāpat triumfēs nāve un nevienam nevajadzēs pilnīgi nekādas zināšanas.

Nākas secināt, ka Šteinberga komiskais krājums gan sākas, gan beidzas ar nāves tēmu. Esmu autoram ļoti pateicīga par pēdējo dzejoli, kurā tiek diskutēts nevis par to, kā, baltas gaismas ieskauta, debesu vārtu virzienā dodas cilvēka dvēsele, bet gan – kas pēc nāves būtu darāms ar cilvēka ķermeni. Vai praktiskāk un ekoloģiskāk būtu to dedzināt vai aprakt veselu? Šīs, manuprāt, ir tēmas, par kurām netiek runāts pietiekami, un muļķīga ķiķināšana te arī ir pilnīgi nevietā.

 

[1] Ivars Šteinbergs un viņa "Strops". Radio Naba raidījums Bron-hīts, 05.12.2020.

[2] I. Šteinberga recenzijā par K. Vērdiņa krājumu "Gatavā dzeja" atrodams noderīgs konceptuālās dzejas koncepcijas kopsavilkums. 

Tēmas

Anda Baklāne

Anda Baklāne, dz. 1980. gadā Rīgā. Mācījusies filozofiju Latvijas Universitātē. Strādā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Interesē pilnīgi viss.  

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!