Foto no Andra Kalnozola arhīva
 
Proza
21.02.2020

Kalendārs mani sauc

Komentē
0
Saglabā

Topoša romāna fragments

1. nedēļa – "svarīgi"

8. jūlijs

Šodien vārda dienas svin Antra, Adele, Ada. Varbūt kāda no viņām arī nesvin. Cilvēki ne vienmēr svin savas vārda dienas. Dažiem tas nav svarīgi. Es savu nesvinu, piemēram. Bet mamma svin. Manu. Bet savu viņa nesvin. Viņai tas nav svarīgi.

9. jūlijs

Zaiga, Asne, Asna. Ja Zaiga, Asne un Asna gribētu ar mani iepazīties, man būtu jāatbild – Oskars. Bet es tā nedarītu. Jo es ar cilvēkiem tikpat kā nerunāju. Vienīgais, ko viņiem saku, ir – kāda vārda datums vai kāda datuma vārdi. Esmu iemācījies abējādi. Tad viņi smejas un bieži pārbauda. "Tu nu gan esi prikols, Kalendār!" tā reizēm smejas skolēni un aizskrien tālāk savās problēmās. Bet tagad ir vasara un viņiem nav nekādu problēmu. Un, jā, šai mazpilsētā mani sauc par Kalendāru, jo esmu iemācījies visas vārdadienas no galvas. Bet daudzi no tiem, kas mani uzrunā, nezina, ka mani sauc Oskars. Viņiem tas nav svarīgi. 

10. jūlijs

Un vēl es katru nedēļu izvēlos vienu vārdu un par to domāju. Un vēl ir noteikums, ka tas nedrīkst būt kāda cilvēka vārds, jo ar to jau es tāpat diezgan daudz krāmējos. Un šīs nedēļas vārds, protams, ir "svarīgi". Es par to domāju jau trešo dienu pēc kārtas. Kas ir svarīgi. Un kas nav svarīgi. Un šodien es domāju, vai tas vispār ir svarīgi – par to domāt. Un es to pajautāju mācītājam, pie kura eju, jo nopietnu dakteri nevaru atļauties, tāpēc ka mamma ir pensionāre, bet es nekur nestrādāju. Man ir kaut kāds sindroms un vēl dažas saslimšanas, kas saistītas ar nerviem. Tas man neļauj strādāt, taču ļauj iemācīties kalendāru no savas galvas. Tas nemaz nebija tik grūti. Patiesībā pat ļoti vienkārši. Es katru dienu iemācījos vienu datumu. Un tā darīju gadu. Protams, ar laiku viss sarežģījās, jo man nākamajā dienā vajadzēja atkārtot iepriekšējās dienas datumu un vārdus. Un sākumā es to darīju svilpodams. Bet tad, pirmā mēneša beigās, es jau vairs nebiju tik priecīgs. Un adventa laikā mani jau gribēja vest uz klīniku citā pilsētā. Bet tas nozīmētu, ka es būtu prom no Viņas. Ne jau no mammas. No mammas arī, protams, un tas ir svarīgi, bet šoreiz tas nebija mammas dēļ. Varētu teikt, ka es iemīlējos vienā meitenē. Man liekas, ka es iemīlējos. Ka tā to sauc. Ka tā ir mīlestība. Es Viņu ieraudzīju vasaras vidū. Nu, precīzāk – 8. jūlijā, pa Antrām, Adelēm un Adām pirms diviem gadiem. Mēs ar mammu sēdējām kafejnīcā "Stūrītis", kur vienreiz nedēļā varam ēst zupiņas un saldos, un citreiz arī otro, bet bez salātiem vai vienas kotletes. Mēs parasti ēdam mājās. Bet šoreiz, paldies dievam, bijām "Stūrītī", kā parasti pēc baznīcas. Un tad ienāca Viņa. Un es nevarēju beigt uz Viņu skatīties. Man nekad tā nav. Es uz cilvēkiem vispār gandrīz neskatos un nerunāju tikpat kā neko. Un Viņa bija kā nekad. Es nevarēju beigt blenzt un sāku trīsreiz lēnāk ēst frikadeļu zupu toreiz. Mamma to pamanīja un prasīja, kas notiek, un es teicu, ka nezinu. Un es tiešām nezināju. Toreiz. Tagad man liekas, ka tā ir mīlestība. Ka tā uzvedas mīlestība. Un Viņa tur sēdēja ar to savu puisi, kuru, starp citu, vēlāk uzzināju, sauc Uvis, un ēda kā veģetārieši. Un tad Viņa aizgāja. Un es pat nezināju, kā Viņu sauc. Un es pabeidzu frikadeļu zupu un sapratu, ka iemācīšos visus gada vārdus un datumus no savas galvas, jo kāds starp tiem būs arī Viņas vārds.

