¼ Literatūra
02.09.2008

Sprieguma lauki

Komentē
0
Saglabā

Foto no personīgā arhīva.

 

salaspils

miglāji aizsedz zvaigznes. virs upes ceļas saltuma pilna elpa
mazliet sūruma. mazliet dūmu. mazliet
            samierināšanās. mazliet neskaidrības
mēs ejam, un tālumā šalc šoseja: sīki gaismas punktiņi,
            gaismas krelles

metāla apvalkos ieslēptas cilvēkbūtnes virzās
           pa viņiem vien zināmiem ceļiem

viss ir galīgs. nekas nav pabeigts
pa dambi var aiziet tālu, līdz pat spēkstacijai. taču mēs griežamies atpakaļ

pie kafejnīcas jauns bmw, sidrabots, 7.sērija. perfekta jauna sieviete smēķē
ciparnīcas gaismā laistās viņas krāsotie mati. viņa kādu gaida? negaida?

(maza sarkana cigaretes trajektorija)

es balansēju uz betona apmales. brīdinoši uzraksti
                     novēl man nāvi

                 (tālumā vibrē sprieguma lauki)


silts gaiss, migla

izsmelt cilvēkus tukšus, izēst dzīslainās iekšas un tad izmest mizas

kur mušas, zilgani džinkstošas, dzelošas saules leģioni, bet tas jau vēlāk,
            vasarā, kas trūdu pilna un sastingusi
           nogulsnēsies iekaisušos acu plakstiņos

(upe smagi nes rāvu)

bet vēl ir maijs, jā, tikai maijs. un zaļš vējš un plaukoņa, plosoša,
            stihiska un bezkaislīga, jā, un odu miriādes virs ūdeņiem, un dzimšana un svētība, jā, un asinis, viņi meklē asinis

(silts gaiss, migla)

un tad viņi mirst bezdelīgu knābjos, jā, bezgalīgas un elegantas līknes tās zīmē pierietējušās debesīs, un viņiem varbūt vienalga

(mūžības rasējumi)


maijs

dienišķās svētdienas vakara ātrumsacīkstes, kad tu
             atgriezies pilsētā. saule acīs, jā
asfalta nežēlīgais mirdzums. tu izjūti ātrumu, jā

bet jūrā bija gulbji. bezvējš un gruzdums,
            kaimiņš dedzina pērnās lapas

ziemas smagums negrib uzliesmot. deg ilgi un grūti,
            sūrstot
skudru kāzu rituāli, jā, zilo puķīšu metāliskais spīdums

debesu palsums, jā


xxxx

vilciens drebina māju, un kaut kur izplatījumā
joprojām
                lido
2008. gada ziemas slapjdraņķainā gaisma

tas nekas, ka ir jau maijs
bet aukstums tas pats un
smelgoņa zem krūšu kaula un
drebuļi un šausmas, un izmisums

viss tas pats

tik savādi izbalējis, kā senā filmā

es slīdu

jā, gaismas raksti, jā, taču viss atgriežas arvien
citādos krāsu salikumos, ornamenti nomaina cits citu

                un

kāds varbūt stāv sliežu ceļa malā
un skaita:
vagons, vagons, vagoniņš

- - -
es dzimšu vēlreiz, es apsolu


xxxx

viņi dzīvo neatskatoties
iedzer, ēd, aizmieg
pamostas, iedzer, mīlējas, ēd
atkal iedzer
atkal ēd
iet uz darbu
dažreiz uz kīnō
ēd, iedzer
mīlējas, ēd
dažkārt smēķē
kāpņutelpās
viņi neatceras
griezuma švīkas uz delnām
sadzīst
pāri uzaug bāla epiderma
tīras šūnas vairojas
dalās, jā
tas ir dabiski
tas ir normāli
tu paliec citur, jā
jā, tagad ir citas melodijas


