Kadrs no filmas "Ceļojums uz Tukumu"
Komentē
1
Saglabā

Rakstu sērijā "Visjaunāko laiku vēsture" 12 autori atskatīsies uz spilgtākajiem notikumiem 90. gadu Latvijas kultūrtelpā un uz to, kā tie ietekmējuši vai (pretēji) pagaisuši bez pēdām mūsdienās.

"Iletj-110-stereo" bija 24 kilogramus smags lenšu magnetofons ar trim motoriem – katru savai spolei, vienu pārtīšanai un trim stikla-ferīta galvām signāla ierakstīšanai un nolasīšanai. Lentiniekam bija iebūvēts pastiprinātājs ar apgaismotām, lēkājošām signāla bultām, un magnetofons maksāja tuvu 1000 rubļiem – nepilna pusgada alga parastam strādniekam. Par lielajām skandām "Radiotehnika S-90F" (svaigākais modelis) arī vajadzēja atvadīties no mēnešalgas, bet pie lentinieka varēja pieslēgt veselus divus pārus, un, iesākoties deviņdesmitajiem, manā rīcībā bija visas šīs iekārtas. Ne jau tāpēc, ka mana ģimene bija turīgi partijas darboņi, bet gan tāpēc, ka ļoti īsu brīdi deviņdesmito sākumā bija unikāla situācija ar cenām – sākoties hiperinflācijai, rublis palika bezvērtīgs. Daļai strādājošo algas trīskāršojās vai desmitkāršojās, bet sakarā ar to, ka veikalā katrai mantai bija fiksēta un nemainīga cena, tās pēkšņi nemaksāja neko. Šajā burvju mirklī mans apsviedīgais fāterīts bodē samedīja šīs iekārtas, uzmeta galdā kaudzi ar rubļiem un mūsu rīcībā nonāca elektronika, kas turpmākos dažus gadus liedza mieru Juglas hruščovenes krievu kaimiņiem.

Līdz tam brīdim mocījos ar mūsu veco lentinieku, vēlu vakaros ierakstīdams radioraidījumus "Būsim pazīstami". Reizi mēnesī Latvijas radio deva iespēju ierakstīt svaigāko rietumu top-dziesmu izlasi. Pēc 45 minūšu garās izlases atskaņojuma tās veidotājs Arvīds Mūrnieks izziņoja pauzi, lai varētu ierakstošo lenti pārlikt uz otru pusi, bet es nekādi nevarēju trāpīt uz šo brīdi – mana lente bija vai nu par īsu, vai par garu un pauze sanāca nejēdzīgā vietā. Un vispār – es tobrīd visbiežāk jau biju piemidzis un modos no skaņas, kad lente bija iztinusies un tās gals, tukši griezdamies, sitās gar plaukta malu.

Ar jauno, sudraboto alumīnija zvēru sākās jauna dzīve skaņu pasaulē, un tā vienlaikus sakrita ar dīvainām pārvērtībām Latvijas radio. Jauniešu raidījumā "Dzirkstele" reizēm skanēja labas dziesmas, bet lielāko raidījuma daļu aizņēma prātuļošana par jauniešu problēmām, klausītāju vēstuļu lasīšana un apskati par zināmu cilvēku gaitām. Es diezgan bieži sēdēju, turēdams pirkstu uz pogas "Zapisj"*, un, kad sākās dziesma, ierakstīju to līdz ar pirmajām skaņām. Ja gabals bija draņķīgs, patinu lenti atpakaļ un gaidīju nākamo. Īsā laikā man izveidojās diezgan laba kolekcija ar hitiem, vienīgi žēl, ka gandrīz nekad netika pieteikti izpildītāji – to vārdus es turpinu uzzināt joprojām.

Tās bija trešdienas, es precīzi atceros – trešdienu pievakares ap sešiem, kad ēterā skanēja bērnu raidījumu redakcijas sagatavotais raidījums, ko pieteica džingls "Programma bērneļiem – jehehe – Zvaignīšu brīdis". Parasti tur darbojās aktieris, kam deguns bija aizspiests ar knaģi, un viņš tēloja Karlsonu. Es jau sen nebiju bērna vecumā, un Karlsona murmulēšana mani īsti nesaistīja, bet tieši laikā, kad vecās impērijas struktūra sabruka, Latvijas radiostudijās diezgan netraucēti sāka iemitināties visādi parazīti un kaitnieki. Es ikdienā diezgan cītīgi turēju roku uz ierakstu pogas, gaidot kādas superīgas dziesmas sākumu, manas ausis bija plaši atvērtas, un nevarēju nedzirdēt, ka "Zvaignīšu brīdis" no programmas bērneļiem diezgan ātri pārtapa par anarhijas apdvestu studijas inventāra laušanu. Lūza viss – darbavietas visapkārt, mani brīvā laika pulciņi Pionieru pilī; pēdējā reizē, kad tur biju, mēs izdemolējām mēbeles, norāvām aizkarus, izmetām pa logu fotogrāfiju kaudzes, savācām noderīgās mantas un atstājām telpas un neatgriešanos.

