Publicitātes attēls
 
Par grāmatām
03.11.2021

Grosvaldu ceļojums

Komentē
2
Saglabā

Paveikts izcils darbs, strukturējot ārkārtīgu informācijas gūzmu – dienasgrāmatas, vēstules, arhīvu un muzeju materiālus – un tā radot episku vēstījumu gan par Latvijā nozīmīgas dzimtas, gan pašas Latvijas likteni. Aplūkojamais laika periods ir ar atvēzienu, sākot no pirmajiem Grosvaldu – Lielmežu māju dzimtas – pieminējumiem XVIII gs. un beidzot ar XX gs. beigām, kad viņsaulē dodas Margarēte Ternberga, dzimusi Grosvalde.

Pirms trim gadiem kinoteātrus sasniedza Kristīnes Želves filma "Mērijas ceļojums" – dokumentāls vēstījums par divu Mēriju – Mērijas Grīnbergas vecākās (dzim. Grosvaldes) un viņas meitas Mērijas Grīnvaldes jaunākās – likteņiem uz pasaules un Latvijas XX gs. traģisko notikumu fona, kur režisore no arhīvu aizmirstības izcēla padomju laikā marginalizēto, bet Latvijas muzeju vēsturē būtisko Mērijas Grīnbergas jaunākās personību. Jau filmā autore pieminēja galvenās varones dzimtu, kam bijusi būtiska nozīme jaunās valsts un tās kultūras tapšanā.

Nu Kristīne Želve atdod mums Grosvaldus kā veselumu, kopumu. Ne velti viņa grāmatā atkal un atkal kā refrēnu atkārto frāzi par pieciem Grosvaldu bērniem kā pieciem pirkstiem – viņi ir gan vienoti, gan katrs pats ļoti spilgta personība. Šis "lomu sadalījums" arī veido grāmatas sižetisko karkasu, dramaturģisko struktūru.

Stāsta ekspozīcija rāda idillisku Ēdenes dārzu – Grosvaldu Edinburgas vasarnīcu, kur vasara, šķiet, nekad nebeidzas un ik gadu arvien tiek svinētas Marijas – mātes vārdadiena, uz kuru ierodas "labo pamīliju" pārstāvji no tuvējās apkārtnes un Rīgas. Pamazām stāstījums uzņem apgriezienus, Grosvaldu bērniem pieaugot un dodoties pasaulē. Pirmais nopietnais lūzums laimīgajā stāstā par darbīgajiem Rīgas latviešu patriciešiem – 1905. gada 13. janvāra notikumi, kas atstāj sūrstošu nogulsni jaunā Oļģerda apziņā.

Autore spēlējas ar valodu, ik pa brīdim jauno Grosvaldu runā ielaižot pa mūsdienu slenga elementam ("beibīfeiss" 92. lpp., stāstot par Oļģerda pārdzīvojumiem 1905. gadā, "nikneims" 103. lpp., "vļek" 115. lpp. u.c.) un tā radot savdabīgu laika klātbūtnes efektu. Jaunie Grosvaldi nebija vis apputējuši muzeja eksponāti, bet dumpīgi, trauksmaini, ar vecākās paaudzes kanoniem konfliktējoši jaunieši, kas meklē vietu dzīvē. Ierastais vēsturisku biogrāfiju žanrs tiecas jau sākotnēji aplūkot varoņus kā vecus un vēsturiskus, bet Želve apzināti lauž šo tradīciju. Tāpat autore ienes tekstā dažnedažādus citātus un parafrāzes visās Grosvaldu ģimenē runātajās valodās un rada plašu asociatīvo telpu. Šāds paņēmiems, protams, ir riskants un draud ar pārlieku subjektivitāti tekstā, kas tapis kā dokumentāli biogrāfisks darbs, taču Želve uzmanīgi noturas šaipus objektivitātes zuduma robežai. Darbā teicami iederas arī fragments no Čaka "Mūžības skartajiem", kurā pieminēta leitnanta Jāzepa Grosvalda dalība Tukuma strēlnieku pulka uzbrukumā pie Ķekavas (208.–212. lpp.).

Laiku pa laikam atkārtojot zīmīgas atslēgfrāzes (šajā ziņā īpaši izceļas nodaļa "Margarēta Ternberga, dzimusi Grosvalde"), autore panāk episka dzejas darba ritmisko plūdumu. Tādā ziņā grāmata mākslinieciski līdzinās Želves filmai "Mērijas ceļojums", papildinot un turpinot tajā vēstīto. Atgādināšu, ka viens no filmas kulminācijas brīžiem ir kadrs, kurā Mērija paliek viena ar muzeja kastēm, kamēr pārējie kolēģi – dažs nešauboties, dažs minstinoties – sakāpj amerikāņu kravas mašīnā un bēg uz Rietumiem. Tajā brīdī ir skaidrs, ka šī ir izšķiršanās, kas maina likteni, bet Mēriju gaida ļoti lielas briesmas – varbūt piekaušana, varbūt izvarošana, varbūt nāve –, un aizbraukušos tajā brīdī emocionāli nespējam uzlūkot citādi kā vien nodevējus. Lai gan filmas, tāpat kā grāmatas, ritms ir plūstošs, brīžam pat pasteļtonīgi pieklusināts, šajā brīdī Mērija iegūst grieķu traģēdijas varones mērogu – citādi rīkoties viņa nespēj tāpēc, ka ir piederīga savai dzimtai. Taču grāmatā šo stāstu ieraugām arī no "otras puses" – kā Mēriju pametušās kolēģes, muzejnieces Noras atmiņas.

