Šos vārdus, skanot ovācijām, 16. oktobrī, dienu pēc Polijas parlamenta vēlēšanām, Briselē teica Eiropas Parlamenta deputāts un Eiropas Tautas partijas priekšsēdētājs Manfrēds Vēbers. Viņa balsī bija jaušama sajūsma, saviļņojums, bet arī mulsums – iespējams, tāpēc, ka viņš, autsaideris, šo samērā bravūrīgo frāzi izteica vairāku Polijā līdz šim pie varas esošās partijas "Likums un taisnīgums" ("Prawo i Sprawiedliwość" (PiS)) pārstāvju drūmo seju klātbūtnē.
Mani, bez piecām minūtēm divu Polijas pilsoņu māti un sievieti, kurai Polijā nav piekļuves adekvātai reproduktīvās veselības aprūpei, šāds autsaidera kauns vairs nevajā – es ar sajūsmu piebalsoju tiem daudzajiem varšaviešiem, kuri svētdien kādā no vēlēšanu iecirkņiem ar neviltotu sašutumu aizsūtīja uz rindas beigām partijas "Likums un taisnīgums" līderi Jaroslavu Kačiņski, kurš vairāku miesassargu pavadībā cerēja ielīst nobalsot bez rindas.
Gaisā nudien virmo kaut kas, ko pēdējo piecu Polijā nodzīvoto gadu laikā vēl ne reizi nebiju jutusi – pavisam pamatota cerība atgriezties pie funkcionējošas demokrātiskas iekārtas, jo pirmdienas vakarā līdz ar oficiāli izsludinātajiem vēlēšanu rezultātiem vārdi "Dārgie draugi, Polija ir atpakaļ!" ieguva pavisam reālas, skaitliskas aprises.
Aktivitāte – "augstākā kopš komunisma sabrukuma"
Līdz šim pie varas bijušajai partijai "Likums un taisnīgums" vēlēšanās gan izdevās iegūt visvairāk balsu – 35,38%, taču līdz nepieciešamajam vairākumam – 231 vietai parlamenta apakšpalātā un tādējādi arī iespējai izveidot valdību – viņiem pietrūkst 35 vietu. To trūkumu nespēs kompensēt pat radikāli labējās "Konfederācijas" ("Konfederacja Wolność i Niepodległość") iegūtie 7,16% balsu, kas nodrošina vien 15 vietas parlamenta apakšpalātā. Vēlēšanu kampaņā abas partijas noliedza kopīgas valdības veidošanas iespēju, taču līdz šim brīdim tas bija šķitis kā pavisam reāls un sagaidāms pavērsiens.
Tikmēr trīs liberāli noskaņotās opozīcijas partijas, tostarp opozīcijas līdera un bijušā Polijas premjerministra Donalda Tuska vadītā "Pilsoniskā koalīcija" ("Platforma Obywatelska" (PO)), "Trešais ceļš" ("Trzecia Droga") un "Jaunie kreisie" ("Nowa Lewica"), kopīgi ieguvušas 53,71% balsu, tādējādi nodrošinot sev vairākumu – 249 vietas parlamenta apakšpalātā un reālu iespēju izveidot nākamo valdību.
Negaidīti bija arī vēlētāju aktivitātes rādītāji – šajās parlamenta vēlēšanās nobalsoja 74,38% balsstiesīgo Polijas iedzīvotāju, kas ir augstākais rādītājs valstī "kopš komunisma sabrukuma" (tā šo pāris dienu laikā jau kļuvis ierasts atsaukties presē). Atsauce, protams, nav nejauša vai tikai skaitliska – paralēles tiek vilktas ar Polijas demokrātiskās sabiedrības vēlmi "atgriezties Eiropā" un teikt ardievas demokrātijas pamatnostādnes graujošajam "Likuma un taisnīguma" režīmam.
Pārmaiņas ārpus lielpilsētām
Būtiski, ka vēlēšanu apmeklējuma rādītājus īpaši ietekmējusi paaugstinātā sieviešu un gados jaunāko vēlētāju aktivitāte: salīdzinot ar 2019. gada parlamenta vēlēšanām, kurās balsoja 61,5% sieviešu, šogad balsojušas 73,7% sieviešu, savukārt balsotāju skaita pieaugums vecuma grupā no 19 līdz 29 gadiem ir vēl iespaidīgāks – ja 2019. gadā nobalsoja 46,4% jauniešu, tad šogad jau 69,9%.
