Foto no personīgā arhīva.
salaspils
miglāji aizsedz zvaigznes. virs upes ceļas saltuma pilna elpa
mazliet sūruma. mazliet dūmu. mazliet
samierināšanās. mazliet neskaidrības
mēs ejam, un tālumā šalc šoseja: sīki gaismas punktiņi,
gaismas krelles
metāla apvalkos ieslēptas cilvēkbūtnes virzās
pa viņiem vien zināmiem ceļiem
viss ir galīgs. nekas nav pabeigts
pa dambi var aiziet tālu, līdz pat spēkstacijai. taču mēs griežamies atpakaļ
pie kafejnīcas jauns bmw, sidrabots, 7.sērija. perfekta jauna sieviete smēķē
ciparnīcas gaismā laistās viņas krāsotie mati. viņa kādu gaida? negaida?
(maza sarkana cigaretes trajektorija)
es balansēju uz betona apmales. brīdinoši uzraksti
novēl man nāvi
(tālumā vibrē sprieguma lauki)
silts gaiss, migla
izsmelt cilvēkus tukšus, izēst dzīslainās iekšas un tad izmest mizas
kur mušas, zilgani džinkstošas, dzelošas saules leģioni, bet tas jau vēlāk,
vasarā, kas trūdu pilna un sastingusi
nogulsnēsies iekaisušos acu plakstiņos
(upe smagi nes rāvu)
bet vēl ir maijs, jā, tikai maijs. un zaļš vējš un plaukoņa, plosoša,
stihiska un bezkaislīga, jā, un odu miriādes virs ūdeņiem, un dzimšana un svētība, jā, un asinis, viņi meklē asinis
(silts gaiss, migla)
un tad viņi mirst bezdelīgu knābjos, jā, bezgalīgas un elegantas līknes tās zīmē pierietējušās debesīs, un viņiem varbūt vienalga
(mūžības rasējumi)
maijs
dienišķās svētdienas vakara ātrumsacīkstes, kad tu
atgriezies pilsētā. saule acīs, jā
asfalta nežēlīgais mirdzums. tu izjūti ātrumu, jā
bet jūrā bija gulbji. bezvējš un gruzdums,
kaimiņš dedzina pērnās lapas
ziemas smagums negrib uzliesmot. deg ilgi un grūti,
sūrstot
skudru kāzu rituāli, jā, zilo puķīšu metāliskais spīdums
debesu palsums, jā
xxxx
vilciens drebina māju, un kaut kur izplatījumā
joprojām
lido
2008. gada ziemas slapjdraņķainā gaisma
tas nekas, ka ir jau maijs
bet aukstums tas pats un
smelgoņa zem krūšu kaula un
drebuļi un šausmas, un izmisums
viss tas pats
tik savādi izbalējis, kā senā filmā
es slīdu
jā, gaismas raksti, jā, taču viss atgriežas arvien
citādos krāsu salikumos, ornamenti nomaina cits citu
un
kāds varbūt stāv sliežu ceļa malā
un skaita:
vagons, vagons, vagoniņš
- - -
es dzimšu vēlreiz, es apsolu
xxxx
viņi dzīvo neatskatoties
iedzer, ēd, aizmieg
pamostas, iedzer, mīlējas, ēd
atkal iedzer
atkal ēd
iet uz darbu
dažreiz uz kīnō
ēd, iedzer
mīlējas, ēd
dažkārt smēķē
kāpņutelpās
viņi neatceras
griezuma švīkas uz delnām
sadzīst
pāri uzaug bāla epiderma
tīras šūnas vairojas
dalās, jā
tas ir dabiski
tas ir normāli
tu paliec citur, jā
jā, tagad ir citas melodijas
uz rēzekni
uz rēzekni ar 130 km/h caur siguldu, bērzkrogu, vecpiebalgu, liezēri, pa ceļam ātrās sviestmaizes kādā madonas benzīntankā; pāri aiviekstei un gar varakļāniem un viļāniem; mašīna svaidās uz bedrainā ceļa, bet ielāpainais asfalts saritinās zem riteņiem
balti mākoņu cepelīni un milzu pļavas; tā ir zaļuma kulminācija, es saku, vēl kādas divas nedēļas un viss cauri, varat sākt gaidīt rudeni.
