Komentē
0

Kā starp Arhipelāga salām kuģojošs jūrnieks vakarpusē ierauga paceļamies zaigojošu miglu un saskata pakāpeniski iznirstošu krasta līniju, man sāka noskaidroties manas nāves profils.
Margerita Jursenāra. Hadriāna atmiņas.

I

Es guļu nekustīgi un vēroju kā rītausma pamazām iekrāso pamali - cik nu caur tām viņu dīvainajām žalūzijām var saskatīt. Nekas jau gan tur nav ko skatīties, vien pretējās mājas bleķa jumts. Man gribas čurāt, un, kaut gan es zinu, ka viņas man vakar uzlikušas lielo pamperu, tomēr tik un tā es nespēju tā vienkārši...

Vakarnakt es mēģināju celties, man pat izdevās atspiesties sēdus. Kādu brīdi es turējos pie gultas malas, un tad es kritu. Un tad es tur gulēju, uz grīdas blakus tā saucamajam tronim - to viņa izprasījusi no paziņas, kas strādā slimnīcā - ar vienu roku es varēju sasniegt troņa metāla kāju - un tad es sapratu, ka viss, tās ir beigas. Briesmīgais priekšmets palika nesasniedzams.

Es vairs nespēju tikt pati uz poda.

Viņas laikam bija ko padzirdušas, jo pēc brīža atjautu, ka mani mēģina iestīvēt atpakaļ gultā. Viena no viņām rāva mani aiz padusēm, un tas bija neģēlīgi sāpīgi. Es kliedzu. Protams, pretoties bija bezjēdzīgi. Un tad es atslēdzos.

Es saku viņas - īstenībā viņām ir arī vārdi, tikai es tos vairs nespēju atcerēties. Viena no viņām saka, ka esot mana meita, bet kas tad ir otra? Meitas meita? Esmu zaudējusi laika pavedienu, un vairs nesaprotu, cik ilgi turpinās šāds stāvoklis. Kāpēc viņas mani tā moka? Un kas noticis ar manu dārzu? Viņas to pārdevušas? Es nezinu.

Viss ir tik miglains. Kā sapņos. Vai tiešām tā esmu es? Vai tas notiek ar mani, ar manu ķermeni? Nekas nav reāls.

Es vairs nekad neredzēšu savu dārzu.

II

Māte miegā krāc tik drausmīgi, ka nespēju gulēt tajā istabā. Un tad viņa nemitīgi murgo kaut ko par savu dārzu. Es saku - nomierinies, mamma, tev jāguļ, miegs spēcina, neuztraucies par dārzu, tu tagad dzīvo pie manis, Rīgā, tu vairs nevari dzīvot viena Austraspilī, tev kaitīgi satraukties, ir sarunāts ar kaimiņu, kaimiņš izpļaus dārzu, kaimiņiene dobes izravēs lai, redzēsi, viss būs kā pienākas. Taču redzu, ka nesaprot. Vārdi klīst kaut kur garām, viņa it kā klausās, bet teikumu jēga paliek klīstam izplatījumā.

Miegs bēg no manis. Pārvācos uz kušetīti mazistabā, tur ir neērti, bet vismaz nav jādzird šņākuļojošie gārdzieni. Vakarnakt viņa bija izkritusi no gultas. Nācās modināt Kristīni. Šī neapmierināta, uzmetusi lūpu. Izmēģinājāmies visādi, bet nekā. Ļengana kā miltu maiss. Ak kungs! Un tad man neatlika nekas cits kā zvanīt Robim. Pusčetros naktī. Bija nikns, bet atbrauca. Pacēla mammu, ka nemetas.

Kaut tas drīzāk beigtos.

Visus pēdējos gadus esmu dzīvojusi trauksmainās priekšnojautās. Jebkurš negaidīts telefona zvans lika man salēkties. Kas būs, ja māte paliks uz gultas, es domāju. Uz gultas, nekustīga, neapziņā, toties indes pilna. Jo doma, ka viņa varētu kādu dienu vienkārši ņemt un normāli nomirt - nē, tas nav iespējams, tik vienkārši. Ne ar viņu, manu māti.

