Elīnas Brasliņas ilustrācija
 
Ar bērniem
28.04.2021

9 mēneši: cik ekspertu nepieciešams, lai izaudzinātu vienu bērnu?

Komentē
2
Saglabā

Agrāk bija grūtāk

Niecīgā triju mēnešu pieredze mātes lomā un bērna aprūpē mudina mani uz virsrakstā uzdoto jautājumu atbildēt ar ironiju, aizņemoties klasisko uz atveseļošanās ceļa nonākušu, atkarību māktu ļaužu parunu: "Ar vienu ir par daudz, ar tūkstoti nekad nebūs gana."* Kāpēc tā? Es taču apzinos, ka dzīvot šajā ar bērna aprūpi saistītās informācijas un dažāda veida palīgierīču pārbagātajā laikmetā ir gluži kā laimēt loterijā.

No šīs domas ir visai grūti atbrīvoties, jo pēdējo mēnešu laikā esmu daudzkārt dzirdējusi par to, cik nesalīdzināmi sliktāk ir bijis agrāk. Agrāk, piemēram, esot bijusi tikai viena grāmata par bērnkopību, kuru nācies izmantot, neņemot vērā visai apšaubāmo informācijas kvalitāti. Tāpat agrāk apstākļi neesot lutinājuši mātes tā kā mūsdienās – sievietēm nācies teju vai dzemdēt kartupeļu vagā un, līdzko piedzemdēts, ar bērnu rokās to pašu vagu turpināt ravēt... Piemēri un to absurda līmenis atšķiras, bet vēstījums, kurš man ar pazemību būtu jāpieņem, ir viens: manas un citu mūsdienās dzemdējušo sieviešu grūtības ir niecīgas vai vispār – izdomātas.

Jāatzīst, ka dažas no neskaitāmajām palīgierīcēm (kuras var uzskatīt par dažādo bērnkopības teoriju materiālo iemiesojumu) manu dzīvi patiešām atvieglo. Vai vismaz esmu pārāk gļēva un pārgurusi, lai eksperimentētu ar savu ikdienu un noskaidrotu, ka patiesībā nemaz neatvieglo un esmu vien bezjēdzīgi iztērējusi naudu. Starp vērtīgākajiem no manā rīcībā esošajiem priekšmetiem pēdējos mēnešos ir īpašs tīstoklis, kurā uz nakti ietīt zīdaini, lai paša vēl nekontrolējamās rokas viņu neuzmodinātu no tik grūti izcīnītā miega, maģiskais miega kombinezons, kurš paredzēts prognozējami vētrainam pārejas posmam no tīstokļa uz beztīstokļa eksistenci (tas vakardien beidzot tika piegādāts no ASV!), baltā trokšņa ierīce zīdaiņa miega kvalitātes uzlabošanai (vienu mēs nopirkām paši un divas saņēmām dāvanā – varbūt kādam vajag?) un, protams, neskaitāmās krūts barošanai paredzētās kleitas ar īpašām ielocēm un slēdzējiem, kuras, visdrīzāk, pēc gada izmisīgi centīšos pārdot internetā.

Tāpat pagātnes liecību sniedzējiem var piekrist, ka šobrīd pavisam noteikti piedāvājumā ir vairāk nekā tikai viena grāmata par bērnu aprūpi – to ir simtiem, taču atbilde uz jautājumu, vai tas dzīvi padara labāku un vienkāršāku, nebūt nav viennozīmīga. Par dažādo palīgierīču efektivitāti bieži nevaram būt droši, taču atļaušos apgalvot, ka to efekts uz vecāku psihi ir visai neitrāls un visdrīzāk mēs par tām drīz vien aizmirstam, jo nevēlamies dzīvot pašpārmetumos par kārtējo uzķeršanos uz mārketinga trikiem.

