Politiķu lēmumi par ārkārtas situācijas tālāko saturu ierindas pilsoņiem ir nesaprotami, jo nezināmo objektīvi ir pārāk daudz.
Šomēnes pētnieki publicēja jauku atklājumu par to, ka pat izmēros tik niecīgai radībai kā skudra smadzenes darbojas atkarībā no tā, ar kuru no ūsām tā uztvērusi kairinājumu. Ja ar labo, atmiņas (atbilstoši arī uzvedība) veidojas atšķirīgi no gadījuma, kad kairinājums bijis kreisajai. Ja tā ir skudras situācijā, tad vēl jo vairāk atšķirīgi pasaules uztveres modeļi piestāv cilvēkam. 7. maija vakarā uzzinot par ārkārtējās situācijas pagarināšanu līdz 9. jūnijam, viena daļa cilvēku atviegloti uzelpoja, jo notiekošā uztverē orientējas primāri uz pandēmijas biedējošajiem "cipariem" ārpus Latvijas, bet cita daļa droši vien jutās vīlusies par daudzo ierobežojumu saglabāšanu, jo "mums taču ir samērā normāli". Jāpiezīmē, ka, ieskatoties sociālajos tīklos īsi pēc amatpersonu preses konferences, varēja pamanīt neizpratni par to, kas tad vispār nolemts – "karantīna ir atcelta vai nav?" (jāuzsver, ka nekāda karantīna Latvijā valsts mērogā nekad nav bijusi vispār noteikta, tā attiekusies uz atsevišķiem cilvēkiem).
Un, protams, uz apceri orientētiem – vai kašķīgākiem – personāžiem sāk rasties aizdomas, ka priekšā un pakaļā piesauktie kontrolskaitļi nedaudz "peld". Piemēram, Latvijā tātad, sākot ar 12. maiju, palielināts atļautais pulcēšanās apmērs – līdz divdesmit pieciem humanoīdiem, kuriem joprojām jāievēro savstarpējā distance divu metru attālumā. Savukārt Norvēģijā, piemēram, no 7. maija ir atļauta pulcēšanās privātās kompānijās, kurās humanoīdu skaits nepārsniedz divdesmit, un viņiem jāievēro viena metra distance. Savukārt publiskās vietās viena metra attālumā vienam no otra kopš aizvadītās nedēļas Norvēģijā var tusēt kompānijas skaitā līdz piecdesmit. Vācijā rekomendētā sociālā distance ir 1,5 metri. Un tā tālāk. It kā sīkums, tomēr rodas sajūta, ka, rupji sakot, baigā atšķirība jau laikam nav – desmit, divdesmit vai trīsdesmit indivīdi – un, izrādās, arī slavenie divi metri nav obligāti visur.
Man tomēr nāksies lēmumu pieņēmējus nedaudz aizstāvēt, norādot uz diviem cēloņiem, kādēļ noteikumi par ierobežojumu maiņu izskatās pēc, tēlaini sakot, mīņāšanās uz vietas.
Pirmkārt, piesardzība saistīta ar to, ka tieši tuvāko nedēļu laikā notiks saslimšanas ar Covid-19 dinamikas uzmanīga vērošana, vajadzības gadījumā ierobežojumus atkal pastiprinot. Šajā ziņā Latvija nav nekas unikāls. Piemēram, Vācijas valdība 6. maijā definēja skaidru kritēriju: ja septiņu dienu periodā pēc ierobežojumu mīkstināšanas jaunu inficēto skaits pārsniegs 50 uz 100 000 cilvēkiem, konkrētās reģionālās varas iestādes būs tiesīgas ierobežojumus atjaunot. Saprotama, racionāla taktika, un šajā kontekstā būtu labi, ja arī Latvijā būtu līdzīgi skaidri kritēriji (iespējams, ka tādi lēmumu pieņēmēju vidē pastāv).
Otrkārt – un šis aspekts ir nepatīkamāks – mēs joprojām pārāk maz zinām par konkrēto sērgu. Piemēram, loģisks un pareizs ir jautājums par to, vai cilvēkam, kurš nonācis saskarsmē ar koronavīrusu un to, iespējams, pat pārdzīvojis bez simptomiem vai nonākšanas slimnīcā, izveidojas imunitāte un vai viņš atkārtoti nesaslims. Diemžēl uz šo jautājumu objektīvi vēl nav atbildes, jo kopš pandēmijas sākuma pagājis pārāk īss laiks. Mēs pagaidām varam tikai minēt, skatoties iepriekšējo epidēmiju datus: MERS-CoV (kopš 2012., turpinās joprojām) gadījumā specifiskās antivielas ir konstatētas trīs gadus pēc saskarsmes ar šo vīrusu, SARS-CoV (2002–2004) – pēc diviem gadiem. No vienas puses, tas izklausās iedrošinoši (vismaz tuvākajiem diviem gadiem…), no otras puses, nav teikts, ka SARS-CoV-2 gadījumā būs tāpat. Pavisam praktisks ir jautājums par bērnu, ja tā var izteikties, attiecībām ar jauno koronavīrusu, jo tas saistīts ar bērnudārzu un skolu darbību. Lai cik daudz tas cilāts – sākotnēji paužot, ka bērni ar šo koronavīrusu neinficējas, vēlāk viedoklim mainoties – uz jautājumu par to, vai bērns var "pārnest" sērgu uz pieaugušo, skaidras atbildes nav, lai gan neliela mēroga analīzes notikušas Nīderlandē, Islandē, Austrālijā un Francijā. Eiropas Slimību novēršanas un kontroles centra atzinums par to, cik reāla ir ķēde "inficēti vecāki – viņu bērns – cits bērns – šī bērna vecāki", skan: appears to be uncommon [1]. "Šķiet, nav plaši izplatīts." Ļoti "pārliecinošs" izteikums. Joprojām turpinās diskusijas par konkrētā koronavīrusa mutāciju iespējām un, neakadēmiski izsakoties, par lipīguma cēloņiem. Tas nav šķībs skatiens zinātnieku virzienā – pētnieki par plašo vīrusu un koronavīrusu saimi jau zina daudz un turpina aktīvi nodarboties ar konkrēto "nelaimes putnu", tomēr daži mēneši ir pārāk īss laiks.
