Elīna Brasliņa. Ēnu laiks. 2019. Foto: Elīna Brasliņa.
 
Sabiedrība
21.04.2020

Diagnoze priekšniecei

Komentē
2
Saglabā

Upura vainošana un manipulējoša atbildības pārlikšana uz cietušo pusi biežāk sastopama izvarošanas kontekstā, bet nesenā kampaņa "Neklusē!", kuras mērķis bija vērsties pret mobingu skolās, parādīja vēl vienu izplatītu šīs stratēģijas lietošanas piemēru. Cilvēku vainošana par to, ka viņi ir ievainojami, vai tai līdzīgas prakses – kaunināšana, neuzticība un notikušā noliegšana – sastopamas arī citviet, piemēram, šobrīd tik aktuālajā veselības jomā. Diemžēl ne tikai ikdienas novērojumi, bet arī virkne pētījumu apstiprina, ka dzimtes stereotipi mēdz ietekmēt ārstu attieksmi un komunikācijas stilu, kā arī medicīniskās palīdzības sniegšanas veidu dažāda dzimuma pacientiem. Situāciju sarežģī arī tas, ka dzimtes loma piedāvā specifisku "semantisko arsenālu", kas ietekmē nozīmīgu veidu, kā cilvēks piedzīvo, saprot un apraksta savas slimības simptomus ārstam.

Šo atšķirību uzskatāmi demonstrē piemērs ar sāpēm [1]. Ja zēniem no mazotnes tiek ieaudzināta augsta sāpju panesamība un izturība, tad meitenēm turpretī ir atļauts būt "maigām un jūtīgām". Izaugot šie indivīdi kļūst vai nu par "stoiskiem vīriešiem", vai "emocionālām sievietēm". Nav brīnums, ka stoiski noskaņotajiem meklēt ārsta palīdzību īsti nepiedien, jo tas ir pretrunā ar pieņemto neievainojamības ideālu. Savukārt "emocionālās sievietes", lai arī pieradušas apzināties sāpes un tās verbalizēt, tomēr saskaras ar negatīvu sabiedrības attieksmi – viņām pārmet histēriskumu, pārspīlēšanu un pat simulēšanu. Sievietes daudz biežāk nekā vīrieši saņem diagnozi, ka viņu sāpes pastāv tikai "viņu galvās". Jādomā, ievērojamu artavu sieviešu sāpju "neievērošanā" sniedz arī šo sāpju biežums un izplatība, kas šķietami "izriet" no sievietes reproduktīvās funkcijas – sāpīgas ir ne tikai regulārās menstruācijas, bet arī dzemdības un pēcdzemdību periods, kad ķermenis piedzīvo dzīšanas procesu (reizēm nedēļām ilgu, lai arī "skaistais radību stāsts" visbiežāk šo daļu noklusē), no mazuļa zīdīšanas jēlie krūšu gali un piena sastrēgumi krūtīs. Sāpes var izraisīt gan heteroseksuāls dzimumakts, gan abortu pieredze. Visi šie stāvokļi šķiet tik organiski saistīti ar vienkārši būšanu par sievieti, ka kļūst nemanāmi, pat dabiski, jo sievietes liktenis ir mīlēt un ciest.