A un -A

Konkrētas bērnkopības teorijas akceptēšanai un izmantošanai gan, manuprāt, ir daudz plašākas implikācijas – pirmkārt jau tāpēc, ka tās mēdz būt krasi pretrunīgas. Filozofi un vecāki Kevins C. Eliots un Dženeta L. Eliota savā esejā "On "Crying-It-Out" and Co-Sleeping" [1] aplūko divas tēmas, kuras saistītas ar vienu no izaicinošākajiem aspektiem – bērna miegu, un vismaz vienā no gadījumiem viņiem nākas ķerties pie ētikas virzienu analīzes, lai palīdzētu izmisušiem vecākiem neapmaldīties pretrunīgo teoriju džungļos. Viena no šīm tēmām – aizmigšanas veids, un aktuālais jautājums, uz kuru dažādi eksperti sniedz diametrāli pretējas atbildes, ir: vai zīdainim drīkst ļaut mācīties aizmigt pašam, raudot? Šī pieeja, kuru latviski varētu dēvēt par raudināšanu, protams, nav viennozīmīga – arī raudināšanas pieejas pārstāvji piedāvā dažādas tehnikas, pieļaujamās raudāšanas ilgumu un skaidrojumus tam, kāpēc šī pieeja ir pareiza, bet citas – nepareizas.

Populāri autori, piemēram, Ričards Ferbers (Richard Ferber) un Marks Veisblats (Marc Weissbluth) iesaka tiem zīdaiņu vecākiem, kuru bērni, šķiet, par visām varītēm cenšas izvairīties no gulēšanas, mācīt savas atvases aizmigt pašiem un, ja nepieciešams, šī mācību procesa laikā ļaut viņiem raudāt. "Nereti es ieteiktu raudāšanu ignorēt... tas ir optimālais risinājums, kas ļaus jūsu bērniem gulēt labāk," raksta Veisblats [2]. Savukārt, viena no raudināšanas tehnikas pretiniecēm un grāmatas "The No-Cry Sleep Solution" autore Elizabete Pentlija (Elizabeth Pantley) piedāvā savu viedokli: "Atļaut zīdainim izciest sāpes un bailes, kamēr viņš padodas un iemieg, ir bezsirdīgi un man personīgi neiedomājami... Es neuzskatu, ka zīdaini vajadzētu atstāt vienu, lai tas sevi raudot aizmidzina." [3]

Otra ar gulēšanu saistītā tēma, kura izraisījusi asas pretrunas ekspertu vidū, ir pats gulēšanas veids: vai zīdainim vajadzētu gulēt atsevišķi vai tomēr kopā ar vecākiem? Kopā gulēšanas pretinieki Garijs Ezo (Gary Ezzo) un Roberts Baknams (Robert Bucknam) raksta: "Visnopietnākās miega problēmas, ar kurām esam saskārušies, ir saistītas ar to, ka vecāki guļ kopā ar saviem bērniem." [4] Savukārt autors un kopā gulēšanas piekritējs Viljams Sirs (William Sears) apliecina: "Lielāko daļu ar miegu saistīto problēmu iespējams atrisināt, guļot kopā ar savu zīdaini." [5]

Tev nebūs citus ekspertus turēt manā priekšā

Dažādo teoriju un pieeju pretrunīgums, lai gan mulsinošs, tomēr ir vecāku psihei mazāk destruktīvs par tās nereti pavadošo dogmatismu. Līdzīgi kā vienas reliģijas pasaules uztverē neierakstās neskaitāmās citas un to pārstāvētās dievības, arī bērnkopības ekspertiem mēdz piemist krietna deva solipsisma, lai gan reizēm tie, protams, izvēlas citas teorijas nevis ignorēt, bet gan atspēkot. Teju ikviena teorija tiek prezentēta kā mikrokosms, kurā kādas citas teorijas elementus integrēt ir ne tikai kvalitatīvi neiespējami, bet pat ķecerīgi, un ikviens, kurš izvēlas alternatīvas pieejas, bīstamā veidā rotaļājas ar sava bērna labklājību.

