Komentārs
09.08.2021

700 lappušu teksts "Instagram" laikmetā

Komentē
5
Saglabā

Apgāds "Jumava" šogad izdeva grāmatu "Latvijas kultūras vēsture". Tālāko tekstu veido divas daļas: piezīmes par konkrēto izdevumu un pārdomas par to, kādas grāmatas es kā lasītājs ar interesi gaidītu nākotnē.

Pirmais komentārs pat nav uzskatāms par kritisku piezīmi, jo šī problēma ir raksturīga šāda veida izdevumiem vispār: lai cik erudīts būtu kādas jomas eksperts, viņš nejūtas vienlīdz komfortabli, izsakoties par jebkuru šīs jomas tēmu. Piemēram, vēstures zinātņu doktors Andris Šnē ir neapšaubāms noteikta Latvijas vēstures posma eksperts, un pats esmu vairākkārtīgi viņa tekstus vai lekcijas rekomendējis visiem, kuri interesējas, piemēram, par viduslaiku periodu. Savukārt, lasot Šnē sarakstīto bloku "Vēsture", kas viņam, acīm redzot, pasūtīts hronoloģiskajās robežās, kā saka, no A līdz Z, nevar nepamanīt, ka, teiksim, "15.maija" režīma ekonomisko un sociālo politiku (100. lpp.) šo tēmu īpaši pētījušais vēstures doktors Aivars Stranga vērtē, teiksim tā, atšķirīgi. Iespējams, Šnē nav bijis laika vai intereses iepazīties ar Kārļa Kangera (un ne tikai) pētījumiem par "koncentrācijas nometni Salaspilī" (106. lpp.). Būtu sīkumaini un arī konceptuāli nepareizi Šnē to pārmest – produktīvāk būtu aicināt šādu projektu veidotājus (un izdevējus) blokus dalīt un tekstus pasūtīt vairākiem autoriem (kā tas noticis, piemēram, ar bloku "Literatūra"), pat ja tas finansiāli nav izdevīgi.

Otrais komentārs ir saistīts ar sējuma tematisko struktūru, un tas gan attiecas tieši uz konkrēto izdevumu. Tur ir apjomīgs bloks "Folklora un mitoloģija", attiecīgi, manuprāt, būtu bijis noderīgi veidot arī bloku "Reliģija". Pretējā gadījumā šī tēma ir izkaisīta citos blokos ("Vēsture", "Literatūra", "Arhitektūra" u.c.), kuros tā pašsaprotami aplūkota konkrētās tēmas kontekstā. Tomēr tas, šķiet, neļauj reliģisko tēmu, vērtību un meklējumu ietekmi uz Latvijas kultūru fiksēt pilnvērtīgi plaši. Domas ilustrēšanai atļaušos divus garākus citātus no cita akadēmiska "ķieģeļa" (labā nozīmē). "Jezuītu skolās darbojās arī kori un teātra pulciņi, kuru repertuārā iekļāva lugas par Bībeles un vēsturiskām tēmām. [..] Tādējādi jezuītu skolu darbība Latvijas teritorijā veicināja ne tikai katolicisma un tam būtisko kristīgo ideju izplatību, bet lika pamatus arī teātra un koru kultūras attīstībai." [1] "Lozēšana – veids, kā darbojas Svētais Gars – bija būtiska reliģiska prakse arī Vidzemes brāļu draudzēs: tā Svētais Gars parāda sevi laimīgajā lozē, kuru izvelk, izvēloties dziedamos pantus vai kārtējās runas un lūgšanas, "izredzot" jaunus draudzes locekļus, savedot kopā laulībā puišus un meitenes. [..] Brāļu draudzei piemītošā izpratne par Svētā Gara klātbūtni, iespējams, noteica arī to, ka lielākā daļa brāļu un māsu bija ieinteresēti prast lasīt un rakstīt, jo loze noteica arī to cilvēku, kam šis teksts jānolasa. [..] neprasme lasīt nozīmēja atteikties no Svētā Gara dotās žēlastības, tas ir, parādīt, ka tu neesi tās cienīgs, ka tu vēl aizvien esi grēcinieks." [2] Lai eksperti vērtē šādas tēzes, tomēr man tās šķiet ne tikai interesantas, bet arī parāda to, cik reliģijas ietekme uz kultūru ir plaša.

