Par Ufes Isoloto (Uffe Isolotto) izstādi "Mūsu mājas bija zeme. Uzplaukums" Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja izstāžu zālē "New Hanza Biroji"
Jau mēnesi no ņirbošās feisbuka ierakstu straumes ik pa brīdim manī noraugās dramatisks, asinīm pieliets acu pāris. No sākuma man šķita, ka tā ir reklāma kādai izrādei ar izteiksmīgu aktrisi, bet tad, ieklausoties čaboņā par aktuālajiem Rīgas mākslas notikumiem, sapratu, ka šī soctīklu reklāma ir daļa no plašākas, veiksmīgi izsludinātas kampaņas. Tā veltīta vizuāli iespaidīgajai izstādei "Mūsu mājas bija zeme. Uzplaukums", kas atrodas svaigi būvētajā, vēl neapdzīvotajā "New Hanza" kvartāla biroja ēkā. Izstādi uz Rīgu atvedis Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonds. Ekspozīcijas autori ir mākslinieks Ufe Isoloto un kurators Jākobs Lillemoze, un šī kompozīcija iepriekš pārstāvējusi Dāniju un tikusi labi novērtēta 2022. gada Venēcijas mākslas biennālē. Tagad, nedaudz pārradīta un pielāgota, kentauru drāma ir izstādīta Rīgā. Nenoliedzami, tas ir hits, un hiperreālistisko, fantastisko, bet skumjo ainu ar mirušajiem kentauriem plūst apskatīt pūļi.
Taksidermēto zirgu un cilvēku skulptūru apvienojums piesaista ziņkārīgos. Arī mani. Hanzas biroju foajē visupirms ir kunstkamera, kur atnākt pabrīnīties un pabaidīties no amatnieciski nevainojamajiem, precīzajiem radījumiem, kas bezspēcīgi ievietoti telpā. Mani kā skatītāju sākotnēji vada kaunpilna (jo ziņkāres, ne intelektuālas intereses, kā pienāktos kritiķei) vēlme izpētīt zirgu ķermeņus. Brīdi apsveru, vai tie varētu būt nogalināti speciāli ādas iegūšanai mākslas vārdā, un pētu dzīvnieciskās daļas savienojumu ar cilvēcisko rumpi. Tāpat ar viscelārām sajūtām aplūkoju fiktīvo, bet šķietami anatomiski precīzo kentaura dzimšanas skatu. Kumeļš ir palicis pusceļā starp kentaures dzimumceļiem un auksto betona grīdu un, visticamāk, ir jau miris. Ar zinātnisku interesi pievēršos arī reālistiski veidotajām ērzeļa ģenitālijām – tās ir tieši acu augstumā, un es nekad iepriekš neko tādu tuvumā neesmu redzējusi. Jā, un tikai tad, pēc pirmās ziņkāres apmierināšanas, esmu gatava šo ārkārtīgi anatomiski izstrādāto darbu sākt analizēt no intelektuāli sagatavota skatītāja pozīcijām.
Es neiebilstu, ja gadās nejauši nokavēt filmas vai seriāla sākumu. Tas ir papildu izaicinājums manai fantāzijai – no jau iedarbinātajiem, bet man rokās neesošajiem stāsta pavedieniem uzvīt loģisku stāsta virzību un pamazām galvā aizpildīt tukšos laukumus. Tāpēc kentauru izstādi no sākuma aplūkoju vizuāli, dodot iespēju klātesošajiem elementiem pašiem manā prātā konstruēt jēdzīgu scenāriju. Dažādu simbolu, norāžu, aizsāktu teikumu te ir gana daudz. Šie betona kambari ir kā neseno popularitātes bumu piedzīvojušās izlaušanās istabas – telpā izmētāti daudznozīmīgi priekšmeti, kas jāsavieno pareizā secībā, lai tiktu nākamajā līmenī. Tāpēc lai izstādes veidotāji piedod, jo viņi paši mani izaicinājuši, es no sākuma salikšu savu versiju un tikai pēc tam pievērsīšos viņu būvētajai realitātei, caur kuru skatītājs tiek mērķtiecīgi vadīts ar bukleta tekstu (Jākoba Lillemozes stāsts), audioierakstu (ierunājusi Iveta Pole) un hiperreālistiskajiem tēliem. Stāsts, mīts ir šīs izstādes skelets, ko kustina spēcīgi muskuļi kā te redzamās zirgu ciskas – izteiksmīgas, taustāmas trīsdimensiju ilustrācijas.