Piemērs izteiksmes veidam, ar kura palīdzību autors vienlaikus cenšas neitralizēt gan citu pieeju potenciālos ieguvumus, gan pašu vecāku spriestspējas un intuīcijas nozīmi, ir pašmāju autores, ģimenes psihoterapeites Vitas Kalniņas sarakstītās grāmatas. Kalniņas kontā ir divi darbi – "Pirmās attiecības cilvēka dzīvē" un "Niķu nav!" –, kuros autore apraksta bērna emocionālās vajadzības dažādos vecumposmos, balstoties uz piesaistes teoriju.

Nenoliedzot šo tekstu potenciālo vērtību un nozīmi daudzu Latvijas vecāku bērnkopības pieredzē, vēlos vērst uzmanību uz sadaļu, kurā novērojams tik daudziem ekspertiem raksturīgais neveselīgais dogmatisms: "Iespējams, viņu [bērnu] mammas un tēti ir pieņēmuši lēmumus, kas, kādā daudzumā un kādā veidā bērnam ir vajadzīgs, balstoties uz tā laika audzināšanas padomiem vai ieteikumiem vai savās izjūtās un priekšstatos, neiedziļinoties bērna patiesajās vajadzībās. Tā rezultātā bērns ļoti bieži izveido stratēģiju – labāk nemaz vairs nejust savas vajadzības, jo tāpat tās netiks ne sadzirdētas, ne ņemtas vērā." [6]

Šajā padomā identificējamas vismaz divas problēmas: pirmkārt, atsaucoties uz "tā laika audzināšanas padomiem", autore gan hronoloģiski, gan kvalitatīvi sevi distancē no citiem padomu devējiem. "Tā laika" vēsta par šo konkrēti neminēto padomu novecojušo raksturu, kas liek domāt, ka šajā situācijā autore paļaujas uz kopīgu sociālo mantojumu, kas lasītājiem radīs negatīvas asociācijas. Savukārt pati atsaukšanās uz, autoresprāt, nepareizu pieeju liek secināt, ka sevi viņa pie bērnkopības padomdevējiem vispār nepieskaita – viņas padomiem, šķiet, izdevies pārkāpt padomu sfēras robežas un ordinēties neapšaubāmas patiesības kārtā.

Otrkārt, teikumā tiek noliegta arī vecāku spēja ko vērtīgu atrast pašu "izjūtās un priekšstatos", kuri, līdzīgi kā "tā laika audzināšanas padomi", var bērnu tikai un vienīgi traumēt. Atliek vien secināt, ka bīstami ir ne vien lasīt citas bērnkopības grāmatas, bet arī paļauties uz intuīciju – vienīgā drošā izeja ir sekot konkrētajā grāmatā aprakstītajiem padomiem.

Māmiņu kari

Bērnkopības teoriju nospiedošo dogmatiskumu emocionāli vēl izaicinošāku padara fakts, ka aiz, ja tā var izteikties, karavadoņiem-ekspertiem stāv ne mazāk kareivīgu katras teorijas piekritēju leģioni (angliski šo fenomenu mēdz dēvēt pār mommy wars**). Lasot diskusijas mazu bērnu vecākiem paredzētajās sociālo platformu vietnēs, jau stāvoklī esot, aizdomājos par to, kāpēc tieši bērnkopības jomā ir tik ārkārtīgi būtiski sev un citiem pierādīt, ka paša izvēlētās metodes ir vienīgās pareizās un vēlamās? Kāpēc spējam samierināties, ka citiem ir atšķirīgi vaļasprieki, matu griezums, iecienītākie mūziķi un veids, kā ēst "Oreo" cepumus, bet ne ar to, ka viņiem ir krasi atšķirīga pieeja bērnu aprūpei?

Atbildi uz šo jautājumu atradu līdz šim visneitrālākajā no visām lasītajām bērnkopības rokasgrāmatām – Emīlijas Osteres (Emily Oster) "Cribsheet". Ostere ir ekonomiste, kura uzskata, ka viss, kas vecākiem nepieciešams ar bērnkopību saistīto lēmumu pieņemšanai, ir kvalitatīvi izejas dati un skaidra metode, ar kuriem šos datus apstrādāt. Ostere uzsver, ka vecākiem ir pietiekami daudz izvēles iespēju, taču "atmosfēra, kas valda bērnkopības sfērā, šīs izvēles ļoti reti prezentē veidā, kas vecākiem sniedz autonomiju" [7]. Jo diez vai par brīvu izvēli var saukt tās teorijas akceptēšanu, kura biedē ar tai pretrunīgas teorijas izmantošanas traģiskajām sekām.