Tāpat mēs varam ilgi strīdēties par to, cik oriģināla un dziļa Latvijā bijusi filozofisko un teoloģisko meklējumu lokālā tradīcija, tomēr – tāda bija. Domāju, ka vai nu citēto tekstu autore, filozofe Solveiga Krūmiņa-Koņkova, vai teoloģe Dace Balode uzrakstītu bloku "Reliģija" interesanti un akadēmiski korekti. Šim komentāram jāpievieno arī jautājums: vai grāmatas idejas autoriem liekas, ka Latvijas kultūras vēsturē vecticībniekiem un pareizticīgajiem, ebrejiem un poļiem nav bijis savs, kā dažkārt saka, pienesums? Amizanti, ka tāda "lieta" kā lībieši kultūras aspektā vispār, šķiet, neeksistē – izņēmums ir bloks "Grāmatniecība" (305. lpp.). Pareizāk būtu sējumu nosaukt par "Latviešu, latgaliešu un vācbaltiešu kultūras vēsturi" – nekādu problēmu, var jau arī tā, tomēr būtu labāk nerunāt par "Latvijas kultūras vēsturi".

Trešais komentārs saistīts ar šķietami naivu jautājumu – kas vispār ir šādu izdevumu mērķauditorija? No vienas puses, cilvēki, kuri par Latvijas kultūru jau interesējas, te nekā daudz jauna sev neatradīs. Tas nav pārmetums autoriem, jo pastāv apjoma ierobežojumi. No otras puses, cilvēki, kuriem zināšanu par Latvijas kultūru nav, var sabīties, ieraugot apjomu (apmēram 750 lappuses). Paliksim pie pirmās grupas, pie kuras – atļaušos šo nekautrību – pieskaitu arī sevi. Te parādās cita problēma. No šāda veida izdevumu autoriem tiek sagaidīta maksimāli neitrāla nostāja, atturoties no subjektīviem vērtējumiem. Savukārt mani interesē tieši ekspertu viedoklis. Piemēram, ja literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone uzskata, ka Edvarts Virza "vienīgais uz modernisma izaicinājumu spēja atbildēt mākslinieciski augstvērtīgā līmenī" (273. lpp.), tad man šis vērtējums ir, kā mūsdienās saka, pievienotā vērtība, pat ja citi literatūrzinātnieki tam nepiekristu. Dažkārt šāds eksperta subjektīvisms parādās arī caur to, ko viņš nepiemin. Piemēram, sadaļā par jaunāko arhitektūru (592.–595. lpp.) arhitekts Jānis Krastiņš uzskatījis par nepieciešamu pieminēt gan tirdzniecības un izklaides centru "Riga Plaza", gan "Baltic Juice Terminal" ražošanas ēku Ventspilī, savukārt Gunāra Birketa projektēto "Gaismas pili" gan ne. Intriģējoši. Tāpat mani intriģē, ko krājuma sastādītājs, mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis saprot ar "katras nācijas viedo kolektīvo saprātu" (6. lpp.), jo es personīgi nezinu, kas ir "kolektīvais saprāts". (Profesors Spārītis priecē arī ar citām oriģinālām atziņām – piemēram, minot "austrumu slāvu aziātisko un bizantiski iekrāsoto despotismu", kas varētu nedaudz pārsteigt austrumu slāvus: poļus un čehus.) Jebkurā gadījumā domāju, ka arī šāda veida izdevumu autoriem vēlams dot lielāku vaļu subjektīviem vērtējumiem.

Par kādiem izdevumiem es ļoti priecātos kā lasītājs? Pirmkārt, mums noderētu viens kārtīgs "ķieģelis" par masu, "zemās" – sauciet, kā gribat – kultūras vēsturi Latvijā. Iemesls ļoti vienkāršs – ja mēs atturamies no vērtējumiem kāda kultūras "kodeksa" hierarhiju ietvaros, noniecinoši izturēties pret popsu nav pamata, jo tās ietekme uz cilvēkiem, tostarp uz to, kas viņu izpratnē ir kultūra un skaistais, nav noliedzama – pat ja man tas kā snobam nepatīk. Nav tā, ka šajā virzienā Latvijā nebūtu pētījumu, tomēr būtu jauki iegūt kādu kopdarbu. Tāpat ļoti interesanta būtu tāda "kultūras vēsture", kurā fokuss būtu ne tik daudz kādas idejas, darba autors, bet viņa auditorija (vai arī tās neesamība).