Zaudētā sievišķība un slimība kā sods

Ja slimības var rasties galvā, tad nav brīnums, ka tās var rasties arī no nepareizi izraudzīta dzīves ceļa. Vēzis, viena no biedējošākajām slimībām, kuras rašanos viennozīmīgi grūti izskaidrot, rada bagātīgu augsni šādām ezoteriskām versijām [2]. Vienu no tām marta vidū žurnālā "Ieva" publicētajā intervijā atklāj onkologs Egīls Purmalis no Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra [3]. Sarunā ar žurnālistu Ralfu Dravnieku ārsts komentē iemeslus, kāpēc pēdējos gados saslimstība ar krūts vēzi sievietēm pieaugusi. Nez kādēļ kā slimību veicinoši faktori netiek minēti, piemēram, kaitīgie paradumi, uzturs vai iedzimtība, bet gan kā teju vienīgais apstāklis tiek izcelts fakts, ka sievietes arvien retāk vēlas darīt to, kas viņām "paredzēts", proti, būt sievām, mātēm un saimniecēm. "Jaunām sievietēm vecumā no 30 līdz 40 gadiem, kurām ir krūts audzējs, jautāju – vai esi priekšniece, vai darbs ir smags un atbildīgs, vai personīgā dzīve ir nepiepildīta? Lūk, te arī rezultāts. Sievietes kļūst vīrišķīgas, un tas neizbēgami ietekmē medicīniski, ja tā var teikt," skan onkologa viedoklis. No teiktā gan nevar saprast, vai sieviete "kļūst vīrišķīga", jo ir priekšniece un strādā smagā un atbildīgā darbā vai tieši "nepiepildītas" personīgās dzīves dēļ – lai arī šie faktori mēdz viens otru ietekmēt, to savstarpējās attiecības var būtiski variēt [4]. Savukārt sievišķības "zaudējums" šeit tiek saskatīts tāpēc, ka algots darbs onkologa acīs acīmredzot primāri ir vīrieša sfēra – un te no marksisma feminisma pozīcijām varētu pasmīnēt, ka pēc būtības sievietei neviens strādāt neliedz, tikai sievietes darbam jābūt nepamanītam, bez atvaļinājuma un bez algas. Jebkurā gadījumā, sekojot iepriekšējā apgalvojuma loģikai, sanāk, ka vairāk nekā 60% Latvijas sieviešu ir izteikti vīrišķīgas, jo šāds ir sieviešu nodarbinātības rādītājs [5]. Tāpat onkologs tēvišķi aicina sievietes "paņemt papīra lapu un mēģināt uzskaitīt faktorus, kuri ietekmē jūsu dzīvi", jo, jādomā, vairumam sieviešu, neatkarīgi no tā, vai viņām ir konstatēts vēzis, un it īpaši – ar "nepiepildītu" dzīvi – gremdēšanās pārdomās un pašrefleksija vispār nav raksturīga.

Ir grūti izskaidrot onkologa vēlmi pakratīt ar pirkstu sievietēm vadošos amatos vai tām sievietēm, kurām darbs ir grūts un atbildīgs (un tādi ir vairums darbu, neatkarīgi no to prestiža vai publiskās redzamības – kurš apgalvotu, ka, piemēram, pirmsskolas bērnu izglītības iestāžu pedagogu vai medicīnas māsu darbs nav smags un atbildīgs?). Šī pirksta kratīšana var tikt uztverta arī kā viegla draudu forma, kas izteikta no morālā pārākuma pozīcijas. Lai cik liela priekšniece tu būtu, ārstam tu esi aušīgs bērns, kuru vajag pamācīt. Par laimi, Latvijas mediju telpā šī intervija tika pamanīta un aprīļa sākumā portāla LSM sadaļā "Melu detektors" ir publicēta Purmaļa tēzes kritiska analīze. Tajā žurnālists Sergejs Pavlovs sarunājas ar citu onkologu – Stradiņa universitātes asociēto profesoru Arvīdu Irmeju.

