Par Reina Rauda romānu "Saulesraksts" (no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, izdevniecība "Jānis Roze", 2023)
Igauņu rakstnieka Reina Rauda romāns "Saulesraksts" ir ļoti dīvaina grāmata – kontrastu un paradoksu pilna. Tā ir izlaušanās istaba, kurā lasītājs, iemests 100 gadus senā pagātnē – Krievijas impērijas apvērsumu izraisītajā haosā, kā detektīvs seko ļoti neparastu, bet vēsturiski ticamu varoņu gaitām, lai līdz ar romāna autoru kopīgi censtos atminēt vēstures un valodas būtības mīklu.
Vēsturei mutuļojot, pāri Eirāzijai kopā ar cariskās Krievijas cirka trupu ceļo jauna igauņu spēkasieva – "smagsvara cīnītāja – tauriņa dvēsele", kura pilsoņu kara apstākļos spiesta patverties Ķīnā un Japānā. Varones stāstu – kā tas parasti ir ar stāstiem, kuri liekas absolūti neticami, jo "patiesā vēsture reizēm ir daudz pārsteidzošāka par to, kādu iztēlojamies," – iedvesmojusi reāla personība, 20. gadsimta sākumā dzīvojusī igauņu cīkstone Anete Buša, par kuru maz zināms, bet kuras biogrāfiju ar vēsturnieku palīdzību apņēmies celt gaismā un daļēji iztēloties romāna autors. Grāmatā viņa kļuvusi par spēkasievu Lilī Ojamā, kurai pretī no otras pasaules malas, meklējot brāļa kapu un pierādījumus savai teorijai par to, kā darbojas valoda, ceļo lingvistikas amatieris, samuraju dzimtas pēctecis un šinto priestera dēls Cuneo Ņitta. Viņš varētu būt mazliet tāds kā paša Reina Rauda alter ego, tikai iemiesojies jauna japāņa ķermenī. Arī Rauds, tāpat kā viņa varonis, reiz nejauši atklājis igauņu valodnieka Jakoba Lincbaha grāmatu "Filozofiskās valodas principi" un sapratis, ka te ir "darīšana ar ievērojamu valodas filozofu". Turklāt viņa teorijā saskatāmas līdzības ar japāņu domātāju lingvistiskajiem uzskatiem, kuru iespaidā veidojušās šinto reliģijas rakstu sistēmas.
(Par igauņu un japāņu savstarpējām simpātijām es zinu jau kādu laiku – kopš centos izsekot Rīgā dzīvojušā japāņu spiega Makoto Onoderas gaitām. Arī viņš svešajā zemē no visa starptautiskā diplomātu korpusa sadraudzējās tieši ar igauņu izlūkošanas dienesta apakšpulkvedi Vilemu Sārensu, ar kuru izvērtās uzticības pilna draudzība visa mūža garumā, un to lielā mērā stiprināja Onoderas, iespējams, nepamatotie priekšstati par somugru un japāņu cilšu kopīgajām āziešu saknēm, abu valodu fonētisko līdzību un kopīgām mentalitātes iezīmēm.)
Jautājums par dažādu kultūru un valodu satikšanos, šķiet, uzrunājis visdažādākos cilvēkus visos laikos – ceļotājus, mācītus vīrus, karotājus un konspiratorus, profesionāļus un amatierus, ar valodu apsēstus indivīdus un interešu grupas – tādas kā mākslīgo valodu interesentu pulciņš "Kosmoglot" ("vārdu sakot, trakie" (254. lpp.)), kura darbībā mums ļauts visai dokumentāli ieskatīties arī šajā romānā. Rauds konfrontē igauņu valodnieka Lincbaha uzskatus ar šinto ezoterisko "saulesrakstu", kurš it kā esot pašu dievu radīts, kaut gan patiesībā šinto reliģijas ezoteriskie raksti nav vecāki par 17. gadsimtu un arī pati "Saules dievietes radītā" japāņu kultūra ir radusies visai pārskatāmā pagātnē. Japāņu kultūra un estētika tika apzināti darināta ap 9. gadsimtu, lai atšķirtos no Ķīnas, – atsakoties no principiem, kas bija raksturīgi ķīniešu un indiešu mākslai un valodai. Japānas salu iedzīvotāji ieviesa savu rakstību, izgudroja mākslinieciskās sistēmas un specifiskas estētiskās kategorijas – tādas kā neveiklā un nepabeigtā skaistums (vabi-sabi) vai melanholiskā nojausma par lietām piemītošo laicīgumu (mono-no-avare), kuras nebeidz fascinēt cilvēkus visā pasaulē. Arī es sevi pieskaitu trakajiem, jo kopš Japānā pavadītajiem studiju gadiem neesmu beigusi prātā būvēt tiltu, kas savienotu kontinenta abas malas. Kaut kas – varbūt pagāniski panteistisko uzskatu klātbūtne – liek domāt, ka mums piemīt spēja saprasties ar pasaules otru malu; tā sajūta, it kā būtu salikts puzles rāmis un varbūt intuitīvi ir saliekams arī tās vidus, kur atrodas Krievija, Ķīna, Centrālāzijas stepes, Zīda ceļš un kur šķietami slēpjas ar mūsu pastāvēšanu saistītas atbildes – pat ja realitātē tie ir tikai plankumi, kuros acs cenšas saskatīt pazīstamas formas: tās meklē Reins Rauds, tās meklē viņa varoņi un arī es.