Tēvs gan aizgāja viegli, miegā. Nemocījās pats un nemocīja citus.

Bet tu, māt, laikam gribi mani nobeigt galīgi.

Ziniet, brīžam man ir sajūta, ka viņa pārdzīvos mūs visus. Mani, Kristīni, manu brāli Robertu.

Man dažreiz liekas, ka es to neizturēšu. Naktīs gulēt ar pusaci. Rītos celties sešos, modināt, čurināt, barināt. Un tad rikšiem uz darbu. Pusdienas dod Kristīne, kad ir pārnākusi no skolas, puspiecos. Es mājās esmu astoņos. Sāpošu galvu, saspringta. Un tad atkal viss no gala - čurināšana, apmazgāšana, barināšana.

Un tas tikai tādēļ, lai mātei būtu iemesls ienīst mani vēl spīvāk.

III

Gočen, es viņu nesaprotu. Dulnā vecene viņu lamā no panckām ārā, bet viņa kā tāds padevīgs suņuks tiks skraida pēc pavēles. Pado to, pado šito! Tas nav labi, un šitas nav labi. Ēdiens nekad nav labs. Ja stāv klāt, un skatās, viņa nekad neēd. Pasaka, ka slikts, ka mēs viņu gribot noindēt. Vienreiz sāka skaļi bļaut, ka galinot nost. Drausmīgi. Bet ja nestāv klāt, ja iziet otrā istabā, tad viņa leksē iekšā, ka nemetas. Tad viss garšo.

Šitas murgs turpinās jau četrus mēnešus, un izskatās, ka nebeigsies. Pa visu šo laiku nevaru pie sevis mājās aicināt nevienu, jo te viss ir pakļauts vecāsmātes vajadzībām. Es varu tikai ielīst savā istabā, uzlikt austiņas un klausīties mūziku, un ļaut lai skaņas mani aiznes uz kādu labāku pasauli, pēdējā laikā es apaugu ar biezu slāni darkwave un gothic ierakstu, un man liekas - jā, tas būtu, tas, ko es varbūt gribētu dzīvē darīt, kaut arī te Latvijā labi, ja pārdesmit cilvēku ir kaut ko dzirdējusi par tādu grupu kā Theatre of Tragedy, kas man te šobrīd skan, un es saprotu, ka ir jādodas prom, un jo ātrāk, jo labāk. Nē, es negribu tādu dzīvi, kādu viņas te velk. Mūzika aiznes mani projām, es peldu skaņās kā milzīga ievainota zivs, un man gribas raudāt. Es labāk izlekšu pa logu, nekā kļūšu veca un nespēcīga. Tas ir kaut kas šausmīgs. Stīvēt viņu uz poda, un stāvēt klāt, un uzraudzīt, ka nenoveļas. Centrālais dienas notikums - vēdera izeja. Es nekad agrāk nebiju redzējusi kailu tik vecu sievieti. Es skatos un nesaprotu, kā cilvēks var tik šausmīgi pārvērsties. Milzīgas, uztūkušas kājas, miesa krunku krunkām. Bet, kas ir dīvaini - krūtis viņai ir vēl glītas. Kā tas var būt, jo esmu dzirdējusi, ka krūtis sievietēm pēc bērniem kļūstot nokarenas un ļenganas kā tukšas tarbiņas. Krūtis izžūstot, jo savu uzdevumu tās ir izpildījušas.