Taču, atgriežoties pie iemesla, kāpēc bērnu aprūpes jautājumos tik būtiska šķiet savas taisnības pierādīšana, Ostere raksta: "Mēs vēlamies, lai mūsu izvēle ir "pareiza", tādēļ pēc tās izdarīšanas krītam kārdinājumā secināt, ka tā ir vienīgā un perfektā: to psiholoģijā dēvē par "izvairīšanos no kognitīvās disonances". Piemēram, ja es izvēlos nebarot ar krūti, es nevēlos atzīt, ka barošana ar krūti varētu sniegt pat visniecīgākās priekšrocības. Vai, gluži pretēji, ja esmu pavadījusi divus gadus, ik pēc trim stundām atkailinot savas krūtis, man ir svarīgi ticēt, ka šis upuris bijis nepieciešams, lai savam bērnam nodrošinātu vislabāko." [8]

Secinājums – mūsu dzīve būtu labāka, ja mēs no šāda domu gājiena spētu izvairīties. Mana izvēle var būt pareiza man, bet ne citiem, jo mums pieejami vieni un tie paši izejas dati, bet mūsu apstākļi, ierobežojumi un vēlmes, protams, atšķiras. Man par prieku, Ostere cenšas no spriedzes atsvabināt arī jautājumu par to, vai mazu bērnu mātei vajadzētu domāt par atgriešanos darbā. Viņa iesaka šajā diskusijā vispār neatsaukties uz dzimumu un piedāvā tā vietā uzdot visai loģisko un neitrālo jautājumu: "Kāds ir optimālais darba stundu sadalījums pieaugušajiem jūsu mājsaimniecībā?" [9] Neskan pārāk sulīgi, bet prātīgi gan.

Mātes teorija

Pieeja kvalitatīvai informācijai, adekvāta šīs informācijas apstrādes metode un apziņa, ka katrai ģimenei, iespējams, būs derīgi pavisam atšķirīgi daudzo bērnkopības jautājumu risinājumi – tie ir faktori, kuri pavisam noteikti samazina spriedzi un ļauj izvairīties no nekritiskas kārtējā eksperta dogmas pieņemšanas, taču, manuprāt, ar tiem vien nav gana mātes identitātes izveidošanai.

Filozofe Sjū Elena Henrija (Sue Ellen Henry) savā esejā "How Many Experts Does It Take to Raise Child?" [10] uzsver, ka teju visi pieejamie avoti, kas vēsta par bērnkopību, paradoksāli uzsver katra aprakstītās teorijas unikālo pareizību un vienlaikus dod mājienu, ka teorijas pielietošanas izdošanās vai neizdošanās ir vienpersoniski atkarīga no bērna mātes rīcības. Īsumā – ja teorija nestrādā, tad vainīga ir māte, jo acīmredzot nav kādu no tās sniegtajiem norādījumiem ievērojusi gana precīzi vai, iespējams, ir atļāvusies "jaukt" kopā vairākas teorijas...

Henrija, kura atzīst, ka pēc pirmā bērna piedzimšanas pati piedzīvojusi spēcīgu vilkmi paļauties uz "ekspertu" tekstiem un dažādo tekstu pretrunīgums viņu teju vai paralizējis, ir secinājusi: "Bezierunu paļaušanās uz tekstiem centienos izveidot personīgu un integrētu mātišķības teoriju patiesībā sievieti padara neaizsargātu pret šādas teorijas ontoloģisko pretmetu – atsvešinātību." [11]