Grāmatas struktūru es uztveru kā plašu tradicionālo japāņu māju ar bīdāmām sienām, kurā varoņi ik pa laikam atbīda kādu šodži zīdpapīra paneli, meklējot kaut ko svarīgu, – bet tur atklājas nevis skapis ar atbilžu lādi, bet gan nākamā telpa, kas arī vēl nav īstā, – tu uzkavējies tur nodaļas garumā, līdz varonis mēģinās atbīdīt nākamās durvis. Katrs no savas puses šajā mājā iet japānis un igauniete, šķietami divi pretmeti – iņ un jaņ, lingvists un spēkasieva –, kas pa kārtai izdara stratēģisku gājienu, lai nonāktu tuvāk "patiesības principam". Viņi velk mūs līdzi arvien dziļāk globālās pasaules ainas struktūrās, paverot dažādu kultūras telpu un notikumu durvis uz vietām, kurās viņi dzīvojuši, īrējuši mitekli, kaut ko iemācījušies un sapratuši, kļūstot par laikmeta lieciniekiem. Grāmatas struktūra, šķiet, atspoguļo tās autora – poliglota, japanologa, sabiedriskā aktīvista, prozas, dzejas, lugu, eseju autora Reina Rauda daudzpusīgo interešu, zināšanu un domu karti, kurā viņš ļauj mums pamaldīties.
Abi meklētāji – Lilī un Cuneo – klīst viens otram pretī, palaikam paejot viens otram tuvu garām un, protams, liekot domāt, ka viņi sastapsies – vienlaikus atvērs vienas un tās pašas telpas durvis. Kaut kādā mērā man arī gribas, lai tā notiek. It kā šis būtu spēles uzdevums – svešiniekiem citam citu atrast. Taču, lai būtu vēl brīnumaināk, Reins Rauds te ielaiž vēl dažus meklētājus – pa romānu sāk pārvietoties arī grāfiene Ļenočka, Lilī bērnības draudzene Mari, vācbaltietis Edgars de Vāls, Cuneo brālis Gen’iči, feministiskā žurnāla redaktore Sajuri, karstasinīgais gruzīnu kņazs Nugzars, kuram šķiet, ka nav lielāka kauna kā zaudēt cīņā sievietei, dažādi spiegi un divdabji, kas jaucas arī lielajā pasaules politikā. Bet katrs savā galā noklīdušos bērnus pacietīgi gaida arhetipiskais japāņu patriarhs – Cuneo tēvs – un arhetipiskā baltiešu matriarhe – Lilī māte.
Cuneo uz priekšu dzen fakts, ka viņa senču Mikami svētnīcā glabātais saulesraksts un Lincbaha sistēma nonāk pie vienām atziņām, un apjēga, ka "būtu apšaubāmi, ja šis noslēpums glabātos tikai pie vienas tautas", jo "īstenība vienmēr ir viena un kopīga, cilvēki tikai sauc lietas dažādos vārdos" (233. lpp.). Cuneo zina, ka japāņu dzīvesziņas spēks ir tajā, "ka tā ļauj mums vērot pasauli un sevi tajā un priecāties līdzi vispārējai pulsēšanai" (99. lpp.). Viņš par savas dzīves instrumentu izvēlējies rakstīšanas otiņu, nevis ieroci (kā brālis) un ir audzināts, cenšoties izprast un skaidrot pasauli. Jau bērnībā tēvs ar viņu runājis kā ar sev līdzīgu, "tikai laiku pa laikam ieturējis sacītajā garas pauzes un skatījies uz viņu, it kā vērodams, kā iestājas saprašana" (99. lpp.). Cuneo dzīve rit pēc formulas "rakstu, tātad esmu" un saskaņā ar uzskatu, ka pēc cilvēka paliek tikai pierakstītais un dzīve beidzas, kad "otiņa, kas dejojusi pa papīru, paceļas gaisā, pārtraucot savus nospiedumus" (99. lpp.). Tad cilvēks ir pabeigts.