Tātad skatītājas Gundegas Evelones prātā uzburtais eposs, kas noteikti pārlieku atgādina citas leģendas par kāzu nakts slepkavīgajām traģēdijām (tai skaitā seriāla "Troņu spēles" "Sarkano kāzu" sēriju), bet ir balstīts redzamajās norādēs: Ķēve un Ērzelis ir pēdējie no Raibo zirgu kādreiz varenās cilts. Viņu zemes tagad kontrolē Melnie zirgi, un abi patvērušies lēni grūstošajā, karaliskajā Stallī. Tajā joprojām redzama agrākā krāšņuma atblāzma, bet iemājojuši arī parazīti, kas pāra dzīvi padara vēl nožēlojamāku. Ar papildinošo tehnoloģiju palīdzību pēdējie no Raibās tautas vienmuļajā ikdienā cenšas saglabāt veselo saprātu un gatavojas Kāzu Naktij (vai Kumeļa Dzimšanai, whatever). Diemžēl smeldzīgi skaistajā brīdī Stallī iebrāžas Melno zirgu orda un ņirgājoties pakar Ērzeli (viņš pats nevarēja pakārties – nav soliņa, uz kā pakāpties). Ķēve skumjās, izmisumā un bezcerībā nolemj padoties dzemdību komplikācijām un mirst. Raibo zirgu ēra ir beigusies.
Tagad ķersimies pie oficiālās versijas. Tā ir krietni vien poētiskāka un nav ierāmēta fizioloģiskās, miesīgās robežās pretēji Gundegas Evelones klišeju drāmai. Teksta autors ir pats izstādes kurators Jākobs Lillemoze, un tās ir gaisīgas, plūstošas vīzijas par transformāciju no cilvēka kentaurā un pakāpenisku, pilnīgu iemiesošanos jaunā, citā realitātē. Teksta gaišā un pacilājošā noskaņa ir pilnīgi pretēja klātienē skatāmajai drāmai. Pavadošajā materiālā izstādes veidotāji īsi pastāsta arī par dekorācijām abu cilvēkzirgu fonā – tās simbolizē auglību. Manis iedomātie parazīti patiesībā ir ambroziju lejoši augļi, bet Kumeļš nemirst vēl nedzimis, bet gan simbolizē jaunas dzīvības un zemkopības (!) ēras sākumu. Teksta gaišā noskaņa neatbilst fiziskajai realitātei, un man nav atbildes, vai tas ir izstādes veidotāju nolūks vai arī pašu neatrisināts uzdevums, no kā uzmanību novērš mākslas darbu satricinošais vieliskums. Arī kuratora aprakstā minētie motīvi par lauksaimniecību un atgriešanos pie dabas izstādē nav nolasāmi.
Domāju – kāpēc gan šī fantastikas stāsta izstāstīšanai bija nepieciešams izmantot tieši šādus formālos un tehniskos mākslas līdzekļus? Kāpēc bija jāiegulda tik daudz darba? Kā lasāms aprakstā – katru kompozīcijas daļu radījusi vairāku cilvēku komanda. Kādēļ tieši hiperreālisms savā nepārprotamajā bezkompromisu uzskatāmībā ir vadošā un centrālā vizuālās mākslas forma šajā instalācijā? Izstādes pārstāvji sarunā ar mani gan tam iebilst, un, jā, te redzama arī abstrakcija (telpā izmētātie dīvainie neradījumi, placentālie veidojumi), taču tie kļūst nemanāmi zirgcilvēku varenuma priekšā. Lai arī vizuāli suģestējoša un uzmanību piesaistoša, šī formvaloda daudznozīmīgajā izstādes vēstījumā šķiet ilustratīva un pārāk tieša. Manā kā mākslinieces skatījumā šie objekti ir tēlnieciski ierobežoti vizuālos priekšstatos, kas balstīti antīkajos mītos par to, kā jāizskatās kentauriem, un nav izmantots viss formrades un tehnisko iespēju potenciāls. Skulptūrām apkārt esošā vide ir rūpīgi būvēta, kinematogrāfiska scenogrāfija. Aina ir ar daudzveidīgu faktūru, konceptuāli pielāgota, meklējot kopsaucējus ar Rīgas jūgendstilu, interesanta no dažādiem skatpunktiem un labi saskan ar atsvešināto, vēso betonu. Bet no otras puses – arī tā ir tik ļoti "pamatota", reālistiska butaforija, ka vēl vairāk izceļ kentauru ilustratīvo raksturu.
