Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
04.04.2022

Ar bažām un interesi gaidot priekšvēlēšanu debates

Komentē
2

Būtu savādi un, manuprāt, arī nepareizi, ja priekšvēlēšanu tematikā dominētu "par un ap" Ukrainu saistīti jautājumi.

Pieņemsim kā darba versiju, ka tuvāko mēnešu laikā a) Krievija savu agresīvo politiku nemaina, b) Rietumi dīvainā kārtā saņemas un nemaina savu pašreizējo attieksmi pret Krieviju. Tāpat paliksim pie tā, ka 2022. gada 1. oktobrī notiks 14. Saeimas vēlēšanas.

Skaidrs, ka agresija pret Ukrainu būtiski ietekmēs gan partiju piedāvājumu, gan retoriku, tomēr tālāk dažas rekomendācijas, lai tā nepārvērstos par sacensību, kurš brašāk nosoda Krieviju un atbalsta Ukrainu. Pareizāk sakot, tas tāpat notiks, jo, kā Saeimas 31. marta sēdē diezgan pamatoti ironizēja deputāts Jānis Iesalnieks, "ir tāda sajūta, ka Nacionālā apvienība ir ieņēmusi Saeimu. Un tikai atsevišķi "Saskaņas" deputāti vēl pretojas".

Pilnīgi droši varam sagaidīt arī milzu vienprātību (un tiekšanos pārspļaut konkurentus), solot palielināt finansējumu drošībai, ar to saprotot gan ārējo, gan iekšējo. Te nebūtu nekas iebilstams, vien ļoti noderētu izvērsts piedāvājums par to jautājumu loku, ko manā jaunībā sauca par civilo aizsardzību. Neredzu pamatu ironizēt un apšaubīt plānu un normatīvā regulējuma pastāvēšanu, tomēr a) nav sajūtas, ka sabiedrība ir pietiekami informēta tai saprotamā formā, b) Ukrainas pieredze (diemžēl) var mudināt līdz šim "uz papīra uzlikto" papildināt un mainīt. Vēlreiz: es neredzu nepieciešamību izteikt kādus pārmetumus drošības jomā strādājošajiem, tomēr līdz šim informatīvajā telpā redzētā fragmentārā plosīšanās ap "drošības somām", "joda tabletēm" un bumbu patversmju meklējumiem liecina, ka šī vēlētājam saprotamu iemeslu dēļ ir gan nepierasta un jauna, gan svarīga tēma.

Mani kā vēlētāju neapmierina un neapmierinās paziņojumi žanrā "Latvija konsekventi virzīsies, lai atteiktos no Krievijas energoresursiem". Precīzāk sakot, man nav iebildumu pret pašu mērķi, bet es vēlos dzirdēt, kā tas tiks sasniegts un par kādu cenu. Jāpiezīmē, ka gan jau būs kandidāti, kuri savu naratīvu veidos, biedējot ar "atslēgšanu no trubas", bet arī šajā gadījumā labāk būtu nevis dzirdēt biedētāju lādēšanu par "Putina aģentiem" vai ne visai konkrētus apgalvojumus, ka "mums ir vairākas alternatīvas". Man šķiet, ka cilvēkus visvairāk baida neziņa taču viņi spēj racionāli izvērtēt argumentus. Minēšu piemēru. Kad nesen sākās jezga ap Putina prasību Eiropai par dabasgāzi maksāt rubļos, pretējā gadījumā piedraudot ar piegāžu pārtraukšanu, mani ne visai spēja nomierināt ekspertu apgalvojumi, ka tā nenotikšot, jo tas esot pretrunā juridiski nostiprinātajām pircēja–piegādātāja saistībām. Paļauties uz Kremļa cieņu pret tiesiskumu ir diezgan dīvaini. Toties jau saprotamāks, piemēram, ir Ukrainas enerģētikas ministra padomnieces skaidrojums, ka var jau gribēt gāzes piegādes pārtraukt, bet tad Krievijai jāsaprot, kur iegūto produktu likt (jo atradnes vērt vaļā–ciet nav iespējams). Jā, saka speciāliste, Krievija var gāzi sūknēt savās krātuvēs, tomēr šādi tā var "pieturēt" tikai 20–30% no kopējā apjoma. Mazliet vulgarizējot: es kā vēlētājs vienalga kreņķējos par iespēju palikt bez karstā ūdens, tomēr drusku vieglāk ap sirdi palika. Vai, citādi formulējot, lūdzu: skaidrojot šos jautājumus kārtīgi, vispusīgi, neslēpjot arī problēmas.