Esmu pārliecināts, ka "Zvaigznīšu brīža" veidotāji radiostudijā darīja kaut ko līdzīgu, tikai viņi to ierakstīja ar labiem mikrofoniem un raidīja ēterā. Tas, ko viņi ierakstīja, bija mūsu laika sajūta – par to, ka neviens neko negaida un nezina, kas būs rīt. Varbūt neviena no mums te vairs nebūs, mūs aizslaucīs vai izkausēs atombumba, varbūt atnāks atpakaļ PSRS un atlikusī dzīve būs jāatsēž Sibīrijā. Kāda vēl karjera, kāda mērķtiecīga nākotne? Tava nauda ir bezvērtīga, benzīntankā nav un nebūs degvielas, bet reģiona pilsētās sprāgst lādiņi un ir aizšķīlies karš.

"Zvaigznīšu brīdī" to var labi dzirdēt – nevis stāstiņus bērniem, bet jaunu vīriešu histērisku, nesakarīgu kliegšanu lielās devās. Šī kliegšana mijās ar šļupstēšanu un vervelēšanu nevalodās, brīžiem ieskanējās nazāla balss somu valodā, tad lietuviski, ko pēkšņi pārtrauca krimināli sliktā kvalitātē ierakstīta, šķībi dziedāta dziesma.

Tipiska "ZB" raidījuma sižets bija apmēram šāds: dažādās vietās un situācijās tiek izspēlēti absurdi sižeti. Raidījumā mēs tos dzirdam, bet nevis loģiskā secībā, ar katra sižeta sākumu un beigām, bet vienkārši – kā montāžas režisoram gadās. Starp citu, šeit redzama liela līdzība ar to, kā šobrīd miljoniem cilvēku pavada vakarus – ar TV pulti rokā spaidot kanālus, uz dažām sekundēm vai minūti redzot te mīlas mokas vecā filmā, te monstermašīnu sacensības, te – raidījumu par aknu veselību, politiskās debates, bērnu multeni un atkal to visu no sākuma. Un kāds gan tur vispār vairs bērnu raidījums, ja tajā skan, piemēram, šāds nez no kurienes izrauts sižets: "You gotta check out these Latvian babes! Listen you horny guys out there, I just came back from some fun filled weeks in Latvia. Those Latvian babes is something else!"**. Visi Latvijas bērni trešdienās to klausījās un brīnījās, pielipuši pie skaļrunīšiem, mani ieskaitot.

Kādā citā tematiskā raidījumā var saklausīt šādu padomu bērniem: "Japāņi ir neliela auguma cilvēki un visi ir līdzīgi…" Neko daudz tālāk saprast nevar, jo pēc klikšķa pusvārdā Roberts Gobziņš sāk atskaņot savu leģendāro dziesmu "Puisītis un alnis" vai eksplozīvo deju hitu "Panāc pretī, ūdensroze mana, kūp kaka, kūp kaka, kūp – kūp kaka, kūp".

Trīsgalvainais lenšu magnetofons raksta sākumā tika pieminēts tāpēc, ka ātri vien rūpīgi veidotajām normālo dziesmu izlasēm virsū tika ierakstīti "Zvaigznīšu brīži" – sākumā pa gabaliņam, līdz beigās tika izdzēsti visi svētie un neaizskaramie Arvīda Mūrnieka "Būsim pazīstami" labāko mēneša dziesmu apskati.