Viņa jaunībā ir bijusi skaista. Viņa ir patikusi vīriešiem. Viņai bijuši divi oficiāli vīri un vēl kādi trīs neoficiāli. Līnestante stāstīja. Jocīgi, vairāk kā vecmāmiņu esmu sajutusi Līnestanti, lai gan viņa ir vienkārši mana vectēva otrā sieva. Mana īstā vecāmāte vienmēr ir bijusi tāla un sveša parādība, kas parādās kā komēta, uzzibeņo, izsēj dzirksteles un pazūd. Viņa ir bijusi seksīga, lai gan tajos laikos tādu vārdu laikam nelietoja. Es zinu, esmu skatījusies viņas fotoalbumus - dzeltenīgus melnbaltos attēlus, kur starojoša ļoti jauna meitene 40 gadu stila kleitā viena pati ar ziediem rokās vai kopā ar puišiem leģionāru uniformās. Vēlākajos foto leģionāru formastērpus nomaina krievu armijas ietērpi. Viņa esot gribējusi būt aktrise, bet tur kaut kas nesanācis. Starp citu, tie leģionāri viņas albumā parādījās tikai pēc 1990. gada. Pirms tam viņi laikam bija glabājušies kādās slepenās slēptuvēs, un par to visu, zināms, netika runāts. Un fotogrāfijas ar krievu virsniekiem savukārt kaut kur nozuda. Es nezinu, kā sauc šos cilvēkus. Un kad viņa nomirs beidzot - acīmredzot tas notiks drīz - to nezinās vairs neviens. Viņai patikuši virsnieki. Un es skatos uz sevi spogulī un atpazīstu sevī viņas vaibstus un - es tik tiešām izlekšu pa logu, ja kļūšu tik veca. Goda vārds.

Nu kā mutere nesaprot, ka neizpelnīsies vairs vecenes mīlu un atzinību. Vecā viņu nekad nav gribējusi. Viens bērns - Roberts - viņai jau bijis. Un otrs jau bijis daudz par daudz. Bērni viņai traucējis lidināties apkārt un baudīt dzīvi. Kad mātei bijis tikai divi mēneši, viņa esot pametusi vīru - manu vectēvu vienu ar bērniem - un aizbēgusi ar kaut kādu lidotāju. Vēlāk gan atgriezusies, bet tik un tā drīz šķīrusies. Riktīgs freidisms. Psiholoģijas lekcijās jau kaut ko tādu stāstīja. Te nu ir - pilnīga ilustrācija.

Vāks. Bet šovakar es mājās nenākšu. Es mājās nenākšu.

IV

Tā, kura teicās esot mana meita, sēd uz gultas malas un skatās uz mani. Un kaut ko runā. Nu kā viņa nesaprot, ka visas runas te ir no lieka. Pa manu dārzu laikam saimnieko nezin kas. Ka nav sagrābusi tie Bērziņi, tie jau visu laiku noskatīja. Ko tā vecā, tā jau drīz mirs. Ar vecu cilvēku jau neviens vairs nerēķinās, apietas kā ar tādu lietu. Ko paņem un noliek, kur ērtāk Lai netraucē. Lai mirst ātrāk nost kādā kaktā. Nevajadzēja ļauties, ka viņas mani aizved no Austraspils. Te nav ko elpot! Bet es nemiršu vis! Es vēl nemiršu! Tā kura teicās esot mana meita, beidzot apklust un aiziet. Durvis aizveras. Laikam ir iestājusies nakts, bet kas to var pateikt tagad, kad viss ir tik nenoteikts.

Kad es te tā guļu un rītausma pamazām sārtojas starp žalūzijām, un nekas nespiež, un čurāt arī negribas - proti, kad es te guļu, un ir tas īsais brīdis, kad man nevajag veltīgi pūlēties pakustēties - tad man par šķiet, ka laika nemaz nav, ka nav bijis visu šo gadu un drausmīgi smagā darba - to jau viņas negrib saprast, kā es visu mūžu esmu strādājusi - strādājusi un strādājusi, lāgiem divās, lāgiem pat visās trijās darbavietās, un neviens jau man nevaicāja, vai nav par grūtu - un sabeigusi veselību - jā, un tad man liekas, ka mans ķermenis ir tāds kā agrāk, kad es vēl biju meitene, pirms bērniem, pirms vīriešiem, pirms visa. Vai nav jocīgi? Bet jau nākamajā brīdi kaut kur noteikti iesmeldzas - nav vietiņas, kas man nesāpētu - un kad velti pūlos sagriezties, tad ir jāraud.

V

Man ir jāraud, kad es skatos, kā viņa velti pūlas piecelties - atkal un atkal. Un sāk raudāt. Bet nesauks vis mani. Pati. Visu mūžu pati. Viņai sāp, bet viņa nevaid balsī un nesūdzas, kā veci cilvēki mēdz darīt. Visu pati.

