Foto: "Unsplash"
 
Sleja
06.07.2020

Divas piezīmes par politkorektumu

Komentē
23
Saglabā

Debatēs par politkorektumu britu aktieris Stīvens Fraijs pajokoja, ka nākamā paaudze, atskatoties uz šo diskusiju, nevarēs saprast, kāpēc tajā netika apspriests politkorektums. Proti, sākotnējais jautājums par politkorektuma labumu un sliktumu ātri vien pārvērtās diskusijā par rasismu, verdzību, Hārviju Vainstīnu, konservatīvajiem un kreisajiem utt. Šāda pārslēgšanās nav nekas pārsteidzošs, jo jautājums par politkorektuma vietu mūsdienu sabiedrībā patiešām ir ne tikai jautājums par valodas lietojumu, bet arī par taisnīgumu, vārda un uzskatu brīvību, demokrātiju, koloniālo pagātni, feminismu, populismu, universitātēm un intelektuāļiem, filosofijas lomu sabiedrībā un ko tikai vēl ne. Apzinoties, ka tēma ir neaptverama, tomēr atļaušos paturpināt sarunu, uz kuru rosināju iepriekšējā "Satori" slejā, un izteikt divas piezīmes.

Pirmā piezīme

Politkorektums diez vai ir sākums totalitāram režīmam, kurā cilvēkiem nebūs atļauts patstāvīgi domāt, lasīt grāmatas un brīvi diskutēt. Atsaukšanās uz šādiem draudiem izklausās pēc tā, ko kritiskajā domāšanā mēdz saukt par "slidenās nogāzes" kļūdu. Analoģija būtu – nedrīkst atstāt nesodītu nevienu likumpārkāpumu, jo soli pa solim tas novedīs pie haosa, kurā neviens vairs neievēros likumu. Tomēr dzīve rāda, ka šādu radikālu seku iespēja ir ārkārtīgi maza, tāpēc tiem, kuri apgalvo, ka politkorektums ir ceļš uz totalitāru valsti, daudz precīzāk ir jāizstāsta, kā tas varētu notikt.

Tie, kuri politkorektumā saskata sākumu domāšanas aizliegumam, bieži vien piemirst, ka ierobežojumi par to, ko drīkst vai nedrīkst teikt, pastāv jau tagad. Pastāv vesela virkne nacionālo svētumu, kurus publiski labāk nekritizēt, sabiedrībā ir daudz nerakstītu likumu par to, ko var un ko nevar teikt par cilvēka ārieni, arī nāve arvien vairāk kļūst par tabu tēmu. Britu televīzijā vakara raidījumos drīkst lamāties, Latvijas televīzijā nedrīkst lamāties. Var būt dažādi viedokļi, kurš no variantiem ir labāks, bet diez vai aizliegums lamāties ēterā ir totalitārisma priekšvēstnesis.

Man personīgi šķiet svarīgi, ka sabiedrība saglabā jomas, kurās iespēja izteikt provokatīvas domas ir lielāka nekā citur, sava veida laboratorijas – akadēmiskā vide, māksla, humors. Un es ar lielām aizdomām skatos uz politkorektuma aizstāvju vēlmi regulēt arī tās, bet nevar teikt, ka šobrīd šīs jomas būtu pasargātas no sabiedrības spiediena – no politiķu aizdomām, skatītāju sašutuma, aizvainoto klausītāju vēstulēm. Piemēram, komiķis Rikijs Džerveiss atteicās atvainoties sērojošu vecāku pārim par izrādē izteikto joku, kurā bija pieminēta bērna nāve. Viņa komentārs – humors nebūtu iespējams, ja būtu jānodrošinās, lai joks nevienu nekādā ziņā nevarētu aizvainot. Tas, ka joks liek atcerēties kaut ko sliktu, nenozīmē, ka par sliktām lietām nevar jokot. Tomēr daudz kas liecina, ka ne visi viņam piekrīt, un droši vien arī daļa no tiem, kuri cīnās pret politkorektumu, atzītu, ka jokot par bērnu, kas slims ar vēzi, nav pieļaujami.