Otra ārsta viedoklis: nevis sievišķība, bet mēnešreizes

LSM rakstā tiek aplūkoti apgalvojumi par krūts vēža rašanās iemesliem, kuri ir zinātniski pierādīti, un arī minēti daži, par kuriem pagaidām īstas skaidrības nav. Pierādīti ir tādi faktori kā alkoholisko dzērienu lietošana, smēķēšana, liekais svars un fiziskās aktivitātes trūkums, hormonālo kontracepcijas līdzekļu lietošana, hormonālā terapija pēc menopauzes, radiācija, kā arī "bērnu neesamība (vai pirmā bērna piedzimšana pēc 30 gadu vecuma)". Tāpat tiek minēts, ka "krūts vēža rašanās risks paaugstinās līdz ar piedzīvoto menstruālo ciklu skaitu", kas "bērnu neesamības" argumentu liek pārformulēt kā "mēnešreižu neesamību" (katras grūtniecības laikā sieviete izlaiž 10 menstruālos ciklus). Tieši šī iemesla dēļ krūts vēža risku samazina arī ilgstoša bērnu zīdīšana. Rakstā citētajā materiālā, ko sagatavojusi Pasaules Veselības organizācija, ir minēti arī tādi faktori kā uzturs, apkārtējās vides piesārņojums un negatīvais efekts no kosmētikas līdzekļiem, kas satur endokrīno sistēmu graujošas ķīmiskas vielas (sastopamas, piemēram, dezodorantos un sauļošanās aizsargkrēmos – vai tas nozīmētu, ka sievietēm ir "paredzēts" staigāt sasvīdušām un apdegušām?) [6]. Savukārt par to, kāda ir vēža saistība ar "psihoemocionālajiem stāvokļiem", tostarp stresu, zinātnieki turpina strīdēties, jo šos faktorus izmērīt un pētīt ir daudz sarežģītāk. Profesors Irmejs atzīst, ka tādus pētījumus, kuros būtu pierādīta korelācija starp sievietes amatu vai saspringtu darbu un krūts vēža risku, viņam lasīt nav nācies. Manuprāt, ja arī šāds pētījums tiktu veikts, tā rezultāti, iespējams, mūs pārsteigtu – kāpēc gan darbs atbildīgā amatā nevarētu sniegt arī pozitīvas emocijas, tādējādi veicinot vispārējo veselības stāvokli? Priekšniecēm gan varētu būt grūti pildīt darba pienākumus saskaņā ar pakļāvīgās sievišķības standartu, bet tas nenozīmē, ka viņas visas ir niknas fūrijas.

Vēlreiz pārlasot gan interviju ar Purmali, gan "Melu detektora" sagatavoto materiālu, tomēr rodas iespaids, ka jautājums par krūts vēzi un tā izcelsmi galu galā ir tikai skatuve, uz kuras tiek risināts cits jautājums – daudz svarīgāks un satraucošāks. Šis jautājums ir – kādas izvēles sievietei jāizdara? Ciktāl šajā procesā viņa būtu jākontrolē, un kuram varētu būt tiesības to darīt šodien, kad dzimumu vienlīdzību esam atzinuši vismaz de jure? Starp zinātniskā diskursa neitrālajām rindām var lasīt vārdus, kuri, ja tiktu izteikti, degtu to runātāju mutēs: "viņas vairs negrib dzemdēt" un "viņas grib būt priekšnieces". Ne jau sieviešu alkoholisms, liekais svars, neveselīgais dzīvesveids un hormonu terapija, ne krūts vēža slimnieču skaits un veselības aprūpes sistēmas iespējas sniegt viņām atbalstu ir šīs spēles likme. Aiz tā visa stāv nemiers, vai sievietes izraudzītais dzīves ceļš apokaliptiskajā dzelmē neaizraus mūs visus. Kā paredzot šo scenāriju, onkologa Purmaļa sejā iegulst rūpju rievas. Aušīgās sievietes atkal nezina, ko dara, un, skrienot pēc labumiem, kas nav domāti viņām, sabojā dzīvi gan sev, gan citiem.

Esmu pateicīga LSM redakcijai par spēju operatīvi reaģēt uz šādiem bīstamiem, bioloģiskajā determinismā balstītiem uzskatiem, kas izskan labi pazīstamā medijā, ko lasa daudzas sievietes. To kaitējums onkoloģisko slimību skartajām sievietēm un viņu ģimenēm ir neizmērāms, jo nevajadzīgi vairo viņu sāpes un ciešanas, kā arī (to precīzi atzīmē Irmeja kungs) diez vai veicina izveseļošanos. Turklāt pravietojumi par izredzēm nonākt vēža slimnieku uzskaitē nebūt nav labākais iedrošinājums jaunajām sievietēm, kurām kļūšana par sievu, māti un saimnieci (vēlams, šādā secībā) nav vienīgais dzīves mērķis. Tomēr jāatzīst, ka labi domātais aplamas tēzes atmaskošanas žests nevilšus nostiprina citu mītu, vienas puspatiesības vietā liekot citu.