Pretlikumīgas tiesu sistēmas reformas, Konstitucionālās tiesas 2020. gadā pieņemtais lēmums par to, ka līdzšinējais abortu likums, kurš jau tā bija viens no striktākajiem Eiropā, neatbilst valsts konstitūcijai, LGBTQ+ kopienas tiesību noliegšana un konservatīvāko sabiedrības grupu radikalizēšana, kontrole pār sabiedriskajiem medijiem, kuros tika pārraidīta gandrīz tikai vadošās partijas propaganda, un "labākajās" autoritāru režīmu tradīcijās ieturēti centieni pārstrukturēt un izmantot valsts bruņotos spēkus varas saglabāšanai – tā ir tikai daļa no faktoriem, kas līdz šim mazāk aktīvajiem vēlētāju segmentiem acīmredzot beidzot likusi nospriest, ka enough is enough.
Man gribētos izcelt Konstitucionālās tiesas spriedumu aborta jautājumā, kas, lai gan visdrīzāk kalpoja vien kā "Likuma un taisnīguma" nodeva elektorāta radikālākajam segmentam, manuprāt, ironiskā kārtā mobilizēja pilsonisko sabiedrību un lika poļu sievietēm patiešām aptvert situācijas nopietnību. Kopš 2020. gada notikušas neskaitāmas "Nacionālo Sieviešu Protestu" ("Ogólnopolski Strajk Kobiet") rīkotas demonstrācijas, turklāt pretstatā ierastajai situācijai, kur protestos pret "Likuma un taisnīguma" demokrātiju graujošajiem izgājieniem aktivitāte galvenokārt bija vērojama Varšavā, Vroclavā, Poznaņā, Gdaņskā un Krakovā, sieviešu protestos piedalījās arī neskaitāmu mazpilsētu un ciemu iedzīvotājas – vietās, kur "Likums un taisnīgums" parasti saņēma teju nedalītu iedzīvotāju atbalstu.
Tas ir būtisks pavērsiens "Likuma un taisnīguma" izveidotās politiskās iekārtas kontekstā, ko vietējie politologi dēvē par "autoritāro klientismu", jo šī iekārta paļāvās uz vēlētāju noturēšanu ar uzpirkšanas stratēģiju: vecāko vēlētāju paaudzi "Likums un taisnīgums" piesaistīja, ieviešot tā dēvēto 13. un arī 14. pensiju, bet mazizglītoto, perifērijā dzīvojošo sabiedrības daļu – ar dažādiem pabalstiem, tostarp programmas "Rodzina 500+" ietvaros piešķirtajiem 500 poļu zlotiem mēnesī par katru bērnu.
Brīvas, bet ne taisnīgas
Starptautiskās organizācijas jau ilgstoši bijušas vienisprātis, ka vēlēšanas Polijā, kaut joprojām brīvas, vairs nav taisnīgas. Respektīvi, šī nav pirmā reize, kad "Likums un taisnīgums" vēlēšanu kampaņā realizē Ungārijas vai Turcijas valdības cienīgus izgājienus (piemēram, sabiedrisko mediju uzurpēšana kampaņas vajadzībām), nemaz nerunājot par to, ka valstī pie varas var būt un uz atkārtotiem termiņiem kandidēt partija, kuras vadībā īstenotas pretkonstitucionālas tiesu sistēmas reformas un grauta tiesu neatkarība – par šiem pārkāpumiem Polijai tika liegta piekļuve Eiropas Savienības finansējumam 36 miljardu eiro apmērā, kas valstij bija paredzēts pandēmijas seku likvidēšanai un kam Polijas rīcībā bija paredzēts nonākt 2021. gada jūlijā.
Taču ir vairāki "izgājieni", kurus vērts izcelt šīs priekšvēlēšanu kampaņas kontekstā – turklāt viens no tiem izpelnījās arī līdz šim Polijas iekšlietās salīdzinoši mazāku interesi izrādījušo ASV uzmanību. "Likums un taisnīgums", cerot uz Ukrainas kara nostrādāšanu viņu labā, šāgada maijā parlamentā pieņēma tā dēvēto "Tuska likumu", kuru ar partiju saistītais prezidents Duda steidza parakstīt jau saņemšanas dienā.
