Pasaules Dzirdes dienai veltītas pārdomas. Pasaules dzirdes diena ir kampaņa, ko katru gadu rīko Pasaules Veselības organizācija. Tā tiek atzīmēta 3. martā.
Ik reizi, kad kārtējā attālinātajā sapulcē pazūd skaņa vai tā kļūst čerkstoša, nekvalitatīva, vienmēr kāds no labi dzirdošajiem kolēģiem iesaucas: "Kaut kas ar skaņu, nevar dzirdēt!" Es šajās reizēs parasti klusēju un cenšos no konteksta saprast runāto. Ciešos līdz pēdējam. Kāpēc es tā daru? Vai vaina ir manī?
Man ir IV pakāpes vājdzirdība. Pavisam ir piecas pakāpes, un pēdējā – V – skaitās nedzirdība.
Aprunājoties par šo tēmu ar dažiem cilvēkiem no Sadzirdi.lv (Latvijas vājdzirdīgo atbalsta asociācija – organizācija, kas apvieno pieaugušos vājdzirdīgos un vājdzirdīgo bērnu vecākus, kuri orientējas uz runāšanu balsī un iekļaušanos dzirdīgo vidē), sapratu – tā ir ļoti izplatīta vidējās paaudzes vājdzirdīgo reakcija. Ne tikai es viena šādi reaģēju. Mēs, vājdzirdīgie, bet tomēr balsī runājošie, "sabiedrībā integrētie", ļoti pielāgojamies. Laikā, kad gāju pamatskolā, vājdzirdīgam bērnam principā bija tikai viena iespēja – speciālā skola. Jā, varēji mācīties parastajā skolā, bet tikai tad, ja neradīji problēmas. Tu biji tas, kuram jāpielāgojas, ne skola un skolotāji. Biedēšana ar "nosūtīšanu uz specskolu" bija izplatīta pedagoģiska metode vēl 90. gados. Un tāpēc mēs esam pielāgošanās čempioni. Esam mācīti paciesties, izturēt, pagaidīt. Atšķirībā no zīmju valodā runājošajiem nedzirdīgajiem mūs neredz, jo esam tik sasodīti labi pielāgojušies.
Lai gan iekļaušana tagad tiek "oficiāli atzīta" un vajadzīga, mani nepamet sajūta, ka skatījums uz šo procesu joprojām ir no varas pozīcijām, proti, ir iekļāvējs, un ir iekļaujamie. Aktīvais iekļāvējs, kurš tagad būs labs un iekļaus, un pasīvais iekļaujamais, kuram nu būtu jābūt priecīgam, ka viņu beidzot pamanīs, izvilks no bēniņiem, pagraba vai kakta, noliks istabas vidū un iekļaus. Pielāgojušies būt maliņā, kaktiņā – ja nu gadās ko nesadzirdēt un pārteikties, un izklausīties smieklīgi, nē, labāk ir kaktiņā, ērtāk, drošāk. Labāk, ka tevi uzskata par klusu un kautrīgu, nevis par stulbeni, kas nesaprot, ko citi saka.
Mēs ļoti labi mākam saviesīgā pasākumā, kur fona trokšņi liedz saprast runāto, imitēt sarunu, īstajos brīžos intuitīvi iespraužot pa izsauksmes vārdam – mēs esam teicami sarunu biedri, jo ļaujam runāt otram. Tomēr kaut kādā ziņā šī izmisīgā pielāgošanās ir feiks, krāpšana, jo lielu daļu sacītā mēs tomēr neuztveram. Saruna patiesībā nav notikusi, tā ir bijusi imitācija. Esmu mānījusi sarunbiedru. Savos astoņpadsmit, kad ļoti svarīgi bija socializēties un būt starp visiem, būt līdzās, es par šo aspektu pat neaizdomājos. Es pielāgojos, lai izdzīvotu, es izlikos, lai būtu "viena no" nevis "tā citādā".
Līdz apmēram 45 gadu vecumam es lielākoties tā arī dzīvoju – pielāgošanās režīmā. Nav jau tā, ka es slēptu, ka nedzirdu, bet visiem spēkiem centos to neafišēt. Liela daļa darba kolēģu pat nenojauta, ja nu varbūt domāja, ka esmu izklaidīga. Darba intervijās pilnīgi noteikti to nestāstīju. Varbūt būtu vajadzējis? Taču es pat neiedomājos – ka arī tā varētu. Tik ļoti pašsaprotami bija slēpties. Viena no vissmagākajām darba intervijām notika kāda uzņēmuma kafejnīcā, kur bija pustumšs, radio pilnā sparā drillēja šlāgerus un pie blakus galdiņiem sarunājās citi kafijotāji. To es sekmīgi izturēju – tas jau bija brīdis, kad profesionālajās aprindās biju ieguvusi labas maketētājas reputāciju un man bija teicami ieteikumi.