Šī ir ļoti kinematogrāfiska grāmata, un tās tapšanas galvenais paņēmiens ir montāža – autore izmanto Grosvaldu dienasgrāmatu, vēstuļu un to fragmentu kolāžu. Dokumentālais teksts brīvi savijas ar autores pašas rakstīto viendabīgā sakausējumā, brīžam pieņemot tādu kā apziņas plūsmas formu. Jāpiebilst, ka Grosvaldi arī paši bija lieliski rakstītāji un stāstītāji – varbūt vienīgi izņemot tēvu Frīdrihu, kurš epistulārajā saziņā ar ģimenes locekļiem bija visai lakonisks.

Katram no Grosvaldiem bijusi sava daļa dzimtas un arī Latvijas valsts tapšanā. Labāk zināmais un savu vietu mūsu kultūrapziņā sen nostiprinājis ir gleznotājs Jāzeps Grosvalds – lielākoties tādēļ, ka pat padomju periodā viņa talantu un novatora ceļu latviešu glezniecībā nevarēja nepamanīt un noliegt. Atšķirībā no pirmās latviešu profesionālo mākslinieku paaudzes (Rozentāls, Purvītis, Zariņš, Zeberiņš), kas mākslā ienāca 19. gs. nogalē un bija izglītojusies uz akadēmiski stingru zīmējumu un kompozīciju orientētajās Krievijas mākslas skolās, Jāzeps Grosvalds ir franču mākslas skolas audzēknis – brīvs, gatavs improvizēt un stilizēt. Jāzeps Grosvalds jeb Džo ir viens no savas paaudzes, kura vēlāk izveidoja t.s. Rīgas mākslinieku grupu (Romans Suta, Aleksandra Beļcova, Uga, Oto un Marta Skulmes, Ģederts Eliass, Konrāds Ubāns, Valdemārs Tone, Jēkabs Kazaks, Niklāvs Strunke u.c.), līderiem. Šī grupa ienesa latviešu glezniecībā franču glezniecības ietekmes, tās apbrīnojamā veidā sakausējot ar dziļi nacionālu tematiku – bēgļiem, strēlniekiem. Rīgas mākslinieku grupas ienākšana latviešu mākslā 20. gs. padsmitajos līdz divdesmitajos gados radīja vienu no spēcīgākajiem paaudžu konfliktiem, provinciālajā Rīgas mākslas dzīvē iedibinot modernisma strāvojumu. Tas grāmatā ir akcentēts un pateikts: ko Jāzepa vecākais brālis Oļģerds paveica, kā diplomāts veidodams jaunās valsts pamatus, to Džo paveica, kā gleznotājs likdams jaunās valsts kultūrapziņas pamatu – rietumnieciski orientētu, modernu, taču balstītu tautas tradīcijās un vēsturē.

Autore katram no Grosvaldiem atrod unikālu balsi. Ikviens no viņiem stāsta savu stāstu, bet tie savijas, brīžam konfrontējot, brīžam papildinot cits citu un paverot skatam ģimenes iekšējos konfliktus un zemstraumes. Vēsais, šķietami nejūtīgais tēvs, par kuru māte atkal un atkal atkārto, ka viņš ir kā akmens. Oļģerds, kurš gan dievina, gan apskauž jaunāko brāli par viņa vieglumu un artistiskumu. Līna, kuras attiecības ar vecākiem šķiet vissarežģītākās, – taču tieši Līna ir vislielākais balsts mātei pēc brāļa nāves. Tas, kā šīs balsis un sižeta līnijas caurvijas, krustojas un savijas, kaut kādā mērā atgādina muzikālu improvizāciju, Jāzepa, Oļģerda un Līnas Parīzes periodā mīlēto regtaimu, tā laika jauniešu aizraušanos.

Episkā vēstījuma kulminācijas punkts ir Džo nāve Parīzē – brīdis, kad stiprā ģimene aizlūst. Jo ir zaudējusi savu māksliniecisko dvēseli. Turpmākais ir lēna, bet nenovēršama virzība pretī sabrukumam – pārpratuma dēļ nerealizējas Līnas attiecības ar mīļoto Gosē, neatbildētas mīlestības jūtas un sekojošu nervu sabrukumu piedzīvo Margarēte, konfliktus vēstniecības darbā Stokholmā piedzīvo tēvs, kurš drīz pēc atvaļināšanas no vēstnieka posteņa mirst. Džo nāve itin kā iezīmē arī jau diemžēl iepriekš ieprogrammēto jaunās Latvijas valsts sabrukumu. Grosvaldi ir pieredzējuši diplomāti un labi apzinās, ka atrodas starp lielvalstu dzirnakmeņiem.

Šī ir lieliska, novatoriska grāmata un viens no labākajiem kultūrvēsturiskajiem romāniem, kādi pēdējā laikā tapuši.

P.S.
Diemžēl jāpiemin arī darvas karote – manai kaulainajai vecas maketētājas acij nepalika nepamanītas pārlieku daudzās drukas kļūdas. Vai patiešām nav bijis laika vēl vienai korektūrai? Tāpat mulsumu rada pārāk mazais burtveidols, kurš izvēlēts publicēto fotogrāfiju aprakstiem – saprotam, ka ir gribēts šo tekstu atdalīt no grāmatas pamatteksta, taču ir nodarīts gauži lasāmībai. Cieņa pret autores milzīgo darbu un Grosvaldu dzimtu prasītu pēc perfekta izpildījuma arī tehniski.

 

Tēmas

Rūta Mežavilka

Trīs dzejas un vienas prozas grāmatas autore. Beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju, strādā grafiskajā dizainā, nodarbojas ar sociālo aktīvismu un politiku.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!