Kadrs no Ivara Tontegodes filmas "Sēņotāji"
 
Recenzija
13.03.2013

Tontegodes brīnišķīgais ceļojums

Komentē
0

Kā daudzi jau būs pamanījuši, kopš 8. marta "Splendid Palace" ir iespējams noskatīties jaunās paaudzes režisora Ivara Tontegodes komēdiju "Sēņotāji". Tā ir patīkama pārmaiņa pierastajā jauno režisoru sociālreālistiskā pesimisma piesātinātajā repertuārā, bet apšķebināties no realitātes var arī šajā filmā, un tieši to arī skatītāji tiek aicināti darīt. Varam tikai gaidīt sašutušo skatītāju reakcijas, jo šīs filmas veidotāji patiešām gardi un nepolitkorekti smejas gan par vietējās sabiedrības vērtībām, gan sevi pašu un kino.

Pirms sēņu lietošanas viens no filmas varoņiem skaidro savam mazāk pieredzējušajam kolēģim apmēram tā: zem sēnēm tu jutīsies dievīgi, bet apkārtējie šķitīs riebīgi kā tārpi. Tieši šāds galējību kontrasts ir jūtams arī filmas vērtību skalā un varoņu tēlojumā: naivais, sirdsskaidrais Antiņš, maitas sievietes un ļaunā, derdzīgā korporācija. Režisors visus personāžus ir veidojis pārspīlēti karikatūriskus un emblemātiskus, un tā ir ļoti riskanta stilistiskā izvēle, kas principā paredz to, ka varonis filmas gaitā nespēs mainīties vai attīstīties. Taču, manuprāt, tieši šī izvēle ir viens no lieliskajiem filmas aspektiem un žanrisks novatorisms latviešu kino.

Galvenais varonis Pēteris – liels, nordisks stulbenis, turklāt memmītis un sēne, iesūnojušais, apceltais latviešu Lāčplēsis ar mazu mugursomiņu plecos – atklājas skatītājam glorificējošos supervaroņa tuvplānos. Viņa "latviskais" tips tiek apspēlēts arī filmas sižetā, gatavojot varoni Āfrikas biznesa nišu iekarošanas kampaņai, bet no pilsētā izvietotajiem plakātiem sēņotāja Pētera braši izaicinošais smaids iespiedīsies apziņā arī tiem, kas filmu nebūs redzējuši. Ar šo neparasto un atbildīgo lomu, manuprāt, ļoti veiksmīgi tiek galā talantīgais komiķis Andrejs Možeiko (augums: 1.95; svars: 95; matu krāsa: blonda; acu krāsa: zaļpelēka). Bet viņa aklo, bēdu sagrauzto un kontrolējošo Māti Latviju spēlē Valmieras teātra Saulcerīte Dace Eversa. Dēls ar māti mitinās kādā no bijušā proletāriešu rajona šaurajiem dzīvokļiem – māte aizvada dienas, klausoties "Latvijas Radio 2", bet paklausīgais dēls Pēteris pasargā sevi no dzīves īstenības, uzliekot austiņas un remdējoties "Radio Nabas" modernajās melodijās. Tieši mūzikas klausīšanās brīžos skatītājam atklājas lielā lempja skaidrā un liriskā dvēsele, kas, visticamāk, ir par iemeslu tam, kādēļ darbavietā par Pētera uzmanību cīnās vēl divas sievietes: arhetipiskā biroja dūjiņa Milda (Anete Saulīte) un valdonīgā priekšniece (Sandra Zvīgule). Biroja telpās Pēterim kompāniju sastāda divi tipiski komēdijseriālu kolēģi vai reklāmas biroja darbinieku klišejas – viens tāds kalsnāks donžuāns (Kristians Kareļins), otrs apaļāks (Mareks Balmanis) –, kuri pēc darba visticamāk aktīvi izklaidējas vietējos deju klubos, ir mūžam paģiraini, par visu ierēc un ir too cool for school. Apaļais ik pa brīdim darba laikā uzkož kādu virtuli un piezvana "maziņajai", lai labākajās biroja darbinieku tradīcijās telefoniski palaizītu čuriņu.

Izklausās ideāli, vai ne? Smieklīgi, patiesi, ironiski. Iecere patiešām ir lieliska. Arī filmas sākums ar titriem ir daudzsološs: daudz kailuma un maģijas, latviski etnisks simbolisms, daudznozīmība, plūstoša montāža un nostrādāti specefekti – viss uzvarētāja komplekts, lai filma tiktu uzskatīta par augstvērtīgu kultūras produktu. Tas patiešām pārsteidz un man kā skatītājam rosina lielas ekspektācijas, taču, beidzoties hipnotiskajam titru klipam, seko neliels kritiens atpakaļ uz zemes – diezgan viduvēji izspēlētā, apgaismotā, apskaņotā un ne pārāk smieklīgā korporatīvajā seminārā ar "Maximas" galveno efektologu lektora lomā.