uz rēzekni

uz rēzekni ar 130 km/h caur siguldu, bērzkrogu, vecpiebalgu, liezēri, pa ceļam ātrās sviestmaizes kādā madonas benzīntankā; pāri aiviekstei un gar varakļāniem un viļāniem; mašīna svaidās uz bedrainā ceļa, bet ielāpainais asfalts saritinās zem riteņiem
balti mākoņu cepelīni un milzu pļavas; tā ir zaļuma kulminācija, es saku, vēl kādas divas nedēļas un viss cauri, varat sākt gaidīt rudeni.
jā, varat sākt gaidīt rudeni
un atkal benzīntanks, šoreiz pie rēzeknes, meitenes pārģērbj kleitas un uzkrāsojas benzīntanka tualetē
uz laulību ceremoniju mēs pagūstam laikā; it viss kā jau pieklājas
rēzeknē pieņemts pīpināt, satiekot kāzinieku kolonnu
slavenu podnieku ceplis, vieta saucas pocelujevka, un ejot iekšā podnieka darbnīcā ir simboliski jāskūpstās un sliekšņa
(es tevi mīlēšu mūžam, es viltīgi smaidot saku un sakrustoju pirkstus aiz muguras)
jā, tas viss, un svaigi celts viesunams, un tango, un ēdieni un dzērieni, un viesi, un dejas, un viss ir tieši tā, kā tam vajaga būt
un mēs dejojam līdz nokrītam pēc svaiga koka smaržojošās istabās, un kaut kur sabļaustās prombraucošie, un ir karsti, un odi kož, un tu nemierīgi svaidies rgaini baltajos palagos, un vecs mēness saulrieta pusē un gulētnegājuši viesi kā ēnas klīst pa zālāju, un tad mēs ceļamies – ir jābrauc, – mēs padzeram vakardienas kafijas pārpalikumus un runājam par deviņdesmito gadu uņģiku
uzmodinām līgavu un atvadāmies
un saule staro pārvarīgi un debesis atkal ir balti zeltainas un atkal ir šoseja, un atkal vēja šalkoņa aiz stikla, tikai šoreiz gar daugavu, par spīti ceļu remontiem

un visbeidzot rīga un miers miers miers


xxxx

jaunmēness pusloks, precīzs kā nazis, jūnijzaļajās debesīs
šī ir nomale, tu saki, dzelzceļmale, vientuļu ļaužu un klaiņojošu suņu zeme, putekļu, mazuta un asfalta smārda valstība

(smilšu graudiņi nočirkst starp zobiem, tava seja atplaukst smaidā, un tu saki – būs jau labi, un zīmē bezgalības astoņnieku man saujā)

es pieskaros sliedēm: tērauda vēsums un sīkas trīsas
iedzeļ rokā: tālumā staigā vilciens


jūlijs

viņam ir bālas, saules neskartas rokas, – maigas kā jauns biezpiens,
nodomā viņa
un paslēpj savus apgrauztos nagus svārku ielocēs

viņš nemierīgi groza rokās litrīgo plastmaseni, un viņa acīs gail tukšums
trīs dienas ir dzerts

zini, mani gaida, viņa saka, mans vīrs, es teicu, ka aiziešu tikai līdz veikalam, bet tagad es nezin kādēļ sēžu un dzeru ar tevi

jā, nav vērts, viņš saka, bet neej vēl prom, aizbrauksim kaut kur, pie draugiem varbūt,
un varbūt beidzot nebūs garlaicīgi

(viņa redz ainavu sadrūpam, tās virsma saplaisā un nolobās kā vecu tapešu lēšķes, un tur otrā pusē ir liels pelēks, stindzinošs nekas, un svilina mūžīgi nekustīgs vējš)

viņa aizmiedz acis. deniņos pulsē. viņa ievelk elpu

taču nē, viss turpinās, ir joprojām
maiga jūlija pēcpusdiena, lēni zuzina lapsene un tālumā dun dzelzceļš

viņš sniedz viņai pudeli, viņa iemalko, dzira ir lēta un skāņa, un viņa domā, kā lai pieklājīgi tiek vaļā

ej mājās, viņa saka, tev taču ir mājas un sieva, nu ej taču mājās un izgulies

(netālu pusdieno ģimene: glīti sagērbti bērni, suns, piknika groziņi, grilētas gaļas smarža)

viņa pieceļas un iet

(liesmojošs jūlija debesu kupols noslēdz šo pasauli, svētī un pasargā)

augusts

liepas žvadzina aprūsējušas lapas. smagi elpo piekarsusī sarkanā pilsēta, kaut kur tur, otrpus gaisa tilta. jā, drīz jau perseīdas un tumīgie augusta beigu vakari. un saltums, un izmisīgais atvasaras dzidrums.

nogurums. vienmēr viss tas pats, bet allaž citādi.
un zini, ka būs arvien mazāk spēka.

uz trotuāra skraukš mazie apaļie liepu auglīši


vakarbuļļi

zemu lidojošas lidmašīnas met gaismas celiņus jūrā
jā, un kuģu ugunis reidā. un daugavas žokļi tālumā
                ritmiski
pulsē, izgrūžot līcī duļķainas straumes. rāva un smiltis, un dūņas.

ūdeņi. ūdens pasaule, bezgalīga, neiztaisīta un tukša. un krasta līnija balo. un melnsārtais spīdums virs biezokņainā kāpu meža – tur esot rīga.
un mēs dzeram alu un runājam par dzīvi un mākslu, un mūžīgo.
kā vajadzētu un kā nevajadzētu rakstīt dzeju. kā vajadzētu dzīvot.
(un es arvien biežāk visam saku jā.)

es apbedu mitrajās smiltīs banāna mizu
un tad mēs ceļamies un ejam

un dodamies rīgup, sekojot maršruta autobusam
lai neapmaldītos
vienmēr atskaties divreiz, vēsta reklāma uz autobusa
 

Rūta Mežavilka

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!