Atļaut dāmai būt mājsaimniecei?

"Katrai ir savs dzīves aicinājums. Ja es tagad teikšu – sēdiet visas mājās un dzemdējiet bērnus, – nezinu, vai 2020. gadā tas darbojas," saka Irmeja kungs. Un, iespējams, vēlēdamies daļu atbildības nastas pārcelt arī uz vīriešu pleciem, viņš retoriski jautā: "Kur ir tie ideālie, atbildīgie vīrieši, kas ļauj dāmām būt mājsaimniecēm, laimīgi dzemdēt piecus bērnus un kuri kārtīgi strādā un ir kārtīgi tēvi? Sievietes reproduktīvā un psihoemocionālā veselība nav solo numurs." Pie šiem vārdiem es vēlētos pakavēties. Kas īstenībā ar to tiek apgalvots? Pirmkārt, tas, ka vīrietim sievietei ir kaut kas jāļauj, proti, bez vīrieša labvēlības sieviete nespēj sev nodrošināt veselīgu un laimīgu dzīvi (vai ārsts piekristu, ka arī vīrietis bez sievietes to nespēj?). Otrkārt, tiek izteikts pieņēmums, ka "būt mājsaimniecei un laimīgi dzemdēt piecus bērnus" ir sievietes reproduktīvās un psihoemocionālās veselības kvintesence. Šī uzskata sekas ir tālejošas – vēlmi pēc pieciem bērniem un mājsaimnieces dzīves tas padara par atsaites punktu, pašsaprotamu vēlmi (pat 2020. gadā!), kuras vārdā var atteikties no visa pārējā. Tādā veidā tiek stigmatizētas darba sievietes – jebkurš algots darbs vai interese par karjeras izaugsmi acīmredzot jāsaprot kā šīs esenciālās vēlmes surogāts.

Treškārt, kā optimālais ģimenes modelis tiek piedāvāta tradicionāli patriarhāla ģimene, kurā māte sēž mājās ar bērniem, bet tēvs nodrošina ģimenei iztiku. Visbiežāk šāds modelis tiek kritizēts par darba dalīšanu pēc dzimuma principa, kas ilgtermiņā rada nabadzības, vardarbības, depresijas un atkarību riskus sievietei (kā arī ģimenē augošajām meitām, ja viņas šo modeli vēlāk pārņem). Arī vīrietis šajā gadījumā ir zaudētājs – pavadot daudzas stundas ārpus ģimenes, viņš neredz, kā uzaug bērni, un var zaudēt emocionālo saikni ar saviem tuvākajiem. Turklāt atbildība būt par vienīgo ģimenes apgādātāju var kļūt par smagu slogu un ilgtermiņā provocēt virkni veselības problēmu. Tas, protams, nenozīmē, ka visas ģimenes, kas dzīvo pēc šāda scenārija, ir "nepareizas" – riski var arī nepiepildīties un nav izslēgts, ka kādam tieši šāds variants derēs vislabāk. Taču jābūt piesardzīgiem pret teju automātisko pieņēmumu, ka tieši šis modelis ir universāli labākais, kārojamākais, ilgtspējīgākais un pret visām iesaistītajām pusēm godīgākais. Lielāka dzimtes lomu fleksibilitāte veicina empātiju, uzlabo attiecību kvalitāti, atvieglo ikdienu un sniedz virkni citu ieguvumu ģimenes dzīves organizācijā un bērnu audzināšanas rezultātos, kas galu galā, jādomā, atspoguļosies arī labākos veselības rādītājos [7].