Humpalas tajos gados vēl nebija parādījušās, es novalkāju tēva kāzu kurpes, pārdesmit gadus vecus vilnas džemperus ar lāpītiem elkoņiem un par īsu kļuvušās 9. klases izlaiduma bikses. Starp citu – tolaik bija modē gari, nokareni plašķi, tādi paši, kādus valkāja virinātāji. Visi ģērbās idiotiski, jo nopirkt neko nevarēja, un tie, kas drēbes paši meistaroja mājās, mēdza salaist dēlī to, kas skaisti izskatījās videoklipos. Es biju viens no tādiem upuriem: lai tiktu pie balinātām džinsenēm, zilās ūziņas ieliku bļodā un nošļakstīju ar dezinfekcijas hloru. Balinātājs ne tikai noēda nost zilo krāsu, bet dažas vietas arī iekrāsoja čuru dzeltenas. Tas vēl nav viss – bikses nebija vienmērīgi balinātas, tām bija pāris milzīgi, balti traipi uz zila fona cisku apvidū un viens dzeltenīgs – ar baltām astītēm – uz dibena. Iedomājieties manu atvieglojumu un prieku pēc pilnas dienas šādās biksēs, ar tēta kāzu kurpēm un džinsu jaku, kas veidota no mammas kleitas, kad redzēju "Zvaigznīšu brīža" viesošanos televīzijā! Tie pamuļķi bija ģērbti tieši tāpat kā es un vēl briesmīgāk, turklāt šļupstēja un tizli kustējās!

Šādi tērpti, mēs dienas laikā regulāri viesojāmies Centrāltirgū, kur varēja dabūt spirtu. Vakaros to šķaidījām ar ūdeni un pumpējām iekšā līdz vemšanai, bet pēc pūtiena – vēl tikpat. No rīta, izejot no mājas, īsti nebija skaidrs, kur pienāks vakars, un labi vien bija, citādi mēs no mājas vispār neietu ārā. Pagraba tusiņu fonā skanēja "The Doors" kasešu ierakstos, un mēs cerējām nomirt jauni un skaisti, tāpat kā Džims, bet "ZB" es klausījos mājās, jo 24 kilogramus smago lenšu magnetofonu nekur neaizstiepsi un man nebija naudas kasešniekam, kurā no lentes pārdzīt dziesmas. Īsais brīdis, kad par smiekla naudu varēja nopirkt jebko, beidzās kā putu burbuļa pukšķis.

Režisore Ieva Ozoliņa ir uzņēmusi dokumentālo filmu ar nosaukumu "Mans tēvs – baņķieris" par sava tēva meteorītveidīgo dzīvi. Dibinot banku un piesaistot noguldījumus, viņas tēvs spilgti uzliesmoja vienā laikā ar "ZB" – deviņdesmito gadu pašā sākumā – un no parasta padomju inženiera dažos gados kļuva par tik svarīgu veci, lai miesassargu pavadībā Rundāles pilī svinētu karaliskas kāzas ar savu sekretāri. Es biju Ievas kursabiedrs lietišķajos, un īsajā baņķiera spilgtās degšanas brīdī absurdās realitātes un nebeidzama karnevāla atmosfēra bija mūsu skābeklis.

Nezinu, no kurienes radās šī mode, bet, sākot ar Hardija Lediņa "Ceļojumu uz Bolderāju" un turpinoties ar idiotisko "Zvaigznīšu brīža" producēto filmu "Ceļojums uz Tukumu", bezmērķīgi un spontāni ceļojumi bija lielā cieņā. Arī mēs kādā dienā pēc latviešu valodas stundām nedēļas vidū nolēmām doties savā piedzīvojumā. Ievai tēva spoži degošā banka bija piešķīrusi jaunu, baltu japāņu džipu. Viņas jaunais vīrs, mūsu mīļais kursabiedrs Zigmunds, aizdomīgi ātri saņēma vadītāja apliecību, un visi priekšnoteikumi tripam bija ideāli. Par mērķi tika izvēlēta mana lauku māja Vidzemes mežos, un tā mēs skaistā 1993. gada septembra pēcpusdienā devāmies piedzīvojumā. Dīvainā kārtā džips ar degvielu bija, bet ar naudu tā pašvakāk – spirtam un Mehukatti*** kapeikas sanāca, taču ēdamajam nekas īpaši neatlika. Bet kā gan var uztraukties par ēdiena trūkumu rudens sākumā, kad Latvijas meži pilni ar sēnēm?! Lauku mājās atradām krāsainas bērnu Jaungada kreppapīra cepures ar lentēm. Tās pasargātu mūs no ērcēm. Tad Ieva atcerējās, ka viņai ir līdzi dažus mēnešus vecs zīdainis bez ratiņiem un šūpulīša – bebis ļoti labi ievietojās lielajā, pītajā sēņu grozā un īpaši nepretojās. Bet mežā – ak, jē – sēņu papilnam un visas tik skaistas! Indīgās ir viskrāšņākās, un ar tām visātrāk pildījās mūsu grozi. Kad tie bija pilni, mušmires un suņusēnes aizpildīja arī grozu ar zīdaini. Viņu interesēja tikai mammas pups, un sēnes viņš lika mierā. Man liekas, ka viņam arī rokas bija pietītas klāt.

