Jānis Krēsliņš, Kuldīgas apriņķa Turlavas pagasta Ziemeļu ciema vecākā Andreja Tontegodes ģimene. 1895. gads
 
Recenzija
30.11.2015

Vidējā latvieša sejas panti

Komentē
4

Par grāmatu "Jānis Krēsliņš – latviešu tradicionālo kultūras vērtību izzinātājs", sast. Sanita Stinkule, izdevis apgāds "Neputns", 2015

Mēģinot atspēkot runas par visām iespējamajām šausmām un briesmām, ko Latvijai varētu nest no aizjūras zemēm iebraukuši bēgļi, laiku pa laikam tiek atgādināts, ka liela tiesa no ļaužu kopuma, ko nu jau kādu laiku mēs dažādu apsvērumu dēļ dēvējam par latviešiem, paši ir tādu vai citādu bēgļu pēcteči, un arū mūsu valsti svešas varas okupācijas apstākļos 1918. gadā nodibināja vieni vienīgi bēgļi. Daži no tiem, kuri šādam mūsu valstiskuma un tautiskuma vēstures skatījumam nepiekrīt un vispār nekādus bēgļus Latvijā redzēt negrib, savukārt reizēm mīl palepoties, ka, lūk, viņi gan esot tīrasiņu latvieši jau kurā dzimtā, abās acīs, it visos priekštecības zaros un sakņu vijumos. Par to, cik dziļi ir šo otro maldi, viņi varētu pārliecināties itin vienkārši un neba pat par pārlieku lielu maksu – kaut vai, piemēram, nosūtot sava bioloģiskā materiāla paraugu (siekalu uztriepi) žurnāla "National Geographic" un uzņēmuma "IBM" iniciētajam projektam "Genographic" un pēc kāda laika saņemot visai detalizētu aprakstu par mūsu latvisko gēnu līkumoto ceļu līdz tagadējās Latvijas teritorijai no pašu senāko mums zināmo pirmmāšu mītnes vietām. Tā teikt, tekuļi un bēguļi mēs visi esam, taču, ja jau ir itin daudz ļaužu, kas tic potēšanās kaitīgumam, homeopātijas iedarbīgumam, iridoloģijas pamatīgumam un žurnālam "Ko Ārsti Tev Nestāsta" (tā teikt – gan "sudraba pakavam", gan "sporta loto"), ģenētiskajā kodā balstīti pierādījumi droši vien ne vienmēr būs vērā ņemams arguments.

Un šajā ziņā latvietī, ja lietojam vēl pirms gadiem simts itin izplatīto izteiksmes modi tautu raksturojumos izmantot vienskaitļa formu, ir varbūt pat vairāk nemainīgā, cauri paaudzēm noturīgā un varbūt, rūpīgāk apsverot, nebūt ne tīkamā, nekā mums labpatiktu apzināties un atzīt. Arī uz šādām domām uzvedina nupat apgādā "Neputns" izdotais, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Rokrakstu, zīmējumu, fotoattēlu un dokumentu kolekcijas galvenās glabātājas Sanitas Stinkules sastādītais rakstu un attēlu krājums "Jānis Krēsliņš – latviešu tradicionālo kultūras vērtību izzinātājs". Nē, šoreiz nav runa par vēsturnieku un dzejnieku Jāni Krēsliņu vai grāmatnieku Jāni Krēsliņu jaunāko, bet gan par latviešu vēsturē patiesi enigmātisku personu – etnogrāfu Jāni Krēsliņu (1865–?) kurš laikā no 1894. līdz 1895. gadam latviešus un viņu dzīves vidi iemūžinājis 297 fotoattēlos un gandrīz 80 zīmējumos, akvareļos un gleznās un kura dzīves gājums, cik nu vismaz pagaidām ir izdevies to izzināt, izgaist pēcrevolūcijas Krievijas juceklīgajos plašumos.

Kā grāmatā publicētā rakstā min sastādītāja, "19. gadsimta otrajā pusē etnogrāfija, kas tolaik ietvēra gan vēsturi, gan filoloģiju, gan fizisko antropoloģiju, visā Eiropā bija kļuvusi par savdabīgu tautu pašapliecināšanās veidu". Interese par tautām raksturīgo un savdabīgo nenoplaka arī 20. gadsimtā – vēl dažus gadus pirms Pirmā pasaules kara sākuma iznāca Penzā dzimušā ģeogrāfijas skolotāja Jurija Novoselova (1873–1955) grāmata "Latvieši" ("Латыши. Очерки по этнографии и современной культуре латышей"), bet kara beigās latviešiem jau radās izdevība tikt pašiem pie savas valsts. Mums zināmākā šīs kustības izpausme, protams, ir latvju dainu vākšana, taču gan zinātniskā, gan politiskā ziņā īpaši nozīmīgs panākums bija 1896. gadā Rīgā, Krievijas Arheoloģijas biedrības X kongresa laikā notikusī, Latviešu biedrības rīkotā latviešu etnogrāfiskā izstāde. Vēl 1919. gadā, Latvijas Augstskolas (tagadējās Latvijas Universitātes) dibināšanā piedalījās ne viens vien zinātņu vīrs, kas savā jomā bija pirmais latviešu izcelsmes priekšstāvis, un tāpēc saprotams, ka arī 1894. gadā, kad bija jāsāk gatavoties lielajai izstādei, tās rīkotājiem bija jāpārvar daudzas dažādas grūtības, sākot ar pašu zināšanu un pieredzes trūkumu un beidzot ar mūžīgi nepietiekošo naudu. Tomēr beigu beigās ekspozīcija izdevās iespaidīga – vairākās ekspedīcijas kopumā tika savākti 6606 priekšmeti. Mākslinieks un fotogrāfs Jānis Krēsliņš bija viens no čaklākajiem vācējiem, pavisam devās četrās ekspedīcijās, divās no tām – viens pats un kopā savāca 376 priekšmetus. Atzīmējot Jāņa Krēsliņa 150 gadu jubileju, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā atklāta izstāde "Jānis Krēsliņš – latviešu tradicionālo kultūras vērtību izzinātājs", taču šim brīdim pieskaņoti iznākušajā grāmatā apkopoti pilnīgi visi muzeja krājumā esošie Krēsliņa zīmējumi un fotogrāfijas.

