Šā gada 9. februārī mūžībā devās džeza mūziķis Čiks Korea – mākslinieks, bez kura ļoti daudz kas mūsdienu mūzikā skanētu citādi: sākot no eksperimentālā džeza un "Radiohead" līdz pat Raimonda Paula smeldzīgajām elektrisko klavieru iespēlēm kinofilmā "Ilgais ceļš kāpās". Čiks Korea bija viens no tiem, kas "Fender Rhodes" klavierēm iedeva seju un kura talants, iespējams, vispilnīgāk izmantoja šī instrumenta sniegtās iespējas. Kad Rīgā gadsimtu mijā izveidojās divi kolektīvi – fanka grupa "Time after Time" un projekts "kuba" –, arī viņus vienoja Čika Koreas un "Fender Rhodes" ierakstu ietekmētais skanējums.
Čika Koreas mūziku pirmo reizi izdzirdēju, kad biju tikko sācis klausīties džezu. Sajūsma par rokmūziku bija izsīkusi, bet akadēmiskā mūzika vēl šķita kā atsvešināta, aizsalusi jūra. Tieši Koreas kompozīcija "Spain", kuras ievadā izmantots spāņu komponista Hoakino Rodrigo Aranhuesas koncerta motīvs, apziņā izveidoja tiltus starp populāro mūziku, džezu un klasiku. Čika Koreas daiļrade man atklāja būtisku atziņu – mūzika nav tas, pēc kā tā izklausās, bet tas, uz kurieni tā spēj tevi aizvest.
Armando Entonija "Čika" Koreas muzikālais ceļš sākās Bostonā, kad tēvs, džeza trompetists, viņā radīja interesi par džeza mūziku un atbalstīja vēlmi apgūt akadēmisko klavierspēli. Pēc koledžas pabeigšanas Čiks devās uz Ņujorku un piecdesmito gadu nogalē džeza klubā "Birdland" dzirdēja Mailsa Deivisa kvinteta uzstāšanos. Pēc koncerta nakts vidū Čiks Korea zvanīja vecākiem un satraukts paziņoja, ka tagad zina, kā vēlas nodzīvot savu dzīvi.
Viņa muzikālais rokraksts veidojās, saplūstot džeza pianista Bada Pauela bopa manierei ar mūzikas augstskolā apgūtajām Belas Bartoka un Karlheinca Štokhauzena akadēmiskajām kompozīcijām. Jau agrā jaunībā viņš iemīlēja afro-kubiešu mūziku, kuru nedēļas nogalēs spēlēja ar draugiem. Čika Koreas virtuozitāti novērtēja ātri. Jau sešdesmito gadu vidū viņš sāka spēlēt kopā ar Stenu Getsu un Blū Mičelu. Ar basistu Miroslavu Vitosu un bundzinieku Roju Hainsu viņš 1968. gadā ierakstīja solo plati "Now He Sings, Now He Sobs". Tas bija ieraksts, kurš Čiku Koreu uzlika uz džeza kartes. Tajā pašā gadā viņu savā grupā uzaicināja spēlēt Mailss Deiviss. Tas bija kā solis atklātā kosmosā – Čiks Korea aizvietoja pianistu Herbiju Henkoku un piedalījās albuma "Filles de Kilimanjaro" ierakstā, kurš iezīmēja vienu no būtiskākajiem pavērsieniem modernā džeza vēsturē. Bez darbošanās Mailsa kolektīvā Čiks Korea attīstīja vairākus atšķirīgus radošus virzienus. Ar Deivu Holandu un Entoniju Brekstonu viņš nodibināja frīdžeza ansambli "Circle" un eksperimentēja ar brīvām, atonālām un tembrāli ekstrēmām kolektīvajām improvizācijām. Paralēli tam viņš pilnveidoja radikāli atšķirīgu stilistiku, vadot džezroka grupu "Return to Forever". Tieši šī kolektīva pirmie divi ieraksti – "Light as a Feather" un "Return to Forever" – guva komerciālus panākumus. Septiņdesmito gadu sākumā, ECM izdevniecības vadītāja Manfrēda Eihera iedrošināts, Čiks Korea ieraksta vairākus solo albumus, kā arī plati "Crystal Silence" duetā ar vibrafonistu Geriju Bērtonu. Tas ir viens no skaistākajiem ierakstiem izdevniecības ECM katalogā.
