Dzīve pirms tam

Jā, tas Baltajā grāmatā bija baigs moments, tur bija tā:
«Vai tad neatgādājat, kā bija gājis Trines Jāņa tēva mātei Ilžai? Viņai tak bija
galva pierauta pavisam pie labā pleca. Un tā viņa visu savu mūžu
nostaigāja. - Kā maza meitene viņa izgājusi pa dienasvidu cirtumā
ogās. Bijis karsts - karsts laiks. Te turpat atlasēs viens saucis taisni
mātes balsī: «Ilža! Ilž, ū!» - Šī ari, bērns, atsaukusies. Te uzreiz
sacēlies vējš, un pa celmiem nācis palēkdamies tāds brūns vīstok-
lis. Meitēns stīvs uz vietas. Tā, kā aiz nobīļa galvu piespiedusi pie
labā pleca, tā ari vairs nevarējusi visu mūžu atcelt.»
«Tepat, raug, Aruma, vecā Liepiņa māsa,» iesāka kāda cita
sieva, «naktī izvedusi bērnu laukā. Laiks tīri mierīgs, bet Aruma
māsa skatās: veļas pa celiņu no klēts tāds kā matu vīstoklis,
pieveļas pie viņas bērna un izgaist. Bērns ne kā jūt, ne zina, bet
otrā dienā saslimst un nomirst.»