Manas pirmās atmiņas - kā caur miglu - ir viņas seja, milzīga, starojoša seja, kas noliekusies pār mani. Tad laikam man bija kādi divi gadi. Mēs toreiz visi vēl dzīvojām Rīgā, jo tikai pēc šķiršanās ar Tēti viņa pārvācās vispirms uz Jelgavu, tad Valmieru, un visbeidzot uz Austraspili. Visu dzīvi viņa klejojusi apkārt kā tāds nemierīgs gājputns. Rīga, Jelgava, Valmiera, Austraspils, tad atkal Rīga, vēl pa vidu citas vietas. Līdz 70 gadu vecumā viņa sadomāja atkal pārvākties uz Austraspili un nopirka tur grūstošu koka māju ar dārzu - pilnīgs neprāts viņas vecumā. Mātes klaidu ceļu hronoloģija man vairs neturas galvā. Pēdējā laikā es daudz ko aizmirstu - jā, es arī novecoju.

Es nekad neesmu sapratusi, kāpēc viņa izšķīrās no Tēta. Es atceros tikai savu izmisumu, kad Tētis gāja prom - kad Tētis vāca kopā savas izmētātās drēbes, bet Viņa, mana skaistā, gaišā Mamma, vannasistabā ieslēgusies, izmisīgi raudāja. Mēs toreiz dzīvojām komunālajā. Man bija pieci gadi, bet es jau sapratu, kas notiek. Kaimiņi lūrēja pa durvju šķirbām, un es sajutos kā notiesāta.

Kā notiesāta. Tēta otrā sieva, Līnestante, reiz teica Tētim - tas gan nebija domāts manām ausīm, bet es vienkārši nejauši pagadījos aiz durvīm, kad viņi runāja - viņa teica, ka tas bērns esot notiesāts uz mūžīgu vientulību.

Man liekas, tagad tikai es sāku saprast, ko viņa gribēja ar to teikt. Jo viss ir piepildījies. Kristīnes tēvs bija tikai īslaicīga epizode manā dzīvē, viens no nedaudziem izmisīgiem maiguma meklējumu brīžiem. Es viņam pat nepateicu, ka bērns jau ir ceļā. Un tad es raudāju un dusmojos, un brēcu uz Mammu, ka viņa ir tāda briesmone, ka uzaudzinājusi mani tik vientuļu un nespējīgu veidot ilgstošas attiecības.

Roberts vienmēr ir uztvēris to visu mierīgāk, un tas laikam bija viņš, kurš reiz teica, ka es vienkārši pati nezinot, ko gribot.

Bet nu man vairs nav spēka dusmoties. Vairs nav uz ko. Cilvēks, ar ko es reiz gribēju noslēgt rēķinus, pieprasīt mīlestību par katru cenu, izlūgties, izubagot to, tas cilvēks ir aizgājis. Vecā sieva ar fragmentēto apziņu, sāpju plosītā miesa, vīziju druskas un spēja niknuma lēkmes, nesakarīgie trauksmes izvirdumi - tas vairs nav tas cilvēks. Nav citas iespējas, man ir jāpieņem un jāpacieš, un jādara tas, kas ir jādara.

VI

Man ir bail. Lekcijas ir beigušās, es klīstu pa ielām, vienkārši vazājos un gaidu vakaru. Es gaidu brīdi, kad satikšu Mārtiņu. Ir piektdienas pēcpusdiena, un ceriņi zied ārprātīgi.

Viņš ir uzaicinājis mani braukt uz tiem saviem laukiem. Tur būs viņa vecāki. Un tas jau draud palikt nopietni.

Es baidos. Cik vienkārši būtu, ja varētu aiziet uz mājām, noskaloties dušā, pārģērbties, kaut ko palasīt, vienkārši nomierināties, bet šobrīd tas nav iespējams. Vecmutere. Tāpēc es paņēmu līdzi visu jau no paša rīta. Un tagad atliek tikai gaidīt, bet laiks nevelkas un nevelkas, kā es to gribu.

