"Balva par mūža ieguldījumu nerealizēto ideju izcilībā"

Virsrakstā citēju uzrakstu no Envijas Mednes instalācijas izstādē "Mēs visi smiesimies, skumsim, raudāsim, atkal smiesimies", kuru Jūrmalas pilsētas muzejā atklāja šonedēļ – dienu pēc "Zelta mikrofona" balvas pasniegšanas, četras dienas pēc "Kilograma kultūras" un četras dienas pirms Lielās mūzikas balvas ceremonijas, pāris nedēļas pēc "Muzikālās bankas" utt. Lielāko savas profesionālās dzīves daļu dažādās lomās uz šīm un citām ceremonijām esmu regulāri ticis ielūgts, un ar katru gadu tās man liek justies arvien rezignētāk.

Ceremonijas ir parocīgs mērķis, kas ar savu spīdīgo formātu pievelk dažādas agresijas pakāpes uzbrukumus. Kad internetā lasu komentārus par "briesmīgajiem vadītājiem", "tizlajiem jokiem" vai "garlaicīgajām runām", iztēlē redzu pārgurušus un nomocītus iesaistītos, kas, pēc ilgstoša stresa beidzot tikuši gultā, pirms miega ar tukšu sejas izteiksmi lasa komentārus telefonā. Ikvienai ceremonijai varētu veltīt arī adekvātu kritiku, kuru, manuprāt, iespējams reducēt uz diviem apstākļiem. Latvijas kultūras telpā ir ļoti maz pieredzes bagātu un prasmīgu scenāriju autoru, tāpat arī kompetentu ekspertu, potenciālo žūrijas locekļu loks ir neliels, un tam piederīgie ne vienmēr spēj atrast laiku un motivāciju apjomīgajam darbam, kas tiek atalgots ar "goda lietas" piesaukšanu vai simbolisku samaksu. Tas loģiski noved pie apšaubāmas laureātu izvēles un pie bezgaumības, kiča un patosa, balvas pasniedzot. Loģiska ir arī balvu saņēmēju neizbēgamā vēlme pateikt paldies savam tuvinieku un kolēģu sarakstam, vadītāju cerība bezgaisa nomocīto publiku uzjautrināt un sponsoru domu gaita, apmaiņā pret naudu mēģinot katrā stūrī iebāzt maksimāli lielu logo. Tā ir viegli izskaidrojama un formātam atbilstoša prakse.

Cita veida kritiku var izvērst, pakāpjoties soli atpakaļ un palūkojoties uz kultūras balvu principu pašos pamatos. Balsojumu kopsumma (vienalga – vai to veido žūrijas sastādītie topi vai nominantu ieguldītās pūles, pierunājot fanus uzspiest uz pareizās pogas) un no tās izrietošais statuss "labākais" mākslas kontekstā ir apšaubāma vērtība. Tas konstruē hierarhiju, paver iespējas mārketingam un preses relīžu saukļiem – tie ir elementi, kas noder, mērot kultūru popularitātē un naudā, skatot to kā produktu vai pakalpojumu līdzās citām nopērkamām precēm. Ir viegli saprast biznesa pārstāvju simpātijas pret šādu mākslas variāciju, bet mani interesē kultūra, kas ir humānāka par biznesu.

Lai nebūtu pārpratumu – nedomāju, ka popkultūra automātiski nozīmē tukšu saturu. Šajā žanrā izaicinājumu mēdz būt pat vairāk nekā citās disciplīnās, kur mākslinieks ir "pilnīgi neatkarīgs", taču es Latvijas popkultūrā gribētu redzēt vairāk drosmes. Tāpat nenoliedzu, ka apbalvojumu piešķiršanai ir arī pozitīva ietekme uz kultūras vidi – tā atbalsta māksliniekus finansiāli un veiksmīgos gadījumos izgaismo iepriekš mazzināmus darbus, pievēršot uzmanību sociālām vai politiskām problēmām. Mani tikai nogurdinājuši devalvētie termini – "svētki", "izcilības", "unikalitāte" – un tiem pretstatītais "stilīgo" cinisms un ieņemtās pozas. Gribu ticēt kultūrai, kas aizkustina un izaicina, rada sarunu un kustību, nevis kulminē ierāmētā foto uz podesta starp trofejām vai izolētā savējo ballītē.

Pat pieņemot, ka tās vienkārši ir galējības – divi pretēji poli plašajā kultūras ekosistēmā –, pēc katras ceremonijas noskatīšanās šā vai tā jūtos nokļuvis greizo spoguļu labirintā. Un atjēgties no tā izdodas tikai saskarsmē ar mākslu, kas ir tieša, godīga un "par būtisko", piemēram, jau minētā Mednes izstāde vai šodien – fragments no Andra Kalnozola romāna "Kalendārs mani sauc". Tāda pieredze manī rada daudz spēcīgāku svētku sajūtu par visiem sarkanajiem paklājiem kopā.