Tas nozīmē – lai kā mani un "Satori" lasītājus priecētu ziņa par vismaz muzeju un bibliotēku darba atsākšanu maijā, mums visiem jārēķinās, ka situācija var mainīties, un te nav runa par nedaudz apmuļļāto "epidēmijas otro vilni rudenī". Ja patur prātā nespēju un/vai nevēlēšanos īstenot ierobežošanas pasākumus Irānā, Afganistānā, Pakistānā, Bangladešā, Indonēzijā, Brazīlijā, Meksikā un vairumā Āfrikas valstu, tad ir skaidrs, ka "otrais vilnis" būs – nav, kā saka, jāzīlē. Tāpat skaidrs, ka šogad nebūs nekādu vakcīnu – valstu un/vai korporāciju PR un realitāte ir atšķirīgas lietas. Tajā pašā laikā atļaušos prognozēt, ka jūlija beigās vai augustā zinātnieki šo koronavīrusu būs iepazinuši vēl labāk un būs arī lielāka skaidrība par to, uz ko cilvēce šoreiz uzrāvusies. Respektīvi, šobrīd ļaudis, kuri cenšas iegūt priekšstatu par pandēmiju, lasot zinātnei veltītās interneta vietnes (mani ieskaitot), lielākoties lasa tā saucamos preprintus – pētnieku darbus, kurus nav recenzējuši viņu kolēģi. Kad tuvāko mēnešu laikā šis kritiskās izvērtēšanas process būs nostabilizējies, būs arī lielāka skaidrība par to, cik viens vai otrs atklājums un secinājums droši izmantojams. Šis nav jautājums tikai par, teiksim tā, zinātkāres apmierināšanu – tam, manuprāt, ir ļoti konkrētas sekas. Domāju, ka gan indivīdam, veidojot savu uzvedību (baidās doties uz muzeju vai nebaidās), gan lēmumu pieņēmējiem politiskajā un biznesa līmenī ir būtiski, vai, piemēram, publiskajā telpā izskanējušie iespējamie medikamenti Covid-19 ārstēšanai patiešām būs pielietojami vai tomēr ne. Šobrīd, maija vidū, ir tikai minējumi, tomēr domāju, ka tuvāko mēnešu laikā būs skaidrība par šo medikamentu blaknēm, efektivitāti, varbūt jaunām modifikācijām. Un, protams, tikai tuvākie mēneši parādīs, ko reāli nozīmē lēmumu pieņēmēju, tostarp Latvijā, piesauktā indivīdu personīgās atbildības izjūta ikdienā pēc tam, kad pirmais šoks par pandēmiju ir beidzies. Šobrīd nevar prognozēt, kā mēs uzvedīsimies un kā tas attiecīgi ietekmēs koronavīrusa izplatību. Veselības ministre aizvadītajā nedēļā minēja nepieciešamību valdības lēmumu modelēšanā vairāk iesaistīt sociālantropologus un uzvedības ekonomistus, tomēr atļaušos apgalvot, ka Rietumu sabiedrībās Covid-19 veida krīze nav ilgstoši piedzīvota, attiecīgi pagaidām mums nav precedentu, kas palīdzētu prognozēt cilvēku reakciju (piemēram, Rietumāfrikā ir pieredze par cilvēku uzvedību epidēmijas situācijā saistībā ar Ebolas vīrusu).
Rezumējot: tiem cilvēkiem, kuri cenšas racionāli uztvert nepatikšanas, kas, manuprāt, ir jēdzīga rīcība, diemžēl jārēķinās, ka tuvākajos divos mēnešos saglabāsies daudz neskaidrību par dzīvi jaunajos apstākļos. Tomēr, atkārtošos, jūlija beigās vai augustā faktu apjoms būs palielinājies pietiekami, lai uz to bāzes varētu plānot racionālu rīcību.
[1] "The Economist", 2020. gada 2. maijs, 46. lpp.
0