Piepildītā māte

Taču visvairāk mani pārsteidz "piecu bērnu mātes" un "priekšnieces" pretstatījums, un tieši no tā var atvedināt vēl vienu mītu par sievietes dzīvi, ko atkārto abi minētie onkologi un ko neapšauba viņu intervētāji. Tas ir mīts par to, cik viegli, mierpilni un harmoniski ir kļūt un būt mātei un ka šī kļūšana un būšana uz veselību atstāj tikai pozitīvas sekas. "Piepildītā māte" – vai šajā apzīmējumā nav saskatāma atsauce uz Freida teoriju par sievieti kā tukšumu, kas vīrietim jāaizpilda? – savas dienas vada liegā bezrūpībā, nepazīstot raizes vai satraukumu. Bērni aug kā zāle – saules sildīti, lietutiņa dzirdīti, vēja glāstīti. Māja sakārtojas pēc burvju mājiena, ēdiens pats top gatavs. Bērni nekad neslimo, jo pareizi uzskati nostiprina imunitāti, bezmiega naktis pie drudža pārņemta bērna gultas vai stundām ilgā gaidīšana slimnīcas uzņemšanas gaiteņos ir tikai ainas no kāda slikta sapņa. Tā vien liekas, ka mātišķības izpratnē sabiedrība – vismaz kāda tās daļa, apspriežot sievietes dzīves aicinājumu – nav tikusi daudz tālāk par Madonnas apgaroto valdzinājumu, piedodošo smaidu viņas sejā, kurā nekad neparādās agresivitātes vai neapmierinājuma izteiksme. Cena, kas par mātišķību jāmaksā, tostarp ar to saistītais rūpju darbs, neaptveramais un nekad neizdarāmais, kurš prasa (visus) fiziskos, emocionālos un intelektuālos resursus un spēj izplesties tā, ka jebkurai citai domai, vēlmei vai darbībai vienkārši neatliek vairs vietas, acīmredzot nemaz neeksistē [8]. Vai neeksistē tajā brīdī, kad gudri vīri spriež par to, kas sievietei būtu jādara. Turklāt nevienu, šķiet, nemulsina, ka šajās sarunās pašas sievietes nemaz nepiedalās [9].

Lai gan psihoemocionālās veselības ietekme uz konkrētām saslimšanām nav zinātniski noskaidrota, tomēr arī nezinātniski varam vienoties, ka stresa līmeņa mazināšana vēlama jebkurā gadījumā. Taisni tāpēc šie sieviešu dzīves soģi ir tik kaitīgi un pret tiem būtu jāvēršas daudz asāk. Sabiedrībā, kurā neticamā kārtā arvien izskan autoritatīvi viedokļi par to, kas tev būtu jādara, kur tevi atrunā, biedē un mēģina pārliecināt, ka patiesībā nezini, kas tevi dara laimīgu, dzīvot ir ļoti stresaini. Ir šokējoši, ka sievietei arvien jātaisnojas vīriešu priekšā un jāskaidro savas dzīves izvēles pat ārstiem, kuru Hipokrāta zvērests, ja nemaldos, bija par ko citu, katrā ziņā – ne par apšaubāmas morāles lasīšanu. Vai arī prostatas vēža slimniekiem ārsta kabinetā jādzird vērtējums par savas dzīves novirzi no "augstākā plāna", kas korelē ar slimības smagumu? Izskaust dzimtes ietekmētu skatījumu uz pacientiem ir izaicinoši un sarežģīti, tāpat kā neērti varētu būt atteikties no pravieša pozīcijas, kas priekšnieku amatus gribētu rezervēt vīriešiem, bet sievietes nolikt pie bērnu ratiņiem. Kā ielaistu slimību to nevar izārstēt vienas dienas laikā, taču pirms jebkādas ārstēšanas sākšanas vispirms būtu jāuzstāda jēgpilna diagnoze.

 

[1] Pārskatāmu apkopojumu par līdz šim veiktajiem pētījumiem, kas skar dzimtes aizspriedumus medicīnas aprūpē, it īpaši – sāpju kontekstā, sk. Samulowitz, A., Gremyr, I., Eriksson, E. & Hensing, G. "Brave Men" and "Emotional Women": A Theory-Guided Literature Review on Gender Bias in Health Care and Gendered Norms towards Patients with Chronic Pain. Pain research & management, 2018.

