Foto: Unsplash.com
 
Blogs
06.04.2020

Dzīve pirms tam

Komentē
1
Saglabā

Viens no spilgtākajiem atmiņā palikušajiem gabaliņiem no Jāņa Jaunsudrabiņa "Baltās grāmatas" ir par laika pavadīšanu vakaros skala uguns gaismā, darot dažādus ikdienas darbus un pārmijot stāstus. Manā bērna uztverē baisākais no tiem bija par vēja dzenātu sausas zāles vīkšķi – kam tas trāpīja, uzreiz tapa slims. Vai varbūt tā tas palicis vien manā prātā un iztēlē?

Kopš tiem laikiem pasaulē šis tas ir mainījies. Vakaros skala gaismā neviens vairs nevērpj, nedarbojas ar virvju vīšanu vai zirglietu labošanu. Pat televīziju nu jau skatās vien retais, tad jau drīzāk kādu seriālu kompītī. Vai bakstās pa viedtālruni, līdz apzinīga māte to ap desmitiem vakarā atņem un blakus istabā noliek uzlādēties. Taču visas šīs pārmaiņas notikušas apbrīnojami īsā laikā, jo liela daļa arī manas dzīves ir aizritējusi bez televīzijas, par tādām lietām kā viedtālruņi vai internets nemaz nerunājot.

Interesanti gan, ar ko tad cilvēki vakaros vispār nodarbojās? Manā atmiņā vispirms ir tumsa. Esmu nolikts pagulēt diendusu, bet pamodies tad, kad laukā jau tumšs un tēvs pārbraucis no darba. Atvedis man kādu kārumu, jaunu rotaļu mašīnīti, pilnu motocikla blakusvāģi ar apšubekām vai nupat  iegādātu lielu virtuves galdu, kas tad nu ar mana lielā brāļa līdzdalību bija jāsaskrūvē. Pēc tam pienāca vakariņu laiks, pustumšajā virtuvē tika ieslēgts radio, jo bija jāklausās raidījums "Mikrofons" ar populāro dziesmu aptauju. Tika pasniegts kaut kāds ēdiens, piemēram, kaut kas tik neizprotams kā burkānmaize. Un pieaugušie risināja savas sarunas.

Tagad saprotu, ka ne "Cīņa", ne "Padomju Jaunatne" nekādas kriminālziņas vai tenkas nepublicēja. Tāpēc šāda žanra informācija pārsvarā tika pārmīta mutvārdu formā. Tā kā dzīvojām mazpilsētā, visi visus labi pazina. (Vēl nupat tur pabiju – kāda kundze pat atminējās mani bērnu ratiņos.) Un tad nu arī visi par visiem zināja kaut ko pastāstīt.

Papīrfabrikas makulatūras dzirnavās bija iekritusi un samalta darbiniece. Krustojumā kravas mašīna kārtējo reizi bija uztriekusies fabrikas mazbānītim un to apgāzusi. Citreiz kravas mašīna, kas vedusi papīrfabrikai nepieciešamo akmens veltni, avarējusi, bet veltnis turpinājis ripot uz priekšu, pāri vadītāja kabīnei… nu, jūs saprotat. Uz "motociklu kalniņa" kāds jau atkal nosities ar moci. Ar močiem nositās visu laiku, lai gan turpat līdzās taču bija motociklistu ķiveru fabrika. Brīnos, ka vispār vēl bija palicis kāds dzīvais. Utt.

Nekādas spēles mūsu mājās cieņā nebija. Kārtis neatminos pat manījis. Kur nu vēl šahu! Bija dambrete, kurā tēvs vienmēr uzvarēja, un es biju šaušalīgi sarūgtināts un nikns. Pirmā iespaidīgā spēļu pieredze nāca jau vēlāk, kad brālis Pēteris bija apprecējies ar Gundegu. Tā nu mūsu provinciālā ģimenīte kādā vakarā nonāca ciemos pie Kurta Fridrihsona.