Lai gan kopš etnogrāfiskās izstādes aizritējuši nu jau vairāk nekā 100 gadi, to laikā valsts ir tikusi gan dibināta, gan zaudēta, gan atgūta, ir notikuši kari un vēl viss kaut kas, tā vien šķiet, ka necik tālu savā domāšanā no saviem 19. gadsimtenī rosīgajiem senčiem mēs neesam tikuši, un, ja vien būtu izdevība vai finansējums (par politisko pasūtījumu nemaz nerunājot – tas atrastos pats no sevis), latviskāko latviešu tipu meklējumos mākslinieki un fotogrāfi ar skubu dotos Latvijas ārēs vēl arvien.

Aplūkojot fotoattēlus ģimenes albumos vai senāka gadagājuma preses izdevumos, reizēm ir gadījies pieķert sevi domājam, ka ne vien attēlos, bet arī pašos iemūžinātajos sejas pantos saskatāma kaut kāda objektīva piederība konkrētam laikam, proti – cilvēki izskatās "veclaicīgi", atbilstoši, piemēram, 20. gadsimta 20.–30. gadu cilvēku ārienei, padomju cilvēka ārienei u.tml.

Tomēr, vērīgāk ieskatoties Jāņa Krēsliņa uzņemtajos portretos, itin drīz var attapt, ka tie ir maldi un 1895. gadā tepat netālu un riņķī apkārt dzīvojušie ļaudis tādi paši kā mēs vien bijuši. Jā, bijusi cieņā citādāka svārku mode, citi matu un bārdu griezumi, arī pati fotografēšanās ir bijusi pavisam cita svarīguma pasākums nekā tagad, un tomēr pretī raugās kas labi pazīstams, vēl vienmēr ikdienā sastopams, varbūt pat spogulī saredzams. Lūk, Vecstaldes ciemata gruntnieks Pēteris Ķūzuls, 42 1/2 gadus vecs, 179 cm garš, acis pelēkzilas, mati – tumši pelēkbrūni, taču tiklab viņš varētu būt "barista" kādā lielpilsētas kafejnīcā, pārdevējs velosipēdu veikalā vai darbinieks reklāmas aģentūrā; lūk, tautas gara mantu krājēja Alvīne Liepa no Opekalna draudzes Jaunrozes skolas, ap 28 gadus veca, augums 175 cm, ap galvu 56 cm, ģīmja garums – 19 cm, acis – pelēkas, mati – gaiši dzeltenpelēki, bet tiklab viņa varētu būt audzinātāja bērnudārzā, altiste orķestrī, projektu vadītāja uzņēmumā vai referente ministrijā. Un izrādās, ka nemainīgi noturīga kopš 19. gadsimta beigām ir gan mūsu vēlme sevī saskatīt īpašo un no citiem atšķirīgo, gan vērā ņemamas laika, dzīvesvietas un apstākļu noteiktas citādības trūkums – portretos redzamie varētu dzīvot arī 2015. gadā, arī Lietuvā, Igaunijā vai vēl kaut kur.

Dainu vākšanai (ja atmetam visas tās, ko vācēji vai teicēji tādu vai citādu iemeslu dēļ būtu varējuši safabricēt) bija kāda interesanta, lai arī ne pārāk bieži apcerēta blakne. Tautasdziesmu vākšana, pierakstīšana un beigās arī izdošana grāmatās faktiski ievadīja (vai varbūt pat izraisīja) to bojāeju – to nodošana no paaudzes paaudzē mutvārdu formā izsīka, un līdz ar to arī izsīka dainu klātbūtne ikdienā.

Skatoties Krēsliņa uzņemtajos portretos, ienāca prātā, ka ar fotogrāfijām varbūt ir līdzīgi – 19.–20. gadsimtu mijā, cenšoties visiem parādīt, kāds tad ir latvietis, viņš ir ticis nofotografēts un tieši tāpēc kopš tā brīža vairs nekur nav manīts.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4