Un vēlāk, kad jau pāris mēnešus biju mācījies, es sapratu, ka īstenībā pat negribu uzzināt, kā viņu sauc, jo daži vārdi ir tik neglīti, ka tas varētu man salauzt sirdi. Un vēl es sākumā domāju, ka mācīšos tikai sieviešu vārdus. Bet tie vīriešu vārdi visu laiku tā pinās pa vidu, ka es viņus vienkārši pieķēru klāt. Bet tad ap Ziemassvētkiem man sāka draudēt klīnika, ja nebeigšu mācīties kalendāru. Un es apsolīju to atmest. Bet es turēju čurikus. Tas bija Viņas dēļ. Un tas bija svarīgi. Jo es gribēju Viņu šad tad redzēt. Paskatīties, kā Viņa iet. Bet nestaigāt pakaļ, jo tā būtu uzmākšanās no manas puses. Un, galvenais, nekad nerunāt, jo man taču Viņai nav, ko teikt. Un tā nu es kalendāru turpināju mācīties slepeni – pa naktīm kā vācietis aiz aizkariem, jo pretī istabas logam ir laterna un tad var redzēt. Un, kad bija palikušas vēl tikai pāris nedēļas līdz kalendāra galam, es jau gandrīz vairs nevarēju. Daudz vēmu. Pēdējās dienas bija tiešām grūtas. Un tad mani tomēr atšifrēja un aizveda uz klīniku. Un tas notika tieši pa Uvjiem. Bet es tiku atpakaļ.

11. jūlijs

Šodien es domāju, ka ir svarīgi nerakstīt tik daudz kā vakar. Neaizrauties. Jo tad es sanervozējos un man beidzas lapiņa. Bet te es rakstu plānotājā, ko man uzdāvināja mācītājs. Viņš to uzdāvināja, lai es domātu par to nedēļas svarīgo vārdu un kaut ko arī pierakstītu. Un mēs to varētu pēc tam pārrunāt. Un man ir jāpieraksta, jo es varu aizmirst, ja nepierakstu. Neaizmirstu es tikai kalendāru. Un viņš teica, ka tam pirmajam vārdam jābūt svarīgam. Un mēs ilgi domājām svarīgo vārdu. Un tad es to gluži vienkārši sapratu.

12. jūlijs

Svarīgi ir no rīta pamosties. Svarīgi ir pateikt labrīt. Svarīgi ir pateikt paldies par brokastīm mammai un palīdzēt mājas darbos, līdz viņai apnīk. Svarīgi ir iziet ārā pastaigāties. Svarīgi ir pastaigāties ļoti ilgi, bet tad, ja dikti nelīst vai tā. Svarīgi ir vērot citus, bet neblenzt. Svarīgi ir izvairīties no ātrām mašīnām un skaļiem motocikliem, kas ir ļoti skaļi. Svarīgi ir atbildēt datumu un vārdu, ja kāds prasa, bet neko citu un iet prom. Svarīgi ir neatskatīties. Svarīgi ir neļaut par sevi ņirgāties, bet, ja tā notiek, iet prom. Svarīgi ir nenonākt klīnikā. Svarīgi ir Viņu ieraudzīt, bet, ja ieraudzīt, tas ir mīļi. Svarīgi ir iet mājās. Svarīgi ir domāt par to visu. Svarīgi ir, ja uznāk vēmiens, to nedarīt ārā pa logu, kur Krūmiņiem dzīvo Tedis. Svarīgi ir ar mammu paēst vakariņas un apēst arī to, ko pa dienu paņēmu līdzi, lai neaiziet bojā. Svarīgi ir iet gulēt un aizmigt. Svarīgi ir, ja redzi Viņu sapnī, ilgi skatīties.

