Par Elvīras Blomas debijas krājumu "Izdzēstie attēli" ("Orbīta", 2020)
Elvīras Blomas krājums "Izdzēstie attēli" ir vienlaikus svaigi talantīga un mākslinieciski nobriedusi debija. Kā dzejniece Bloma sev pirmoreiz pievērsa uzmanību 2014. gadā ar apjomīgo ekspresiju "Sieviete parastā". Par šo dzejoli bija sajūsmā vairāki kolēģi, un arī manā atmiņā tas palika kā spēcīgs un izaicinošs uzskaitījums. No vienas puses, tas pārstāv Volta Vitmena iesākto tradīciju, kur krāšņā verlibrā birst provokatīvi tēli un apgalvojumi; no otras – Bloma attīsta šo tradīciju laikmetīgi un atbilstoši autores/varones/runātājas personībai būtiskiem faktoriem: dzimtei, konkrētas kultūras un sociālās vides realitātei; turklāt teksts ir interesanti organizēts, tostarp dažas no daudzajām rindām izceltas ar lielajiem burtiem, tā imitējot balss pacelšanu.
Tagad, pēc piecarpus gadiem, kad esam sagaidījuši Blomas debijas krājumu, tajā atpazīstam to pašu drosmīgo balsi, kas nevairās ne trauslas emocionalitātes un atbruņojošas atklātības, ne skarbas sociālās realitātes, ne dažāda veida ironijas, pat sarkasma. Vienlaikus krājums pārsteidz ar strukturētību, kas ietver ne vien grāmatas redaktora Arvja Vigula minēto cikliskumu domāšanā, bet arī dažādus interesantus teksta noformēšanas veidus. Nav iespējams viennozīmīgi apgalvot, ka šajā grāmatā lasāmā dzeja būtu intelektuāla vai emocionāla, dziļa vai absurda, sarežģīti uztverama vai vienkārša utt.; to negribas uzsvērti raksturot arī ar vārdiem "femīna", "eksperimentāla" vai "intertekstuāla", lai gan krājumā nenoliedzami ir atspoguļota sievietes dzīve, bieži pasludinot un izceļot runātājas dzimtes piederību, savukārt fonā jūtams plašs tekstu spektrs un kultūras vēstures pārzināšana, turklāt daļa no dzejoļiem šķiet tapuši, ievērojot oriģinālus principus. Tomēr īpašu to padara tieši pretstatu apvienojums, teksta daudzveidīgās iezīmes paradoksālos salikumos.
Visa krājuma un dzejoļu cikla "No telefona izdzēstie attēli" nosaukums vedina domāt par rakstīšanu kā attīrīšanos, kas apzīmēta laikmetīgā metaforā. Tomēr arī nosaukums viens pats līdz galam neraksturo šo it kā iztīrīto materiālu – attēli taču dzēsti no konkrēta telefona. Tie sakārtoti sešos ciklos, ko papildina neliels atsevišķs dzejolis "Te" un noslēdz jau minētais dzejolis-poēma "Sieviete parastā", kuram grāmatas versijā kā post scriptum pievienots paskaidrojums "Par maukām". Pēdējais atgādina kopš pirmpublicējuma risinātās diskusijas par nepieklājīgiem vārdiem dzejā, "tikumības grozījumiem" un tamlīdzīgu problemātiku. Pieļaujot pārmetumus arī dzejoļa "Sieviete parastā" trešajā rindiņā lietotā vārda "maukas" virzienā, implicītā autore veltījusi vārdam "maukas" atsevišķu apoloģētisku dzejoli, visai pamatoti un vienlaikus naivi gaišā tonī skaidrojot vārda izvēli un etimoloģiju.
Pirmais dzejoļu cikls "Ilgas" ietver ticamas jauna cilvēka ilgas konkrētu apstākļu ietvarā, iezīmējot izglītotas un gana emancipētas sievietes veidolu 21. gs. otrās desmitgades Rīgā. Dzejoļos netrūkst nedz sirsnības, jau sākot ar "pirmo ilgu" – "nekad nemelot, pat tad, kad ļoti gribas", nedz arī ironijas: oriģināli izmantojot daudzskaitlinieku "ilgas" vienskaitlī (piemēram, "Rīta ilga"), runātāja pasmaida arī par saikni ar 200 gadus seno romantisma pamatmotīvu.