Man ir bail, jo es zinu, ko grib Mārtiņš. Mani precēt. Man ir grūti kaut ko tādu iedomāties Viņš ir no tādiem kārtīgajiem. Viņš ir citāds nekā vairums manu draugu. Viņš nezina, kas ir Theatre of Tragedy vai Faith and Desease, pat ne Dead Can Dance viņš nezina. Taču kad mēnešreizes nav bijušas jau otro reizi, un - jā. Bailes, un galvenais - man nav ar ko parunāt, ir tikai Mārtiņš ar savu nolādēti uzticamo suņa skatienu, no kura man jau pēc pāris dienām paliek šķērmi, itin kā man tiktu piedāvāts kas tāds, ko neesmu pelnījusi, kam neesmu pietiekami laba, ak labāk pārāk neiedziļināties tajā visā... Psiholoģe laikam no manis tik un tā nesanāks, vienkārši mātei bija tāda vēlēšanās, lai meita būtu studente, kā visās kārtīgās latviešu ģimenēs pieklājas, - nevajadzēja ļauties, lai regulē, un nevajadzēja tur stāties, pēc pirmā kursa tas nu ir pilnīgi skaidrs, - un būs vien jāatzīst, ka ir taisnība tam vienam, kurš teicis, ka 90 procenti studentu šo specialitāti izvēlas tāpēc, ak viņiem pašiem ir problēmas, tikai vēl vairāk kā visiem citiem trūkst vēlēšanās to atzīt... izsmiekls. Te es stāvu, pēc divām stundām ies autobuss, kaut kā jānosit tās divas stundas, Mārtiņš būs pieturā pretim, un tad es stāšos viņa vecāku priekšā, un tad - - -

Man šobrīd nav citas iespējas.

VII

Man taču bija arī citas iespējas. Es taču būtu varējusi neprecēties ar Jāni. Es būtu varējusi būt citāda - laimīga, brīva, nesaistīta. Es atceros - mēs ar Jāni zagsā, apkārt kāzu viesi, vijolniece kaut ko žēlīgu spēlē. Puķes, Jānis jau gribēja tā ar vērienu. Un dzimtsaraksta vadītāja kaut ko svinīgi runā. Un vārds NĒ jau smagi gulēja man uz mēles. Tik vienkāršs un strups. Vienkārši pateikt NĒ, pagriezties un aiziet. Bet tad bērns manī sakustējās, un es pateicu JĀ.

Es arī pēc tam būtu varējusi visam atmest ar roku un aiziet, bet es visu mūžu esmu drausmīgi strādājusi, lai saturētu bērnus, māju, pēc tam dārzu. Es nekad mūžā neesmu varējusi ne uz vienu paļauties. Un nu neviens vairs negrib to dārzu. Tikai aizvediet mani vēlreiz uz dārzu, es saku. Bet ne. Nevar to un nevar šito. Tu nevari, viņas saka. Tu nevari, kas tevi pa trepēm nesīs, mēs tevi nevaram panest. Kā tad es savā laikā visu varēju! Bet viņas skatās tumšām kucēnu acīm un tik nevaruļo. Kā Jānis. Tas arī skatījās tādām platām acīm un neteica ne vārda, un man tad palika tā pavisam dīvaini. Un tad viņš pazuda. Uz dienām, tad nedēļām. Atnācis sēdēja un tik skatījās. Sirds aptecējās. Un tad jau es uzzināju savas nelaimes vārdu - Līna. Esot sastapis citu, bet neesot varējis saņemties un man tā uzreiz pateikt. Kā viņš mani tika krāpis! Bet man jau vajadzēja paciest. Ko visu neesmu bērnu dēļ pacietusi. Un klusējusi kā zivs. Un visi domāja, ka es tā sliktā, tā apkārtblandoņa.

Un tā es te guļu un domāju, un dzīve slīd garām kā filma, un kad pamostos, es nesaprotu, kur esmu un kas esmu. Vai tā ir bijusi mana dzīve vai arī krāsaini atspīdumi uz sienas. Un kas to vairs var zināt, kā īsti ir bijis.

Sāļums sūcas gar vaigu - es atkal raudu - ir rītausma, gaisma starp žalūzijām kļūst dzeloša, jāsauc, lai viņas nāk un aiztaisa tās ciet, lai netraucē - un es mēģinu sagramstīt kabatlakatu, es zinu, ka tam tur jābūt.