jā, varat sākt gaidīt rudeni
un atkal benzīntanks, šoreiz pie rēzeknes, meitenes pārģērbj kleitas un uzkrāsojas benzīntanka tualetē
uz laulību ceremoniju mēs pagūstam laikā; it viss kā jau pieklājas
rēzeknē pieņemts pīpināt, satiekot kāzinieku kolonnu
slavenu podnieku ceplis, vieta saucas pocelujevka, un ejot iekšā podnieka darbnīcā ir simboliski jāskūpstās un sliekšņa
(es tevi mīlēšu mūžam, es viltīgi smaidot saku un sakrustoju pirkstus aiz muguras)
jā, tas viss, un svaigi celts viesunams, un tango, un ēdieni un dzērieni, un viesi, un dejas, un viss ir tieši tā, kā tam vajaga būt
un mēs dejojam līdz nokrītam pēc svaiga koka smaržojošās istabās, un kaut kur sabļaustās prombraucošie, un ir karsti, un odi kož, un tu nemierīgi svaidies rgaini baltajos palagos, un vecs mēness saulrieta pusē un gulētnegājuši viesi kā ēnas klīst pa zālāju, un tad mēs ceļamies – ir jābrauc, – mēs padzeram vakardienas kafijas pārpalikumus un runājam par deviņdesmito gadu uņģiku
uzmodinām līgavu un atvadāmies
un saule staro pārvarīgi un debesis atkal ir balti zeltainas un atkal ir šoseja, un atkal vēja šalkoņa aiz stikla, tikai šoreiz gar daugavu, par spīti ceļu remontiem
un visbeidzot rīga un miers miers miers
xxxx
jaunmēness pusloks, precīzs kā nazis, jūnijzaļajās debesīs
šī ir nomale, tu saki, dzelzceļmale, vientuļu ļaužu un klaiņojošu suņu zeme, putekļu, mazuta un asfalta smārda valstība
(smilšu graudiņi nočirkst starp zobiem, tava seja atplaukst smaidā, un tu saki – būs jau labi, un zīmē bezgalības astoņnieku man saujā)
es pieskaros sliedēm: tērauda vēsums un sīkas trīsas
iedzeļ rokā: tālumā staigā vilciens
jūlijs
viņam ir bālas, saules neskartas rokas, – maigas kā jauns biezpiens,
nodomā viņa
un paslēpj savus apgrauztos nagus svārku ielocēs
viņš nemierīgi groza rokās litrīgo plastmaseni, un viņa acīs gail tukšums
trīs dienas ir dzerts
zini, mani gaida, viņa saka, mans vīrs, es teicu, ka aiziešu tikai līdz veikalam, bet tagad es nezin kādēļ sēžu un dzeru ar tevi
jā, nav vērts, viņš saka, bet neej vēl prom, aizbrauksim kaut kur, pie draugiem varbūt,
un varbūt beidzot nebūs garlaicīgi
(viņa redz ainavu sadrūpam, tās virsma saplaisā un nolobās kā vecu tapešu lēšķes, un tur otrā pusē ir liels pelēks, stindzinošs nekas, un svilina mūžīgi nekustīgs vējš)
viņa aizmiedz acis. deniņos pulsē. viņa ievelk elpu
taču nē, viss turpinās, ir joprojām
maiga jūlija pēcpusdiena, lēni zuzina lapsene un tālumā dun dzelzceļš
viņš sniedz viņai pudeli, viņa iemalko, dzira ir lēta un skāņa, un viņa domā, kā lai pieklājīgi tiek vaļā
ej mājās, viņa saka, tev taču ir mājas un sieva, nu ej taču mājās un izgulies
(netālu pusdieno ģimene: glīti sagērbti bērni, suns, piknika groziņi, grilētas gaļas smarža)
viņa pieceļas un iet
(liesmojošs jūlija debesu kupols noslēdz šo pasauli, svētī un pasargā)
augusts
liepas žvadzina aprūsējušas lapas. smagi elpo piekarsusī sarkanā pilsēta, kaut kur tur, otrpus gaisa tilta. jā, drīz jau perseīdas un tumīgie augusta beigu vakari. un saltums, un izmisīgais atvasaras dzidrums.
nogurums. vienmēr viss tas pats, bet allaž citādi.
un zini, ka būs arvien mazāk spēka.
uz trotuāra skraukš mazie apaļie liepu auglīši
vakarbuļļi
zemu lidojošas lidmašīnas met gaismas celiņus jūrā
jā, un kuģu ugunis reidā. un daugavas žokļi tālumā
ritmiski
pulsē, izgrūžot līcī duļķainas straumes. rāva un smiltis, un dūņas.
ūdeņi. ūdens pasaule, bezgalīga, neiztaisīta un tukša. un krasta līnija balo. un melnsārtais spīdums virs biezokņainā kāpu meža – tur esot rīga.
un mēs dzeram alu un runājam par dzīvi un mākslu, un mūžīgo.
kā vajadzētu un kā nevajadzētu rakstīt dzeju. kā vajadzētu dzīvot.
(un es arvien biežāk visam saku jā.)
es apbedu mitrajās smiltīs banāna mizu
un tad mēs ceļamies un ejam
un dodamies rīgup, sekojot maršruta autobusam
lai neapmaldītos
vienmēr atskaties divreiz, vēsta reklāma uz autobusa
0