Cuneo dodas uz otru pasaules malu meklēt līdzīgo, visiem kopīgo, jo vīriešiem "vajag mērķi. Vai patiesībā kādu stāstu, kas viņu mērķi padara par vienīgo pareizo visā pasaulē un visu citu ļauj aizmirst" (296. lpp.). Viņš tic dziļajai un virskārtas patiesībai, tic savam dievam un citiem. Viņš ir pārliecināts, ka ikvienai tautai "ir kas dodams visai pārējai pasaulei – kaut kas, ko līdz šim nezina neviena cita valsts vai tauta," (227. lpp) un ka tieši tāpēc nav pretrunas starp dzimtenes mīlestību un ticību globālajam principam. Viņa ceļu var raksturot kā sevis meklēšanu, "vien izjūtot, ka esi tikai viena iespēja no neskaitāmi daudzām" (228. lpp.). Ar šādu esību nespēj samierināties, piemēram, kareivīgais gruzīnu kņazs Nugzars, kurš "sevi līdz matu galiem atdāvinājis revolūcijai vienkārši tādēļ, lai aizmirstu daudz skarbāku, daudz nopietnāku uzdevumu, kam patiesībā vajadzētu sagaidīt katru cilvēku: saņemties un ieraudzīt sevi" (135. lpp.).
Savukārt spēkasieva Lilī iet citu ceļu – viņai sākotnēji nav zināma nekāda Lielā gudrība un mērķis, toties piemīt spēks un intuīcija. Lilī pārvietojas, kā metot monētu uz labu laimi – viņa nekad nezina nākamo soli – vai tā būs Pēterburga, Tokija, Šanhaja, kalpones vai skatuves darbs. Tas man atgādina pazīstamās kanādiešu feminisma rakstnieces Šīlas Heti romāna "Motherhood" sižetu, kuru veido ar monētas zīlēšanu pieņemti lēmumi. Cīkstone Lilī domā par mazajām lietām ("bez kurām lielajām nav nozīmes" (299. lpp.)) un savu dzīves torni ceļ no stabiliem, izturīgiem ķieģelīšiem – pašas piedzīvotiem un izsvērtiem, vienmēr jūtoties pašpaļāvīga un brīva izvēlēties jaunu ceļa virzienu. Saistībā ar Lilī romānā tiek atkārtots "traipa" motīvs – kāda bērnības epizode, kurā meitene, mēģinot sabāzt mutē daudz odziņu, nosmērē brunčus. Traips ir kā zīme uz cilvēka, kurš mēģinājis pārkāpt robežas, – tas Lilī raksturo jau no agras bērnības.
Man patīk romāna feministiskā ievirze – tas, kā caur dažādu kultūru perspektīvu Rauds cenšas šķetināt, ko sabiedrība sagaida no sievietes un ko no vīrieša. Kā skaidro romāna kolorītā varone ķīniete Vana – "ja jauna sieviete kritizē vecāku vīrieti, tas esot nepieklājīgi. Ja vecāks vīrietis kritizē jaunu sievieti, tad, protams, viss kārtībā. Tad viņš dalās ar savu dzīves gudrību." (246. lpp.) Tas ir priekšstats, kurš arī šajā gadsimtā nešķiet pagaisis. Kritika tiek veltīta arī tā laika Japānas sabiedriskajai iekārtai, kas "ir vienkārši zeme priekš veciem vīriešiem" (250. lpp.) (arī tas nešķiet sevišķi mainījies), kaut gan tradicionāli japāņu kultūrā klātesoša un nozīmīga bijusi arī sievišķā enerģija: gan dievietes, gan sievietes cīkstones, gan jau agrīni veidojusies sievišķā rakstniecība, kuru kana alfabētā parasti kopa un attīstīja galmā dzīvojošās augstdzimušās sievietes, kā arī daži vīriešu dzimuma dzejnieki, kas ieviesa sev sieviešu pseidonīmus. 10.–11. gadsimta japāņu rakstnieču darbi, kuros galvenokārt fiksēti emocionālās dzīves notikumi un kurus Rietumos mēdz raksturot kā "garlaikotu galma dāmu literāros ikdienas vingrinājumus", pieder pie japāņu Heiana laikmeta augstākajiem kultūras sasniegumiem. Atšķirībā no judeokristīgās kultūras, kas koncentrējas uz Lielajiem darbiem un notikumiem, sintoismā un budismā balstītās kultūras uzmanīgi tver arī mazos dzīves stāstus, caur kuriem atklāj lielās pasaules kopsakarības; tie laiku tver kā procesu – ciklu, kurā cilvēks cenšas iekļauties, meklē piederību kopējai pasaulei.