Tāpēc es diskusiju par politkorektumu uzskatu drīzāk par vērtību pārvērtēšanas procesu – par kaulēšanos, kuras rezultātā sabiedrība nonāk pie pagaidu vienošanās par to, kur ir civilizētas sarunas robežas. Šīs robežas pastāv jau tagad, bet tās nav stabilas. Ik pa laikam uzrodas cilvēki, kuri tās pārkāpj un kaut kādā ziņā pārbauda, un šad tad gadās, ka tas, kas pirmīt šķita nepieļaujams, tagad tāds vairs nešķiet, vai otrādi – tas, kas šķita gluži dabisks, pēkšņi atklājas kā neciešams. Un, starp citu, es neuzskatu visus, kuri kritizē politkorektumu, par tumsoņām, drīzāk man tā liekas pašsaprotama daļa no šī kaulēšanās un vērtību pārvērtēšanas procesa. Bet tas arī nenozīmē, ka man vai kādam citam būtu visiem jāpiekrīt un jāpieņem otra viedoklis, sakot – "visiem taisnība".

Otra piezīme

Politkorektums paredz noteikumus par to, ko un kā drīkst teikt vai reprezentēt. Ideālā variantā šiem noteikumiem vajadzētu būt veidotiem Džona Rolsa manierē – par tiem būtu atklāti jāizrunājas un jāvienojas, kādi tie ir. Proti, šiem noteikumiem nevajadzētu būt no āra uzspiestiem, tiem vajadzētu balstīties izpratnē par visu iesaistīto pušu pozīciju un tikt skaidri formulētiem (viens no iemesliem, kāpēc politkorektums dažbrīd atmodina atmiņas par totalitāriem režīmiem, ir tas, ka noteikumi nav skaidri un cilvēkiem ir sajūta, ka viņi netīšām var pateikt vai izdarīt ko tādu, kas no kaut kāda izsmalcināta skatpunkta izrādīsies rasisms vai seksisms u.c.). Ja šādi noteikumi ir, tie var padarīt mūsu sarunas civilizētākas. Piemēram, mēs bieži vien neapzināmies, ka aizvainojam citus – politkorektas komunikācijas noteikumi palīdz no šādām situācijām izvairīties.

Tomēr vērts pamanīt, ka politkorektums specifiskā ziņā ir liekulīgs. Skaidrs, ka cilvēku var aizvainot tas, ka viņu uztver caur rases stereotipa rāmi, un diez vai kāds iebildīs, ja apkārtējie viņu uztver, šādus rāmjus neizmantojot. Tomēr rasisma, koloniālisma vai antisemītisma problēma ir daudz plašāka par stereotipiem. Pēdējās nedēļās pasaulē izskanējuši arvien vairāk dažādu institūciju publisku apliecinājumu, ka tās vēlas norobežoties no koloniālisma un rasisma mantojuma. Praktiski katru dienu ir kāda ziņa par to vai citu uzņēmumu, pašvaldību, universitāti vai muzeju, kas atsakās no kāda nosaukuma, simbola vai patrona. Man ir aizdomas, ka vismaz daļā šo gadījumu aiz cēlajiem žestiem slēpjas bailes no tā, ka agrāk vai vēlāk šīm institūcijām tiks piestādīts rēķins, kurā tiks prasīta samaksa, kas nav tikai simboliski akti. Upē iemests piemineklis apslēpj faktu, ka ļoti daudzi kaut vai tajā pašā Bristolē ir guvuši labumu no tā, ka briti kādreiz tirgojās ar vergiem vai guva labumu no kolonijām. Rietumu muzeji ir pilni ar lietām, kuras tajos nevarēja nokļūt, ja nebūtu koloniālisma laikmeta. Tas rada veselu gūzmu jautājumu, tai skaitā par kolektīvo atbildību un kompensācijām, kas no tām izriet.

Koloniālisma pagātne ir radījusi reālu nevienlīdzību, kas pastāv vēl šodien (un mums Latvijā arī ir sava pieredze un būtu ko piebilst), daudziem būtu izdevīgi, ja šos jautājumus varētu atrisināt vienkārši – pārsaucot universitāti vai ieceļot amatā melnādainu ekspozīcijas kuratoru. Tomēr es šaubos, vai ar politkorektumu pietiks. Visticamāk, rietumniekiem būs jāmaksā. Skaidrs, ka vēsturiskas kolektīvās atbildības jautājums ir ārkārtīgi sarežģīts, bet teikt, ka man nekas nav jākompensē, jo konkrēti mani vecvecāki nav bijuši vergu tirgotāji, ir ļoti vājš arguments. Cita starpā tas, ka mani senči nav tieši neko ieguvuši no vergu tirdzniecības, nenozīmē, ka viņi nav kaut ko ieguvuši netieši. Un, starp citu, ar katru rasistisku tvītu, nievājošu izteikumu par "black lives matter" kustību vai muļķīgu Tobago kolonijas slavinājumu Latvija sevi apliecina kā daļu no tās pasaules, kura ir atbildīga par koloniālisma sekām un kurai jau minētais rēķins tiks piestādīts.

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
23

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!