Filmu kopumā var raksturot kā psihodēlisko pieredzi ne tikai sižeta, bet arī uzbūves un nozīmes ziņā – mēs nonākam filmas režisora un scenārija autora Ivara Tontegodes psihodēliskajā ceļojumā jeb tripā. Raksturīgi šādai ceļošanai tiek izgaismotas zīmīgas detaļas, pasviestas svaigas, apskaidrojošas idejas, risināti šķietami sarežģīti iekšējie rēbusi, taču šī pieredze ir mainīga un nekontrolējama. Neskatoties uz izrietēšanas un loģiskuma sajūtu, paraugoties no cita punkta laikā, izdarītie secinājumi var likties diezgan primitīvi, bet, paraugoties no cita punkta telpā, tie vispār var šķist tikpat drūmi bezjēdzīgi kā tie divi čaļi, kas tevi ar tām sēnēm sacienāja un tad visu vakaru dancoja apkārt ar magnetofonu saitītē. Tripošanas lielākā nelaime – lai cik lieliski viss nesaliktos "pa plauktiņiem" efektu iespaidā, šī kārtība nav automātiski piemērojama realitātei. Sēņu maģija ir ļāvusi lieliski īstenot daudzas atsevišķas ainas, piemēram, kafkiski ievelkošo kāpšanu pa trepēm, smieklīgo bēgšanu poligonā vai brīnumaino efektu ienākšanu filmā pēc sēņu apēšanas, taču, lai aizpildītu visu pilnmetrāžas scenāriju, sēnes tomēr ir izrādījušās par īsu, un tas šķiet uzstiepts neviendabīgam sajūtu un ideju kopumam kā tāds bērnības džemperis.

Tas, kā filmā pietrūkst vai, tieši otrādi, šķiet lieks, ir pieteiktās un līdz galam neizvērstās sižeta līnijas. Piemēram, viena no galvenajām intrigām – stāsts par priekšnieci un braukšanu Āfriku – vienīgi ieskicē korporatīvo absurdu, tam nav attīstības vai būtiskas lomas turpmākajā varoņa iekšējā transformācijā. Uzņēmuma ikdienas epizodes lielākoties atgādina kaitinošo, latviešu seriāliem raksturīgo "spēlēšanos birojos", kas, iespējams, ir konceptuāli pamatojams izteiksmes līdzeklis, taču nav tik interesants vai smieklīgs, lai tam ar interesi sekotu lielu daļu filmas. Muļļāšanās pa biroja telpām stilistiski kontrastē ar spriedzes ainām un liriskajiem momentiem. Mēģinot atcerēties filmu, šķiet, ka tās kvalitāte mainās līdz ar sižetu: cēlie brīži un likteņa pagriezieni plūst kā kino, bet sliktā, garlaicīgā pasaule: FAIL (filmas varoņa vārdiem sakot). Līdzīgi parodisks seklums ar traģisku dziļumu mijas arī mātes un dēla attiecībās – tas liek domāt, ka varoņa problēma patiesībā ir nevis nesakarīgās sievietes, bet gan paša attieksmes nenoturība. Mātes vērtību etalons un ētiskais pamats, ko viņa savā dēlā gribējusi ielikt, ir – būt kā lata monētas Mildai: brīvai, laimīgai un bagātai. Vienkāršs un tīrs ideāls, ko viņa turpina sargāt kā akla lauva. Bērnu dienu atmiņu ainas, tāpat kā brīži, kad Pēteris klausās mūziku, neraugoties uz jokiem un pārspīlējumiem, ir sanākušas personiskas un smeldzīgas un krasi izmaina filmas burleskas raksturu jūtīga autorkino virzienā, taču, atgriežoties pie realitātes, šo pavedienu atkal pazaudē. Varbūt, strauji mainot kvalitāti un perspektīvas, režisors mēģinājis panākt autentisku diskomforta sajūtu, kas raksturīga apziņu paplašinošā ceļojuma sākumam, taču tas var radīt skatītājā arī pretestību doties tālāk.