"Saulesrakstā" sieviešu kārtas varones abās pasaules pusēs palaikam pauž tādus uzskatus kā: "Mēs tā esam apraduši ar to, kā domā vīrieši, ka mums sācis likties, ka tieši tā arī ir domāšana." (296. lpp.) Prieks lasīt šādas feministiskas atziņas Reina Rauda, kurš ir (par mani) vecāks vīrietis, darbā. Jau viņa iepriekšējā latviski tulkotajā romānā "Rekonstrukcija" novērtēju autora spēju interesēties par sievietes psiholoģiju un taisnīgumu. Pat ja ne vienmēr gribas piekrist varoņu motivācijas pamatojumam un šis tas liekas pārāk vienkāršots – piemēram, tas, ka spēkasievai Lilī, kura visu šo laiku dzīvo kā mūķene, kam nemaz negribas seksu un pietiekot vien ar to, ka dzird, kā aiz sienas mīlējas viņas ķīniešu kaimiņi, "rīta sārtums Džeņas vaidos bija kā atspulgs no siltuma, ko juta viņa pati" (247. lpp.). Neticu.
Lilī visās norisēs tēlota kā ārpusniece – atbalstījusies pret stenderi un it kā no tālienes noraugoties svešās zemes dzīvē, kurā nemaz negrib piedalīties... Kādu laiku tā var būt, ka svešā vietā pietiek ar skatīšanos vien, tomēr ar laiku ikvienam gribas iederēties. Tas ir brīdis, kurā sākam mācīties otra valodu. Tam ir praktisks, dabisks, likumsakarīgs iemesls – vajadzība piederēt. Tomēr es nenoticu arī Lilī valodas mācīšanās tempam – no pieredzes man šķiet, ka bez rakstu apgūšanas viņa nevarētu sasniegt pietiekamu japāņu sarunvalodas līmeni. Toties, sekojot Lilī un citu romāna ceļotāju gaitām, kļūst ieraugāms iemesls, kādēļ tajā laikā daudzus prātus pasaulē nodarbināja universālās valodas veidošana – paniska reakcija uz straujo globalizācijas procesu.
Romānā mēs sekojam Lilī emancipācijas ceļam, kurā viņa pamazām apzinās sevi kā īpašu, retu talantu. Spēcīgākās atziņas Lilī stāstā ir attiecināmas uz mākslu: "Sumo nav cīņa ar pretinieku. Tikai ar sevi. Ja esi uzvarējis sevi, tad tu esi uzvarējis. Un viss. Tieši tik vienkārši ir ar jebkuru mākslu." (241. lpp.) Mēs uzzinām arī par viņas un mātes dažādo attieksmi pret mākslu jeb "skunsti" – Lilī mātei tas "vienmēr bija vienlaikus kaut kas mazliet nicināms, bet arī nekad nesasniedzams, [..] māksla savstarpējās sarunās nozīmēja kaut ko mazasinīgu, uzpūstu un iedomīgu" (258. lpp.). Tas ir aizspriedums, kurš talantīgajai jaunietei, iespējams, kalpoja kā atspēriena punkts, lai dotos prom. Aprindās, kur Lilī nonāk ceļojot, šī attieksme ir citāda, turklāt viņa izrādās unikāli talantīga – smagsvara māksliniece pasaules kartē. Lai Lilī varētu būt viņa pati, viņai jāmeklē vieta, kur tāda mēroga spēks tiktu novērtēts un kur viņa būtu piederīga. Pat ja tas izrādās otrā pasaules malā paslēptā templī un sumo ringā. Sensejs Vakabajaši, kurš Lilī apmāca senajā cīņas veidā, viņai vienkārši izskaidro Rietumu un Austrumu kultūras atšķirību – Rietumos visu svarīgo liek patētiski augstu, tālu no ikdienišķi cilvēciskā, bet Austrumos meistarība un izcilība ir priekšā, nevis augšā, sasniedzama ar darbu, nevis iedzimtu izredzētību. "Protams, es piekrītu, lieli meistari ir īpaši. Kāpēc? Jo viņi nonākuši tālāk. Bet ceļš, ko viņi gājuši, ir vaļā ikvienam," (259. lpp.) secina Lilī.