Hiperreālisms savu absolūtismu sasniedza tūkstošgades mijā – kad Rons Mueks 49. Venēcijas mākslas biennāles centrā novietoja milzīgu puikas skulptūru. Tolaik šis detaļās pārpatiesīgais cilvēka attēlojums bieži nokļuva televīzijas ziņās, un atceros, kā ar Patrīcijas Picinini ērmīgo cilvēkzvēru hibrīdu fotogrāfijām dalījās spokiem.lv satura veidotāji. Kopš tā laika ir nomainījusies mākslinieku paaudze, un es vēlētos apgalvot, ka šis mākslas žanrs no pašmērķa kļuvis par vispārpieņemtu instrumentu. Es gribētu attaisnot izstādes radītāju (tā tiek pozicionēta nevis kā viena autora veikums, bet sakot, ka Isoloto iecere esot impulss dažādu mākslas nozaru profesionāļu jaunradei. Tas gan izstādes pieteikumā netiek skaidri atrunāts, un ideja par radošu, vienlīdzīgu kopienu šeit līdz galam nepārliecina) izvēli par labu šādai taksidermiskai vizualizācijai un kadra iekārtojumam, jo tas varētu būt viņu mēģinājums iet vēl tālāk. Nākamais solis pēc hiperreālisma varētu būt visaptveroša paplašinātā realitāte, ko jau labu laiku iemēģina videospēļu veidotāji. Kino to legalizējis Džeimss Kamerons "Avatārā". Viņš komerciāli veiksmīgi uzbūvējis 3D brillēs skatāmu realitāti (ko mēs tieši tāpat kā kentaurus pirmkārt aplūkojam ziņkārības, ne sižeta pēc), klāt pievienojot izdomātus, bet loģiski pamatotus alternatīvās vēstures/nākotnes slāņus. Līdzīgi arī zilganpelēkā vīzija "Hanzas Birojos" par šo hibrīdo, liminālo būtņu ģimeni tiek noenkurota ar pēc iespējas vairāk atsaitēm, kairinot visas iespējamās maņas (pat jūraszāles smaržo) un pretendējot uz absolūtu un paplašinātu mākslas un uztveres realitāti. Tas ir ambiciozs un vilinošs mēģinājums, bet es kā dumpīga un nepakļāvīga skatītāja tomēr iespītējos pret šo manipulatīvo un vilinoši ērto virsvadību. Kameronam pakļaut visus realitātes aspektus traucē fiziskās matērijas neesamība – viņa lunkanie humanoīdi nekad nebūs iedzīvināti un taustāmi. Dānijai Venēcijas mākslas biennāles izstādē ir gandrīz viss, bet, pretēji kino, iztrūkst laika dimensijas. Mana brīvi plūstošā iztēle varētu kompensēt šo iztrūkumu, ja tai dotu nedaudz vairāk iespējas izpausties.
Ievērojamākais no antīko kentauru kārtas bija Hīrons. Cēlies nevis no mežonīgajiem, nekulturālajiem cilvēku un zirgu bestiālijās tapušajiem kentauriem, bet gan no senajiem titāniem, viņš ir zināms kā izcils antīko varoņu skolotājs un padomdevējs. Hīrons mierīgi un nosvērti sniedza saviem mācekļiem zināšanas botānikā, medicīnā, filozofijā un dažādās mākslās. Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda mērķis, veicot ārkārtīgi sarežģītu producēšanas darbu un ekspozīcijas uzstādīšanu, ir bijis pašaizliedzīgs un hīronisks. Par izstādi "Mūsu mājas bija zeme. Uzplaukums" runā un uz staļļiem dodas arī tie, kas ikdienā atrodas visai tālu no laikmetīgās mākslas. Viņu vidū dzirdama apbrīna (ne ierastais nosodījums par visādiem brektes murāļiem un citām laikmetīgajām šausmām), un ziņas par neticamajiem, fantastiskajiem, lai arī tikai butaforiskajiem brīnumzvēriem ceļo no mutes mutē. Kentauru pasauli palīdz iepazīt gana plaša publisko pasākumu programma. Tāpēc šis uzskatāms par labu, uztveramu un interesantu starta punktu tiem, kas tikai sāk savu ceļojumu laikmetīgās mākslas labirintos.
0