Anda Baklane 1
pirms 3 gadiem
«Vai tad neatgādājat, kā bija gājis Trines Jāņa tēva mātei Ilžai? Viņai tak bija
galva pierauta pavisam pie labā pleca. Un tā viņa visu savu mūžu
nostaigāja. - Kā maza meitene viņa izgājusi pa dienasvidu cirtumā
ogās. Bijis karsts - karsts laiks. Te turpat atlasēs viens saucis taisni
mātes balsī: «Ilža! Ilž, ū!» - Šī ari, bērns, atsaukusies. Te uzreiz
sacēlies vējš, un pa celmiem nācis palēkdamies tāds brūns vīstok-
lis. Meitēns stīvs uz vietas. Tā, kā aiz nobīļa galvu piespiedusi pie
labā pleca, tā ari vairs nevarējusi visu mūžu atcelt.»
«Tepat, raug, Aruma, vecā Liepiņa māsa,» iesāka kāda cita
sieva, «naktī izvedusi bērnu laukā. Laiks tīri mierīgs, bet Aruma
māsa skatās: veļas pa celiņu no klēts tāds kā matu vīstoklis,
pieveļas pie viņas bērna un izgaist. Bērns ne kā jūt, ne zina, bet
otrā dienā saslimst un nomirst.»
PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI
Artis Svece
0Pārliecība un vājums
Rīcība pārliecības dēļ ir pelnījusi zināmu respektu, un šāda prakse Latvijā nav īpaši izplatīta, bet tieši tāpēc varbūt mums pietrūkst iemaņu, kā no amata atkāpties labi. Manuprāt, Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās nav labs paraugs un mums ir vairāk jāmācās, kā prasmīgi atkāpties pārliecības dēļ.
Blogs
06.04.2020
1
Dzīve pirms tam