Lai nedaudz paskaidrotu domu, atļaušos citēt sarunu ar literatūrzinātnieci Anitu Rožkalni, kas savulaik notika kontekstā ar iepriekš minēto grāmatu "Latvija: kultūru migrācija".

Māris Zanders: "Mēs ideju migrāciju gandrīz a priori uztveram kā kaut ko noderīgu, bagātinošu. Mani interesē pretēja reakcija – kad konkrētajā laika periodā kāda daļa vietējās sabiedrības tieši noraida piedāvāto kā svešu, bīstamu."

Anita Rožkalne: "Šādas pretreakcijas neapšaubāmi notiek, turklāt dažkārt to cēloņi un izpausmes ir ļoti interesantas. Par vienu šādu gadījumu es lasīju referātu Liepājas Universitātes rīkotā konferencē, proti, par Viktora Igo recepciju Latvijā. Mūsdienās vairums zina, ka viņš ir literatūras klasiķis, cilvēki turpina lasīt "Parīzes Dievmātes katedrāli". Tomēr pirmā reakcija saistībā ar Viktoru Igo sākās ar to, ka vienā no vietējiem laikrakstiem 19. gadsimta nogalē bija publicēta ziņa par viņa nāvi un bērēm. Es mazliet trivializēšu, bet sākumpunkts ir neitrāla, korekta informācija par bērēm – Igo apglabāts celtnē, kas agrāk bijusi baznīca, bet nu kļuvusi par atdusas vietu viņam, savukārt cits laikraksts pauda sašutumu par bēru norisi, atdusas vietu, norādot, ka baznīca kļūst par līķu kambari. Īsi sakot, sākas diezgan ilga polemika, un var tikai minēt, cik labi tajā iesaistījušies vispār zināja Igo darbus. Polemikai seko klusuma periods, un tad parādās viena Igo dzejoļa tulkojums latviešu valodā, tad vēl viens… Tātad jautājums ir par to, vai tieši skandāls ap bērēm izraisīja interesi par Igo daiļradi. 19. gadsimta beigās vietējās sabiedrības pretreakcija raisījās kontekstā ar t.s. naturālismu literatūrā: "Kāda netiklība, kas tās par sievietēm, mums nevajag šādu negatīvismu!""

Māris Zanders: "Šādas situācijas periodiski atkārtojas. Cita, manuprāt, interesanta tēma, kas saistīta ar kultūru pārnesi, saistīta ar interpretācijas kvalitāti. Piemēram, pārneses īstenotājs – vienalga, tulkotājs vai lasītājs – nepietiekamu valodas zināšanu vai kādu citu iemeslu dēļ var interpretēt oriģinālo autoru tā, ka vēlāk kāds cits saķer šausmās galvu. Respektīvi, kultūrpārneses saturs laika gaitā mainās, jo vēlākie interpretētāji uzskata, ka priekšgājēji oriģinālo avotu nepareizi sapratuši."

Anita Rožkalne: "Piekrītu, bet šos aspektus var konstatēt tikai speciālisti. Nenoliedzami tā ir interesanta tēma, kas, piemēram, parādījās, kad tapa jaunais Bībeles tulkojums latviešu valodā un jaunā tulkojuma veidotāji pievērsās domājamām pirmvalodām. Padomju laikā daudzus darbus latviešu valodā tulkoja ar krievu valodas starpniecību. Jauks piemērs ir tas, kā Rainis tulkoja "Grāfu Monte-Kristo". Tika apgalvots, ka Rainis darbu tulkojis no franču valodas, par ko gan varētu šaubīties, jo 19. gadsimta nogalē, kad tulkojums tapa, viņš šo valodu nezināja (vēlāk, Šveices periodā, jau varētu runāt par noteiktu zināšanu līmeni). Tomēr vēl būtiskāk, ka viņa tulkojumā ir milzīgi izlaidumi – to, kas Rainim likās garlaicīgs, viņš vienkārši izmeta."

Pazīstamie pētnieki man ir teikuši, ka šādi iegrieztas kultūras vēstures rakstīšana būtu salīdzinoši ļoti sarežģīts darbs, tomēr – kāpēc gan nepamēģināt?

 

[1] Krūmiņa-Koņkova, Solveiga. Reliģisko ideju migrācija: daži gadījumi. No: Latvija: kultūru migrācija. LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 168. lpp.

[2] Turpat, 175. lpp.

[3] Alma Mater ziemas numurs 2020 by Latvijas Universitāte - issuu

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!