Likuma mērķis bija izveidot 9 cilvēku komisiju, kas izmeklēs Krievijas ietekmi uz Polijas iekšējo drošību kopš 2007. gada un kam būtu pilnvaras jebkuram politiķim, kuru atzītu par Krievijas ietekmētu, uz desmit gadiem aizliegt ieņemt ar publisko līdzekļu sadali saistītus amatus. Šo komisiju bija plānots iedarbināt nekavējoties, lai tā savu ziņojumu sagatavotu mēnesi pirms vēlēšanām, un tās galvenais mērķis bija opozīcijas līderis Donalds Tusks, kurš vadīja Polijas valdību no 2007. līdz 2014. gadam – "Likums un taisnīgums" to pat necentās slēpt.
Mēģinājums "neitralizēt" Tusku tomēr neizdevās – pie pilsoniskās sabiedrības un Eiropas Savienības protestiem pieradusī Polijas valdība acīmredzot tomēr saprata, ka pāršāvusi pār strīpu, pēc tam kad uz šādu, Varšavas mēra Rafala Tšaskovska vārdiem sakot, "boļševistisku paņēmienu" reaģēja arī ASV Valsts departments.
ASV Valsts departamenta preses pārstāvja Metjū Millera paziņojumā tika minēts, ka "ASV valdību māc bažas par to, ka Polijas valdība pieņēmusi jaunus tiesību aktus, kas varētu tikt izmantoti, lai traucētu brīvām un godīgām vēlēšanām", savukārt ASV vēstnieks Polijā Marks Bžezinskis paziņoja: "Mūsu karavīri Polijā atrodas, lai aizstāvētu kopīgās vērtības: demokrātiju, tiesiskumu, brīvas un godīgas vēlēšanas, cilvēktiesības un plašsaziņas līdzekļu brīvību. Mēs aizstāvam savus sabiedrotos, neskatoties uz to, kurš uzvar vēlēšanās. Taču mūsu karavīri šeit ir, lai aizstāvētu vērtības, un to nedrīkst aizmirst."
Uzreiz pēc ASV publiskajiem paziņojumiem Duda 2. jūnijā iesniedza parlamentā jaunus likuma grozījumus, kas pēc būtības atņēma komisijai jebkādas varas partiju interesējošas pilnvaras, un formāli komisija tika izveidota (tās sastāvā bija tikai "Likuma un taisnīguma" pārstāvji), bet nekāda jēgpilna izmeklēšana nav notikusi un ažiotāža ap to ir pavisam noklususi.
Būtisks priekšvēlēšanu kontekstā bija arī Polijas līdzšinējās valdības lēmums neatsākt Ukrainas graudu importu pēc 15. septembra (datums, kad beidzās Eiropas Komisijas noteiktais termiņš, līdz kuram bija aizliegts Ukrainas graudaugu eksports uz Poliju, Slovākiju, Ungāriju, Bulgāriju un Rumāniju). Polijas valdība aizbildinājās ar nepieciešamību aizsargāt vietējo lauksaimnieku intereses, kuri, kā zināms, veido būtisku daļu "Likuma un taisnīguma" elektorāta.
Tāpat pieminēšanas vērts ir arī par safabricētu dēvētais referendums par migrācijas jautājumiem, kurš notika vienlaikus ar parlamenta vēlēšanām. Šajā referendumā vēlētājiem lūdza atbildēt uz tādiem jautājumiem kā "Vai jūs atbalstāt tūkstošiem Tuvo Austrumu un Āfrikas nelegālo imigrantu uzņemšanu saskaņā ar obligātās uzņemšanas mehānismu, ko uzspiež Eiropas birokrātija?", un "Likums un taisnīgums" to izmantoja kā vēl vienu priekšvēlēšanu kampaņas rīku, uz kuru neattiecas priekšvēlēšanu kampaņu budžeta ierobežojumi. Polijas pilsoniskā sabiedrība izteica savu spriedumu arī par šo paņēmienu – lai gan vēlēt ieradās teju 75% balsstiesīgo, vienlaikus notiekošajā referendumā piedalījās tikai 40% (rādītājam nesasniedzot nepieciešamos 50%).
Kas tālāk?
Par spīti neskaitāmajiem šķēršļiem, kurus "Likums un taisnīgums" lika opozīcijas partiju ceļā priekšvēlēšanu kampaņas laikā, Polijas pilsoniskā sabiedrība svētdien savu pozīciju pauda skaidri – neviens no izmantotajiem paņēmieniem līdz šim pie varas esošajai partijai nenodrošināja iespēju veidot nākamo valdību. Bet kas notiks tālāk?