Proti, mani kā vēlētāju neapmierinās arī apgalvojumi, ka "būs grūti, bet kopīgiem spēkiem mēs grūtības pārvarēsim". Ko nozīmē "grūti"? Pieņemsim, ka mums būs jābūt taupīgākiem energopatēriņā (vismaz pagaidām man šķiet, ka tas ir to vērts). "The Economist" šāgada 26. marta numurā publicēja (24. lpp.) Starptautiskās enerģētikas aģentūras aprēķinus – ja eiropieši mājokļos pieciestu temperatūru par vienu grādu zemāku, nekā mēs esam pieraduši (vidēji, protams), tad šādi ietaupītos 10 miljardi kubikmetru dabasgāzes (vai Krievijas piegādes viena mēneša garumā); ja atļautais auto braukšanas ātrums tiktu pazemināts par 10 kilometriem stundā, degvielas patēriņš saruktu par 15%. Un tā tālāk. Es ļoti labi apzinos, cik grūti ir šādu paradumu maiņu panākt, tomēr te vismaz cena par demokrātiju un brīvību ir man saprotami izskaidrota un piedāvāta. Jāpiebilst, ka es neuztveršu nopietni piedāvājumu enerģētikas problēmas risināt, attīstot elektroauto pielietojumu. Ne tikai tāpēc, ka pagaidām neko diži videi draudzīgu es tajos neredzu, bet arī tāpēc, ka kara Ukrainā/sankciju izraisītais niķeļa cenu kāpums ir tik pamatīgs, ka tiek prognozēta elektroauto cenas palielināšanās par apmēram 1000 ASV dolāriem ("The Economist", 2022. gada 19. marts, 54. lpp). Lecīgi izsakoties, cienījamie politiķi, izdomājiet kaut ko jaunu.

Ja mēs paliekam pie patiesībā iedrošinošas prognozes, ka vispār jau energoresursi būs, tikai dārgāki, tad es sagaidu no partijām skaidrojumu, kā tas ietekmēs ekonomiku. Piemēram, ja kāds/kāda apgalvos, ka sarežģītos laikus ekonomikā viņa/viņas brīnišķīgais politiskais spēks pārvarēs, veicinot iekšējo patēriņu, pasūtot un veicot lielus publiskā sektora būvprojektus, tad vēlētājam būs pamats atcerēties novēlējumu "krievu karakuģim", jo tā būs apzināta (blefs) vai neapzināta (muļķība) izmaksu būvniecībā būtiska un neizbēgama sadārdzinājuma ignorēšana. Tāpat ir skaidrs, ka visgrūtākā situācijā nonāks nozares ar lielu energoresursu ietilpību (klasiski piemēri ir metalurģija, daļa ķīmiskās rūpniecības). Miera apstākļos es iebilstu pret valsts iejaukšanos ekonomikā, tomēr šobrīd nav un tuvākajos gados nebūs normāla situācija, kad var paļauties uz biznesa spēju vienmēr pašam kaut kā tikt galā. Mazākais, ko no politiķiem uzņēmēji ir tiesīgi prasīt, būtu vismaz atklāta saruna: nē, mēs nevarēsim subsidēt, vai – mēs varēsim objektīvi neprognozējamo izmaksu kāpumu jūsu nozarē atbalstīt par, teiksim, 20%, tālāk rēķiniet paši.

Domāju, ka maijā–jūnijā būs lielāka skaidrība par to, kāds ir Latvijā no Ukrainas iebraukušo cilvēku skaits. Jebkurā gadījumā, manuprāt, ir jārēķinās, ka arī 2023.–2024. gadā Latvijā būs 15–20 tūkstošiem šādu cilvēku (varu pamatot, bet tā ir cita teksta tēma). Ar tik lielu skaitu pēc neatkarības atgūšanas mēs saskaramies pirmoreiz, tātad tas ir jautājumu loks, kur nepietiek ar frāzēm par "integrāciju", "solidaritāti" un "atbalsta programmām". Nevienu mirkli nepārmetot šo situāciju atbraukušajiem, tie ir ļoti konkrēti papildu izdevumi, kas jāapzina un ar kuriem jārēķinās.

Tas, protams, ir vājš mierinājums, tomēr pašreizējās krīzes priekšrocība paradoksālā kārtā ir tā, ka mēs samērā maz paši varam ietekmēt tās attīstību, un mums paveras iespēja mazāk kašķēties. Respektīvi, ja pandēmijas un ar to saistīto ierobežojumu kontekstā mēs varējām līdz samaņas zaudēšanai strīdēties par to, vai situācija netiek dramatizēta, vai ierobežojumi nav pārspīlēti, vai valsts atbalsts ir taisnīgs, vai savukārt ierobežojumu pretinieki nav alternatīvi apdāvināti kaitnieki utt., tad Krievijas agresijas un no tās izrietošās globālās ekonomiskās krīzes gadījumā mēs (tostarp politiķi) patiesi varam teikt, kā saka, "ne mēs šito iesākām un ievārījām". Partijām ir iespēja izveidot puslīdz (cik nu tāds var būt politikā) patiesu un sakarīgu piedāvājumu tuvākajiem gadiem. Mana pašreizējā prognoze tam, ka tas notiks – 40% iespēja.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!