13. jūlijs

Mamma apslimusi. Tā viņa teica un gulēja gultā. Viņa man teica, kas jādara, un es pats uztaisīju ļoti negaršīgas brokastis. Bet mamma teica, ka ļoti garšīgi, bet viņa ir slima. Es negāju pastaigāties, bet mamma teica, lai es mierīgi eju pastaigāties, bet es negāju. Un tad es sēdēju uz krēsla un mamma stāstīja par karu. Kad visus šāva nost, viņa bija ļoti maza. Viņu nenošāva. Viņa stāstīja, ka viņas vecmāmiņa Sofija bijusi liela muļķe savā vecumā un atradusi nesprāgušu granātu, un domājusi, ka tā ir kartupeļu stampiņa. Kāda skaista stampiņa – viņa esot teikusi. Kara beigās vairs nebija māja un visiem bija jāpārvācas. Un mammas toreizējā ģimene pārvācās te. Un tad mamma izauga un apprecējās, un tad piedzimu es, un tad visi izšķīrās vai nomira. Un tagad mamma ir apslimusi un visu dienu guļ. Viņa saka, ka es arī vakariņas varu pagatavot tikpat labi kā brokastis, jo viņa visu pateiks priekšā – kā no rīta. Bet es negribēju to ēst un aizgāju agri gulēt.

14. jūlijs

Šodien man bija jāiet pie mācītāja, jārāda vārds un ko es par to esmu uzrakstījis. Un viņš daudz smējās, un es jau gribēju iet prom. Bet viņš teica, ka man labi sanāk. Ka viņš neesot zinājis, ka man labi sanāk. Un viņš teica, ka man tagad jāizdomā nākamais vārds. Un es teicu, ka man jāiet uztraukties, jo mamma ir ļoti slima. Un tad viņš laikam padomāja un pirmo reizi mūžā atļāva pēc dievkalpojuma zvanīt lielo zvanu. Un es baidījos, ka man neizdosies, bet mācītājs teica, ka man izdosies. Un, kad beidzās sprediķis, es aizmiedzu acis un zvanīju. Es iekrampējos auklā un zvanīju no visa spēka. Es esmu ļoti liela auguma, tāpēc bērni mani dažreiz saukā par Milzīgo Kalendāru. Tāpēc arī mācītājs dabūja uz zvanu telpu skriet augšā pats un noraut mani no zvana. Un tad viņš mazliet nomierinājās un teica, ka tagad mums jāizdomā nākamās nedēļas vārds. Un es teicu, ka esmu izdomājis.

2. nedēļa – "mamma"

15. jūlijs

Varbūt mammai ir cūku gripa, jo es pirms pāris gadiem redzēju pa televizoru, ka ir cūku gripa. Un es skaidri zinu, ka tā nav tikai dzīvniekiem, bet arī man – pirms pāris gadiem, kad es redzēju raidījumu un nogāzos ar temperatūru. Tāpēc es šodien taisu viņai ēst. Atradu bukstiņa biezputras recepti mirušās vecvecmāmiņas Sofijas pierakstos:

2 glāzes miežu putraimu
1 kg kartupeļu
1 l piena
sāls 4 nažgali
300 g žāvēta cauraudzīša
3 sīpoli

Putraimi mums ir, un tas ir labi, jo mums pienāk paciņas no Eiropas. Ir sāls, kartupeļi un pat sīpoli, bet divi. Un viens izskatās tik slikti, ka tādu es mammai nedošu. Nav piens un cauraudzis. Un tas nozīmē, ka man jāiet uz veikalu, un man šī doma nepatīk, jo pēdējo reizi, kad biju veikalā, es netīšām saplēsu tarhūnu. Un kopš tā laika es neeju veikalos, kaut gan mierīgi varu iet citās telpās. Tas bija ļoti sen, kad tarhūns vēl bija modē. Un, kas ir cauraudzis, to es noskaidrošu tur, jo es iešu – lai tur plīst vai lūst. Visu nepieciešamo ierakstīšu plānotājā, paņemšu mammas naudu, kamēr viņa guļ, un iešu.