"Saulesraksts" ir grāmata ar daudziem nezināmajiem, un, to šķirot, liekas, ka tūlīt tik tiešām atklāsies patiesības princips, viss tiks noskaidrots un mēs dzīvosim ilgi un laimīgi. Man ir interesanta šī puzle un Rauda varoņu pārspriedumi, jo tie mierina niezošo prātu, kas grib visu salikt pa plauktiņiem, bet es ne brīdi neticu, ka tā ir saliekama. Es vairāk ticu zilajai ilgu puķei vai tam, ka Rīga pastāv tikai tāpēc, ka nekad nav gatava. Tāpēc mani beigās mazliet mulsina grāmatas sižeta līniju atrisināšanās un tāda kā pabeigtība. Ja tas būtu japāņu budista rakstīts romāns, tad, izvirinājuši visas japāņu mājas durvis, varoņi cits citu neatrastu, vienkārši izdejotu šo rakstaino tukšuma deju cits citam apkārt un apstātos pēdējā tukšajā telpā, caur plānām durvīm ieklausoties citu elpošanā… Bet igauņa Reina Rauda stāstiem ir pasakas nobeigums. Viņš atzīst, ka vēsture ir putra, tomēr neatlaidīgi meklē motīvus, kas ļautu izskaidrot, ko nozīmē viss, kas ar mums noticis pēdējā gadsimtā. Un vienā jaukā brīdī visi romāna kauliņi sakrīt, visi pārīši satiekas, atrod savus īstos, nauda noveļas no gaisa tieši tad, kad to vajag, īstais japānis satiek īsto igauni… Un kaut kas mani biedē šajā pareizībā, kur elementi no visām četrām debespusēm sanāk kopā, visi ceļi sakrustojas, visi iņ satiek savus jaņ un kaut uz vienu vakaru sastājas simetriskā ornamentā. Japāņu saulesraksts satiek baltiešu rakstīto cimdu, kas "ievij sevī visu skaisto un labo, ko tauta paņēmusi no citām tautām" (399. lpp.). Varbūt tā ir tikai rotaļa? "Mazliet kā spēle. Vai kā aizraujoša grāmata, kurā tu pats esi ielavījies iekšā, bet zini, ka tai jābeidzas labi." (388. lpp.) "Saulesraksts" beidzas Ziemas saulgriežos – kā pasaka, kur igauņu mamma tiek pie japāņu dēla, bet japāņu paps pie igauņu meitas, bet Ļenočka izrādās visīstākais samurajs un iestājas "Ziemassvētki uz Zemes" kā Rembo dzejolī.
"Vēsture kā process arvien jaunas pilnīgākas formas spēj radīt tāpēc, ka nekad nevadās no viena tīra pamata – viss jaunais vienmēr ir spiests izaugt no savā starpā nederīgām izpratnēm un pasaules uzskatiem, kam laiks un telpa piespieduši būt kopā," (272. lpp.) tā lingvistu sapulcē skaidro diplomēts inženieris Tūdelups. Un varbūt atbildes patiešām slēpjas lielajā, neatbildamajā teritorijā starp Baltiju un Japānu, kur patiesība savērpjas, apmezdamās otrādi, kur kultūru raksturo ""pārpratums" – tik jauki, ka ir vārds, ar ko šajā valstī var raksturot gandrīz jebkuru situāciju," (119. lpp.) un kur ienaidnieka pusē izrādās tik daudz pazīstamā: "tu šķietami esi pretējā pusē, tomēr tik daudz kas no tā, ko dari, ir ienaidnieka interesēs" (389. lpp.).
Brīžiem šķiet, ka arī Reins Rauds "raksta ar trīsām un apstāju" (234. lpp.) kā viņa pieminētais Bondži Kavacura. Pats meklējot savu "veidu, kā esošajā ir ierakstīts bijušais un nākamais – kur valoda un realitāte patiešām iekūst viena otrā" (234. lpp.) un teksts kļūst par "saulesrakstu", kuru tulkotāja Maima Grīnberga tik rūpīgi pāraudusi latviešu valodā, ka neienāk prātā, ka tas jebkad būtu bijis rakstīts citā. Tulkotājas vadītā igauņu rakstnieka otiņa mūsu acu priekšā nodejo deju, kurā "sastopas pareizais un aplamais, sastopas "ir" un "šķiet"" (406. lpp.) un "kas ir skaista tieši tāda un tieši tāpēc, ka visi mūsu soļi šajā dejā nekad nevar būt līdz galam izsvērti" (406. lpp.). Tā neiedod atbildes, bet ļauj raudzīties uz šo akurāti un simetriski savīto rakstu, samierinoties ar to, ka "cilvēks tieši tāpēc ir noslēpums, ka tas viss viņā sajaucies" (59. lpp.).
0