Kad filmas kulminācijā Pēteris auro – "Zini, kādēļ viss ir tādā dirsā?" –, patiešām šķiet, ka viņš tūlīt, tūlīt to varētu arī pateikt, bet viņš neko vairāk nepasaka. Šajā brīdī filma sāk trūkt. Daži šķietami dokumentāli un saraustīti atklāsmes domu aizmetņi, daudznozīmīgais izsauciens "Māmiņu klubs!", un viss beidzas. Izlaušanās ir notikusi, tiek ātri salikti punkti attiecību sižetiem, un filmas stāsts izrādās īss: realitāte ir riebīga, un laimi var atrast, tikai aizbēgot no tās. Sēņu pieredze izmaina Pētera dzīvi, viņš atrod citu perspektīvu, atrod sevī spēku un kļūst brīvs, bagāts un laimīgs. Varat nemaz nestāstīt, ka filma ir par vīriešu sarežģītajām attiecībām ar sievietēm, tā ir pavisam par ko citu: par sēnēm un introspekciju, un visas tajā iekļautās intrigas bija tikai mūsu mānīšanai. Bet var jau būt, ka man kā sievietei vienkārši filmas kodols nav pieejams, varbūt šī ir vīru filma, un autors, "Māmiņu klubā" saskatot "Cīņas kluba" galveno ienaidnieku, atsaucas uz Tailera Dērdena vārdiem: "Mēs esam vīriešu paaudze, kuru izaudzinājušas sievietes. Es vēlos zināt, vai vēl viena sieviete patiešām ir atbilde, kuru meklējam."

Asprātīgi izvēlēti un teicami iekārtoti kadri, detaļas un tekstūras visā filmas garumā konsekventi notur halucinogēnās tēmas formas un satura saliedētību: vai tā būtu paklāja ņirbošā struktūra, repetitīvie sienas raksti, daudzie pakāpieni vai aktieru tērpi "skābās" krāsiņās, šie elementi kā sēņu ēdāju klišejas un iedarbīgi vizuālie kairinātāji visā filmas gaitā palīdz skatītājā raisīt to šaubu momentu: vai halucinogēnais ceļojums jau skaitās sācies, vai vēl ne? Uzskatu, ka filmas māksliniecei Evijai Džonsonei izdodas noturēt šo izaicinošo filmu labas gaumes robežās, nezaudējot lokālās nianses un pašironiju. Vizuāli ļoti ticama un pazīstama ir izveidota biroja vide, līdz sīkām naturālistiskām un šķebinošām detaļām. Īpaši gribētu atzīmēt, šķiet, pirmo īsto kaku podā latviešu kinematogrāfā.

Maģisko sēņu tēma paredz filmai līdz šim latviešu kino nebijušu estētiku, pilnvarojot autorus būt par vietējo sēņu klišeju sējējiem uz lielā ekrāna. "Sēņotāji" stilistiski rezumē Latvijas jauniešu sabiedrībā izveidojušos stereotipus un mītus par sēņu lietošanu un to dara ar Holivudai raksturīgu pašapzinīgu atvēzienu, radot patīkama paradoksa iespaidu. Filmā ir atsauces gan uz kino klišejām, gan populārās kultūras fenomeniem: aklā māte ar dēlu televīzijā klausās krievu baritona Eduarda Hiļa jeb "Trololo" dziesmas izpildītāja koncertu, arī pa Latvijas Radio skan dziesmas, kas raisa psihodēliskas konotācijas u.c. Šīs atsauces raksturīgi narkotiku lietotāju subkultūrai glabā it kā "izredzētam" savējo lokam pieejamu noslēpumu. Tā kā visādu sēnīšu pamēģinātāju loks kļūst arvien plašāks arī pie mums, Sēņotāji kā tāda pilsētnieku alternatīva nolaisto lauku sētu Kartupeļēdājiem (par kuriem savukārt šobrīd var noskatīties izrādi "Dirty Deal Teatro") patiesībā ir ļoti precīzi uztverta šobrīd sabiedrībā aktuāla parādība, nevis tikai kaut kāda fantasmagorija.

Spēlfilmai "Sēņotāji" piemīt īsfilmas uzliesmojošais temperaments, un ir jūtams filmas veidotāju rotaļīgums, sižeta attīstībā neobligātu un nejaušu detaļu klātbūtne, kuras atstātas tikai tādēļ, ka ir kaifīgas, smieklīgas un pašiem tā ir gribējies. Lai arī sanāk, ka filma ir kā tāds paša rokām vērpts striķis – te biezs, te plāns, te burbuļains –, tas tomēr ir godam novērpts līdz galam. Formas meklējums ir instinktīvs, un to, vai filma ir psihodēlisko šausmu komēdija, pārejas vecuma (coming of age) drāma vai tomēr ceļojuma filma, visticamāk, varēs saprast tikai pēc publikas atsauksmēm.

 

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0