Veikali ir ļoti mainījušies, kopš es tur saplēsu tarhūnu. Biju jau to pamanījis no ārpuses. Bet tā ir arī no iekšpuses. Pienu uzreiz atradu. Tur bija rakstīts. Bet es ilgi nevarēju atrast cauraudzi. Izlasīju ļoti daudz. HMELI-SUNELI man likās visskaistāk, un es izdomāju, ka tas ir pat labāk par cauraudzi, ko tā arī neizlasīju. Sīpolus atpazinu. Rindā bija visgrūtāk. Man ne visai patīk stāvēt aiz cilvēkiem. Man ir svarīgi iet. Un tad, paldies dievam, pienāca mana kārta. Es iedevu tantei naudu, dabūju atpakaļ vēl naudu un varēju būt brīvs. Viņa man vēl kaut ko prasīja par maisiņu, bet, tā kā es nerunāju par tādām lietām, vienkārši paņēmu savas mantas un gāju prom. Varbūt viņa apvainojās. Tagad esmu mājās un man tūlīt beigsies lapa. Un es nedrīkstu daudz rakstīt. Par to, kā man gāja ar gatavošanu, uzrakstīšu rīt. Varbūt.

16. jūlijs

Hermīne, Estere, Liepa. Liepa ir ļoti skaists vārds. Ja man varētu būt meita, es viņu sauktu par Liepu. Es zinu, ka ir arī tāds koks. Bet, ja ir cūku gripa, ar ko saslimst mana mamma – cilvēks, tad ir arī meitene, kas drīkst būt Liepa. Mammai šodien ir labāk. Viņa jau gatavo pati. Kad es viņai pateicu labrīt, viņa pasmaidīja. Vispār viņa nemaz tik bieži nesmaida. Par vakardienu mēs nerunāsim. Tieši tā viņa teica, pirms pasmaidīja. Tagad mēs ēdīsim brokastis un mums garšos. Un es teikšu paldies un tad paņemšu maizi, un iešu pastaigāties. Un es staigāšu ļoti ilgi, jo vakar stāvēju rindā. Bet man vajag staigāt. Un zied liepas.

17. jūlijs

Šodien jāraksta par mammu, jo tas ir šīs nedēļas temats, bet es varu domāt tikai par skaisto meiteni. Jo es Viņu vakar redzēju. Jo es vakar daudz staigāju un, ja daudz staigā, tad var satikt – ko vajag un nevajag. Viņa pastaigājās ar Uvi. Skaidrs, ka viņi nekur negāja. To var saprast pēc gaitas. Es vienmēr spēju noteikt, vai cilvēks kaut kur iet vai pastaigājas. Viņi pastaigājās. Un es, protams, gāju prom, kad viņus ieraudzīju, jo man tur nav ko darīt. Bet vakar viņi tiešām pastaigājās un es viņus satiku vēl divas reizes – pie vecās slimnīcas un tad pie Vācu kapu liepu rindas. Uvis smaržoja liepas, un es viņu varu saprast. Man liekas, ka man viņš patīk, tas Uvis. Un skaistajai meitenei viņš jau nu pavisam noteikti patīk, jo tādi cilvēki sadodas rokās, kad pastaigājas, kam patīk viens otrs. Un viņiem bija gandrīz vienādi apģērbi, un tas, man liekas, arī nozīmē daudz. Tikai Viņai bija šorti, varbūt tie bija brūni sporta šorti, bet Uvim bija garās bikses tādā pašā krāsā, bet tās nebija sporta bikses, cik es zinu. Krekliņš Viņai bija dzeltens, un arī Uvim bija dzeltens, tikai tumšākā krāsā un ar pogām. Un vēl Viņai bija saulesbrilles, un viņi izskatījās, ka mīl. Un es zinu, ka viņi nekad neuzzinās, ka arī es viņu mīlu. Jo es to neteikšu. Es vispār saku tikai vārdus un datumus, un maz ko citu. Par mīlestību man ar viņiem nav jārunā. Jo tad Uvis varētu ļoti noskumt. Un to nu nevienam nevajag. Man jau nu vismazāk. Man bija džinsu bikses.