Kurts man kā mazākajam viesim dāsni ļāva ķerties pie savas flomāsteru kolekcijas un krītpapīra lapām, taču mani vairāk interesēja pieaugušo darbošanās. Viņi spēlēja "Riču-raču".

"Es jums teikšu, visus sveikšu,
Zvēru – tas ir fakts:
Mūsu jautrā riču-račā
Paies visa nakts."

Un tā arī izskatījās, taču "Riču-račs" nebija parasts. Kurts to bija pagatavojis pats. Spēles laukums aizņēma visu galdu, bet spēles kauliņi nebija tie parastie, maziem cilvēciņiem līdzīgie, bet gan dažādās krāsās nokrāsoti koka klucīši.

Televizors mūsu mājās parādījās vien pēc tam. Iesākumā melnbaltais, un ar to nekādu ķibeļu nebija, bet, kad tas tika nomainīts pret krāsaino, tad tikai sākās. Vecākiem, īpaši jau laikam tēvam, piemita neatlaidīga indeve pārkārtot māju. Te sekciju pie vienas sienas, te pēkšņi – pie otras. Likumsakarīgi mainījās arī televizora atrašanās vieta, bet krāsu televizors ir smalka ierīce, un katra tās izkustināšana prasīja meistara izsaukšanu un aparāta regulēšanu. Kas zina, varbūt kādreiz mūsu mājās bija viesojies arī sadzīves pakalpojumu uzņēmuma televizoru remontmeistars Andris Bērziņš, vēlākais prezidents, lai gan biežāks viesis bija vietējais milicis, amatu apvienošanas kārtībā arī fotogrāfs un televizoru remontētājs. Taču televizors mani pārāk ilgi neinteresēja. Vienīgais ieguvums, kā tagad saprotu, bija krievu valodas zināšana, jo interesantākās filmas bija krievu valodā par Otro pasaules karu. Ar granātu saišķiem apmētāti vācu tanki, nu, tādā garā.

Un tad kaut kas notika. Televīzija mani pārstāja interesēt vispār (ja nu vienīgi ārzemju braucienu laikā drudžaini pārslēdzot kanālus un secinot, ka viss ir vai nu vācu, vai turku valodā). Mani interesēja meitene. Un es ļāvos visām viņas ierosmēm. Viņas vectēvs bija Lielupes bāku uzraugs, un mēs bieži vien ar piknika grozu devāmies uz Lielupes pļavām pie vienas no viņa nu vairs neuzraudzītajām bākām iepretī Dubultu stacijai. Nekādu liellaivu Lielupē jau arī sen vairs nebija. Grozā tika liktas ne vien ēdamas lietas, bet arī pavisam īsti trauki – glāzes, porcelāna krūzītes u.tml.

Viņa mani sauca par "Smikuci". Vēlāk viņa kļuva par izcilu fotogrāfi, taču konstanti palika uzticīga analogajām tehnoloģijām. Tā nu mēs tur piknikojām, piknikojām, līdz apprecējāmies. Kādā februāra dienā piedzima mūsu meita Anna. Pusi nakts es viņu nēsāju uz rokām un lūkojos viņas lielajās un, kā šķita, par visu pasauli pārsteigtajās acīs. "Instagrama" vēl nebija, citādi droši vien būtu nofočējis un publiskojis.

Pa nakti bija traki snidzis, man bija jātiek uz darbu "Dienas" redakcijā, bet mašīnu dzemdību nama pagalmā gandrīz nevarēja izrakt. Beigu beigās tomēr izraku un aizbraucu. Un tajā pašā gadā aizlidoju uz Ameriku, uz rakstnieku nometni netālu no Hudzonas. Meitenes palika vienas. Bet es sev biju nopircis un arī sievai uzdāvinājis pirmo mobilo tālruni.

Tā tas sākās. Vai arī beidzās.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!