Mēs, vājdzirdīgie, ļoti ilgi neesam sev neko pieprasījuši, jo neesam jutušies tiesīgi. Jo kaut ko taču mēs dzirdam un sarunāties varam. Un tad jau laikam nav tik slikti. Ļoti ilgu laiku vājdzirdīgajiem pat ar smagu vājdzirdības pakāpi tika atteikta invaliditātes piešķiršana, jo viņi tomēr runāja balsī un varēja sazināties runājot – vai nu lasot no lūpām, vai izmantojot labus dzirdes aparātus. Šobrīd tā gluži vairs nav, taču joprojām tiek pieprasīts pilnīgi nepamatots psihologa slēdziens. Kāpēc? Lai pierādītu, ka vājdzirdīgais nemelo par savu diagnozi? Tāpat invaliditātes piešķiršanai ir vēlama vēl kādas diagnozes klātbūtne, kas manā gadījumā ir trauksme – bet ar sociālo trauksmi saskaras lielākā daļa vājdzirdīgo, kas mēģina būt "kā visi".
Vājdzirdība itin kā netiek uzskatīta par nopietnu traucējumu, lai gan tā ļoti jūtami iespaido dzīves kvalitāti. Ik reizi, gatavojoties sarunai ar nepazīstamu personu, izjūtu satraukumu – vai viņa izruna būs skaidra, vai sapratīšu? Tas ir ļoti nogurdinoši. Tāpat arī – jā, es varu sasparoties un piespiest smadzenes strādāt divkārt un trīskārt intensīvi, lai no bojātā "ienākošā signāla" restaurētu informāciju, bet tas rezultējās pārgurumā, galvassāpēs un pašpārmetumos, ka atkal neesmu varējusi. Ka vajadzētu tomēr iet, darīt, komunicēt, bet tā vietā sēdi mājās un viss, ko vēlies, ir būt pilnīgā mierā un klusumā. Jā, man ļoti patīk klusums – tīrs, skaidrs prāta stāvoklis, kurā nav jācīnās, lai apkārtējā skaņu haosā atrastu un saprastu informatīvo struktūru.
Gandrīz visu dzīvi esmu sajutusi sevī šo iekšējo plaisu – no vienas puses, tu visiem spēkiem centies būt kā visi, bet no otras – tu to tomēr nevari un visa tava dzīve sastāv no vieniem vienīgiem apvedceļiem: lekcijas laikā ar pusaci lūrēt, ko savā kladē pieraksta solabiedrs; pēc sarunas mēģināt neuzkrītoši noskaidrot, kā tad īsti sauc cilvēku, kurš skaļi un skaidri pateica savu vārdu, bet tev bija kauns pārjautāt un palūgt, lai uzraksta nesadzirdēto vārdu uz papīra vai telefonā.
Vienmēr esmu sajutusi mulsumu – vai nekļūšu uzmācīga, apnicīga pārjautājot? Vai netraucēšu? Vai es jūtos tiesīga ko pieprasīt, piemēram, subtitrus īpaši man vienai, ja citu vājdzirdīgu personu konferencē nav? Cik es varu pieprasīt? Varbūt manas prasības ir pārmērīgas? Vai es vispār drīkstu būt?
Savos piecdesmit es tomēr atļaujos pateikt – piedod, es tevi nedzirdu, man šeit ir par skaļu. Iziesim ārā parunāties. Un tā ir brīvība. Es nekad nebūšu "kā visi", bet es varu justies būt brīva, arī esot "citāda".
Protams, pastāv iespēja, ka tikšu atraidīta, sarunbiedrs atmetīs ar roku un nevēlēsies turpināt sarunu mierīgākā vidē. Taču lielākajā daļā gadījumu tas nenotiek. Sabiedrība patiešām mainās, un tajā sāk parādīties vieta citādajiem – bez izbrīna, bez nosodījuma, bez neizpratnes. Tas ir tas, ko es vēlu mums visiem – ļaut būt tādiem, kādi esam.
0