Ciklā "No telefona izdzēstie attēli" apvienoti četri mirkļu, asociāciju un citātu tvērumi. Tiem piemīt šķietami nepastarpināta, sakāpināti impresionistiska sasaiste ar realitāti, tomēr ainas nav pavisam nejaušas – bāru un ballīšu/pēcballīšu vides fiksējumi mijas ar iespējamām piezīmēm, kā arī konkrētu kultūras faktu un personību pieminējumiem (Monta Kroma, kuras poētika šeit varētu būt iedvesmojusi formālo risinājumu, piemēram, iekavu izmantojumu; Pāvils Vīlips, Juris Kronbergs, Arvis Viguls; atsauces uz Āgenskalna komūnu un "Satori" nometni), visam kopā raksturojot tieši šajā laikā un vietā pastāvošu, kustīgu māksliniecisku perēkli. Var piebilst, ka "lasītājam parastajam" daļa atsauču nebūs saprotamas, taču šāda pieeja literatūras un mākslas vēsturē nav nekāds jaunums, un man kā "lasītājai parastajai" vienmēr bijis interesanti lasīt Fransuā Vijona, Šarla Bodlēra vai Linarda Tauna dzejā, veltījumos un/vai daiļdarbu komentāros man iepriekš nezināmu autora laikabiedru vārdus. Tieši tāpat Elvīras Blomas dzejā ir minēts, piemēram, man zināmais, bet iespējamai lasītājai no nākotnes vai citas vides nezināmais Krišjānis Šķēle.
Dzejolis "Te", numurētā veidā aicinot iedomātu auditoriju meditēt par desmit iespējamiem tematiem, piesaka krājuma viskonceptuālāk veidoto vidusdaļu: ciklus "Notēlo šo" un "Vanags". "Notēlo šo" piecu dzejoļu teksts šķiet radīts vai izmantojams noteiktās, imitētās, bet ne līdz galam atpazīstamās situācijās, dažkārt, līdzīgi "Te", noformējot dzejoli kā uzdevumu nodarbībā: "atzīmē, vai jā", "pasvītro veidus, kā iegaumēt smaržu". Ciklā "Vanags" izmantoti gari, līdzīgi epigrāfiem noformēti atsvešināti teksti, kas sastāv no šķietami kaut kur aizgūtiem teikumiem, kurus vieno vanaga motīvs. Tie pretstatīti uzsvērti naivajiem "īstajiem" dzejoļiem, kuros runātāja nekautrējas no savas atkārtojamības.
Nākamajā ciklā "Pretimnākšana" mazinās iestudējuma iespaids, mīlas lirika un ilgas pēc Dieva tiek paustas sociālas realitātes ietvarā, trauslām jūtām mijoties ar skarbiem vārdiem. Savukārt ciklā "Netīra sniega garša" proporcionāli pieaug sociālā kritika, un top arvien saprotamāk, kāpēc grāmatas sākumā varone saka: "piedod man Dievs es laimi neatradu / no ilgām pēc Tevis nobeidzos / kā nobeidzas kara krāsmatās un sārmos", pašironiski pielīdzinādama patērētāju sabiedrību, pie kuras arī pati pieder, iepriekšējo paaudžu pieredzētajiem pārbaudījumiem karā un izsūtījumā.
Pašironiska sociālā kritika turpinās arī grāmatas nobeigumā – garajā dzejojumā "Sieviete parastā". Šis ir gadījums, kad leģitīmi var runāt par emocijām dzejā, un varones galvenās emocijas ir dusmas – tostarp uz sevi. Runātāja vietām visai dzēlīgi parāda, ka ir "tāda pati kā citas", pakļauta kultūrā valdošajiem dzimtes stereotipiem, gaidot no vīrieša visu savu nedienu, tostarp materiālo problēmu, atrisinājumu vai vismaz ŠAMPI pēc grūtas dienas.
Aizverot grāmatu un paturot prātā arī iepriekš minētos spēles elementus, saglabājas pārliecība ne vien par attēlu dzēšanas nepieciešamību, tās iemesliem un runātājas nesaudzīgo patiesumu, bet arī par attīrīšanās fakta īstenošanos, pārradot savas neoriģinālās ilgas, citas jūtas un pārējo pieredzi mākslā tā, ka arī lasītājs var izjust savu devu katarses. Jebkurā gadījumā Blomas varone, kas iepriekš fiksējusi izdzēstos attēlus, pārstāv ļoti daudzas radniecīgas būtnes, taču vienlaikus iemieso arī dzejnieces tēlu, kas tikko nodemonstrējusi laikmeta liecības no tikai sev vienai iespējama skatupunkta, tā reprezentējot neatkārtojamu patību: autori, kas nevairās no motīvu vispārcilvēciskā kailuma, bet arī tos konkretizē un organizē baudāmā mākslas darbā.
0