18. jūlijs

Uzrakstīšu par vienu sarunu, ko mamma man teica. Mammai es piedzimu lielā vecumā. Viņai ilgi nebija vīrs. Viņa teica, ka ilgi nav varējusi atrast īsto. Tad viņa atrada īsto, bet tas dzēra un pazuda. Tad viņš atnāca atpakaļ, viņi apprecējās, bet viņš atkal piedzērās un pazuda. Un šoreiz pavisam. Un, kad viņa to stāstīja, man tas likās skumji, ko viņa stāstīja. Viņai pat bija asaras. Un es paņēmu viņas roku toreiz, jo tā dara, un teicu: "Mammu, viņš jau sen vairs nav. Neviens tev tā vairs nedara. Viņš ir prom no pasaules. Un mēs vairs nerunāsim viņa vārdu. Un vēl – es viņu izdzēsīšu no kalendāra." Bet pēc tam mamma sāka raudāt vēl stiprāk un apķērās man ap kaklu, un es apjuku un piecēlos kājās, un mammas kājas karājās. Un pēc tam mēs aizgājām uz "Stūrīti" ēst ārpus kārtas.

19. jūlijs

Jautrīte, Kamila, Digna, Sāra. Digna – nu gan… Manā pilsētā ir tāds sunītis Sāra, un man viņš patīk – tā Sāra. Kad Sāra pieskrien man klāt, viņa luncina savu astīti. Viņa ir ļoti maziņa. Man līdz kurpēm. Un es vienmēr domāju – nez, Sāra svin savu vārda dienu 19. jūlijā? Un viņas saimnieks, kam es nezinu vārdu, saka, lai Sāra nāk. Man šodien ir tik labs noskaņojums, ka es nezinu, kur likties. Iešu pastaigāties, protams. Ā – izdomāju joku –, man ir Jautrīte šodien. Par Kamilu man nav ko teikt. Ai. Man taču jārunā par mammu. Ko lai saka, nevaru izdomāt. Manu mammu sauc Klāra.

20. jūlijs

Šodien bija ļoti jauka diena, un es biju ilgi staigāt. Un, kad ēdu maizītes autoostā, pie manis pienāca viena interesanta sieviete, kas daudz smaidīja. Un viņa man ļoti pieklājīgi teica – es atvainojos, jūs taču esat Kalendārs, vai ne? Un es neko neteicu. Un tad viņa vēlreiz pasmaidīja un teica, ka viņa zina, ka mani sauc Kalendārs. Un tad viņa gribēja zināt, kam šodien vārdadiena. Un es pateicu, ka Ritmai un Ramonai. Un tad viņa teica – uzmini, kura no viņām es esmu! Un es, protams, neko neteicu. Piecēlos no soliņa un gāju prom. Viņai pašai ar to jātiek galā.

Vakariņās bija zivis, un es mammai pateicu, ka viņa diezgan ātri tikusi kājās no cūku gripas. Un viņa teica, ka tā nu noteikti nav bijusi cūku gripa. Un es teicu, ka pirms pāris gadiem televizorā taču teica, ka cūku gripa ir arī cilvēkiem, lai viņa neapvainojas. Un tad viņa teica, ka viņai gluži vienkārši bijis vājums. Un es gribēju vairāk nestrīdēties un ļoti ātri apēdu zivis, un tagad guļu, bet nevaru aizmigt. Jo es tiešām domāju, vai tā sieviete autoostā bija Ritma vai Ramona. Kāda man tur daļa? Varbūt abas. Cilvēki tā dara.

21. jūlijs

Šodien bijām kafejnīcā. Un mamma pēc tā vājuma laikam ir pilnīgi sajukusi prātā, jo mēs apēdām gan zupu, gan pilnu otro un vēl dzērām kafiju, un es drīkstēju ēst divus groziņus, bet es apēdu trīs un vēl dzelzceļnieku kūciņu, jubilejas maizīti un skudru pūzni. Un skudru pūznim līdzi nāca akcija, un es to apēdu, protams, un mamma vēl atdeva man savu pīnīti.

Tēmas

Andris Kalnozols

Dramaturgs un režisors (izrādes "Labākais cilvēks Tahkurannā" (2013), "Benzīnvīrs" (2015), "Aizvakar vienmēr" (2016)). Raksta romānu "Kalendārs mani sauc". Staigā apkārt.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!