Saskaņā ar Polijas konstitūciju prezidentam parlamenta jaunā sasaukuma pirmā sēde jāsasauc 30 dienu laikā pēc vēlēšanām, tad viņam dotas 14 dienas premjerministra nominēšanai. Tā kā partija "Likums un taisnīgums" vēlēšanās ieguvusi lielāko balsu skaitu, ierastā kārtība nosaka to, ka valsts prezidentam vispirms būtu jāvēršas pie viņiem, aicinot veidot koalīciju. Taču, ņemot vērā, ka trīs liberāli noskaņotās parlamentā ievēlētās partijas skaidri norādījušas, ka ar "Likumu un taisnīgumu" nesadarbosies, līdz šim pie varas esošajai partijai ceļa uz koalīciju nav. Pat iespējamā sadarbība ar radikāli labējo "Konfederāciju" joprojām atstātu "Likumu un taisnīgumu" ar 20 vietu iztrūkumu – saskaņā ar vietējo politisko ekspertu teikto piekukuļot viņiem varētu izdoties dažus, bet ne 20. Tikmēr Donalds Tusks publiski vērsies pie prezidenta Dudas ar lūgumu nekavēties "pieņemt ātrus un enerģiskus lēmumus" un ļaut 3 partiju koalīcijai izveidot valdību.
Publiskajā telpā gan dominē pārliecība, ka "Likuma un taisnīguma" pavadā daudzus gadus gājušais Duda tik ātri savus līdzšinējos cīņu biedrus nepametīs, taču viņam tāpat tuvāko divu mēnešu laikā nāksies opozīciju aicināt veidot valdību. Man, domājot par Dudu, atmiņā ataust aina no iepriekšējo prezidenta vēlēšanu kampaņas 2020. gadā, kur Polijas lielākajās pilsētās liberāli noskaņotie vēlētāji Dudu sagaidīja, skandējot: "Będziesz siedział!" (Burtiski: "Tu sēdēsi!")
Pastāv reāla iespēja, ka Dudam pēc prezidenta amata pilnvaru termiņa beigām 2025. gadā, tāpat kā jau drīzumā "Likuma un taisnīguma" līderim Jaroslavam Kačiņskim, premjerministram Mateušam Moraveckim, tieslietu ministram Zbigņevam Zjobro, Polijas Centrālās bankas vadītājam Adamam Glapiņskim un citiem, nāksies stāties tiesas priekšā par daudzajām pretkonstitucionālajām, ar tiesu sistēmas neatkarības graušanu saistītajām darbībām. Esmu vairākkārt dzirdējusi viedokli, ka Duda ir par dumju un vāju, lai aši saprastu, ka pašam turpmākos divus gadus ir izdevīgi pēc iespējas ciešāk sadarboties ar jauno valdību, taču es tomēr vēl lieku cerības uz viņa pašsaglabāšanās instinktu.
Skaidrs, ka nākamo valdību pēc eiforijas noplakšanas gaida garš un grūts posms, kura laikā lēni un sāpīgi pa milimetram vien vilkt Poliju ārā no autokrātu savārītajām ziepēm. Tusks ir solījies pārskatīt tiesu sistēmu un abortu reformu, kā arī norādījis, ka Polija viņa vadībā daudz aktīvāk izrādīs atbalstu Ukrainai, taču Dudam joprojām būs veto tiesības, izskatot valdības virzītos likumdošanas grozījumus, un jārēķinās arī ar savās vietās paliekošajiem "Likuma un taisnīguma" ielikteņiem – Konstitucionālās tiesas tiesnešiem.
Tāpat jārēķinās, ka koalīciju veidojošo partiju intereses dažādos jautājumos atšķirsies. Arī jautājums par attiecību uzlabošanu ar Ukrainu un graudu embargo atcelšanu nav viennozīmīgs – Tusks ir apvienojis spēkus ar vairākām lauksaimnieku partijām, kuras joprojām vēlas aizsardzību pret lēto Ukrainas graudu ienākšanu Polijas tirgū.
Un tomēr, rakstot šos vārdus, ir skaidrs, ka pretstatā pēdējos astoņos gados piedzīvotajam šīs jau ir normālas politikas problēmas. Viegli nebūs, taču vakar, izejot uz ielas un ieelpojot rudenīgo gaisu, iedomājos, cik bieži Jaroslavs Kačiņskis savas valdīšanas laikā atsaucies uz "mīlestību pret Poliju" – visi, kas mīl Poliju, vienmēr būs tikai un vienīgi "Likuma un taisnīguma" pusē, kamēr pārējie ir nodevēji un "Eirokolhoza" piekritēji. Ironiski, jo šķita, ka vakar pirmo reizi tā pa īstam arī pati sajutu mīlestību pret savu adoptēto valsti.
0