Atsvešinātība pārņem arī mani, kad izmēģinu vienu, otru vai trešo dienas ritma metodi, analizēju rezultātus, nomainu katrreiz pa vienam mainīgajam šajā vienādojumā un netieku gudrāka. Tā pārņem, kad pēti savu bērnu pamīšus te ar mikroskopu, te ar teleskopu, bet aizmirsti uz viņu paskatīties bez palīgierīces un ieraudzīt, ka viņš ir cilvēks – visidiosinkrātiskākā un neparedzamākā būtne šajā pasaulē. Atsvešinātība pārņem, kad prāts ir pārpilns ar skaitļiem: stundām, minūtēm, gramiem, mililitriem un centimetriem, bet tie, lai gan svarīgi, tomēr sniedz tikai iluzoras kontroles un izpratnes iespaidu, salīdzinot ar to pašapziņu un iekšējo mieru, kurš rodas, pavadot ar bērnu priekpilnus un patīkamus mirkļus, kuros laika skaitīšana piemirstas.

Informācija, kuru var smelties grāmatās un apkārtējo pieredzē, protams, ir vērtīga – galu galā, spēja apmainīties ar abstraktām idejām ir mūsu sugas visapbrīnojamākā priekšrocība. Taču man šķiet, ka informācija tikko par māti kļuvušai sievietei vislabāk spēj palīdzēt tad, ja tā ir fleksibla un integrējama viņas pašas jaunatklātajā, vēl tikai topošajā pasaules redzējumā. Tikai tad, ja tā draudīgi nekrata pirkstu un neliek šaubīties par savu izjūtu un priekšstatu vērtību un nenoslīcina skaitļu un vienādojumu jūrā, spiežot māti kļūt par maznozīmīgu laboratorijas asistenti, kurai precīzi jāizpilda darba vadītāju norādījumi. Jo neviens eksperts tavu neparedzamo būtni nepazīst labāk par tevi.

 

* One [drink] is too many and a thousand not enough.
** Māmiņu kari

[1] Elliot, Kevin C., Elliot, Janet L. On "Crying-It-Out" and Co-Sleeping. In Sheila Lintott (ed.): Motherhood: Philosophy for Everyone: Wiley-Blackwell, A John Wiley & Sons, Ltd., Publication, 2010, p. 141.
[2] Weissbluth, Marc. Healthy Sleep Habits, Happy Child, 3rd edn.: New York: Ballantine Books, 2003, p. 103.
[3] Pantley, Elizabeth. The No-Cry Sleep Solution: Gentle Ways to Help Your Baby Sleep Through the Night. New York: McGraw-Hill, 2002, p. 5, 23.
[4] Ezzo, Gary and Bucknam, Robert. On Becoming Babywise. Simi Valley: Parent-Wise Solutions, 1995, p. 58.
[5] Sears, William. Nighttime Parenting: How to Get Your Baby and Child to Sleep, revd. edn.: New York: Plume, 1999, p. 56
[6] Kalniņa, Vita. Niķu nav! SIA "Ģimenes psiholoģijas centrs LĪNA", 2020, p. 17.
[7] Oster, Emily. Cribsheet. Penguin Books (An imprint of Penguin Random House LLC, 2019), 2020.
[8] Oster, Emily. Cribsheet. Penguin Books (An imprint of Penguin Random House LLC, 2019), 2020.
[9] Oster, Emily. Cribsheet. Penguin Books (An imprint of Penguin Random House LLC, 2019), 2020.
[10] Henry, Sue Ellen. How Many Experts Does It Take to Raise a Child? In Sheila Lintott (ed.): Motherhood: Philosophy for Everyone: Wiley-Blackwell, A John Wiley & Sons, Ltd., Publication 2010.
[11] Henry, Sue Ellen. How Many Experts Does It Take to Raise a Child? In Sheila Lintott (ed.): Motherhood: Philosophy for Everyone: Wiley-Blackwell, A John Wiley & Sons, Ltd., Publication 2010.

Agra Lieģe-Doležko

Agra Lieģe ieguvusi izglītību analītiskajā filozofijā Lankasteras Universitātē Lielbritānijā. Uzskata, ka katram ir pienākums izglītoties sev pieejamo privilēģiju kontekstā un identificēt savas "aklās...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!