1972. gadā ierakstītā plate "Return to Forever", visticamāk, ir viņa daiļrades virsotne. Tajā gaisīgas un meditatīvas atkāpes mijas ar temperamentīgu Latīņamerikas ritmiku. Šis ieraksts uz brīdi atcēla džeza sarežģītību un atjaunoja plašas auditorijas interesi par džezu. Grūti būtu atrast vēl vienu tādu mūziķi, kura muzikālajā rokrakstā būtu tik precīzi notverta lidojuma sajūta. Ne velti uz "Return to Forever" plates vāka attēlots lidojošs putns.
Klausoties Čiku Koreu, visbiežāk cenšos pietuvoties tam noslēpumam, kas notika periodā no 1968. līdz 1970. gadam, kad viņš bija Mailsa Deivisa džezroka sastāva dalībnieks. Bez šiem gadiem nebūtu viņa solo karjeras virsotņu. Mailsa izveidotajā sastāvā kopā muzicēja vēl trīs pianisti – Kīts Džerets, Džo Zavinuls, Herbijs Henkoks –, divi basisti – Deivs Holands un Rons Karters –, ģitārists Džons Maklaflins, bundzinieki – Tonijs Viljams, Džeks Dežonēts – un saksofonists Veins Šorters. Tā bija neticama komanda, iespējams, viena no nozīmīgākajām muzikālajām laboratorijām džeza mūzikas vēsturē. Katrs no šiem māksliniekiem vēlāk radīja pats savu muzikālo visumu. Šodien tas izklausās dīvaini, bet tajā laikā džeza mūziķu aizraušanos ar rokmūzikas, fanka un soulmūzikas hibrīdu daudzi neuztvēra nopietni. Tā šķita tikai tāda nodeva modei. Visa šī trokšņošana varēja izvērsties sadomātā un pārproducētā brūvējumā, bet rezultātā šie ieraksti saspridzināja tradicionālo džezu un nosprauda jaunrades robežas, kuras joprojām nav īpaši pavirzījušās tālāk.
Divi spilgtākie šī perioda ieraksti ir "In A Silent Way" un "Bitches Brew", kuru radīšanā savu pienesumu deva arī Čiks Korea. Tie ir radošās metodes dvīņubrāļi, tomēr, manuprāt, atšķirīgas enerģijas piesātināti. Ja šamaniskais "Bitches Brew" man joprojām šķiet piesūcināts ar kādu man nezināmu indi, tad "In A Silent Way" ir brīnums 38 minūšu garumā. "Fender Rhodes" elektrisko klavieru pasāžu un pārējo instrumentu izveidotajā atmosfērā piedzima līdz tam nedzirdētas melodiskās līnijas un harmoniskie risinājumi. Tie rada sajūtu, ka šīs kompozīcijas ir kā dzīvi organismi, kuri, savā starpā mijiedarbojoties, izraisa nebeidzamu skaņas piedzimšanas un izdzišanas plūsmu. Lai arī liela nozīme bija producenta Teo Makero inovatīvajiem ieraksta montāžas eksperimentiem, ir skaidrs, ka šāds mākslas darbs varēja rasties tikai kolektīvās sinerģijas rezultātā, ieskaitot neticamas sakritības un katras mazākās detaļas izšķirošo lomu.
Kādā intervijā Čiks Korea atceras, ka, pirms viņš sācis spēlēt ar Mailsu, esot viņam jautājis, kad būs mēģinājumi un ko viņi īsti spēlēs. Mailss esot atbildējis – nāc tikai uz koncertu un spēlē to, ko dzirdi. Koncerta sākumā Čiks esot vēlējies spēlēt sev ierastās klavieres, bet Mailss norādījis, lai muzicē uz "Fender Rhodes". To viņš nekad iepriekš nebija darījis. Koncertos un ierakstos neesot bijis nekādu instrukciju vai sagatavotu nošu. Viss noticis uz improvizācijas un spontanitātes žiletes. Mūziķu virtuozitātes un brīvības pakāpe bija tik liela, ka viņi izgāja ārpus ierastā ietvara un radīja līdz tam nebijušas formas. Tādu muzikālu lidojuma brīžu džeza mūzikā nav bijis daudz. Pusgadsimtu garajā radošajā ceļā Čikam Koream bija vēl vairākas veiksmīgas sadarbības – spilgti dueti ar Herbiju Henkoku, Bobiju Makferinu, Belu Fleku, ar kuru viņš 2007. gadā viesojās Rīgā, kā arī darbošanās akadēmiskās, džeza un Latīņamerikas mūzikas sintēzes laukā.