[2] Vēža izcelsmes skaidrojumā pastāv vismaz divas konkurējošas teorijas: viena uzsver dzīves laikā uzkrāto faktoru nozīmi, otra norāda, ka šūnu mutācijas, kas izraisa vēzi, vairumā gadījumā nav ne paredzamas, ne saistītas ar konkrētu dzīvesveidu. Tas gan neatceļ iespēju, ka, zinātnei attīstoties, kādreiz šī saistība var tikt atklāta. Sk., piemēram, Lichtenstein, A. Cancer: Bad Luck or Punishment? Biochemistry (Moscow). Vol. 82, Issue 1 (January 2017), pp. 75–80.

[3] Daļu intervijas teksta var lasīt šeit.

[4] Var piekrist, ka sievietei, kura ir vairāku bērnu māte, veidot karjeru ir sarežģītāk. Vairāki pētījumi arī apstiprina, ka tieši aktīvā reproduktīvā vecumā sievietes visstraujāk zaudē savas karjeras pozīcijas, salīdzinot ar vīriešiem, turklāt karjeras izaugsmes izredzes pasliktinās ne tikai "aktīvās mātišķības" laikā, proti, grūtniecībā un dzemdību periodā, bet arī daudzus gadus pēc tam – kamēr bērns ir skolojams. Sk. McQuaid, R. & Munro, A. & Dabir-Alai, P. Motherhood and Its Impact on Career Progression. Gender in Management: An International Journal. Vol. 27, Issue 5 (2012), pp. 346–364.

Tāpat ir apstiprināts, ka izglītotām sievietēm, kuras ieņem labu darba pozīciju, ir grūtāk atrast partneri, jo šim partnerim jābūt elastīgam, atbalstošam un gatavam pieņemt, ka sievas darbs ir vismaz tikpat svarīgs kā viņa, un šādu vīriešu ir salīdzinoši mazāk (sk. Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmas ietvaros sagatavoto pētījumu "Attīstības perspektīvas 2020. Stājoties pretī sociālajām normām").

Kas attiecas uz "piepildītu personīgo dzīvi" – šī jautājuma precizēšana nav ietilpināma vienā zemsvītras piezīmē, tāpēc to, ko šis izteikums varētu nozīmēt, atstāšu katras lasītājas un lasītāja ziņā.

[5] Sk. pētījumu "Sievietes un vīrieši Baltijas valstīs", kurā apkopoti dati par 2018. gadu.

[6] Sk. Pasaules Veselības organizācijas krūts vēzim veltīto rakstu "Загадка рака молочной железы".

[7] Vecāku dzimtes lomu elastības pozitīvo ietekmi gan uz vecākiem, gan bērniem ir uzrādījuši daudzi pētījumi, sk., piemēram, Biblarz, T., Stacey, J. How Does the Gender of Parents Matter? Journal of Marriage and Family, No. 72 (February 2010), pp. 3–22.

Kā arī sk. Brassell, A. & Rosenberg, E. & Parent, J. & Rough, J. & Fondacaro, K. & Seehuus, M. Parent's Psychological Flexibility: Associations with Parenting and Child Psychosocial Well-Being. Journal of Contextual Behavioral Science. Vol. 5, Issue 2 (April 2016), pp. 111–120.

[8] Šī ikdiena, bez šaubām, pazīstama arī tēviem, kuri vienlīdzīgi iesaistās bērnu audzināšanā.

[9] Iespējams, viens no iemesliem sieviešu prombūtnei saistīts ar faktu, ka atrast intervijai onkoloģi sievieti nemaz nav tik vienkārši. Ķirurģija ir profesija, kurā tradicionāli dominē vīrieši, ārstes sievietes biežāk sastopamas jomās, kas saistītas ar ģimenes veselību. Šāds dalījums ir vēl viens pierādījums dzimtes stereotipu izplatībai medicīnā ne tikai Latvijā, bet arī citviet pasaulē: https://www.aamc.org/news-insights/where-are-all-women-surgery

Tēmas

Jana Kukaine

Jana Kukaine raksta par mākslu, paturot prātā Lūsijas Lipardas teikto: "Ja mākslinieks var darīt jebko un saukt to par mākslu, tad es varu darīt jebko un saukt to par kritiku".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!