Redzēju tikai ar acu kaktiņu, bet atceros uz visu mūžu – vienā tādā meža sānu celiņā, kad mustangs Jāņu nakts krāsā bija izlādējis vājprātīgi kliedzošo baru lasīt suņusēnes, es redzēju savu netālo lauku kaimiņieni. Viņa bija salasījusi beciņas, noslēpusies aiz koka un vēroja notiekošo. Uz mirkli sastingu, bet virinātāja plašķī un ar salaveča bārdu viņa mani noteikti neatpazina. Un vispār esmu mierīgs – joprojām domāju, ka viņa neticēja savām acīm un nekad nav spējusi izskaidrot notiekošo. Tāpat kā es nemaz nemēģināju noskaidrot, kāpēc filmā "Ceļojums uz Tukumu" kādā kadrā ar mašīnu uz šosejas pēkšņi parādās pilnā ekipējumā tērpts hokejists un kāpēc mašīna apstājas pie maza auguma kliedzoša karaļa ar papīra kroni rokā, kurš tripa dalībniekiem demonstrē savas meitas un divas reizes nomirst. Starp citu, šādas lietas izskatās ticamākas par TV kadriem no Maskavas, kur ap šo laiku tanki šāva kaujas lādiņus pa parlamentu, baltajā ēkā veidojot skaistus, melnus caurumus.

Normālais kapitālisms pamazām sāka apgriezt spārnus anarhijai, bet gulbja pēdējā dziesma vēl bija priekšā. Rokopera "Rolšteins on the Beach" ir kulminācija un atvadas priekpilnajai bezjēgai un radošā spēka strūklai, kas šļācās tikai pati sev par prieku. Šī rokopera tika atskaņota 1997. gadā Dailes teātrī, un tur piedalījās viss "Zvaigznīšu brīža" zieds, papildināts ar suitu sievām un Latvijas galveno panku – operdziedoni Uldi Leiškalnu. Operas sižets varētu būt jebkāds, bet toreiz tas bija atkritumu automašīnas šofera Bankovska sapnis, kas tika izspēlēts divdesmit vai cik tur ainās. Rokoperu izrādīja tikai divas reizes. Kā tagad atceros – 1. oktobrī sēdēju centrālajā vietā un aizgūtnēm dzēru katru skaņu, katru žestu. Nenormāli seksīgā Aurēlija Anužīte dziedāja par viltoto minērālūdeni, kas tiek piespēlēts lībiešiem, Gobziņš vēlējās uzzināt dzīves jēgu, bet Laimis Rācenājs mizoja kartupeļus. Tas bija barokāli krāšņs atvadu salūts – džeki jau strādāja komercradio stacijās un regulāri no rītiem izklaidēja darbaļaudis, es biju sācis plānot savu karjeru, un mums pāri sāka pārklāties normālības siets.

Šo gadu beidzot, Jaungada naktī mans draugs Artiņš ielaida sev lodi pierē un kļuva par vienīgo no mums, kurš piepildīja sapni – nomirt skaistam un jaunam. Es vairs neklausījos lenšu magnetofonu, to nomainīja sintētiskais kompaktdisku aparāts ar gatavu, iekonservētu mūziku bez iespējas rakstīt krustu šķērsu lentei pa virsu, un "ZB" lentes saira nepārrakstītas. Pēc pusgada aizbraucu mācīties uz ASV, un deviņdesmitie bija beigušies.

 

* Zapisj – ieraksts (krievu valodā).

** "Tev jāievērtē tās latviešu beibes! Klausieties, nogribējušies puiši, es tikko atgriezos no dažām priekpilnām nedēļām Latvijā. Tās latviešu beibes – tas ir kaut kas pilnīgi cits." (Redakcijas tulkojums no angļu valodas.)

*** "Mehukatti" ir sintētisks, koncentrēts sīrups no Somijas, no kā var pagatavot apelsīnu sulu, to šķaidot ar ūdeni attiecībā 1:5.

 


Rakstu sērija top, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas "Latvijai – 100" piešķirtajam finansējumam.

Tēmas

Ivars Drulle

Ivars Drulle ir tēlnieks un strādā vizuālās mākslas jomā, veidojot darbus sākot ar nelielu figūriņu grupām līdz milzīgām instalācijām, bieži izmantojot stāstījuma, skaņas elementus un tekstu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!