Herbijs Henkoks nesenajā Čikam Koream veltītajā intervijā žurnālam "Rollings Stones" stāstīja, ka viņam pēc domubiedra nāves ir sajūta, it kā pār viņu būtu nogāzusies tonna ķieģeļu. Viņš atceras, ka par spīti tam, ka viņi radošajā ceļā varēja būt konkurenti, sacensības gara starp viņiem nekad nav bijis. Abi apmainījušies radošām idejām un kopā daudz smējušies. Henkoks stāsta, ka Čiks Korea nekad neesot bijis sadrūmis un nav tenkojis par avīžu ziņām.
Visticamāk, ka tik lielas tektonisko plātņu kustības mūzikas pasaulē, kuru liecinieks un aktīvs dalībnieks bija Čiks Korea, nenotiek bieži – varbūt dažas reizes gadsimtā. Tādos brīžos ne tikai realitāte mijas ar fantāziju, bet paši notikuma dalībnieki ir izbrīnīti par savu dalību šajos procesos. Tas ir tāpat kā vērot putna lidojumu. It kā saproti, kā putns turas gaisā, bet tomēr nesaproti.
Čiks Korea bieži atkārtoja, ka mūzika viņam ir patvērums no realitātes nelokāmības. Mūzika, kurā iespējams viss, arī nezināmas salas atklāšana. Uz šādas Čika Koreas atklātas salas kādā dzīves posma patvēros arī es.
Atceros pirmo projekta "kuba" mēģinājumu kādā no Pārdaugavas telpām. Skanējums uzreiz nesalikās pa plauktiņiem. Katram no dalībniekiem bija savas muzikālās prioritātes – tajā laikā katrs sev bija atklājis postroku, džezu vai ambientās noskaņas. Nekādi virtuozi arī nebijām. Mums vienkārši patika mūzika. Iespējams, ka nekas no tā visa nebūtu iznācis, ja Mārtiņš Strautnieks ar "SS.lv" sludinājuma palīdzību nebūtu iegādājies "Fender Rhodes" elektriskās klavieres. Tieši šī instrumenta skaņa kļuva kā avots tam, kas notika tālāk. Bieži projekta "kuba" koncertos noliku saksofonu malā un klausījos šī instrumenta tembrālajā krāsainībā. "Fender Rhodes" elektriskajām klavierēm piemita spēja saliedēt, un visi, kuri atradās to radītajā skaņas mākonī, kaut uz pāris sekundēm varēja sajust to skanējumu, kuru aiz sevis ir atstājis Čiks Korea.
P.S. Manuprāt, nozīmīgākie ieraksti:
Chick Corea. Now He Sings, Now He Sobs. 1968
Miles Davis. In A Silent Way. 1969
Miles Davis Quintet. Live in Europe. The Bootleg Series Vol. 2. 1969
Circle. Paris Concert. 1971
Chick Corea. Piano Improvisations, Vol. 1. 1971
Return to Forever. Return to Forever. 1972.
Chick Corea/Gary Burton. Crystal Silence. 1973
Chick Corea and Return to Forever. Light as a Feather. 1973
Chick Corea. My Spanish Heart. 1976
Ieteicamā literatūra:
Jazz & Blues Encyclopedia. Consultant Editor. Howard Mandel. 2019
Miles Beyond: Electric Explorations of Miles Davis, 1967-1991, Paul Tingen. 2001
Experiencing Chick Corea: A Listener's Companion. Monika Herzig. 2017
ECM: A Cultural Archaeology. Editor. Okwui Enwezor. 2013
Horizons Touched: The Music of ECM. Editor Steve Lake. 2007
Listen to This: Miles Davis and Bitches Brew. Victor Svorinich. 2015
1000 albums You must hear before you die. Editor Romert Dimery. 2018
1