Es varu tikai raudāt.

Gaisma top arvien lielāka, un vairs nedzeļ.

Paliek vieglāk.

VIII

Viņa izskatās tik mierīga. Lai gan pēdējās dienas bija mokošas. Es, vienmēr korektā vecākā grāmatvede, laikam izskatījos tik drausmīgi, ka darbā man bez lielām runām iedeva bezalgas atvaļinājumu. Gan abas jaunākās tikšot galā. Un īstenībā es pat vairs nezinu, vai maz vēl skaitos tajā darbā. Bet par to es tagad nedomāšu, par to - ne. Ātrie tika saukti vismaz reizi dienā, un ik reizi es sajutos vainīga viņu priekšā, kāpēc māte vēl nav nomirusi.

Vēl vienmēr es cerēju, ka vismaz pirms nāves viņas apziņa apskaidrosies un viņa atpazīs mani, taču tas nenotika. Es sapratu, ka viņa jau raugās kādā citā telpā. Viena no tām ātrās palīdzības dakterēm, tas laikam bija pirms kādām trim dienām, atklāti pateica, ka nu jau tas vairs nevarētu turpināties ilgi, jo mātei nu esot mirējas seja. Ko tieši viņa ar to domāja? Es nejautāju. Daktere bija paveca, ļoti nogurusi un zinoša.

Es saprotu, ka jāsāk rosīties, jāsauc ģimenes ārsts, jāzvana Kristīnei, kas sazin kur atkal aizdauzījusies, tieši tagad, un es patiesi nesaprotu, kas ar viņu pēdējā laikā notiek, visi šie pinkainie alternatīvie mūziķi un viņu dīvainie pagrīdes festivāli, ak, jā, jāzvana apbedītājiem - man jau ir viss sarakstīts, kas tagad jādara un kur jāzvana, bet es vēl nespēju piecelties, es spēju tikai skatīties, kā saule pamazām paceļas virs blokmāju skārda jumtiem un iestājas jauna, dedzinoša diena...

IX

Mēs sēžam ezera krastā, te viss ir tik skaists kā uz pastkartes. Dilstoša mēness siluets sārtajās austrumu debesīs. Viss ir tik skaists, ka liekas neīsts. Tik tīrs. Mārtiņš saņem manu roku, un es zinu, ka tūliņ viņš jautās, un man vajadzēs atbildēt - man vajadzētu to uztvert viegli, galu galā var taču arī izšķirties, ja nepatīk, izšķirties un iet katram savu ceļu, tā mierīgi, kā daudzi tagad dara, - galu galā nav jau vairs nekādi viduslaiki, kad laulība bija kaut kas svēts un nešķirams, - un dziedāt atkal grupā un tusēties ar draugiem, bet es kaut kā nespēju neko uztvert tik viegli, kā vajadzētu, kā visi - - - vakar tā viņa ģimene, tas kā viņi mani novērtēja, - un es sajutu, ka loks noslēdzas, viss - esmu iekšā, un mans bērns manī sakustas, es laikam kļuvu galīgi balta, un Mārtiņa mamma zinoši noskatījās - sievietes intuīcija un pieredze - un jautāja, vai man negriboties ko skābu, viņai esot tādi labi marinētie gurķīši. Un es atbildēju, jā gan, paldies, ļoti garšīgi, un slazds sacirtās, un tas nekas - šobrīd dzīves dzelzs žokļi šķiet esam maigi polsterēti.

Mārtiņš saņem manu roku, kad telefons manā kabatā uzstājīgi ieņerkstas - kas gan varētu zvanīt rītausmas stundā, bet es jau zinu, kas tas ir - - -

Mārtiņš ir tik līdzjūtīgs un gādīgs, aust jauna diena, bērns manī ir sakustējies, un es dzīvoju tālāk. Mēs dzīvojam.

Patientia - pacietība (latīņu val.)

Rūta Mežavilka

Trīs dzejas un vienas prozas grāmatas autore. Beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju, strādā grafiskajā dizainā, nodarbojas ar sociālo aktīvismu un politiku.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!